Zviedrija bieži tiek uzskatīta par priekšstāvi ilgtspējā. Piemēram, tai ir vislielākais atjaunojamās enerģijas īpatsvars ES, un tā ir pazīstama ar rūpīgu pieeju atkritumu pārstrādei un šķirošanai. Zviedrija ir samērā reti apdzīvota, ap 70% tās platības aizņem meži. Pagājušā gadsimtā koksnes “ražas” apjoms gadā ir divkāršojies, taču, neraugoties uz ievērojamo produktivitātes pieaugumu, Zviedrijas mežsaimniecības modelis tiek dedzīgi apspriests nozares pārstāvju starpā. Šajā rakstā vēlamies iepazīstināt ar vienu no strīdīgajiem jautājumiem un tā saturu.

Lai gan Zviedrijas meža zemes veido tikai aptuveni 1% pasaules mežu platības, valsts ir trešā lielākā koksnes produktu eksportētāja pasaulē. 6% no pasaules celulozes eksporta, 8% no pasaules papīra eksporta un 11% no zāģmateriālu eksporta nāk no Zviedrijas (KSLA, 2015). Lielāko daļu Zviedrijas mežu – 84% – (SLU & Sveriges oficiella statistik, 2017) izmanto kokmateriālu ražošanai, un lielu daļu no tiem veido egļu vai priežu audzes (KSLA, 2015).

Lai saprastu, kāpēc zviedru mežs pasaulē izskatās šādi, jāatgriežas vairāki desmiti gadu atpakaļ laikā. 19. gadsimta beigās liela daļa Zviedrijas mežu bija noplicināti. Dabiska atjaunošanās vairs nebija saistīta ar meža ganību ietekmi un koksnes, un kokogļu ieguvi. 20. gadsimta sākumā valsts iestādes sāka risināt šo problēmu, lai nodrošinātu pastāvīgu izejvielu plūsmu Zviedrijas ekonomikai. 1903. gadā Zviedrijas pirmais mežniecības aktā tā autori paredzēja, ka visi nocirstie koki “jānomaina tieši, stādot jaunus”. Turpmāko desmitu gadu laikā valdības cita pēc citas “radīja” arvien garāku un nopietnāku mežsaimniecības noteikumu sarakstu, kā meža nozares atbalstošo subsīdiju sarakstu. Šis process beidzās 50. gados, kad ieviesa mežsaimniecības modeli, kura pamatā bija relatīvi lielu platību kailcirte, kas palielināja meža rentabilitāti un ļāva attīstīt mežistrādes procesa mehanizāciju (Lindahl et al., 2017).

Zviedrija “importēja” racionālas mežsaimniecības modeli, kas pirmo reizi tika izstrādāts Vācijā. Džeimss Skots grāmatā “Sēņošana kā valsts” par šo modeli sniedz populārzinātnisku pārskatu:

“Vācijas mežzinātnes sasniegumi, standartizējot metodes, lai aprēķinātu komerciālo kokmateriālu ilgtspējīgas ieguves apjomu un ieņēmumus, bija pietiekami iespaidīgi. Mūsu mērķim izšķirošais bija nākamais loģiskais solis mežu apsaimniekošanā: mēģināt ar sēšanas, stādīšanas un ciršanas palīdzību izveidot mežu, ko valsts mežsaimniekiem būtu vieglāk uzskaitīt, mainīt, mērīt un novērtēt. Faktiski: meža zinātne un ģeometrija, ko atbalsta valsts vara, spēja pārvērst īsto, daudzveidīgo un haotisko veco mežu par jaunu un viendabīgāku. Šim nolūkam tika novākti krūmāji, samazināts sugu skaits (bieži vien līdz monokultūrai), un stādījumus veica vienlaidus taisnās rindās uz lieliem celiņiem.” (Scott, 1998, p. 11)

Skota ziņojumā parādīts, kā meža pārvaldība, lai maksimāli palielinātu koksnes ieguvi, galu galā pārvērta kompleksās meža ekosistēmas tikai par mežu piegādātājām rūpniecībai un cilvēku vajadzībām. Sarežģītu (pat daļēji degradētu) ekosistēmu “fiziska pārveidošana” par koksnes plantācijām 20. gadsimtā, savukārt, veicināja skatīt mežus tikai no kokrūpniecības skatu punkta. Kompleksas mežu ekosistēmas ir grūti modelēt, bet jaunās kokmateriālu plantācijas patiesībā diezgan glīti pārveidoja “matemātiskās mežu augšanas līknēs”. Tā skatījums uz mežu kā kokmateriālu plantāciju un mežu vienkāršošana stiprināja viens otru.

1993. gadā Zviedrijā realizējās nozīmīga meža politikas maiņa. Atviegloja sīki izstrādātos noteikumus, piemēram, par nepieciešamību aizstāt mazus un neauglīgus mežus ar jauniem stādījumiem, jaunu mežu obligātu izciršanu, vecāku mežu obligātu novākšanu un obligātu tīrīšanu. Tā vietā mežu īpašnieki savus mežus apsaimnieko “brīvībā pie atbildības”. Palika daži galvenie noteikumi vien, piemēram, par obligātu reģenerāciju, vides vērtību apsvēršanu un ziņošanu par kailcirtēm (Lindahl et al., 2017). Turklāt vides aizsardzība tika pievienota Zviedrijas Mežsaimniecības aktam kā otrs un “vienlīdz svarīgs” politikas mērķis līdzās koksnes ražošanai (Lindahl et al., 2017). Tomēr Zviedrijas meži savu izskatu nemainīja. Meža īpašnieki, kas bija aizņemti ar atšķirīgām, bioloģiskās daudzveidības ziņā nabadzīgām egļu un priežu monokultūrām, bija (un zināmā mērā vēl joprojām ir) iesaistīti stādījumu apsaimniekošanā, jo īpaši, ņemot vērā meža aprites periodus no 60 līdz 120 gadiem, kas ir bieži sastopami Zviedrijas centrālajā un ziemeļu daļā (Simonsson, 2016).

