“Es vēlētos, lai šis koks vēl tur būtu – kā bijis vienmēr, man atgriežoties mājās”

Euronews Green | 31.07.2024

zemeunvalsts.lv ievadvārdi. Arī pie mums Latvijā visai bieži gadās situācijas, kad iedzīvotāji iebilst pret koku zāģēšanu pilsētvidē, kas nepieciešams jaunu projektu realizācijai vai, vienkārši, lai aizvāktu bīstamus un cilvēkus apdraudošus kokus. Daudzās pilsētās ir parādījušies “pseidoarboristi”, kas nepietiekamu zināšanu vai pildot nejēdzīgas pilsētu pārvalžu pavēles, kokus sakropļo, liedz tiem augt, šādi neatgriezeniski pārvēršot pilsētvidi (Latvijā jo īpaši to var vērot pavasaros, kad pašpasludinātie “vides arhitekti” plosās, zāģu skaņu pavadīti, gan Rīgā, gan (jo īpaši) Latvijas mazpilsētās…

Noteikti un nešaubīgi katra situācija jāvērtē atsevišķi, neļaujot vietu fanātismam vai nepamatotai, nesaprātīgai rīcībai. Daudzos gadījumos cilvēki nav pienācīgi informēti un nesaprot (vai nevēlas saprast) koku kopšanas (vainagu veidošanas) nepieciešamību. Varam secināt – ar sabiedrību ir jārunā, jāskaidro un, protams, jāņem vērā objektīvie apstākļi… Jāpiebilst, ka piedzīvoto vētru sakarā jautājums par koku profesionālu kopšanu un novērtēšanu tapis jo nozīmīgāks. 

Krasas pārmaiņas sev pazīstamā un ierastā vidē dažiem cilvēkiem raisa dziļas emocijas

Kāda koka nozāģēšana pērn kļuva par vienu no svarīgākajiem ziņu sižetiem Apvienotajā Karalistē. Dižkoka nelikumīga nozāģēšana Sikamoras gravā pie Adriana mūra, raisīja ne tikai sabiedrības sašutumu, bet arī dziļas skumjas. Tā gadās ne tikai Apvienotajā Karalistē, bet visā Eiropā, proti, koku nozāģēšana izraisa to cilvēku sašutumu, kuri ir iemīļojuši attiecīgo pilsētvides ainavu.

Ne tikai emocionālas sajūtas iedvesmo iedzīvotājus iestāties par koku, šo būtisko dabas simbolu; neapdomīgi nozāģējot kokus pilsētās, sarūk iespējas samazināt oglekļa dioksīda emisijas, mazinās bioloģiskā daudzveidība un, protams, uz laiku laikiem pazūd attiecīgā koka mestā ēna, tik nepieciešama karstā laikā.

Trīs Eiropas iedzīvotāju stāsti par sajūtām, kad viņu dzīvesvietas tuvumā nozāģēti labi zināmi koki.

“Tie bija pārāk lieli, pārāk spēcīgi, lai nogāztos – līdz pat šim brīdim.” Garets Dženkinss, Apvienotā Karaliste

Tā bija grūta diena. Es dzirdēju skanam zāģus, kad devos uz darbu, bet neuzdrošinājos paskatīties tai virzienā. Kad atgriezos, koka vairs nebija. Tas bija krāšņs koks, vismaz 20 metrus augsts, ar plašu un skaistu vainagu. Tam vajadzēja būt krietni vecam. Koks tur stāvēja, ieskāvis mūsu ielu un piesaistīja ļaužu skatienus, atsvaidzinot it drūmo piepilsētas ainavu.

Arī citi koki uz mūsu ielas pēdējā laikā gājuši bojā – karstuma dēļ ļoti karstās vasarās, sausuma vai pārlieka mitruma dēļ, bet ne šis. Tas bija pārāk liels, pārāk spēcīgs, lai nokalstu vai nogāztos.

Aizgāju apskatīties, kas noticis. Satiku divus kaimiņus ļoti pacilātā noskaņojumā. Viens teica, ka koks aizsedzis gaismu, otrs skaidroja, ka putni regulāri aptaisījuši automašīnas. Paskatījos uz auto – sešus gadus vecu sarkanu Nissan. Gan jau it drīz kaimiņš to nomainīs pret jaunu…

Pēc dažiem gadiem arī šie cilvēki dzīvos citur. Varbūt mēs visi būsim pārcēlušies, bet koks būtu varējis palikt savā vietā gan piesaistot oglekļa dioksīdu, gan ļaujot aizvadīt daļu lietusūdeņu, gan sniedzot neskaitāmām sugām iespēju kaut nedaudz atpūsties no visuresošā asfalta žņaugiem.

Žēl, ka nebiju atradis laiku un iepazinies ar kaimiņiem agrāk. Ja es viņiem būtu pastāstījis par šī koka vērtību, varbūt viņi nebūtu lēmuši mūs šķirt no tā. Es gribētu, lai viņiem būtu stāstījis, ka mēs ciešam no briesmīgas kolektīvās amnēzijas par to, kas bija, un briesmīga iztēles trūkuma par to, kas varētu būt.

