Ar Jāni Lapiņu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Kā no “Latvijas valsts mežu” (LVM) skatpunkta vērtēt šogad un šobrīd notiekošo – cenu lēcienu, enerģētisko krīzi, koksnes deficītu?

Atskatoties un vērtējot pēdējos četrus gadus, jāatceras, kas Latvijā un Eiropā ir noticis. Pirms kāda laika Eiropas koksnes tirgū piedzīvojām “mizgraužu uzbrukumu”. Varbūt tas jau aizmirsies, bet ļoti daudziem tobrīd šķita, ka koksnes tirgus “jūk un brūk”, ir nenormāla izejvielu pārprodukcija, jo tirgu pārpildīja mizgraužu bojātā koksne, cenas kritās. Domājām, plānojām, meklējām iespējamos risinājumus un spējām “stabilizēt” darbu.

Kas notika? Sākās C19 pandēmija. Tēlaini runājot, no viena virpuļa nonācām nākamajā – mūs “kārtīgi izgrieza viena veļasmašīna (mizgrauži), kas stafeti nodeva tālāk (pandēmija)”. Koksnes tirgus meta kūleni. Ja atceramies C19 perioda sākumu, nebija skaidrs nedz kas tas tāds, nedz kā mūs ietekmēs, nedz kas notiks. Daudzi procesi apstājās, daudz ko ierobežoja; kas notika būvniecībā? Pieprasījums pēc materiāliem augtin auga. Jā, daudzi no mums atradās mājās! Ko dara cilvēks, esot mājās? Arī iepērkas, arī domā par remontu un dara kaut ko “pie mājas”. Tirgus atdzīvojās, un, pielāgojušies jauniem tirgus apstākļiem, attālinātajam darbam, sekmīgi spējām nodrošināt klientus ar produkciju.

Un, kad esam jau sapratuši, kā sadzīvot ar C19, pienāk 24. februāris. Mēs atkal nonākam pilnīgi jaunā, nepieredzētā situācijā. Runājot par koksnes tirgu, nu tas “beidzas” līdz ar Eiropas Savienības robežu. Iestājas enerģētiskā krīze, strauji pieaudzis pieprasījums pēc koksnes, jo daļa līdz šim piegādātās koksnes Eiropai ir zudusi (Krievija, Baltkrievija).

Kas notiek Latvijā? Rit nopietna, spēcīga cīņa par izejmateriālu.

“Latvijas valsts mežu” pārziņā un apsaimniekošanā ir ap 50% Latvijas meža zemju, no mums prasa resursu. Tas, savukārt, rada citu jautājumu – vai mēs šo resursu šādā apjomā spējam saražot un dot? Proti, ne jau tikai mēs vēlamies dot – cenām palielinoties, ir sasparojies arī privātais sektors. Kolīdz cena ir augšā, daudzi ir gatavi ķerties pie mežizstrādes. Privātais sektors lielā mērā balstās uz cenu – “ja tā ir ļoti augsta, es vēlos (ir laiks) mežu izstrādāt un pārdot”.

Kapitālsabiedrība (“Latvijas valsts meži”) darbojas un domā ilgtermiņā – mēs strādājam, domājot par pilnu mežsaimniecības ciklu no 0 līdz vismaz 100 gadiem un vairojot vērtību, ko atstāsim nākamajām paaudzēm.

Nozarē arvien vairāk un vairāk ir meža īpašnieku, kas domā līdzīgi un darbojas ilgtermiņā.

Kā šo situāciju ietekmē Eiropas zaļais kurss?

LVM galvenais resurss ir zeme – mēs daudz runājam par mežu vai tikai par mežu, bet svarīgākais resurss ir zeme un jādomā, kā to pareizi, maksimāli efektīvi apsaimniekot.

LVM pārziņā ir 1,6 miljoni hektāru, faktiski ¼ daļa Latvijas teritorijas. Zemes efektīvas un ilgtspējīgas apsaimniekošanas kontekstā – “virs zemes” aug mežs, kā apsaimniekošanā esam ļoti zinoši un atbildīgi. Bet domāt vajag plašāk – par to, kas ir “virs meža”, piemēram, par jauno kopprojektu – vēja parkiem, par ko sabiedrība runā un domā maz. Virs koku galotnēm ir laba enerģijas (vēja) plūsma, kas paver jaunas attīstības iespējas.

Kāpēc tagad par to domājam? Krīzes apstākļos jādomā, kā gūt un dot sabiedrībai maksimālu labumu.

Tāpat nedrīkst aizmirst visu, kas ir zem zemes. Kā jau minēju, mežs ir tikai daļa resursu, kura pārvaldīšanu LVM 20 gadus ir sekmīgi un atbildīgi attīstījuši. Ir īstais laiks, lai mēs paskatītos plašāk un augstāk – kas ir pieejams virs meža un kas – zem tā.

Par Eiropas zaļo kursu runājot – zeme ir mūsu resurss. Zaļais kurss mūs var ietekmēt dažādi, īpaši ja tā politika nebūs pārdomāta un lēmumi sasteigti vai nepārdomāti. Ja no uzņēmuma vai īpašnieka saimnieciskās darbības vai aprites izņem X hektārus zemes, tas nozīmē, ka attiecīgi samazinās šī uzņēmuma saimnieciskā darbība no mežistrādes. Ko tas maina? Ilgtermiņa plānus,– šodienas lēmums var mainīt pietiekami daudz, jo noteikti būs jāskatās, lai mēs tikpat sekmīgi ilgtermiņā varētu efektīvi saimniekot atlikušajā zemes resursā (platībā).

Svarīgi ir rast līdzsvaru starp ekonomiskajām, sociālajām un vides vajadzībām. Mēs nedrīkstam domāt tikai par to, kā iegūt maksimālo peļnu, ir jādomā plašāk, bet – jāatceras par līdzsvaru.

Latvija ir Eiropas daļa un Eiropas Savienībā pieņemtie lēmumi attiecas uz visu plašo Eiropu. Ir ļoti svarīgi būt gana skaļiem, jo esam mežaina valsts. Nozarei, kas dod turpat 6% valsts kopprodukta un 20% – eksporta, ir jānāk kopā, jāvienojas par kopēju viedokli un tas jāpasniedz un aktīvi jāskaidro sava pozīcija gan Latvijas, gan Eiropas politikas veidotājiem. Zaļā vienošanās ir arī iespēja, jo intensīvi audzējot mežu, stādot ģenētiski augstvērtīgus stādus, nodrošinot kokaudzēm optimālus augšanas apstākļus, mēs varam dot būtisku pienesumu ogļskābās gāzes savākšanā no atmosfēras un noglabāšanā koku biomasā. Tā ir arī iespēja padarīt Latviju mazāk atkarīgu no ārvalstu energoresursiem un importētiem būvmateriāliem.

Noteikti sadarbojoties ar skandināviem un kaimiņvalstīm!

Tas ir lobija darbs – atrast sabiedrotos, ar kuriem kopā doties Eiropas gaiteņos un skaidrot.

Pietiekami daudzi ES lēmumi top “varētu būt, ka tā vajadzētu būt” formā, kas bieži vien neatbilst realitātei... Eiropā ir ļoti daudz ļoti atšķirīgu valstu.

Tieši tā, Eiropas valstis ir ļoti atšķirīgas gan ekonomiski, gan kulturāli, gan uztverē, gan emocijās utt.! Nevaram salīdzināt, piemēram, itāļus un skandināvus – divas pilnīgi atšķirīgas kultūras, atšķirīgas pieejas labklājības veidošanai. Bet – mēs dzīvojam ES, un mēs gribam un mēģinām būt vienoti – tas prasa kompromisu meklēšanu. Tai pašā laikā valstīs, kurās mežu ir maz vai tikpat kā nav, īsti nesaprot mežsaimniecību, toties labprāt vēlas dzīvot mājās un tās būvēt no koka, vai lietot dabai draudzīgus priekšmetus.

Dienvideiropas valstis savas lielās dabas aizsardzības platības “novirza” kalnos vai piejūrā, kur zemi izmantot citām vajadzībām nav iespējams. Mums šādu iespēju nav.

Šis ir jautājums par kopējiem zemes resursiem un to izmantošanu. Nereti dzirdam – nepieciešams ieaudzēt vairāk un vairāk mežu. Laba doma, bet... Kam mums Latvijā atņemt vai kur mums “paņemt” zemi, lai audzētu vairāk meža? Vai lauksaimniecību atstāsim otrajā plānā?

Pozitīvi ir vērtējama zviedru pieeja lauksaimniecības zemēm – viņi skatās zemes auglības rādītājus. Piemēram, domāju, ka Latvijā “pusizmantojamās” (daļēji izmantojamās) lauksaimniecības zemes noteikti varētu apmežot.

Nešaubīgi, ir daļa zemju, kuras noteikti būtu apmežojamas. Te jādomā par līdzsvaru, ko jau iepriekš pieminējām, un te neiztikt bez tālredzīgas politikas.

Nesenajā intervijā “Neatkarīgajai” akcentējāt “Latvijas valsts mežu” meža zemju iegādes plānu.

LVM plāni saistībā ar zemes iegādi nav mainījušies. Pieļauju, mēs ilgāku laiku esam bijuši pasīvs zemes tirgus dalībnieks, kas, savukārt, radījis mānīgu iespaidu par notiekošo. “Latvijas valsts mežiem” šai ziņā jātop aktīvākiem. Ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, ka mēs iegādājamies zemi. Mēs pērkam meža zemes, pērkam cirsmas, piemēram, iegādāto izcirtumu apstādīsim un iekļausim meža ilgtermiņa apsaimniekošanas apritē.

Protams, gana piesardzīgi raugāmies uz iespējamu lauksaimniecības zemju iegādi, jo nevēlamies būt traucēklis lauksaimniekiem, kam arī ir liela vēlme iegādāties zemi.

Vēlos aicināt – ja kāds plāno pārdot savu zemes īpašumu – nāciet, piedāvājiet, runāsim, vienosimies – zeme paliks valstij, tiks ilgtspējīgi un ilgtermiņā apsaimniekota!

Protams, par zemi interesējas arī dažādi investori ar dažādiem mērķiem, šai sektorā ir pietiekami nopietna aprite, kur katrs ieinteresēts savā biznesā. LVM skatās valstiski – domāju – pārdot zemi “Latvijas valsts mežiem” ir viens no labākajiem ieguldījumiem nākamajām paaudzēm

Valsts kapitālsabiedrībai parasti pārmet ilgu procesu un sarežģītus izvēles kritērijus.

Uzņēmumā tas ir zināms, ir veikti konkrēti darbi – sarežģītais process ir pārskatīts un mainīts, lai visas formalitātes noritētu ātrāk. Bet! Mēs nedrīkstam aizmirst likumu, kurā ir noteikta kārtība, kādā zemi varam iegādāties. Mēs varam lemt ātrāk, darboties ātrāk, bet likumā noteikto kārtību mēs ievērosim – to mainīt nevaram.

Turpinot par zaļo kursu, redzam divējādas izpausmes – ir nozares vai nozaru praktiķis, kas redz ideju un redz tās apaugšanu ar reglamentējošu dokumentu kalniem, ir emociju pilnais “visa zaļā sveicējs”, kas dokumentu blāķus izliekas neredzam. Arī šeit nepieciešams līdzsvarot jūsmu un praktisko pusi

Vienmēr jāatceras mūsdienu informācijas pārbagātība. Nozares pārstāvjiem gan jāstāsta, gan jāskaidro, gan ļoti nopietni jāizglīto sabiedrība, lai sabiedrības pārstāvji labāk saprastu, kas ir “zaļais kurss”, ko tas ietekmēs un kā šo ietekmi jutīs visa sabiedrība. Noteikti uzsvēršu – šādam skaidrojumam jānāk ne tikai no meža nozares, bet no ikvienas nozares un cilvēka, ko zaļais kurss ietekmēs. Manuprāt, arī politiķiem vairāk vajadzētu iedziļināties un saprast zaļā kursa būtību. Viena lieta ir populistiski un skaisti kaut ko vēstīt sabiedrībai, cita lieta – izskaidrot, kādas pārmaiņas jāievieš un kā tieši un konkrēti tas ietekmēs sabiedrību, uzņēmējdarbību, iedziļinoties un analizējot.

Īpaši svarīga un nozīmīga ir skaidrojuma vienkāršība, ko nereti aizmirst. Tiklīdz sāksim runāt pārlieku gudri, piesaucot taksonomiju, kvotas un visu citu, cilvēks apjuks un nespēs sekot tālākam stāstījumam. Valodai jābūt vienkāršai.

Problēma ir arī citā apstāklī, proti, nereti šo skaidrību un vienkāršību izmanto, lai sabiedrībai pasniegtu sagrozītus datus vai neesošus faktus. Tāpēc, atkārtošu, nozarei vairāk un vairāk jāizglīto, jārunā un jāstāsta! Svarīgs šeit būs arī lobisms – diskusijas un konsultācijas, lai normatīvie akti un lēmumi mums būtu gan skaidri un saprotami, gan arī pieņemami un realizējami.

Par lobismu runājot, kolīdz kāds no nozares pārstāvjiem sāk skaidrot to vai citu lēmumu, nozares oponenti bilst: “Re, nozares lobijs ierunājās!”, labi zinot Latvijas sabiedrības negatīvo attieksmi pret vārdu “lobijs”.

Piekrītu, lobismu sabiedrībā uzskata par ko sliktu, saistītu ar korumpētību utt. Tas ir pagalam nepareizi!

Lobisms ir interešu pārstāvība – vai tas notiek Eiropas, vai nacionālajā līmenī. Latvijā darbojas daudzas nevalstiskās organizācijas, kas ir savu biedru interešu lobētāji. Šī brīža sabiedrības attieksme ir mūsu valsts vēsturiski politisko kļūdu sekas – liekot vienādības zīmi starp lobismu un korupciju, kas ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Domāju, ar laiku šie maldi kliedēsies. Piemēram, ASV lobisms ir sfēra, kurā lielas kompānijas un uzņēmumi atklāti investē milzu līdzekļus, lai viņu intereses tiktu pārstāvētas un aizstāvētas, lai tās skaidrotu sabiedrībai un palīdzētu sakārtot regulējumu vai normatīvus utt.

Nozares problēmas, patīk mums vai nepatīk, vairo plašsaziņas līdzekļi, kuru pārstāvji ir izvēlējušies emcionālo ceļu – strādāt uz lauka, mežā, purvā nav labi...

Ik sabiedrībai ir zināmas vēsturiskas kaites. Mēs Latvijā ļoti bieži skatāmies uz pagātnes notikumiem, to gaismā vērtējot tagadni. Sabiedrības attīstības labā daudz vairāk nepieciešams skatīties nākotnē. Ja skatāmies pagātnē, lai nesenā, tur redzēsim pārlieku daudz negatīvu lietu. “Reputāciju var sabojāt vienā dienā, tās atjaunošanai būs nepieciešami gadi.” Diemžēl, slikta slava par pat seniem pagātnes notikumiem “velkas līdzi” pietiekami ilgi. Bet šodien ir svarīgi – ko mums darīt rīt, parīt un pēc nedēļas, lai bijušais neatkārtotos, lai mēs izdarītu labāk un sasniegtu vairāk. Jautājums: kā uzlabot nākotni, jo pagātni mēs nemainīsim.

Uzņēmējdarbība ik valstī ir nepieciešama lieta, pie mums to nereti vērtē pieminētajā pagātnes gaismā. Kā sarunā minēja LDDK prezidents Andris Bite: “...jāsāk skolot jauno paaudzi – no uzņēmējdarbības pamatiem, piemēram, kļūdīties ir pieņemami, bankrotēt ir pieņemami, tas neko nemaina, utt.” Plašākai sabiedrībai kļūmes uzņēmējdarbībā joprojām tiek klāstītas, kā kas ārkārtējs.

Latvijā diemžēl plašsaziņas līdzekļi mīl “gūt klikšķus”, publiskojot negatīvas ziņas. Ir divi varianti – vai nu sabiedrība pieprasa negatīvo, vai mēs neprotam pasniegt pozitīvo. No pozitīvām lietām nevajag kautrēties, vairāk jāizceļ labi padarītais. Bet, protams, negatīvais un populārais šodien pārdodams sekmīgāk, nekā labās ziņas.

Ņemot vērā iepriekš runāto, jaunais LVM un “Latvenergo” vēja parku projekts jāīsteno saprotami un pietiekami uzmanīgi.

Ja runājam par kopuzņēmumu, LVM tajā pieder 20%, esam mazākuma akcionārs. Projektā sadarbojas divas lielas valsts kapitālsabiedrības ar ļoti spēcīgām komandām, stabiliem finanšu rādītājiem un finansiālo situāciju – “Latvenergo” – profesionāļi enerģētikas nozarē, “Latvijas valsts meži” – profesionāļi zemes apsaimniekošanā. Sarunu gaitā, kas nebūt nebija vienkāršas, nonācām pie kopsaucēja. Abi uzņēmumi vienojās par vienotu redzējumu, kā izveidot vēja parku, kāda līdz šim Latvijā nav bijis. LVM vēlas, lai šis kopprojekts būtu kā sākums, kā iedīglis nākamajiem projektiem. Izpratne par tiem veidosies, ceru, normatīvi arī tiks sakārtoti, ticu, ka būs vēl citas idejas.

0,8 ha, uz kuriem atrodas turbīna, ir ļoti maza platība, 200 m augstā turbīna mums dos to enerģiju, kas plūst pāri koku galotnēm – tas ir mazs, bet efektīvs enerģijas ražotājs. Protams, projekts ir apjomīgs, ieguldījumi plānoti ap €1 mljrd., tātad no LVM jāiegulda ap €200 milj. Patlaban izskatās, ka lielāko ieguldījuma daļu finansēsim paši, par atlikušo daļu pētām izdevīgāko variantu.

Protams, es ļoti priecātos, ja šādā kopprojektā vairāk iesaistītos sabiedrība, bet iespējamā finansējuma piesaiste jāapspriež ar “Latvenergo”.

Runas par “Latvijas valsts mežu” akciju kotēšanu biržā ir mazliet pieklusušas.

Šeit vēlos piebilst un uzsvērt, ka “Latvijas valsts mežus” nekādā gadījumā nedrīkst privatizēt, tas, ja tā varu, sacīt ir nacionālā kapitāla objekts, kas jāpatur nacionālajā (valsts) īpašumā. Sabiedrību varam iesaistīt ar obligāciju starpniecību.

Uzskatu, ka “Latvijas valsts meži” nav kotējami biržā, jo mēs apsaimniekojam valsts īpašumu – meža zemi, kas ir viens no valsts pamatresursiem. Šis resurss jāsaglabā valsts īpašumā. LVM kā resursa apsaimniekotājs ir stratēģiski nozīmīgs valsts uzņēmums.

Latvijā ir citi uzņēmumi, kas būtu kotējami biržā, piemēram, AirBaltic.

Vai, mainoties LVM Padomei un Valdei, mainījusies arī uzņēmuma stratēģija?

Stratēģija ir dokuments, ko nevajadzētu “iekalt akmenī” un pie tā turēties. Tas ir zināmā mērā mainīgs lielums, kas nav jāmaina ik gadu, bet nereti tajā ir nepieciešamas korekcijas. Protams, mainoties uzņēmuma vadībai, tā skatās, vai esošā stratēģija atbilst tagadējās Padomes un Valdes redzējumam par uzņēmuma attīstību, vērtībām, vai būtu kas maināms.

Cik daudz un kā LVM varētu palielināt savu sadarbību ar privāto mežu sektoru?