Brīvības princips, par kuru meža īpašniekam ir atbildība, un divi mērķi: koksnes ražošana un vides aizsardzība joprojām ir “trīs svarīgi vaļi” Zviedrijas meža politikā. Tomēr vides NVO kritizē Zviedriju, ko joprojām lielā mērā sedz stādījumi, nevis jaukti un biodaudzveidīgi meži (Aizsargāt mežu, 2016; Sahlin, 2011). Maz cerību, ka valdības vides mērķi 2020. gadam, piemēram, “Ilgtspējīgs mežs” vai “Augu un dzīvnieku dzīves bagātīga dažādība”, tuvākajā laikā tiks sasniegti (Naturvårdsverket, 2019a).

Vēl viena strīdu daļa saistīta ar mežu īpašumtiesībām. Tā kā puse Zviedrijas mežu pieder privātpersonām (SLU&Sveriges oficiella statistik, 2017), aizsardzības pasākumi, kas tiek īstenoti no “augšas uz leju”, bieži tiek uzskatīti par īpašumtiesību pārkāpumu. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad vides saglabāšanas pasākumi kavē kokmateriālu ražošanu un ar to saistītos ienākumus.

Tas varētu šķist piemērs sadursmei starp ekonomikas attīstību un vides aizsardzību. Tomēr ir vēl kas! Faktiski koksnes ražošanas intensificēšanu veicina ne tikai saimnieciskos, bet arvien vairāk arī ilgtspējības nolūkos (Lindahl et al., 2017)! Daži cilvēki uzskata, ka ilgtspējīga mežsaimniecība ir vienlīdzīga plašai apsaimniekošanai, kas iespējami tuvina dabiskos procesus ražošanai. Zviedrijas meža nozarē par to ir atšķirīgs skatījums. Zviedrijas pirmā valsts meža programma, kas tika uzsākta 2015. gadā, formulē ilgtspējīgu mežsaimniecību šādi: “Mežs – zaļais zelts – veicina nodarbinātību un ilgtspējīgu izaugsmi visā valstī un augošas bioekonomikas attīstību” (Johansson, 2016, pp. 143–144).

Tādējādi ilgtspējīga mežu apsaimniekošana “riskē tikt tulkota”, galvenokārt, ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi un pāreju uz augošu bioekonomiku. Galu galā, lai izveidotu bioloģisku ekonomiku, kurā fosilais kurināmais, plastmasa, tekstilmateriāli, betons un tērauds tiek aizstāti ar meža produktiem, ir nepieciešams liels daudzums meža biomasas!!!! Iniciatīva “Zviedrijas meži” (ko atbalsta vairākas meža nozares un mežu īpašnieku organizācijas) ir paredzēta, lai, izmantojot informēšanas iespējas, “pārdotu” (skaidrotu) mežu iespējas plašai sabiedrībai:

“Mežs ir lieliska vieta, kur pavadīt laiku! Tas ir draudzīgs un vajadzīgs arī klimatam. Audzējot mežu, tas attīra gaisu (koki piesaista un “uzglabā” oglekļa dioksīdu) un, kad koks ir izaudzis, to var pārstrādāt klimatam nekaitīgos produktos un materiālos. Mežam nepārtraukti augot, tā “atjaunojamā vara” nebeidzas tik ilgi, kamēr mēs pareizā veidā par to rūpējamies." (http://www.svenskaskogen.nu/eng.html#start)

Ekoloģiskās robežas vai nelabvēlīgā ietekme uz bioloģisko daudzveidību šajā struktūrā var tikt atstātas novārtā.

Daži nozares pārstāvji aktīvi veicina koksnes ražošanas intensifikāciju, lai pastiprinātu klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus, un bioekonomikas jēdziens tiek attēlots kā pilnvērtīgs ilgtspējas un stādījumu mežsaimniecības apvienojums. Tomēr stāsta otrā puse, ko uzsver daudzi pētnieki, liecina, ka daudzveidīgāki meži spēj piesaistīt vairāk oglekļa, sniegt plašāku ekosistēmu pakalpojumu klāstu, kā arī spēj labāk tikt galā ar klimata pārmaiņu sekām nākotnē (salīdzinot ar vienšūņiem, kas noveco) (Gamfeldt et al., 2013; Keskitalo et al., 2016). Tādējādi, lai turpmāk leģitimizētu rūpniecisko mežsaimniecību, kas Zviedrijas mežos ir izplatīta, nebūtu jāizmanto pārāk vienkāršoti argumenti par oglekļa sekvestrāciju, kuros nav ņemts vērā to pakalpojumu klāsts, ko meži sniedz attiecīgā laikā. Lai cik daudzsološs un pārliecinošs tas būtu, ja Zviedrijas mežsaimniecībā būtu “vairāk visu”, ir nepieciešama nepārtraukta darbība, lai risinātu kompromisus starp ražošanas mērķiem un svarīgām vides un kultūras vērtībām. Tikai līdzsvarotā darbībā un saimniekošanā var sasniegt patiesi ilgtspējīgu Zviedrijas mežsaimniecības modeli.

Autori: Iris M. Hertog, Sara Brogaard, Torsten Krause

(Tulkojums no angļu valodas)