Eiropas Komisija nepārtraukta vainaga klāja mežkopību ierosina noteikt, kā dominējošo meža apsaimniekošanas metodi. Somu pētnieks Antti Asikainens uzskata, ka tā ir atgriešanās pie pirmatnējās (iztikas ieguves, vākšanas) ekonomikas.

Ja Eiropas Komisijas plāns par pāreju uz nepārtraukta vainagu klāja mežkopību visos komerciālajos mežos tiks pieņemts, tas radīs lielas problēmas kokmateriālu iepirkumos, pieņemot, ka kopējais mežizstrādes apjoms saglabāsies pašreizējā līmenī.

Forest.fi aplūko jaunākos pētījumus, kuros salīdzināta nepārtraukta vainagu klāja un neviendabīga vainagu klāja mežkopības ietekme uz klimatu, kā arī uz mežsaimniecības ekoloģiju un ekonomiku. Galvenais secinājums paliek nemainīgs: nav skaidras atbildes jautājumam, kura metode ir labāka, tas atkarīgs no konkrētās vietas (meža nogabala) īpatnībām un meža īpašnieka vajadzībām.

Lai risinātu klimata problēmas, tiek izdomātas dažādas prasības, piemēram, “mežsaimniecībai ir jāpaaugstina oglekļa piesaiste, samazinot mežizstrādes apjomus.” Antti Asikainens norāda, ka mežu finansiālā un ekonomiskā nozīme arvien pieaug, jo īpaši šolaik, kad valstis ir iekūlušās ievērojamos parādos.

“Katra kokmateriālu kubikmetra pievienotā vērtība valsts ekonomikai dod aptuveni €150. Ja mums neizdodas iegūt šo summu no meža, kāda ir alternatīva?" interesējas A. Asikainens. No otras puses, EK pat pieprasa izmantot Eiropas mežos pieejamo koksni. Tomēr, ja koksne tiktu iegūta tikai ar nepārtraukta vainagu klāja mežkopības metodēm, kā to pieprasa EK, pēc A. Asikainena domām, tas nozīmētu atteikšanos no 20. gadsimta 50. gados pieņemtās mežu apsaimniekošanas. Ja koksnes izmantošana saglabātos pašreizējā līmenī, būtu jāpalielina cirsmu platības, jo tiktu novākti vien daži cirsmā augošie koki.

“Palielinātos pārējo koku bojāšanas risks mežizstrādes laikā, turklāt, rentabli vadīt mežizstrādi būtu krietni grūtāk. Tas nozīmētu atgriešanos pie pirmatnējās ekonomikas," secina A. Asikainens.

Semināru par nepārtraukta vainagu klāja mežkopības jautājumiem aprīlī rīkoja Somijas Dabas resursu institūts un Metsähallitus.

Neviena metode nav laba, ja izmanto tikai to

Ja vienīgā mežkopības metode būtu nepārtraukta vainagu klāja mežkopība, arī par to ne vienmēr daba “priecātos”. Pētījumi liecina, ka, palielinot šīs metodes izmantošanu (salīdzinājumā ar pašreizējo apjomu), bioloģiskā daudzveidība uzlabotos, bet, padarot šo metodi obligātu, mežā mītošās sugas būtiskas izmaiņas nejustu.

Tikai aptuveni desmit gadus pētnieki ir varējuši sekot līdzi bioloģiskās daudzveidības attīstībai ar nepārtraukta vainagu klāja metodi apsaimniekotajos mežos. “Mēs esam tikai sākuši,” skaidroja profesors Mati Koivula. Viņa prezentācijas pamatā bija 55 publikācijas, no kurām lielākā daļa veltīta izlases cirtēm. Situācija neliela diametra koku cirtēs ir pētīta vairāk nekā 20 publikācijās. Sugu stāvokļa attīstība tika salīdzināta kailcirtēs un vecās mežaudzēs.

Nepārtraukta vainagu klāja mežos koksnes apjoms ir pakļauts mazākām svārstībām nekā mežos, kas tiek apsaimniekoti, periodiski veicot mežizstrādi. Nepārtraukta vainagu klāja mežos nav vecu audžu, skaidri saskatāmu sējeņu vai stādu audžu, vai atklātu meža platību, kurās ir daudz saules gaismas un siltuma.

M. Koivula pašlaik to neuzskata par problēmu, jo lielākā daļa mežu tiek apsaimniekoti, izmantojot periodiskās mežizstrādes metodes. “Ilgtermiņā sugām, kas “dod priekšroku” atklātiem mežiem, var rasties problēmas, ja nepārtraukta vainagu klāja apsaimniekošanas metode ir vienīgā,” teica M. Koivula.

Atmirušās koksnes klātbūtne nav pašsaprotama

Nepārtraukta vainagu klāja veidošana ir izdevīga sugām, kurām nepieciešams apēnojums. “Labs piemērs ir melnalksnis, kas ir pamatā daudzām barības ķēdēm mežā,” piebilst M. Koivula. Līdzīgi ir ar ķērpjiem, kas aug uz koku stumbriem un zariem, arī tiem var būt izdevīgs nepārtraukts vainagu klājs. Tie aug uz lieliem kokiem, kas vienmēr ir sastopami šādos mežos. “Bet, vai ķērpji izdzīvos, ja neliela apjoma cirtes periodiski atkārtosies vairākus gadu desmitus? Par to mums datu nav,” skaidro M. Koivula.

No citas puses raugoties, vairākas sugas no kailcirtēm gūst labumu. Lai gan neviena no apdraudētajām sugām nav atkarīga no kailcirtēm, dažas no tām “dod priekšroku” atklātai videi. Sugas, kas mīt atklātā vidē, var atrast sev piemērotu mājvietu izcirtumos. Tomēr neviena mežsaimnieciskā metode automātiski nenodrošina apdraudētajām sugām svarīgu vai nepieciešamu biotopu, piemēram, atmirušo koksni vai pietiekami izturīgus kokus. Šādi biotopi ir jāveido,apsaimniekojot. Ir simtiem apdraudētu sugu, kas ir atkarīgas, piemēram, no izturīgas dzīvās vai mirušās koksnes.

Kvalitātes atšķirības nepārtraukta vainagu klāja egļu audzēs

Runājot par egļu ražību, šādas audzes ir veiksmīgs risinājums, ja tiek ievēroti noteikti nosacījumi. Viens no galvenajiem ir sējeņu izaugšana. Nepārtrauktā vainagu klāja mežsaimniecības rentabilitātes pamatā ir fakts – nav jāstāda vai jāsēj jauni koki, stādiem jāaug dabiski.

“Būs daudz stādu, kas izaugs par kokiem. Bet!!! ...tie augs neticami lēni. Var paiet 50 gadi, līdz stāds sasniegs 130 cm augstumu,” situāciju skaidroja pētnieks Sauli Valkonens.

“No otras puses, mazās egles sāks augt straujāk, kolīdz tām būs pietiekami daudz gaismas un telpas. Tas ir jauns un svarīgs atklājums: koki, kas, teiksim, 30 gadus ir augšanā atpalikuši, apstākļiem mainoties, var sākt sekmīgi augt,” uzsvēra S. Valkonens, turpinot, ka mežiem nevajadzētu ļaut augt ne pārāk blīvi, ne arī pārāk reti.

Viena no prasībām ir koku sugu dažādība. Lai to panāktu, mežā jāizveido nelieli izcirtumi. “Tikai izlases cirtes rezultātā egle var kļūt valdošā suga,” turpina skaidrot S. Valkonens.

Pirmie izlases parauglaukumi egļu audzēšanai ar nepārtraukta vainagu klāja metodi Somijā tika ierīkoti jau pagājušā gadsimta 80. gados. Tie parādīja, ka labs ikgadējais pieaugums var saglabāties 30 gadus vai ilgāk. Tomēr vidēji koksnes raža būs par 15-30 % mazāka nekā kailcirtes gadījumā.

Egļu baļķiem, kas iegūti nepārtraukta vainagu klāja mežos, ir īpaši blīva serde, kas izveidojusies zināmā laika periodā, kociņam lēni augot ļoti blīvā audzē. Šo serdi ieskauj normāla blīvuma koksne, kas izveidojusies pēc blakus esošo koku retināšanas. Pēc S. Valkonena teiktā, blīvā serde neietekmē celulozes ražošanai paredzētās egles koksnes kvalitāti, taču rada atšķirības zāģētavām pārdoto apaļkoku kvalitātē un no tiem izgatavoto kokmateriālu šķirās, palielinot šķirošanas nepieciešamību.

Mazāk pētījumu par priedi, vairāk par egli

Nepārtrauktā vainagu klāja priežu audzes ir daudz mazāk pētītas nekā šāda veida egļu audzes, lai gan 80. gadu sākumā tika izveidoti daži parauglaukumi virsājos. “Atjaunošanās ir sekmīgi noritējusi arī bez augsnes apstrādes, lai gan tā dabisko atjaunošanos uzlabo. Tomēr sējeņi aug grupās, kas attiecīgi nozīmē daudz brīvas vietas un mazāk intensīvu augšanu,” vēstīja profesors Pasi Rautio no Somijas Dabas resursu institūta.

Vēl viena problēma ir tā, ka starp atklātajām vietām praktiski nav bijis sējeņu. Tika pārbaudīta arī priežu augšana atvērumos. Rezultātā sējeņi auga vāji, bet viegla augsnes apstrāde augšanu uzlaboja.

Pašlaik pētījumi ar priedi notiek ~1000 parauglaukumu. Secināts: lai sekmīgi atjaunotu priežu audzes, ir jāizņem vairāk nekā puse koku. Koki aug lēni, 15 gadu laikā sasniedzot 50 cm augstumu. Minētie eksperimenti notika Somijas ziemeļos, P. Rautio skaidroja, ka apstākļi valsts dienvidos būtiski neatšķiras, izņemot gaismas daudzumu.

Nepārtraukts vainagu klājs ir izdevīgs kūdrājos

Īpaši lielas cerības tiek liktas uz nepārtraukta vainagu klāja mežsaimniecības metodi kūdrājos. Tas ir saistīts ar gruntsūdens līmeņa svārstībām mežos ar nevienmērīgu vainagu klājumu. Koki “ņem” ūdeni no augsnes, tam iztvaikojot. Veicot mežizstrādi mitrā kūdrājā, iztvaikošana samazinās, jo koki tiek nozāģēti, un gruntsūdens līmenis sāk paaugstināties. Tādējādi palielināsies arī metāna emisijas un fosfora, slāpekļa un organiskā oglekļa izskalošanās ūdenstecēs. Savukārt, kad kūdrājos aug koki, gruntsūdens līmenis pazeminās, un ogleklis no augsnes sāk izdalīties atmosfērā.

Nepārtraukta vainagu klāja situācijā koki un ūdens iztvaikošanas aktivitāte saglabājas, tā samazinot gan gruntsūdens līmeņa svārstības, gan emisijas.

“Izmantojot nepārtrauktu vainagu klāja metodi kūdrājos, gruntsūdens līmeni var uzturēt stabilu, aptuveni 30-40 cm dziļumā, ne augstāku” sacīja Somijas Dabas resursu institūta vecākais pētnieks Marku Sārinens (Markku Saarinen).

Arī šajā gadījumā problēmu rada koku augšana grupās. Starp koku puduriem gruntsūdens līmenis var paaugstināties. “Neliela diametra koku ciršanas gadījumā maksimālajam cirsmas diametram vajadzētu būt 20 metri. Pretējā gadījumā gruntsūdens līmenis cirsmas vidū pārlieku paaugstināsies,” skaidroja M. Sārinens.

Mazāks bojājumu risks, ja vainagu klājs ir nepārtraukts – izņemot sakņu puvi

Līdz šim ir maz zināms par meža bojājumu risku, izmantojot nepārtrauktu vainagu klāja metodi.

“Tomēr tiek uzskatīts, ka bojājumu risks ir mazāks nepārtraukta vainagu klāja mežsaimniecības metodei, salīdzinot ar periodisko mežsaimniecību. Svarīgs izņēmums ir sakņu puve,” teica Somijas Dabas resursu institūta pētnieks profesors Jarko Hantula. J. Hantula uzskata, ka ugunsgrēku, vētru, sniega un vēja postījumu risks, iespējams, ir (varētu būt) mazāks, ja mežsaimniecība tiek organizēta ar nepārtraukta vauinagu klāja metodi. Sakņu puves (Heterobasidion) radītās izmaksas (zaudējumi) mežsaimniecībai gadā ir aptuveni €50 milj. Priežu bojājumi izmaksā aptuveni €5-10 milj. Priežu mežaudzēs sakņu puvi praktiski nav iespējams izskaust. Egļu audzēs vienīgais risinājums ir kailcirtes, tātad atteikšanās no nepārtraukta vainagu klāja mežkopības. Turklāt, pēc mežizstrādes šādā platībā jāaudzē platlapji un vismaz 30 gadus nedrīkst stādīt egles (vēlams arī ne tuvumā). Risku rada arī mežizstrādes laikā nodarītie koku bojājumi, jo bojātie koki var inficēties ar sakņu puvi.

Meža īpašnieks lemj

No daudzajiem ekspertu priekšlasījumiem jāsecina, ka nav vienas vai ļoti skaidras atbildes, kura mežsaimniecības metode ir vislabākā. Viss ir atkarīgs no meža augšanas apstākļiem konkrētajā vietā, mežaudzes īpašībām un meža īpašnieka vajadzībām.

Kalle Vanhatalo (Kalle Vanhatalo), Labas mežsaimniecības pārvaldības prakses koordinators no meža konsultāciju pakalpojumu uzņēmuma Tapio, uzskaitījumu turpināja, minot meža īpašnieka spēju tikt galā ar nenoteiktību.

“Ar mežizstrādes metodēm saistītie riski atšķiras, jo dažādu mērķu sasniegšanas iespējamība ir dažāda,” viņš skaidroja. K. Vanhatalo sniegtā labās prakses definīcija atšķiras no citām vadlīnijām un norādījumiem mežsaimniecības sakarā: “Labā prakse ir ieteikumi, kas parāda meža īpašniekiem, kā var sasniegt viņu ekoloģiskos un finansiālos mērķus.”

“To jūs neatradīsiet meža sertifikācijas standartos vai tiesību aktos,” ir pārliecināts K. Vanhatalo. Turpinājumā viņš uzsvēra, ka jāsasniedz visi meža īpašnieka mērķi, jo pretējā gadījumā risinājums nav labs. “Arī priekšrocības būs priekšrocības tikai tad, ja meža īpašnieks tās par tādām uzskatīs. Ir bezjēdzīgi censties panākt, piemēram, ar ainavu saistītus ieguvumus, ja īpašnieks tajos nekādu vērtību nesaskata,” piebilda Kalle Vanhatalo.
Izmantotas Pjēra Pellegrini, Bendzhamin Everett un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas