Kustībā tiek domāts un runāts gan par dižkokiem, gan par ozoliem. Kāpēc uzsvērti tieši ozoli? Vai tie simboliski Latvijai, vai tāpēc, ka īpašumam līdzās aug Aģes dižozols?

Ciešāka saistība ar ozoliem man sākās, pateicoties Dzimtas īpašumam, Medņu viensētai Vidrižu pagastā. Vecāki jau bija sākuši nodarboties ar lauku tūrismu, kad pienāca 2008. gada lielā krīze, pēc kuras daļa līdz tam uzticīgo klientu pazuda. Bija nepieciešams stāsts, lai cilvēkiem atkal taptu interesanti. Netālu, Aģes krastā auga liels ozols (dižozols), toreiz vēl bez vārda. Tēvs soli pa solim ozolu bija attīrījis no apauguma, apkārtnē aug vēl vairāki prāvi ozoli; izdomāju tos apvienot pārgājiena takā, kas būtu papildu intereses objekts. Pārgājienam bija jādod vārds un tapa “Spēkozols”. Šo nosaukumu patentēju un reģistrēju preču zīmi. Jautājumā daļēji ir ietverta atbilde: “Jā, viss sākās ar Aģes dižozolu, kālab uzmanību vairāk pievēršam ozoliem!” No vietējā ozola nonācu līdz Spēkozolam, citiem ozoliem un arī dižkokiem.

Aģes ozolu, kā noprotams, kārtīgi kopj un pieskata. Kā ir citviet Latvijā ar veco, dižo koku aprūpēšanu?

Pāris reizes esmu iesaistījies dižkoku atbrīvošanas talkās, ko organizē dabas retumu krātuves pārstāvji Guntis Eniņš un Māris Zeltiņš. Ko esmu novērojis? Ir entuziasti, kas lielos kokus apkopj regulāri, ir privātīpašnieki, kas apzinās, ka viņu īpašumā aug nozīmīgs un vērtīgs koks, ir īpašnieki, kas koku nenovērtē", un tas aug, nemanīts un neapkopts, šad tad iekrāmēts dažnedažādā rūsējošā lauksaimniecības tehnikā. Vēl esmu novērojis situāciju: koks ir atrasts, rit mēģinājumi ar īpašnieku saskaņot koka sakopšanu, bet... dabūt šo īpašnieku rokā bieži vien ir sarežģīti. Bez īpašnieka atļaujas iet un atbrīvot koku, lai cik varens un krāšņs tas būtu, īsti nevar, lai MK noteikumos stāv rakstīts, ka aizsargājams ir gan pats dižkoks, gan 10 m platība ap tā vainaga projekciju. Vienalga, nepieciešama īpašnieka atļauja. 10-11 gados, kopš piedalos dažādās ar kokiem un dižkokiem saistītās aktivitātēs, situācija ir uzlabojusies, bet gadās iepriekšminētais – koks ir ieaudzis vai iekrauts, vai īpašnieks nav atrodams, lai saskaņotu sakopšanu. Nav gan nācies dzirdēt, kas labi, ka īpašnieki iebilstu koka vai dižkoka apkopšanai: ja īpašnieks atrasts, parasti iebildumu nav.

Tātad no dižkoku kopējiem nebīstās...

Jā, tā varētu teikt! Pēdējos gados sociālajos tīklos organizēju fotokonkursu “Dižkoku lielvalsts”, kur aicinu cilvēkus ar Latvijas karogu nofotografēties pie dižkokiem, lai vairotu apziņu un zināšanas, ka mums šādi koki ir. Ja cilvēks saprot, kāda vērtība ir vecais, lielais koks, viņš noteikti tam vairāk pievērsīs uzmanību. Domāju, mums visiem zemapziņā ir mīlestība un cieņa pret koku, tas ir jāatgādina.

Vai iepriekšminētā ozolu taka gadu gaitā tapusi garāka?

Takai ir divi apļi: divus un trīs kilometrus gari. Ik gadu atjaunoju takas norādes, šogad pavasarī mežs bija ļoti mitrs, tapa meliorācijas grāvis, kā dēļ taku nedaudz novirzīja sāņus, garums gan neko daudz palielinājies nav. Popularitāte un atpazīstamība takai ir, vislielākā – pagājušogad – pandēmijas sākumā. Ja “normālā laikā” pārgājienu cienītāji atbrauc reizi divās nedēļās, pērn cilvēkus redzēju katru otro dienu, piedevām pie mums brauc arī slēpņotāji.

Šīgada lieliskajā ziemā, starp citu, pirmoreiz sastapu cilvēkus, kas pārgājienā devās, brienot sniegā. Viesus, cik iespējams, uzskaitu, pie klēts stūra, kur taka sākas, ir kamera.

Pērn, viesojoties Vidrižu un Lēdurgas pusē, varēja dzirdēt patiesu prieku, ka pagasti ir ļoti rosīgi, lauki un meži tiek labi apsaimniekoti.

Piekrītu, viss notiek! Mums īpašumā ir gan lauksaimniecības zeme, gan mežs. Mežus apsaimniekoju pats un ir nolīgti palīgi. Lauksaimniecības zemi iznomāju, ar to pie mums ir nosacīta “rindas kārtība”, proti, zemi nomā divi zemnieki un divi citi jau kādu laiku gaida rindā: ja patlabanējam nomniekam, piemēram, situācija mainītos, “gaidītāji” ir gatavi ķerties pie darba (nomāt). Brīvas zemes apkārtnē nav. Cilvēki strādā un ir ieinteresēti īpašumus sakopt.

Mežsaimniecības ziņā rosība ir līdzīga. Ceļi tiek uzturēti kārtībā, piemēram, mans īpašums atrodas pie ceļa, pa kuru jau vairākus gadus brauc skolas autobuss. Pieļauju, ka situāciju labāku dara pilsētu tuvums – nav tālu Rīga, tuvu Limbaži, Saulkrasti, līdz Vidrižiem un Lēdurgai nokļūt ir gana vienkārši. Piemēram, no Rīgas esi klāt stundas laikā.

Tēze no Spēkozola mājaslapā aprakstītās latviskās pašapziņas: “Mēs slinkumu un naidnieku nicinām.” Pandēmijas laika politiski pareizais slinkums un politiskās ķildas starp ministriem: “Nedarīt esot labāk nekā darīt...”

Lielākais vairums cilvēku ir čakli, labākais pierādījums tam ir mūsu valsts – Latvija, ko paši esam izcīnījuši, kur paši saimniekojam un strādājam. Ja par pandēmijas gadu: cilvēki, kas man ir apkārt, ir strādīgi, ir darītāji un vēlas strādāt. Jā, kāds ir izmantojis iespēju pāris mēnešus atpūsties, kas citkārt nemaz nav slikti! Lielākā daļa, kā jau minēju, man zināmo ļaužu, darbojas un meklē risinājumus, kā pielāgoties, lai strādātu arī ierobežojumu situācijā.

Protams, es redzu arī ko citu. Vadu uzņēmumu ar 97 darbiniekiem un zinu, ka atrast darbiniekus, kas strādātu tieši ražošanā, ir pagrūti. Šāda situācija atkārtojas ik vasaru, bet šogad ir cilvēki, kas saka: “Tagad strādāt nevēlos, jo saņemu dīkstāves pabalstu un laimīgi vadu siltās vasaras skaistās saulainās dienas. Ja mums interesē darbinieki, laipni lūgti zvanīt rudenī.” (Kad dīkstāves pabalsta vairs nebūs) Kā es to vērtēju? Ja šāda situācija ilgst vairāk nekā trīs mēnešus, par čaklu šo cilvēku nenosauksi. Protams, ja cilvēks strādā vienā uzņēmumā un saņem dīkstāves pabalstu, bet... var taču doties darbā citur, jo darbaroku trūkst.

Tātad arī jūsu vadītajam uzņēmumam trūkst darbaroku?

Jā, uzņēmuma personāla daļa it regulāri ar to saskaras un mēģina risināt!

“Mēs varam paši, tā, kā mums pašiem labāk.” Kā nekad aktuāli: izliekamies, ka klausām, darām, kā labāk... Gana bieži lēmumi nav “kā mums labāk”, bet, aizbildinoties ar Eiropu, institūcijām, organizācijām utt., “kā tie tur vai citi vēlas”...

Deviņas latviskās pašapziņas saknes man tapa 2012. gadā. Piekrītu jautājumā ietvertajai domai: tā diemžēl ir! Mēs varam darīt paši, kā mums labāk: to jāapzinās un reizi pa reizei jāatgādina, un tā rīkoties mums neviens neliedz. Jā, esam Eiropas Savienībā, tur ir mūsu vieta, bet trūkst apziņas vai pārliecības, ka “mēs varam paši”. Mums nevajag pārspīlēt prasības. Latvija ir bagāta ar mežiem: valstij ar tik lielu meža īpatsvaru ir jābūt spējai pielāgot dažādas prasības, ja tādas ir; nevajag spēcināt Eiropas noteikumus, bet pielāgot (izmantot) tos mūsu Latvijas situācijai. Tā būtu gudra rīcība! Protams, daudzas lietas regulē ierēdņi... 30 neatkarības gados, kā izskatās, ierēdniecībā nav nonācis daudz radošu cilvēku, toties ir ļaudis, kas vēlas... kam ir vieglāk noteikt stingrus rāmjus un prasības tā vietā, lai jautājumam pieietu elastīgi un vietējo situāciju saprotoši.

Labāk, lai ierēdņu ir mazāk, bet tie ir labāk apmaksāti, pielīdzināmi privātajam sektoram. Mūslaikos alga ir nopietns motivētājs un zemākas algas publiskajā sektorā varētu būt iemesls, kālab ierēdniecībā nonāk cilvēki bez radošās domas dzirksts. Saprotams, mums ir gan lieliski politiķi, gan ierēdņi, bet... lielākajai daļai šais 30 gados elastīguma, sapratnes un radošuma ir trūcis.

