Tevi nesen ievēlēja par “Silavas” Zinātniskās padomes priekšsēdētāju.
Jā, pirms tam duci gadu biju padomes priekšsēdētāja vietnieks. Zinātniskā padome ir mežzinātnes institūta koleģiāla institūcija ar mērķi veicināt “Silavas” zinātnisko attīstību. Mans moto ir nodrošināt datos pamatotu atbalstu mežsaimniecībai, tajā skaitā tās dinamiskām pārmaiņām. “Pārmaiņas” ir šī laika svarīgākais vārds. Aizvien vairāk izjūtam klimata pārmaiņu ietekmi, pieaug nepieciešamība pēc inovatīviem, drosmīgiem risinājumiem, kas veicina meža un mežsaimniecības adaptāciju un arī palīdz izmantot radušās priekšrocības. Tikpat dinamiski mainās arī politiskā vide, Eiropas Parlamentā tiek pieņemti jauni dokumentu blāķi, ir svarīgi Latvijā to saturu ieviest gudri, veicinot mūsu valsts līdzsvarotu attīstību.
Pārmaiņas notiek arī pētniecības vidē, pieaug konkurence, par ko liecina kaut vai Latvijas Zinātnes padomes konkursu rezultāti. Šādos apstākļos būtiski ir sagrupēties, veicināt sadarbību institūta iekšienē, kopā strādāt pie lielāka mēroga iniciatīvām, sekmēt jauno zinātnieku izaugsmi un attīstīt risinājumus topošo zinātnieku – doktorantu – atbalstam. Šajā aspektā priekšrocība Latvijas meža nozarei ir sava – mežzinātnes – doktorantūras studiju programma. Nozīmīga ir arī iesaiste citu līmeņu studiju programmu īstenošanā ar mežu saistītās jomās, izplatot mūsu pētījumu rezultātus, veicinot sadarbību ar citām Zemkopības ministrijas pārraudzībā esošām iestādēm un meža nozares dalībniekiem, ieinteresētajām pusēm.
Mūsu iepriekšējā saruna ar tevi un Andi Lazdiņu* tika augstu novērtēta gan nozarē, gan “Silavā”. Tas ir lieliski, bet... kā labi zini, kolēģus mežzinātniekus pierunāt populārzinātniskai sarunai par aktuālām tēmām nebūt nav vienkārši.
Tev zināmā mērā ir taisnība, galvenokārt, tādēļ, ka pētnieku fokuss ir un būs pētniecība. Taču arī šajā aspektā atslēgas vārds ir “pārmaiņas”. Pēdējos gados ir sāktas un gana sekmīgi turpinās dažādas vērtīgas iniciatīvas sabiedrības informēšanai, piemēram, “Silavas” podkāsts, kas palīdz informācijas apritei, salīdzinoši mūs vairāk dzird un mūsu sacīto publicē dažādos informācijas un ziņu avotos. Protams, iespējas pielikt roku un informāciju nest plašākam ļaužu lokam vēl ir.
Runājot par institūta atpazīstamību, manuprāt, ir lietderīgi pieminēt šovasar notikušo IUFRO** kongresu. “Silava” bija viena no tā organizētājām un pirmo reizi izstāžu kompleksā, kur kongress notika, startējām ar savu stendu. Kongresa gaitā par mums, par mūsu darbu un par mūsu pētījumu tēmām bija liela interese. Es ļoti ceru un arī zinu, ka tas turpinās vairot mūsu atpazīstamību, turklāt jau esam saņēmuši vairākus uzaicinājumus no Skandināvijas un Kanādas zinātniskajām iestādēm dalībai projektu konsorcijos. Tos varētu saukt par informācijas izplatīšanas konkrētiem rezultātiem.
IUFRO Kongress. Vai un kā varam runāt par mūsu mežzinātnes un mūsu meža zinātnieku starptautisko atpazīstamību un prestižu?
Ārpus Latvijas, ja ņem vērā mūsu mērogu, esam pietiekami labi pazīstami. Par to liecina mūsu dalība Horizon projektos, esam dalībnieki un vadītāji arī LIFE projektos, kur, starp citu, bez starptautiskās atpazīstamības nevienu neaicina. Ja uzaicinājumi ir un to ir salīdzinoši daudz, skaidrs, ka mūs zina un novērtē. Tomēr tas nenozīmē, ka varam “dusēt uz lauriem” – būtiski šo atpazīstamību uzturēt un veicināt.
Tavi kolēģi zinātnes laukā – Latvijas vēsturnieki – laiku pa laikam nopūšas, sakot, ka viņu darbs mēdz ilgt no projekta līdz projektam, raizējoties, ka ne viens vien sekmīgi iesākts pētījums, projektam noslēdzoties, var palikt nepabeigts. “Silavai” ir virkne ilgtermiņa projektu, kurus labi zinām...
Jā, meža nozare, kurā strādā ar ilgiem audžu aprites cikliem, labāk izprot arī ilgtermiņa pētniecību. Tās bijušo un esošo vadītāju tālredzīga rīcība radījusi iespējas sadarbībai, īstenojot, piemēram, Nacionālo meža monitoringu vai meža selekcijas programmu ar esoša cikla noslēguma termiņu vairākas desmitgades tālā nākotnē. Protams, daudzi pētījumi ir īsāka termiņa – tādēļ svarīga institūta kopējā darbības stratēģija, kas tos visus satur kopā kā čiekura zvīņas.
Daudz laika paiet pieteikumu sagatavošanā, tādēļ meklējam iespējas, kā to padarīt efektīvāku. Žēl, ja kādai idejai neizdodas atrast finansējumu, vai viens tā avots beidzas, un nākamo neizdodas iesākt. Tomēr pie šādas darba specifikas esam pieraduši – ieceri iekarinām kā pirtsslotu bēniņos un gaidām, kad būs piemērots brīdis to vilkt ārā un likt lietā. Ir gadījumi, kad tāds pienākt pat pēc desmit gadiem.
Topošie zinātnieki. Kāda ir “Silavas” sadarbība ar LBTU Meža un vides zinātņu fakultāti?
Jau pieminēju, ka sadarbībā svarīgi ir divi aspekti – gan zināšanu nodošana studentiem, gan nākamo zinātnieku paaudžu formēšana. Daži “Silavas” topošie zinātnieki studē doktorantūrā arī citās Baltijas valstu augstskolās, tomēr vairākums izvēlas tieši Mežzinātnes studiju programmu, par kuru esmu atbildīgs jau astoņus gadus. Ar Meža un vides zinātņu fakultāti sadarbojamies pētniecībā dažādās jomās, piemēram, meža ainavas, bioloģiskā daudzveidība, atsevišķi klimata pārmaiņu mazināšanas aspekti. Apvienojot kompetences, varam detalizētāk vērtēt dažādu meža audzēšanas jautājumu ietekmi arī uz koksnes pārstrādes gala produkta īpašībām, kas ir nozīmīgas gan no ekonomiskā, gan jau pieminētā klimata pārmaiņu mazināšanas viedokļa. No cieņpilnas attieksmes, uz skaidriem principiem balstītas savstarpējās sadarbības ieguvējas ir abas puses!
Kādas ir doktorantu izvēlētās pētījumu tēmas?
Ļoti daudzveidīgas, atbilstošas nozares aktualitātēm un attiecīgi arī plašāku zinātnisko pētījumu tēmām, kurās doktoranti ir daļa no komandas. Šobrīd vairākums jautājumu, kuriem nepieciešams zinātnisks risinājums vai skaidrojums, lielākoties ir ārēji, piemēram, dažādas Eiropas Savienības direktīvas un regulas, kuras tiek pieņemtas, un tad domājam, kā tās īstenot Latvijā. Piemēram, viens no Eiropas Savienībā formulētiem pasākumiem bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai ir seno mežu identificēšana un aizsargāšana. Tomēr – kas ir senie meži? Tie dažādās valstīs un dažādās klimatiskajās zonās var būtiski atšķirties. Nozīmīgs ir ne tikai audžu vecums, bet arī teritorijas vēsture (meža klātbūtnes nepārtrauktība), pietiekama vienlaidus platība, lai tajā, arī pastāvot dabisko traucējumu dinamiskai ietekmei, saglabātos tās biodaudzveidības komponentes, kuru saglabāšanai šīs teritorijas tiek izdalītas.
Cits piemērs – šajā gadā pieņemtā Dabas atjaunošanas regula, kurā, cita starpā, noteikts, ka mežos nepieciešams nodrošināt atmirušo koksni “vismaz apmierinošā apjomā”. Ko tas nozīmē? Piemēram, Vidusjūras reģiona mežos, no kuriem daļu mēs Latvijā dēvētu par ganībām ar atsevišķi augošiem kokiem, tas būs viens skaitlis, mūsu hemiboreālajos – cits. Bez pētījumiem un datiem pie šāda skaitļa netikt.
Tāpat gan mainās, gan tiek mainīta un virzīta sabiedrības attieksme pret mežsaimniecību – attiecīgi ir vajadzīgs gan daudzveidīgāks risinājumu klāsts meža īpašniekiem, gan darbs šo izmaiņu izpratnē, gan arī mežsaimniecības nozīmes skaidrošanā. Šajā aspektā būtiska ir gan starpdisciplināra zinātniskā sadarbība, gan sadarbība ar dažādiem medijiem, piemēram, www.zemeunvalsts.lv
Būtiskas ir arī tirgus izmaiņas – monetāra vērtība parādās lietām, kuras agrāk bija pašsaprotamas – svaigs gaiss vai oglekļa uzkrājumi. Tiek meklēti un atrasti risinājumi, kur var un vēl varētu izmantot ne tikai koksni, bet arī citas koka vai meža zemēs augošas (audzētas) veģetācijas komponentes. Vienlaikus pastiprinās prasības pret šo materiālu ieguves avotiem – lai mežsaimniecība tajos būtu līdzsvarota, ilgtspējīga, ko raksturo ar dažādām sertifikācijas shēmām.
No zinātnes pievēršoties praktiskiem jautājumiem – šī gada vasaras svarīgais jautājums par “potenciāli vērtīgajiem biotopiem”. Esam piedzīvojuši “atslēgas”, “vērtīgos”, “īpaši vērtīgos”, “Eiropas īpaši aizsargājamos”, Eiropas... nu esam nonākuši pie potenciālajiem. Vai pārlieku sīks skaldījums, iesaistot plaši tulkojamu apzīmētāju “potenciāls, potenciāli” (tātad – iespējams vai iespējami), ir zinātniski pamatots un vai nebūtu laiks vienoties – ir biotopi un punkts, ne skaldīt, dalīt, staipīt vai dažādi raksturot...
Patlabanējo situāciju varētu raksturot kā haosu, grūti spriest, kur tas radies apzināti, kur – nejaušu sakritību rezultātā. Jebkurā gadījumā haoss ir pietiekami liels un ir būtiski to novērst. Gan tādēļ, lai bioekonomika var normāli funkcionēt, veidot plānus un prognozes, piesaistīt investīcijas. Gan vēl jo vairāk tādēļ, lai var “uzlaboties” pati dabas aizsardzība – pārejot no primitīvās stadijas – “ka tik vairāk platību” – uz pārdomātu aizsargājamo platību vērtības kāpināšanu ar dažādiem biotopu apsaimniekošanas pasākumiem tiem jau izdalītajās platībās. Lielāka mēroga aizsargājamo teritoriju tīkla un kopējā aizsargājamo teritoriju procenta skaidra definēšana ir pamats ainavu ekoloģiskajai plānošanai, dinamiskai aizsardzībai meža masīva līmenī, kas ir efektīva, zinātnē balstīta un mūsdienīga pieeja.
Atgriežoties pie tava jautājuma detaļām: ja vērtējam vārdu “potenciālie” ... “potenciālie biotopi” ir itin visi Latvijas meži, “potenciāli biotopi” ir arī visi Latvijas lauki – jo bez cilvēku klātbūtnes tie aizaugs ar krūmiem un vēlāk – kokiem. Turklāt tas notiks samērā ātri – ir pietiekami daudz tādu platību, kuras pirms otrā pasaules kara bija lauksaimniecības zeme, bet tagad konstatēts Eiropas Savienības nozīmes biotops.
Šobrīd radītais “potenciālo biotopu” kartogrāfiskais slānis nav korekts, jo nav radies pat no dabas skaitīšanā fiksētā, bet gan kamerāli – definējot platības pēc to aktuālajiem meža inventarizācijas datiem. Tātad neesam vēl tikuši galā ar Dabas skaitīšanu I, un, ignorējot tās rezultātus un iegūtās zināšanas, jau uz meža īpašnieku rēķina sāksim Dabas skaitīšanu II. Kādēļ es saku – uz meža īpašnieku rēķina? Informāciju par biotopiem, arī varbūtējiem, izmanto meža sertifikācijā (gan FSC, gan PEFC, gan SBP kā riska mazināšanas pasākums). Ņemot vērā nekonsekventu “biotopa” jēdziena lietojumu un piesardzības principu, de facto šī kartogrāfiskā slāņa platības tiek izslēgtas no mežsaimniecības tik ilgi, kamēr meža īpašnieks neatrod speciālistu, kas tās var apsekot un secināt par atbilstību vai neatbilstību “īsta” biotopa statusam. Tātad situācija ar “potenciālajiem biotopiem” rada būtisku sociālo ietekmi un neproporcionālu slogu meža īpašniekiem un ir tiešā pretrunā Eiropā izmantotajai pieejai vides aizsardzībā, proti, strādāt “kopā ar”, nevis “pret” meža īpašnieku.
Pēdējo gadu laika apstākļi – vētras, spēcīgas un ilgstošas lietavas, lielgraudu krusa – laiku pa laikam aktualizējuši problēmu: arī aizsargājamās teritorijas krietni cieš... Dabā viss mainās. Pēc jūlija nogales milzu lietavām Zemgalē, ne viens nozares kolēģis vien bija ļoti nikns, redzot, kā nu izskatās t.s. neskartās teritorijas, salīdzinot ar tām, kurās saprātīgi saimniekots. Kā tu kā zinātnieks vērtē šo situāciju? Vai aizsargājamo teritoriju uzturēšana atbilst tam mērķim, kālab tās tika izveidotas?
Tavu jautājumu es dalītu divās daļās. Pirmkārt, tas apliecina mūsu pētījumos konstatēto un modeļos ietverto – ar pārdomātu mežsaimniecību mēs varam stiprināt audžu noturību pret dabiskiem traucējumiem un meteoroloģiskiem ekstrēmiem. Meža īpašnieki var ne tikai domāt par koksnes ražas maksimizēšanu, bet ar savu mērķtiecīgo darbu veicināt audžu noturību, salīdzinot ar situāciju, kur nekādas darbības netiek veiktas. Reizēm medijos un tajā informācijas telpā, kur formulē nākamos Eiropas mēroga normatīvus un iniciatīvas, sadzirdams vai lasāms viedoklis, ka mežs, kas netiek kopts, bet atstāts novārtā, noteikti būs noturīgs un to nekas nespēs skart. Redzam, ka tā nav! Ar saimniekošanu mēs domājam gan par audzes noturību, gan par visām pārējām vērtībām, ko sabiedrība saņem no mežaudzēm.
Jautājuma otra daļa par aizsargājamās teritorijas atbilstību tās mērķim nav atbildama īsi, jo tas atkarīgs no... konkrētās aizsargājamās teritorijas mērķa. Ja runājam par dabas parku, kur mērķis ir kombinēta bioloģiskā daudzveidība un rekreācija – pieļauju – neatbilst. Ja tā ir teritorija, kas noteikta tikai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, atbilstība ir ļoti laba, jo ir paredzēts, ka šādās teritorijās koki ies bojā dabisku procesu rezultātā, veidosies piemērota dzīves vide saprofītiem, sugām, kas no tiem barojas.
Kādu dienu Latvijas Mežu sertifikācijas padomei piezvanīja meža īpašniece (arī lauksaimniece) no Zemgales. Pēdējā vētrā (jūlija beigās) viņas īpašumā pilnībā nogāzti koki meža nogabalā, kas esot biotops; koki ir gar zemi, mežizstrādātāji, aicināti sakopt postažu, teikuši, ka mežu var izmantot (pārdot) tikai un vienīgi kā malku. Par šo jautājumu meža īpašniece interesējusies Dabas aizsardzības pārvaldē, kuras pārstāvji mudinājuši interesēties nozares NVO.
Protams, konkrētā situācija jāizzina sīkāk. Pirmkārt, ja tā ir teritorija, ko aizsargā tiesību akti, neko nevar darīt – viena alga – vai bija vētra, vai nebija. Mēs varam vērtēt tikai ekoloģiskās sekas. Vētras dēļ šo platību izņemt no aizsargājamo teritoriju saraksta – visticamāk – neviens pat nemēģinās. Vērtējot jautājumu pēc būtības – ja šī teritorija ir definēta kā kāda plēsīgā putna ligzdošanas vieta, droši vien būtu loģiski runāt, ka aizsardzības statusu vajadzētu mainīt uz saimniecisko mežu un attiecīgi tajā darboties. Ja aprobežojums noteikts citam mērķim, pieļauju, statusu mainīt var nebūt loģiski.
Varu tikai atkārtot – dabas aizsardzībā būtiska svaiga pieeja, skats “no putna lidojuma”, proti, meža ainavas līmenī. Ar to domāju, ka aizsargājamo teritoriju punkti (objekti) meža ainavā var mainīties – ja atrodam ko ļoti vērtīgu līdz šim neaizsargātā vietā, kaut ko citu no esošā aizsargājamo teritoriju tīkla var izņemt. Ja skaidri definētu aizsargājamo teritoriju pamattīklu un procentus, cik un ko sargājam, visiem meža īpašniekiem būtu lielāka skaidrība. Patlaban, diemžēl, meža vai zemes īpašnieks nevar neko vairāk, kā rakstīt niknas vēstules.
Vai tev kā nozares zinātājam ir saprotams, kādēļ šie jautājumi gadu gaitā tiek apzināti vilkti garumā, ne risināti? Patlaban izskatās, ka vienīgie, kas ar šo nesakārtotību nav mierā, ir meža īpašnieki, nozares ļaudis un zinātnieki.
Šo es nevarēšu skaidrot, tas ir tikai un vienīgi politiskās gribas jautājums.
Šogad, šķiet, pirmo reizi, no augstām valsts amatpersonām izskanēja doma – ja ministrijas pārziņā ir nozare, kurai nepamatoti un nepatiesi uzbrūk, ministrijas pārstāvjiem ir jāiejaucas un jāskaidro situācija. Kurā brīdī zinātnieks, redzot kādas situācijas aplamību, būtu gatavs iejaukties?
Jebkurā nozarē un jebkurā situācijā ir divi nodalīti procesi. Viens – zinātnisko datu ieguve, apstrāde un argumentu veidošana, otrs – politisku lēmumu pieņemšana, kad šos argumentus ņem vai neņem vērā.
Šobrīd Latvijas mežzinātne ir pietiekami spēcīga un kompetenta sniegt skaidrus argumentus un atbildes. Meža nozarei kopumā, un, protams, mums, kā zinātnieku kolektīvam, ir ļoti svarīgi šādu situāciju saglabāt arī nākotnē. Lai jebkurā brīdī – šodien, rīt vai pēc desmit gadiem – būtu pietiekama zinātniskā kapacitāte atrast un formulēt atbildes uz aktuāliem jautājumiem. Sniedzot šīs atbildes enerģiskiem ministrijas darbiniekiem un citiem nozares pārstāvjiem, var pieņemt lēmumus un ieviest risinājumus, kas nodrošina nozares dinamisku izaugsmi.
* https://www.zemeunvalsts.lv/pasaule-nav-vietas-kaut-kur-citur-saruna-ar-dr-silv-ari-jansonu-un-dr-silv-andi-lazdinu-latvijas-mezzinatnes-instituta-silava-vadosajiem-petniekiem
** https://iufro2024.com/