Jautājums ir par pārvaldīšanas procesu. Kā pārvaldīt cita īpašumu? Ja pārvaldībā nonāk dažādu privātpersonu dažādi īpašumi, kam ir atšķirīgas platības, atšķirīgas audzes, šādā pārvaldībā jāiegulda daudz resursu un nav skaidrs, kā to vislabāk veikt, šobrīd šādu biznesa formu neizskatām. Mūsuprāt, vislabākais veids, kā jau iepriekš runājām, ir īpašumu iegādāties – tas nonāk LVM bilancē un tiek ilgtermiņā attiecīgi apsaimniekots. Šādi sabiedrībai būs un tiks dots vislielākais labums un ieguvums, proti, mēs varēsim izvēlēties apsaimniekošanas veidu, kādu audzi tur audzēt utt.

Turpinot par iespējamu sadarbību, tas būtu mazliet cits biznesa modelis, kur ik zemes (meža) īpašniekam varētu būt savs skatījums uz sasniedzamo mērķi. Šāds sadarbības plāns vispirms būtu pārrunājams ar nozari.

LVM vēl ir citas iespējas attīstīties – skatīties ne tikai uz meža nozari – jau apspriedām plānus vēja parku sakarā, var būt arī saules paneļu parki. Vēl ir zemes dzīļu resursi, piemēram kūdra – eksportspējīgs, sabiedrībai ļoti svarīgs un nozīmīgs produkts, ko nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst. Visa augkopība lielā mērā balstās kūdras produkcijā, arī mežam kvalitatīvus koku stādus bez kūdras izaudzēt nav iespējams. Tieši kūdras sakarā zaļais kurss ir satraucošs, kālab jāiegulda laiks un jāanalizē dokumenti, tie jāvērtē, jālobē.

Pajautāšu: “Kas šodien ir nepieciešams ražotājam? Resurss. Ko ražotājs gaida no “Latvijas valsts mežiem”?”

Lai šis resurss būtu!

Tieši tā! Lai resurss būtu, tiktu piegādāts savlaicīgi un attiecīgajā kvalitātē. Ražotājam jādomā, kā pārdot savu produkciju un nodrošināt efektīvu ražošanas procesu. “Latvijas valsts mežiem”, lai piegādātu resursu, ir jādomā arī par savu ražošanas efektivitāti. Šeit iestājas dilemma – brīdī, kad daudzi vēlas ražot apaļkoksni, veidojas “pudeles kakls”. Katra krīze vai ārkārtējs notikums parāda uzņēmuma vājo vietu. Šobrīd vājā vieta ir jaudas trūkums – jo ir milzu pieprasījums. Domāju, ir zināma līdzība ar IT sistēmām – sagatavojiet tām lielu pieprasījumu un palūkojiet, vai sistēma strādās, vai sabruks. Patlaban tirgus pieprasījums ir tik milzīgs, ka mēs fiziski nespējam to apmierināt. Mums kā ražotājam nepieciešams visu pārplānot.

Vēl nedrīkst aizmirst, ka “Latvijas valsts meži” “dzīvo” uz publisko iepirkuma likuma bāzes. Mums jāievēro ļoti daudz normatīvu un regulējumu – piemēram – ir ilgtermiņa līgumi un iepirkuma process, līguma un procesa maiņa var prasīt septiņus mēnešus. Pēc septiņiem mēnešiem varbūt jau būs nepieciešams jauns līgums, kas atkal “paņems” septiņus mēnešus. Protams, uzņēmuma iekšienē esam sākuši skatīties – kur un kā meklēt risinājumus. Mēs varam atrisināt pietiekami daudz, bet – nepārkāpjot iepirkuma likumu – tas ir pilnīgi skaidrs. Risinājums jāmeklē esošā līguma ietvarā, runājot ar pakalpojuma sniedzējiem, kā varam pārorientēties. Protams, cieš ražotāji, bet mēs no savas puses darām maksimālo, lai šīs problēmas samazinātu. Mūsu interesēs ir apaļkoksni piegādāt. Un – šai situācijā mēs sākam skatīties – vai kādas lietas varētu darīt paši...