Ikvienu aicinātu apzināties: mēs paši varam tā, kā mums ir labāk! Protams, būs cilvēki, kas domās, ka “diktē kāds no Eiropas Savienības” institūcijām, varētu pat būt saglabājies uzskats, ka ES un PSRS ir kas līdzīgs, kā nebūt nav.

Atmoda. 30 neatkarības gadi. Spilgtākais, kas 30 gados ir noticis.

Atmodas laiks man, pirmkārt, saistās ar skautu kustību, kam pievienojos 1989. gadā; to vēlējās mani vecāki, skautos savulaik bija darbojies mans vectēvs. Tā ir vispasaules organizācija ar dziļām saknēm pirmskara Latvijā, organizācijā tolaik joprojām darbojās cilvēki, kas bija skautos pirmskara Latvijā (viņiem 1989. gadā bija ap 65), ar lielisku iespēju zināšanas nodot tālāk.

30 neatkarības gadi... Bērnība man bija ļoti laimīga, mitām privātmājā Pārdaugavā, nekādas padomju laiku negācijas personiski nepiedzīvoju un bērnība ļoti līgani “pārvērtās” Brīvvalstī. (Ja radies iespaids, ka esmu no Vidrižiem, nē, esmu rīdzinieks, bet dzimtas īpašums Vidrižos mums pieder jau ceturtajā paaudzē, ko atguvām 90. gadu sākumā.) Pirmais, ko guvu kā iespēju Neatkarīgajā Latvijā: studijas Rīgas Ekonomikas augstskolā - pasaules līmeņa izglītība tepat uz vietas. Ir bijusi iespēja, strādājot starptautiskos uzņēmumos, iegūtās zināšanas tepat Latvijā realizēt un izmantot. Skatoties uz šiem 30 gadiem un saviem laikabiedriem arī secinu: tas ir bijis laiks, kad sevi realizēt. Daļai vecāku ļaužu sajūtas ir divējādas: kam beidzot radušās iespējas, kam smags adaptēšanās laiks no vienas sistēmas otrā.

Vai ir kāds nākotnes plāns, ko lēnām virzāt...

Esmu attīstījis Spēkozola kustību: cilvēkus, kam ir interese kopt, stādīt, audzēt ozolus, domājot par tālāko, ir bijušas divas idejas. Viena: tūrisma maršruti 4x4 mikroautobusiem vai autobusiem (līdzīgi kā Islandē), apceļojot un apskatot Latvijas dižkokus. Tie atrodami dažādās vietās, lai vienam, otram tiktu tuvāk, vajag 4x4 auto. Ceļojums varētu ilgt 1-3 dienas, lai neapnīk. Tā var daudz iemācīties un apgūt. Pats esmu bijis Latgalē un redzējis Istras gobu - lielāko Latvijā. Zinot, kā gobas apdraud dažādas slimības, šis koks ir Liela Vērtība. Tūres ar noteiktu tematiku varētu būt populāras. Otra ideja ir par sarunā pieminētā dzimtas īpašuma attīstību. Piemēram, apmācību centrs latviskajai dzīvesziņai ar izklaides elementiem, piemēram, tūres, ko nupat minēju, nodarbības kā atrakcijas latviskā manierē. Doma gan vēl nav konkretizējusies, bet šis tas galvā jau virmo. Latviskā dzīvesziņa ir vēsts par dzīves baudīšanu un svinēšanu gudrā veidā.

Varētu apgūt dažādas noderīgas un praktiskas iemaņas, piemēram, aprites ekonomiku, ko es saucu par ilgtspējīgu saimniekošanu. Tā, manuprāt, ir latviskās dzīvesziņas mūsdienu izpausme. To var un vajag sasaistīt, jo tas ir mūsdienīgi: senču gudrības mūsdienu vajadzībām.

Vārds “ilgtspēja” jūsu sacītajā skan ļoti dabiski un saprotami...

Pēc izglītības esmu uzņēmējdarbības vadītājs, ekonomists un reizē arī skauts un dabas draugs, klāt nākot latviskās dzīvesziņas vērtībām. Saimniekot ilgtspējīgi, man šķiet vienīgais virziens, kā apturēt klimata pārmaiņas. Tas ir svarīgākais iemesls, kālab pirms neilga laika sāku vadīt uzņēmumu, kas nodarbojas ar tekstila nomu un kas pēdējos 50 (no uzņēmuma 170 gadiem) gadus strādā pēc ilgtspējas principiem. Pieļauju, vadoties no šādiem principiem un uzskatiem, tika meklēts arī vadītājs. Ilgtspējīgā saimniekošana ir dabisks veids, kā dzīvot un strādāt. Man tas ir saprotami un ikdienišķi. Piemēram, uzņēmumā vairākas reizes izmantojam ūdeni; netīro karsto ūdeni lietojam apkurei utt. Ir cilvēki, kas runā par ilgtspēju un, runājot un runājot, šo vārdu ir nobružājuši, bet faktiski un praktiski neko nedara!
Izmantotas Aivara Liepiņa (Dienas Mediji) un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas