Administratīvi-teritoriālā reforma Latviju “sasniedza” C19 laikā, kuru skarbi izjuta pietiekami daudzas nozares. Kā šai laikā klājies vienam no Latvijas dabas ainavu, tūrisma un mūzikas cienītāju galamērķiem – Siguldas novadam? 

Ar Uģi Mitrevicu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Braucot uz Siguldu, parasti prātā nāk “klasiskas lietas” – Gauja un senleja, Turaidas pils, Opermūzikas svētki, tūrisma takas.

Veca un zināma patiesība – viesistaba no virtuves mēdz atšķirties. Laiks, ko esmu pavadījis, strādājot Siguldas domē, ir bijis aizraujošs. Jāteic, amatā esmu piedzīvojis trīs novadu (administratīvi-teritoriālās) reformas. Pirmā bija 2003. gadā, kad Siguldas pilsēta “brīvprātīgi” apvienojās ar Siguldas un Mores pagastiem. Tas bija laiks, kad Mores pagasts bija Cēsu rajonā, un fakts, ka viena rajona pašvaldība apvienojas ar cita, lai kaimiņu rajona pašvaldību, tika uztverts kā nopietns toreizējās sistēmas satricinājums. Otrā reforma bija 2009. gadā, ko es sauktu par piespiedu reformu, Siguldas novadam klāt nāca Allažu pagasts. Nule – 2021. gadā – bijusi pēdējā reforma ar jau kārtējo novada teritorijas palielinājumu. 

Jautāts par pieredzēto un tālāku attīstību, parasti piesaucu šos trīs novada attīstības posmus, jo ik apvienošanās dod jaunas sajūtas, jaunus darbus, jaunas situācijas un pienākumus. Brīvprātības princips teritoriju apvienošanā ir labs, jo, šādu ceļu ejot, iedzīvotāju kopiena var apvienoties vai saplūst ātrāk – ja vadībai izdevies vienoties, vienojas arī kopiena. Tā notika 2003. gadā, 2009. gadā Allažus mums pievienoja ne gluži brīvprātīgi, kā minēju, un, diemžēl, allažnieki kādu laiku tā arī jutās. 

Jebkurai šāda veida reformai ir nepieciešami aptuveni 10 gadi, lai, gudri un labi strādājot, iegūtu vienotu novada kopienas sajūtu. Mums jau ir savas kopīgas tradīcijas – Allažu ķimelis, Siguldas ievas, ļoti jaudīgi ir Allažu kokrūpnieki un lauksaimnieki. Arī nupat izveidotajā – jaunajā novadā – jaunpienācēji mums visiem devuši lieluma sajūtu, novads ir daudz lielāks, lai ne tik personisks, kā bijis iepriekš. Tā ir viena reformas blakne – nevari būt 100% pārliecināts, ka visu zini.

Ogres novada mērs Egils Helmanis sarunā ar mums minēja, ka iepriekšējā (pirms reformas) novada laikā izbraukājis un iepazinis katru ceļu un celiņu. 

Vēl senākos laikos K. Ulmanis apstaigāja un apbraukāja Latviju, šolaik tā gluži nesanāks. Piemēram, lai pērn 1. septembrī pabūtu visās novada izglītības iestādēs, man pagāja visa diena, turklāt, katrā iestādē bija iespēja paspiest roku un apsveikt, ne vairāk. Novads ir pietiekami liels. 

Novada ceļus un neceļus iepazīstu darbos un risinājumos. Piemēram, nesen tikos ar bijušā Inčukalna novada iedzīvotājiem, kas man deva ziņu, ka viņu “ciematā ir slikti”. Mani uzaicināja personiski, aizbraucu, sastapu cilvēkus, redzēju slikto ceļu un sagāzušamies elektrības stabus, kas nereti liek dzīvot tumsā. Iepazīšanās notiek risinājumu meklēšanā un iespējā iepazīt problēmas uz vietas – nevar lemt, ja problēmu nezini. 

Novadam topot lielākam, spēcīgāka tapusi arī uzņēmējdarbība.

