Arī Latvijā ir modē mūsdienīgi un politiski pareizi vārdi, kas runātāja mutē nereti skan bez skaidri redzama dziļāka satura. Tie jālieto, jo tā vajag. Tālab jo svarīgāk ir runāt ar cilvēkiem, kas vārdus un terminus saprot praktiski un, sarunājoties, nerodas šaubas: par ko runājam. 2. jūlijā ar Ivaru Šmitu* runājām par ilgtspēju. Šodien saruna ar profesionāli, kam zaļais kurss ir ikdienas darbs.
Latviski European Green Deal tulkojam kā Eiropas zaļo kursu. Citviet Eiropā, sazinoties angliski, retāk prātā nāk katras Eiropas Savienības dalībvalsts vietējais tulkojums. Kaimiņi, igauņi lietojot terminu “zaļā vienošanās”. Kāpēc, tavuprāt, šādas atšķirības?
Par šo daudz domājusi neesmu, man tulkojuma atšķirības problēmas nerada. Ja vārdu “deal” tulkotu kā “darījums”, tas gan skanētu citādi. Es uz procesu skatos kā virzienu (kursu), kurp doties, lai sasniegtu nospraustos un uzstādītos mērķus: klimatneitralitāti un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Kad par šiem jautājumiem domāju un runāju, latviešu valodas versija man patīk diezgan labi. Neesmu gan iedziļinājusies jautājumā – kāpēc kāds secinājis, ka tulkojumam jābūt tieši šādam, bet tas, kā personiski izjūtu šī procesa saturu, plānoto politiku un normatīvo aktu projektu kopumu, ir atbilstoši vārdam “kurss” (mēs dodamies sasniegt noteiktus mērķus).
Zaļais kurss ir ne tikai ideja vai virziens, bet tie ir lieli dokumentu apjomi, pat blāķi. Vai plāni ir nosakāmi īsāk, konkrētāk, skaidrāk?
Ņemot vērā faktu, cik nozares šai procesā ir un tiks iesaistītas, proti, publiskais, privātais sektors un katrs indivīds atsevišķi, pieļauju, nav iespējas to visu raksturot labāk un koncentrētāk. Piemēram, man vislabāk zaļo kursu raksturo “Fit for 55” grafiskais attēls. Faktiski – tā būs katra cilvēka un mūsu visu dzīve, kas mainīsies.
Zaļā kursa mērķu sasniegšanai svarīga ir katra nozare un darbības virziens. Domāju, informācijas un dokumentu apjoms ir tieši tāds, kādam jābūt. Jāsaprot, ka pietiekami ilgu laiku mēs kā cilvēce (cilvēku kopums) esam ignorējuši zinātnieku aicinājumus rīkoties. Izskan pat apgalvojumi, ka mums ir pēdējā iespēja iekāpt pēdējā aizejošā vilciena vagonā pa pēdējām durvīm, lai nesagaidītu mežonīgas izmaiņas mūsu planētas funkcionēšanā. Ja būtu sākuši rīkoties ātrāk, mums noteikti nebūtu jāsaskaras ar dokumentu blāķiem. Savlaicīga rīcība būtu novērsusi situāciju, kur faktiski visās dzīves jomās gaidāma krasa, pat radikāla transformācija. Kavēšanās rīkoties ir viens no iemesliem, kālab normatīvais ietvars šobrīd ir tik plašs un sarežģīts.
No otras puses skatoties, ir svarīgi saprast, ko tieši man vai mums darīt, kāda ir mūsu rīcība zaļā kursa realizēšanā. Nebūt nav nepieciešams, lai ikviens, turklāt “līdz kaulam” vai sīkumam, izprastu katras rīcības virzienu. Piemēram, man, strādājot ražošanā, oglekļietilpīgā nozarē, ir būtiski saprast, ko zaļais kurss nozīmē mūsu uzņēmumam. Tas ir ne tikai ikdienas darbs uzņēmumā, bet arī līdzdalība dažādās sabiedriskās aktivitātēs un platformās, lai aptvertu un skaidrotu attiecīgos jautājumus. Svarīgi ir saprast, lai kādā brīdī nerastos vēlme visam atmest ar roku un kaut ko nedarīt, jo “tas ir sarežģīti un dārgi”. Ja vēlamies, lai mūsu bērni un mazbērni nebēgtu no plūdiem vai pārmērīga karstuma, vai mums nebūtu jāsastopas ar miljoniem cilvēku, kas būtu spiesti pamest savas mājas citā pasaules daļā, ir jārīkojas un jādomā!
Vai tev ir skaidrs, kas ir zaļais kurss un kas tieši tev būtu (vai nebūtu) darāms?
Runājot par uzņēmumu, mums ir skaidri mērķi un ļoti sīki izstrādāts rīcības plāns. Uzsvēršu, uzņēmumā iekšēji sasniedzamie mērķi ir gana precīzi izmērāmi. Svarīgākais risināmais jautājums – CO2 emisiju samazināšana, jo ražošanas procesā apmēram 2/3 emisiju rodas nevis saistībā ar izmantoto kurināmo, bet gan ar specifisko ražošanas procesu – apdedzinot kaļķakmeni, rodas CO2 emisijas. Cementa ražotājiem risinājumi nenāks viegli, bet tādi būs (ir)! Runājot par atlikušo 1/3, esam paveikuši maksimāli iespējamo (šogad sasniedzot 90%, nākamgad un aiznākamgad plānojam sasniegt 98% fosilā kurināmā aizstāšanā ar alternatīvo).
Alternatīva ir SRF – sadzīves un rūpnieciskie atkritumi, kas, pārstrādāti, pārtapuši kurināmajā. Diemžēl, patlaban lielāko daļu SRF importējam, jo Latvijā joprojām ir vāji attīstīta atkritumu šķirošana un attiecīgi problēmas ar kurināmā ražošanu.
Dienu pirms mūsu sarunas (2. decembrī) ar Rīgas Domes pārstāvi spriedām, kā Latvijā no atkritumiem pēc iespējas vairāk varētu ražot kurināmo. Problēma ir kvalitātes kritēriju nodrošināšanā, lai gan radīto atkritumu apjoms ir liels. Vēl kā kurināmo lietojam sasmalcinātās autoriepas un riepu pūku, pētām notekūdeņu dūņu izmantošanas iespējas, kas Latvijā vēl neskarts lauciņš. Šai ziņā esam izdarījuši visu iespējamo, ko šodienas tehnoloģijas pieļauj. Piebildīšu, iepriekš minētā kurināmā sadedzināšana notiek ļoti augstā temperatūrā (1500-2000 °C), pāri palikušie pelni nonāk atpakaļ ražošanā.
Runājot par emisiju lielāko daļu – esam situācijā, kur nepieciešams strādāt pie inovatīvajām tehnoloģijām, proti, CO2 uztveršanas, uzglabāšanas un tālākas izmantošanas. Latvijas uzņēmumā un SCHWENK grupas līmenī strādājam pie labākā īstenojuma.
Šobrīd ir sajūta, ka zaļā kursa sakarā publiskais sektors visam privātajā sektorā notiekošajam netiek līdzi. Piemēram, šībrīža normatīvais regulējums nosaka, ka CO2 uzglabāšana Latvijas ģeoloģiskajās struktūrās ir pilnībā aizliegta. Sliktākais ir tas, ka šādu aizliegumu plāno iestrādāt arī jaunajā Klimata likumā (vismaz pagaidām tā paredzēts). Aizliegums tiek pārņemts no spēkā esošā likuma “Par piesārņojumu”. Kopā ar domubiedriem, kas ir ieinteresēti tādu tehnoloģiju attīstībā, kas pilnībā atbilst zaļā kursa mērķiem, sadarbojamies, lai pārliecinātu atbildīgā sektora pārstāvjus (VARAM un Ekonomikas ministrija), ka izmaiņas regulējumā ir nepieciešamas. Latvijā ir pilna iesaistīto pušu ķēde – emitētāji, jauno tehnoloģiju testētāji un ieviesēji, tai skaitā jauno, videi draudzīgāko degvielu potenciālie ražotāji, un arī šo degvielu izmantotāji.
Kā minēju, uzņēmumam ir konkrēts plāns, bet patlaban nav likumiskā ietvara, kurā darboties. Situācija ir dīvaina – uzņēmumā esam pietiekami daudz paveikuši, lai praktiski sasniegtu klimatneitralitāti ražošanā, bet ir tiesiski šķēršļi to īstenot pilnā jaudā.
Esam iesaistījušies Eiropas Savienības līdzfinansētā starptautiskā projektā GENESIS. Brocēnu cementa rūpnīcā testējam CO2 uztveršanas un attīrīšanas iekārtas. Kā noproti, uzņēmumā darām ļoti daudz plānu īstenošanā, bet mums trūkst publiskā sektora atbalsta. Darbojoties nozaru asociācijās, runājam un jūtam, ka daudzi no mums savās nozarēs vai biznesa sektoros vēlas darboties un... nereti tev galva sitas pret mūri – kur vajadzīgs atbalsts ilgtspējīgu prakšu ieviešanā, dzirdīgu ausu un sapratnes trūkst.
Joprojām Latvijā ir izteikta pienākumu fragmentācija. Katrai ministrijai ir savs lauciņš, kā mozaīkas gabaliņš, bet nav virsvadības. Uzņēmumi zina, kas jādara, mēs par to domājam, mēs darbojamies dažādos līmeņos, un mēs konceptuāli to saprotam.
Mēdz sacīt: “Brisele un tās darbi vai lēmumi tik ļoti nebaida, kā biedē Rīga.” No tevis dzirdu ko līdzīgu
Bažījamies, vai Latvijas publiskā sektora pārstāvji ir veltījuši visus spēkus, lai koordinēti pievērstos zaļā kursa ieviešanai. Ir jomas un nozares, kurās pārmaiņas būs jāievieš. Eiropas Komisija, protams, ir izstrādājusi virkni dažādu politikas dokumentu, bet tas nav viss, likumdošanas procedūra vēl nav beigusies. Skaidrs ir virziens, nianses mēs varam gaidīt.
Manuprāt, nepieciešama ļoti kritiska zinātāja acs, lai saprastu vai “šampūns visiem matu tipiem” derēs itin visās dzīves situācijās visās ES dalībvalstīs. Jāvērtē ik situācija konkrētā nozarē, kur, piemēram, apstākļi Grieķijā vai Spānijā atšķiras no apstākļiem Zviedrijā vai Latvijā. Te dalībvalstīm būtu svarīgi precizēt savu viedokli un paust, un aizstāvēt to ES līmenī, lai veiktu nepieciešamās noteikumu izmaiņas. Kā jau uzsvēru iepriekš, patlaban nav pārliecības, ka Latvija dara visu iespējamo. Nav skaidrs, vai visi procesi ir iedarbināti, lai paveiktu visu paveicamo.
Piemēram, šobrīd redzam “dažāda ātruma” uzņēmumus. Ap 20% uzņēmumu joprojām darbojas ēnu ekonomikā, kur cilvēki nemaksā nodokļus. Par kādu zaļo kursu un ilgtspēju šai gadījumā runāt? Ir uzņēmumi, kam karogs rokās – tie ir ilgtspējas pirmrindnieki. Tas pats vērojams publiskajā sektorā: ir iestādes, kas strādā moderni un mūsdienīgi, ir jomas, kur...
Zaļais kurss Latvijā patlaban ir tai stadijā, kur cits citam norāda: “Tas nav mūsu pārziņā, tas jādara jums.” Trūkst skaidrības un līderības. Nesen darbību atjaunojusi un aktivizējusi Nacionālā enerģētikas un klimata padome, ko vada premjers. Cik tas būs efektīvi, rādīs laiks. Man zaļā kursa sakarā gribētos ļoti skaidru koordināciju, lai informāciju novadītu un tā nonāktu līdz ikvienam iesaistītajam: kas kam būs jādara, kā un par cik samazināmas emisijas, kādiem projektiem iespējas pieteikties utt.
Cementa ražošanas nozarē ļoti svarīgs ir oglekļa ievedkorekcijas mehānisms. Mēs šo iniciatīvu uzņēmām ar prieku, jo zaļā kursa procesos nedrīkst aizmirst: Eiropas Savienībai joprojām nepieciešams saglabāt konkurētspēju, vienlaikus mudinot mainīties pārējo pasauli un arī citviet būtiski mazināt emisijas. Skaidrs, ka Eiropa ar saviem 10% pasaules emisiju nez vai viena pati pasauli sakārtos, bet pamudinājumam ir jābūt: visi, kas vēlas savas oglekļietilpīgās preces eksportēt uz ES, par savām emisijām būs spiesti maksāt, kas motivēs pāriet uz klimatam draudzīgākām tehnoloģijām, tādējādi tuvojoties virsmērķim – klimatneitralitātes sasniegšanai. Kur ir “bet”? Finanšu ministrija gatavo Latvijas pozīciju šai jautājumā, jau divreiz esam pauduši savu viedokli. Ko saka FM? “Latvija ir ļoti piesardzīga, jo trešo valstu preces kļūs daudz dārgākas.” Šāda nostāja rada iespaidu: FM darbinieki nav sapratuši, ka šāds mehānisms tiek veidots zaļā kursa ietvarā, nevis ir lētas, piesārņojošas preces atbalstošs. Tas izskatās bēdīgi.
Tevis pieminētā nepieciešamība skatīt katru ES dalībvalsti atsevišķi ir ļoti svarīga. Publiskais sektors nereti pauž ģeogrāfijai neatbilstošu viedokli, kur, kādaprāt, Portugālē un Maltā noteikti ir tādi paši klimatiskie un sadzīves apstākļi kā Dānijā un Somijā. Piemēram, dažādi koeficienti vai situācijas nekorekti piemēro Latvijai. Ko darīt, ja mums nav ko sūtīt vai nav vēlēšanās kādu sūtīt uz EK aizstāvēt Latvijas intereses? Tas ir jādara, bet tas nenotiek!
Runājot par Latvijas pozīcijas aizstāvēšanu, svarīga ir izpratne par lielo, sasniedzamo mērķi, lai Latvijas pozīcijas aizstāvēšana (kas noteikti ir nepieciešama) nepārvērstos par nekā nedarīšanas aizstāvēšanu. Tas būtu svarīgi! Ja kaut kur nav pareizi vai precīzi dati, mums jādara viss, lai, attiecīgi iegūti un iesniegti, pareizie dati nonāktu pareizajā vietā.
Šai ziņā piebildīšu, ka dati, protams, Latvijā ir liela problēma, ne tikai runājot par emisijām. Ļoti nopietna Latvijas problēma un tikpat nopietna neizmantotā iespēja ir datu apmaiņas, salāgošanas un izmantošanas trūkums. Šie procesi faktiski nenotiek.
Elementārs piemērs – mūsu uzņēmums darbojas cementa, betona un minerālmateriālu ražošanā. Būvmateriālu ražošana ir nozare, kurā ir milzīgs ēnu ekonomikas īpatsvars, par ko daudz esam runājuši publiski. Būvmateriālu ražotāju asociācija, kuras aktīvi biedri esam, tikko nākusi klajā ar pētījumu par ēnu ekonomiku būvmateriālu ražošanā. Uzņēmuma individuālie centieni ir saistāmi ar vēlmi skaļi runāt un mainīt situāciju ar ēnu ekonomiku arī minerālmateriālu izstrādē, kur ļoti daudz procesu norit pilnīgi melnajā zonā (pat ne pelēkajā) – nav atļauju, rok, ved, pārdod, nodokļus nemaksā, izraktajā bedrē vēl ieber būvgružus. Ir daļa procesu, kas rit pelēkajā zonā. Protams, tu neesi pirmais, kam šo stāstu, ir runāts ar VID, ar Valsts vides dienestu (VVD). Ko mums atbild? VID skaidro, ka VVD nesniedz vajadzīgos datus. Lūk, vienkāršs piemērs, kā rezultātā valstij rodas nopietni zaudējumi! Tā ir valsts un mūsu visu neiegūtā nauda.
Stāsts ir skumji klasisks. Par datiem runājot, ir vēl cita tendence, ar ko regulāri saskaras meža nozare un kas nez kālab gūst atbalstu daļā sabiedrības: “Ņemam tos datus, kas “labāk patīk”. Ja ir mums netīkami, lai zinātniski precīzāki dati, mēs tos neizmantojam. Iemeslus šādai rīcībai izdomāsim.” Atgriežoties pie būvgružiem: Latvijas meži un atkritumi. Zaļais kurss ir augstais plaukts, bet dažāda veida būvgružu, riepu un melno maisu apjomam mežos ir tendence pieaugt. Augsti plaukti, kurp lūkoties, un virkne neatrisinātu elementāru lietu.
Atkritumi mežos ir problēma bez viena, skaidra, izolēta risinājuma. Nebūs atbildes rītdienai vai pat parītdienai. Tas ir ilgtermiņa darbs ar visa vecuma cilvēkiem, izglītojot par situāciju, skaidrojot, ko tā nozīmē. Ja kaut daļa cilvēku problēmsituācijā iedziļinās, rodas pārdomas un paradumu maiņa var notikt. Tā kā abi esam no Jelgavas, droši vien atceries situāciju 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā pilsētas autobusu pieturās – izdemolēta pieturvieta, kur mētājas apģērba gabali un saplēstas pudeles. Protams, šur tur līdzīgus skatus mēs sastapsim joprojām, bet pamatu pamatos sabiedrība ir attīstījusies, no padomju izpratnes lielākā daļa ir “iznākusi”. Demolēt vai salauzt vairs nav sabiedrības ikdiena. Ilgtermiņa izglītība ir svarīga. Piemēram, es ik pa laikam palūkoju informāciju, ko kurā konteinerā mest, vai es daru pareizi. Ja paskatāmies tepat netālu Zviedrijā, tur atkritumu šķirošana ir ikdienas kultūras un dzīves sastāvdaļa, bet tas ir gadu desmitiem ilgs, nopietns darbs un ilgtermiņa jautājums. Vēl, manuprāt, trūkst kontroles un reālas apziņas, ka par pārkāpumu būs sods. Cilvēki joprojām jūtas brīvi darīt nelāgas lietas. Ja ir sajūta, ka vecās riepas un saplīsušo ledusskapi es varu aizvest līdz mežam, tur atstāt un man par to nekas nebūs, sajūta “Tā var!” saglabāsies. Domāju, te ir svarīga ir gan policijas, gan VVD kapacitāte un tās stiprināšana. Artavu situācijas uzlabošanā varētu sniegt arī pudeļu depozīta sistēma.
Vai esi domājusi, ko pārmaiņas, ko saucam zaļā kursa vārdā, prasīs no katra Latvijas iedzīvotāja? Vai, tavuprāt, būtu laiks par šo visu runāt?
Piekrītu, runāt vajag un ir nepieciešama ļoti aktīva valstiska iesaiste. Viena no zaļā kursa komponentēm ir doma: “tā (zaļā kursa) īstenošana aiz borta nedrīkst atstāt nevienu cilvēku.” Zaļais kurss nav turīgo vai vidusslāņa kurss, lai ar tā palīdzību plašā apmērā tiktu īstenota vai nostiprināta nevienlīdzība. Latvija dažādos jautājumos dažādu iemeslu dēļ nevienlīdzības ziņā ir pirmajās rindās. Ir svarīgi, lai visas aktivitātes ritētu tā, lai nevienlīdzība nepalielinātos, bet notiktu pretējais.
Cik kas katram maksās, domāju, nav manā kompetencē spriest un nezinu, vai to kāds šobrīd spēs pateikt. Svarīgi, lai mums pieejamais Eiropas Savienības finansējums tiktu izmantots maksimāli efektīvi, nevis iztērēts tērēšanas labad. Vai pie mums tā notiks? Katrs varam dot savu ieguldījumu un modru aci vērot, bet... Jāatceras, ka kaut ko maksās ne tikai zaļais kurss, bet joprojām mēs maksājam arī par to, ko līdz šim neesam darījuši un par nedarīšanas sekām – karstumu, sausumu, vētrām, piesārņojumu utt. Īstermiņā zaļais kurss varbūt maksās daudz, bet, kas ir alternatīva? Vēsturiski ne reizi vien esam piedzīvojuši laiku, kad kaut kas šķitis neiespējams, bet galu galā ir noticis.
* https://www.zemeunvalsts.lv/ilgtspejiga-saimniekosana-dabiski-dzivot-un-stradat-intervija-ar-ivaru-smitu-spekozola-kustibas-dibinataju
Izmantota Pjēra Pellegrini fotogrāfija