Mežs, dēvēts arī par “zaļo zeltu”, ir viena no Latvijas vērtīgākajām dabas bagātībām. To pareizi apsaimniekojot, ieguvumu gūst ne tikai valsts ekonomika un tautsaimniecība, bet arī sabiedrība kopumā. Kaut gan dažkārt meža vērtība tiek aplūkota tikai no kokmateriālu ieņēmumu viedokļa, patiesībā šis resurss spēj sniegt daudz lielāku pienesumu. Lai veidotu investīcijas ģimenes nākotnei, arvien vairāk zemes īpašnieku izvēlas iesaistīties oglekļa kredītu tirgū un aizsargāt mežu bioloģisko daudzveidību, saglabājot veselīgu vidi kā mantojumu nākamajām paaudzēm. 

Katram savu meža gabaliņu

Kad kopā ar ģimeni pirms trīs gadiem izlēmām iegādāties māju un zemi Vecpiebalgā, zinājām, ka nevēlamies sēdēt, rokas klēpī salikuši, tāpēc meklējām veidus, kā lietderīgi apsaimniekot jauniegūto platību. Sākotnēji dzima doma par aitu vai govju audzēšanu, taču zemes gabals izrādījās par mazu šādai nodarbei. Tad tīmeklī uzdūros informācijai par oglekļa kredītiem. Pēc dziļākas izpētes šī iespēja mani uzrunāja tik tālu, ka izlēmu pieteikties konsultācijai ar ekspertu, kurš veica īpašuma analīzi tiešsaistē un pēcāk ieradās arī klātienē, novērtējot, ka esošā platība – aptuveni trīs hektāri zemes – ir atbilstoša apmežošanai. Viens no priekšnoteikumiem, kāpēc izlēmu par labu šādai investīcijai, bija tieši vienkāršais un cilvēcīgais process. Kā es smejos, pēc viesošanās pie manis “Arbonics” mežsaimniecības eksperts Jānis Ruks nu ir kļuvis par bezmaksas konsultantu mūža garumā, daloties savās zināšanās, kā pareizi rūpēties par mežu. Turklāt ir patīkami apzināties, ka es vienmēr palikšu pats savas zemes īpašnieks, jo sadarbības procesā īpašumtiesības nav jāatdod. 

Tagad man ir sākusies gluži jauna dzīve – teju katrās brīvdienās dodos uz laukiem un pamazām mācos paša spēkiem kopt mežu, jo tieši pirmie pieci gadi šajā procesā ir vissvarīgākie. Jārūpējas, lai platība neaizaug un koki nepāraug ar zāli. Šādās reizēs ataust atmiņā mammas sacītais, ka mājās darbs nav darbs, tā ir atpūta. Tā to arī uztveru – pavadīto laiku, strādājot mežā, izbaudu no sirds. Plānoju, ka šis īpašums nebūs vienīgais, jo kopumā vēlos apmežot 15-20 hektāru lielu platību. Uzskatu, ka katrai ģimenei vajadzētu savu meža gabaliņu, kurā pavadīt brīvo laiku, savām atvasēm ieaudzinot atbildību pret dabu un iemācot, ka ilgtermiņa darbs un rūpes nes augļus.

Interese ir, bet bailes ņem virsroku

Daloties savā pieredzē par iesaistīšanos oglekļa kredītu tirgū, tuvinieku un paziņu lokā viedoklis dalās – kaut gan interese ir, lielākas tomēr ir bailes tikt apkrāptiem un zaudēt ieguldīto naudu. Diemžēl šāda nostāja saistīta ar sabiedrībā iesakņojušos viedokli, ka visa meža nozare apvīta negācijām un krāpniecības skandāliem. Arī valstī kopumā viedokļi par mežsaimniecības attīstību ir dažādi – daļa uzskata, ka mežs nemitīgi jākopj un jāattīra no kokiem, kas savu laiku jau aizvadījuši, citi – ka mežs nav jākopj, bet tikai jāaudzē, jo mums trūkst neskartu mežu. Uzskatu, ka meža nozare, neraugoties uz izaicinājumiem un nesakārtotiem jautājumiem, ir stabila un pastāvīga, to nepieciešams attīstīt, jo tā ir Latvijas nākotne. Turklāt ieguldījums zemes apmežošanā ir viens no zemākajiem investīciju riskiem. Ikvienam, kuram pieder lielāki vai mazāki neapsaimniekoti zemes gabali, ir iespēja tos izmantot lietderīgi. Tagad es būšu viena maza daļiņa, kas audzēs savu mežu un rādīs piemēru citiem, ka var arī šādi – gūt peļņu, vienlaikus saglabājot dabas bagātību.