Novadā ir spēcīgi lauksaimnieki un kokapstrādes uzņēmēji, pārtikas ražotāji, pakalpojumu sektors, tūrisma uzņēmēji un citi. Reformas rezultātā mums pievienojās Mālpils un Inčukalna novadi ar saviem uzņēmējdarbības (īpaši – kokapstrādes) milžiem. Mums nav jūras, nav ostu pie Gaujas vai lidostas, bet kopumā esam neliels, spilgts Latvijas mikromodelis, kur redzam valstī dominējošos procesus un bagātos resursus. Pašvaldība ar resursiem mēģina rīkoties, kā vislabāk, domājot, lai tie nestu labumu. “Sēdēšana” uz resursiem nav prātīga.

Novads ir gana mežains.

Jā, bet novadam nepieder daudz mežu! Dažas meža platības jau esam izsolījuši, kad tapa skaidrs, ka mežs būs jāstāda vietā. Paplašinātajā novadā esam pieņēmuši darbā speciālistu, kas atbild tieši par mežiem. 

Divi C19 pandēmijas gadi ar ilgiem un daudziem ierobežojumiem, kas ļoti tieši ietekmēja tūrismu, un viens no Latvijas tūrisma centriem ir Siguldas novads. Kā tikāt galā?

Viena no nozarēm, kam C19 trāpīja visspēcīgāk, bija viesmīlības nozare. Siguldā, kā zināms, notiek daudzi mūzikas un mākslas pasākumi, kas arī “apstājās”. Ja mūsu ēdināšanas uzņēmumi pirmo šoka brīdi pārdzīvoja, piegādājot ēdienus mājās, viesmīlībā un viesu uzņemšanā variantu nebija, šīs nozares kādu laiku nestrādāja. Atbalstījām savējos, cik varējām, piemēram, ar nodokļu politiku; šepat Siguldas pils kvartālā mazajiem uzņēmējiem atlaidām nomas maksu, tā sakot, bijām pretimnākoši Siguldas eksportētājiem, kas mums, neapšaubāmi, ir tūrisma nozare. 

Vēl nopietns pakalpojumu eksportētājs novadā bija un ir Siguldas slimnīca, kuras darbs C19 laikā arī apstājās. Mūsu slimnīcā ārstējās ļaudis no Zviedrijas, Norvēģijas, Lielbritānijas, pacientu skaits pirms pandēmijas bija vairāki simti. 

Lai kās tas būtu, bet C19 problēmas ātri aizmirst lika karš. 

Ja salīdzina ar citām pašvaldībām, mums bija zināma priekšrocība patvēruma meklētāju no Ukrainas uzņemšanā – proti – Mālpilī jau bija izremontētas telpas, kas “gaidīja” savu nākamo dzīves ciklu; novadam bija iespēja aši reaģēt, šais telpās uzņemot teju 200 cilvēku. Cilvēkiem uzreiz bija vajadzīga skola, kas Mālpilī ir, un bērnudārzs, kas arī ir “uz vietas”. Tika izveidota pat atsevišķa grupiņa ukraiņu bērniem. Mums bija konkrēta vieta, ko piedāvāt. Siguldas novads uzņēmis ap 500 patvēruma meklētāju, no kuriem nedaudz vairāk nekā 400 ir palikuši, daļa – atgriezušies Ukrainā.

Sākumā bija cerība, ka karš ātri beigsies. Tā, diemžēl, nenotika.

Tieši tāpēc sapratām, ka nepieciešama atbraucēju anketēšana, lai saprastu situāciju un plānotu, ar ko un kā rēķināties. Valstī šāda informācijas apkopojuma pietrūka. Piemēram, vēlējāmies noskaidrot – paliksiet vai nepaliksiet; 100% skaidrs, ka paliksiet vai tomēr domāsiet utt. Ja šāda informācija ir iegūta, varam pašvaldībā veikt tālākus un pietiekami precīzus aprēķinus – ko vajadzēs, kas un cik būs nepieciešams. Saprotam, ka tik un tik bērni ies bērnudārzā, tik un tik bērniem būs nepieciešama skola. Ja situācija ir skaidra, strādāt un plānot ilgtermiņā ir vienkāršāk, tālab sagatavošanās ir nepieciešama. Zinu un lasu, ka daudzi atgriežas Ukrainā, zinu, ka ir ļoti konkrēts cilvēku skaits, kas atgriezties neplāno; viņiem nav kur, jo, diemžēl, viss ir izpostīts. 