Nu es pats vēlos, lai mani pārņem šāda amnēzija. Es vēlos, lai, atgriežoties mājās, tur vēl joprojām augtu mūsu diženais un skaistais koks.

“Tas bija sirdi plosoši.” Susana de la Higuera Madride, Spānija

Susana ir Asociación Vecinal Pasillo Verde Imperial (Zaļā koridora apkaimes asociācija) viceprezidente un kustības No a la Tala pārstāve.

2023. gada februārī Madrides Arganzuelas parka vidū parādījās sarkanbaltsarkans žogs. Tā sākās vieni no lielākajiem iedzīvotāju protestiem pret koku zāģēšanu pilsētā. Tie bija metro paplašināšanas darbi, kam iepriekš tika veikts ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), kura ietvaros bija paredzēts dažādās vietās nocirst attiecīgi 79 un 22 kokus.

Kad parka vidū parādījās sēta, mēs atklājām, ka reģionālā valdība ir mainījusi projektu, neinformējot par to sabiedrību un nesagatavojot jaunu IVN. Nozāģēt paredzamo koku skaits tika palielināts līdz 1027 kokiem un aptuveni 250 kokiem Arganzuelas parkā, kas ir aizsargājama zaļā zona.

Pirmajā protesta akcijā piedalījāmies trīs pieaugušie un divi bērni, kas devās uz parku ar dažām papīra lapām un marķieriem. Uzrakstījām “Es aizstāvu šo koku” un piestiprinājām pie “nolemtajiem” kokiem žoga iekšpusē. Tā tas sākās. Citi cilvēki mums pievienojās vēlāk. Jau nākamajā dienā mums izdevās izveidot “cilvēku ķēdi” parka iekšpusē. Tas nonāca presē, un no tā brīža burtiski sākās pilsoņu protesta cunami. Kustība vērsās plašumā, mums pievienojās citas organizācijas un cilvēki. Pēc vairāku mēnešu ilgām akcijām mums izdevās glābt pusi – aptuveni 500 koku.

Lielpilsētā, kāda ir Madride, kur jācīnās ar (pret) karstumu un “karstuma salām” (Dienvideiropas pilsētvidē bieža parādība), ir muļķība un noziegums iznīcināt jau eksistējošas zaļās zonas un pieaugušus kokus tikai tāpēc, ka “tā ir vieglāk un var ātrāk veikt darbus, un netraucēt satiksmei”.

Cits iemesls, kas pamudināja mani rīkoties, bija sociālā ietekme, ko rada zaļo zonu un parku zaudēšana. Atceros kādas kundzes reakciju uzzinot, ka viņas parks tiks iznīcināts. Viņai bija 89 gadi un viņa raudāja. Parks bija daļa viņas dzīves. Viņa vienmēr bija tur pastaigājusies kopā ar saviem bērniem un vēlāk arī ar mazbērniem. Tā bija viņas ikdiena… “Kur lai es tagad eju?” Tas bija sirdi plosoši.

Šodien redzu, ka lielākā daļa parka koku ir glābti, skatos uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, ģimenēm un jauniešiem, kas parkā priecājas un bauda dzīvi. Tas ir lieliski, ka tik daudzi cilvēki iestājās, cīnījās un apvienojās, lai tas būtu iespējams. Es ceru un ticu, ka mūsu aktivitātes ir rosinājušas kustību, lai padarītu pilsētas zaļākas un dzīvošanai piemērotākas.

“Es sapratu, cik tas ir nežēlīgi.” Sabrina Guarnieri Adrija (Adrija, Rovigo province), Itālija

Atceros dienu, kad ar domes ziņu tika nocirsti koki pilsētas teātra priekšā, jo laurkoku stādījums aizēnoja laukumu. Atceros arī divu melnu putnu izmisīgo lidojumu. Viņi bija dezorientēti un izbiedēti. Pāris dienas viņi riņķoja apkārt, klaigādami un tad, protams, viņiem nācās meklēt citu ligzdu. Šis skats mani ļoti ietekmēja. Es sapratu, cik notikušais bijis nežēlīgs.

Itālijā aptuveni 30% ceļu klāj asfalts, mums ļoti ir vajadzīgi koki. Šobrīd, kad valda liels karstums, jūtams koku trūkums, pilsētās to ir par maz. Esmu dzirdējusi cilvēkus sakām: “Manā pilsētā trūkst skābekļa.” Gadu gaitā Adrijā ir nocirsti vairāk nekā 100 koki, daži pat simtiem gadu veci. Tas ir apkaunojoši un briesmīgs piemērs nākamajām paaudzēm. Arī upes krastos domei būtu jāstāda augļu koki, kā agrāk. Mēs zaudējam vietējos augus, piemēram, vīģes, plūškokus un kazenes. To stādījumu atjaunošanai ir jābūt prioritātei nākotnē.

Diemžēl daudzviet es redzu nocirstus kokus, kas ir apkaunojoši. Vienā no pilsētas galvenajām ielām nesen tika nocirstas 60 veselas priedes, atstājot tikai celmus. To pat varētu dēvēt par slepkavību… Turklāt, šīs priedes nozāģēja dažas dienas pirms skolās atzīmēja “Koku dienu.” Ļoti, pat pārlieku skaudra ironija.

Pievienot komentāru