Cilvēki mācās valodu, bērni iet latviešu skolās, tas ir labs piemērs, kā lietām vajadzētu notikt – tas mums der! 

Ne vienā valsts iestādē vien esam redzējuši citu situāciju – cilvēkiem, kas še nodzīvojuši 50-60 gadus, joprojām kāds tulko no latviešu valodas.

Tas nav pareizi un tur nevar vainot politiku vai integrāciju – tur vainojams pats cilvēks un viņa sapratne, kas mēs Latvijā esam un kas pie mums notiek. Šāds cilvēks Latvijā atrodas tikai fiziski, bet garīgi, diemžēl, mīt aiz robežas; viņa un mūsu vērtības nekādi nesakrīt. Jāpiebilst, šis ir arī atziņu laiks, ļoti skaidri redzot un saprotot, kas un kā notiek. 

Nesen Siguldā viesojās Kanādas vēstnieks, stāstot par savu pieredzi. Ukraiņu kopiena Kanādā (jau pirms kara sākuma Ukrainā) bijusi, šķiet, ap 2 milj. liela, valsts politika tur ir vienkārša – “ja esi ieradies Kanādā, runā mūsu valodā un strādā mūsu sistēmā”. Kanādā nav ukraiņu skolu vai kas speciāli domāts tieši viņiem. Tāda ir valsts kārtība, un tas ir vienkāršākais ceļš – pārlieka pretimnākšana ne vienmēr ir pareiza un ne vienmēr tā tiek izmantota, kā domāta vai iecerēta. Jau runājām, ja cilvēks 30 gadus nav spējis apgūt elementāras lietas, piemēram, valodu, arī turpmāk viņš to nedarīs. 

Tagad “pēkšņi” daudzi atzīst vai pamana 90. gados (arī vēlāk) valodas jautājumā pielaistās kļūdas.

Piekrītu, bet tagad ir viegli runāt. Par kaimiņvalsts propagandas kanāliem daudzi vispār nevarēja iedomāties, ka tas ir tā... Domāju, situāciju savulaik saprata vien daži pietiekami gudri cilvēki, kas ar līdzīgiem procesiem ir cieši saistīti. To, ka plašsaziņas līdzekļi ir tik spēcīgs un indējošs ierocis, redzam tikai tagad. Diemžēl, tam tikusi pakļauta arī daļa mūsu sabiedrības, ko arī savlaicīgi neesam pamanījuši. 

Kas būtu jādara?

Tuvākā dienaskārtība ir skaidra – valsts militārā un ekonomiskā drošība. Ko es redzu atšķirīgu? Nacionālās apvienības virsmērķis ir latviska Latvija. No tā izriet visi tālākie uzdevumi, piemēram, latviešu tautas labklājība, kas ietver visu – energopatstāvību, izglītību, veselību, jebkuru jomu, kur konkurējam ar kaimiņiem. Ļoti svarīgs nākamās valdības uzdevums ir darīt visu, lai plaisa, kas veidojas starp sabiedrību un valsts varu, nepaliktu lielāka. To varētu mēģināt mazināt, piemēram, tālredzīgi ilgtermiņa lēmumi izglītībā un veselībā, nodokļu sistēmā. 

Vēl ļoti svarīgi ir tie lēmumi, kas pieņemti, skaidri redzot kopsakarības. Piemēram, uzņēmēji nereti pārmet, ka ar viņiem nerunā un par viņiem svarīgiem jautājumiem nekonsultējas. Tā top viens lēmums, top otrs lēmums, tiek gatavots trešais, varbūt katrs skar citu nozari, bet, lēmumiem summējoties, veidojas situācija, kas varu šķeļ no sabiedrības. Valdības rīcība Covid 19 gadījumā, ierobežojot tirdzniecību un pakalpojumu sektoru, tam bija spilgts piemērs. 

Vienu kļūdu var piedot, bet kļūdu pēc kļūdas, nez vai... Kļūdaini lēmumi sabiedrībai dod iemeslu sacīt, ka kaut kas nenotiek, kā vajag. Saeimas galvenais uzdevums ir runāt ar sabiedrību vienā valodā.

Nesenā aptaujā 62% pirmspensijas vecuma somu apgalvoja, ka būtu mierā ar imigrācijas palielināšanos, lai būtu kas viņiem nopelna pensiju... Runājot par ukraiņiem, vai tas būtu kas slikts, ja Latvijā iebrauc cilvēki, kas akceptē mūsu kārtību, mācās valodu, šeit dzīvo un strādā. Mums tomēr ir liela demogrāfijas bedre.

Mani ļoti uztrauc, ka daudzi valstiski lēmumi tiek pieņemti, domājot, kā cienīgi un godīgi nosvinēt kapusvētkus. Jā, kapusvētkus, ne svinēt ko citu! 

Kāpēc tā runāju? “Samazinām ceļu tīklu, jo laukos paliek mazāk cilvēku.” “Slēdzam skolas, jo cilvēku paliek mazāk.” ... Šādi lēmumi cits pēc cita mums bruģē ceļu uz galu – tā arī turp dodamies, “atļaujoties to, ko varam atļauties”. Tā nav pareiza politika! Es nevaru pārliecinoši pateikt, ka mani mazmazbērni dzīvos “saules mūža Latvijā”. NA šo sapratni kā nebūt ir satvērusi un mēģina mainīt. Daži demogrāfiskie rādītāji ir palielinājušies vai stabilizējušies, bet, lai būtu “pa nullēm” ceļš vēl tāls, bet ik lēmums, kas veicina dzimstību un vairāk latviešu Latvijā, ir apsveicams. Tas ir lielais plāns un mērķis – nevis domāt par svinīgiem kapusvētkiem, bet veidot Latviju ilgmūžīgu. Tie ir citi spēles noteikumi. Jā, varbūt mums jāsavelk jostas! Jā, varbūt viena otra skola ir slēdzama, bet tai vai citā lauku teritorijā būtu atbalstāmi, piemēram, mazie uzņēmēji vai bioloģiskie lauksaimnieki! Domāju, daļa jauniešu, vēloties dzīvot ārpus pilsētas un vēloties bērniem piemērotu vidi un veselīgu pārtiku, labprāt pārceltos uz laukiem, ja tur būtu, ko darīt, ja tur būtu darbs. Laukos jābūt skolai, bērnudārzam, ceļam, vietai, kur strādāt un attīstīt savu mazo ražotni utt. Tas ir lielais plāns – nevis savākties pilsētās – bet domāt tālredzīgi. To var mainīt soli pa solim, sākot ar sīkumiem. 

Krietna daļa sabiedrības it aktīvi iebilst ražošanai vai uzņēmējdarbībai “pašu pagastā”.

Piekrītu, šādu jautājumu risināšana nav vienkārša. Piemēram, ne tik sens stāsts par skolu reformu novadā. Pirms vairākiem gadiem bija nepieciešams apvienot skolas. Braucu, gāju un runāju ar iedzīvotājiem septiņas reizes – cik cilvēku, tik domu. Šajās sapulcēs vēl pirms reformas nereti izskanēja: “Ja manam bērnam būs jāmācās Laurenčos, tad tik jūs pašvaldībā dabūsit trūkties!”

Ne ātri, bet pie lēmuma nonācām. Pilsētas izglītības infrastruktūra nu ir sakārtota un savulaik pamestā skola Laurenčos, kurai daļa logu bija aiznagloti un par kuru skolēnu vecāki nevēlējās ne dzirdēt, nu ir tā izglītības iestāde, kur vecāki stāv rindā pat diennakti, kurina ugunskurus, lai savu bērnu tur pierakstītu. Lūk, sekmīgs stāsts! 

Nesaku, ka šādi veiksies vienmēr, bet gadās, citviet pat nemēģina sākt skaidrot un cīnīties. Es noteikti neiestājos par to, ka bērniem būtu jāmācās apvienotās klasēs, kā sendienās. Šobrīd, kā izskatās, vienkāršākais risinājums ir skolu slēgt, jo kaut kā nav... 

Nesen lasīju par notikumiem Alūksnes novadā, kur vēlējās slēgt vairākas skolas. Te ir situācijas blakne – vienkārša matemātika un aprēķini noved pie galējībām, bet, ja skolas nav, iedzīvotāju kopiena attiecīgajā vietā faktiski beidzas. Ar to būtu jāsāk, lemjot par slēgšanu! Šeit nepieciešams tālredzīgs un saprotams lēmums. Jāsaprot, ko iegūstam, ko zaudējam. Vēlos uzsvērt, jo īpaši pašreizējā situācijā, ka šādi pazaudējam tos, kas aizstāvēs savu zemi. Vai varam vadīties tikai no matemātikas vien? Jāmeklē instrumenti, kā laukos darboties. Piemēram, jau minētā bioloģiskā lauksaimniecība, kas soli pa solim ieviešas Latvijā. Kāpēc kāda ģimene nevarētu audzēt cidonijas un turpat pārstrādāt? Kāpēc viņus neatbalstīt ar mērķētu nodokļu politiku? 

Noslēdzot domu par izglītību, Sigulda nu ir pilsēta, kur jaunas ģimenes vēlas bērnus sūtīt skolā – mums ir arī mūzikas un mākslas skola, labas aktīvās atpūtas iespējas. Lai cilvēkus noturētu novados, manuprāt, izšķiroša būs tieši izglītības infrastruktūra. Tas bija skaidrs jau pirms 10 gadiem. Siguldas pilsēta un “vecais novads” (pirms 2021. gada reformas) nav lielpilsētu guļamnovads un, par ko patiess prieks, mums bērnu dzimst vairāk, nekā ļaužu dodas viņā saulē. 

Cik?

Patlaban novadā ir vairāk nekā 32 000 iedzīvotāju, “vecajā” novadā – ik gadu piedzima 230-250, viņsaulē devās 170-190.

Skan kā ideāls modelis Latvijai!

Ar mūsu novada ģimenēm varam lepoties! Daudzās mājsaimniecībās ir trīs un četri bērni. Novadnieku saimes ir kuplas! Protams, ir arī t.s. tehniskais pieaugums – pie mums uz dzīvi pārceļas cilvēki no attālākām vietām, kur ceļu nav vai tie grūti izbraucami, skolas nav, slimnīcas nav. Daudzu apstākļu kopuma rezultātā Sigulda pēdējo gadu laikā ir vienīgā pilsēta, kur iedzīvotāju skaits pieaug nevis krīt, kā citviet Latvijā. 

Rīgā ļoti kaitina iestrēgušie remonti – piemēram – Brasas tilts vai Ģertrūdes iela.

Ja mēģini ietaupīt, nereti “nobrūk” daudz no iecerētā. Siguldā dažādos infrastruktūras projektos arī parādās labojumi un papildinājumi, strādājām, mainām, labojam. Piemēram, ir būvniecības projekts, kur izbūves procesā “pēkšņi” parādās dolomīts, lai arī ir labi zināms, ka pilsēta būvēta uz dolomīta slāņa. Projekta autors, lūk, nez kāpēc to nav ņēmis vērā! 

Vēl svarīgi – pēdējo gadu laikā ļoti trūkst darbinieku, piemēram, šobrīd sociālajā jomā, izglītībā, teju katrā nozarē. Arī pagājusī ziema bija nopietns pārbaudījums saimnieciskos jautājumos, piemēram, sniega tīrīšanas ziņā – divreiz nosniga burtiski pa pusmetram... Novadā (jaunajā) šim nolūkam vienā mēnesī iztērējām 300 tk eiro. Ko darīt? Liela nauda... Varbūt... Protams – tīrīt! Tīrījām un tāpat dabūjām trūkties no iedzīvotājiem, kam šķita, ka pārāk ilgi jāgaida uz tīriem ceļiem un ielām. 

Arī Siguldā tāpat kā lielākajā daļā Latvijas, ielu remonti ir ļoti aktuāli. Novadā mēs to darām pakāpeniski un pārdomāti. Tā, piemēram, prioritāri uzlabojumus izjūt to ielu iedzīvotāji, kas ir bijuši atbildīgi un pieslēgušies pilsētas komunikācijām. Ja esi pieslēdzies ūdensvadam un kanalizācijai – lieliski, tava iela ir sarakstā pirmā! Te nošaujam divus zaķus – nauda centralizētai ūdensapgādei un kanalizācijai ir izlietota, bet pieslēgušos skaits ir neatbilstošs. Kāpēc maksāt soda naudas? Arī šī ir sadarbība un mijiedarbība starp varu un sabiedrību. 

Tuvojas vēlēšanas, kad sarunbiedriem jautājam par Latvijas tālāko ceļu, kas, lielākoties, nav skaidrs.

Saeima ir tautas atspulgs. Tu balso par to, kam vēlies līdzināties vai kam vēlies uzticēties. Saeimā redzam, kādi esam, redzam, kam jāsadarbojas un jāsastrādājas. Vieni nesaprot otrus. Šī sapratne gan nāk tikai ar briedumu, ar pieredzi. 

Latvijā ir vērojama kāda nepatīkama blakne – ļoti centīgi un cītīgi pildām un pārpildām prasības, kas kaut kur tiek noteiktas. Piemēram, Eiropas Savienības normas – pārspīlēti un centīgi to visu vajag ievērot. Nav slikti, bet, šķiet, jau ir par traku! 

Cita ne tik sena aktualitāte – bankas un to politika. Jā, bijām pelēkajā zonā, jā, bija jātiek ārā, skaidrs! Tikām ārā, parādījās signāli, ka radītā situācija nopietni bremzē ekonomiku... Cilvēki sāka pārreģistrēt uzņēmumus kaimiņvalstīs, veidojās zināma stagnācija – tobrīd dega daudz sarkano gaismu: “Ir slikti, jārīkojas!” Pārcentība no vietējo puses ir vērtējama ļoti negatīvi. “Papīri kārtībā, bet valsts attīstībā atpaliekam.” Kā to mainīt? Tas ir domāšanas un paaudžu jautājums. Arī dažādu, teiksim, nodokļu politiku, kas pie mums ir sarežģīta. Ja ir skaidrība, uzņēmējam vieglāk plānot, valstij vieglāk rēķināt. Pēdējo gadu nepatīkamais secinājums – projektu četrus gadus saskaņo, vienu būvē; diemžēl, tā ir formula, kas Latvijā stabili darbojas. 

Lielais Siguldas novads negaidīti ticis pie kādreiz Limbažu pārziņā esoša rosīga pagasta – Lēdurgas.

Lēdurgas pagasts tika iekļauts Krimuldas novadā jau 2009. gadā, jo lēdurdznieki tā vēlējās. Līdzīgi kā Mores pagasts “pievienojās” Siguldas novadam. Man pati Lēdurga un pagasts ļoti patīk, tur daudz kas saistās gan ar pirmskara Latviju, piemēram, skaistā luterāņu baznīca ciemata centrā, gan senāku vēsturi – Garlību Merķeli. Uzreiz pieminēšu risināmu jautājumu – 7 km no Lēdurgas ir Vidriži (Saulkrastu novads), skola gan Vidrižos, gan Lēdurgā. Izglītības reformā pausts – katram novadam jātiek galā ar šiem jautājumiem.

Tas labi, jābūt kopīgai valsts politikai. Bet, ko divas līdzās esošas pašvaldības darīs ar skolām? Lēdurgas sakarā jau dabūjām trūkties no ministrijas par skolēnu skaita neatbilstību, bet man šķiet grūti iedomāties, ka šai vietā varētu nebūt skola... Mums tā ir svēta vieta.