Ap 20% no Iekšzemes kopprodukta rodas no zemes izmantošanas Latvijā, tāpēc lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj pieņemt lēmumus, kuri dod ieguvumu visai sabiedrībai, ne atsevišķām nelielām interešu grupām.

Šādi un līdzīgi secinājumi skanēja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 10. starptautiskajā konferencē “Ilgtspēja un resursi zemes pārvaldībā: sadarbība krīzes un pārmaiņu laikā”. Zeme ir nozīmīgs Latvijas resurss, kuru var izmantot dažādām vajadzībām. Uz tās izaudzētais – lauksaimniecības produkti un koksne – kalpo kā nozīmīgs resurss apstrādes rūpniecībai, vienlaikus zemes apsaimniekošana ir nozīmīga tautsaimniecības sfēra, kas nodrošina darbavietas, nodokļu ienākumus, kā arī mazina dažādus riskus.

Jādomā ar galvu!

“Divas Latvijas nelaimes ir pārregulācija, kad cenšamies pārņemt ieviest visu, ko tik kāds iesaka, bet nedomājam ar galvu un šos ieteikumus nepiemērojam Latvijas apstākļiem, otra ir pārspīlēta demokrātija, kad atsevišķu nelielu grupu iebildumu dēļ tiek bremzēti sabiedrībai nozīmīgi projekti,” uzsvēra SIA “Laflora” valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks, norādot uz ļoti lielo politikas un plānošanas dokumentu nozīmi. “Konkrētas teritorijas attīstībai būtiskākais dokuments ir teritorijas attīstības plāns, kam jābūt skrupulozi izvērtētam, nodalot teritorijas, kuras paredzētas ražošanai, no tām, kuras paredzētas, piemēram, dabas aizsardzībai.” Viņaprāt, Latvijas normatīvajiem aktiem jābūt tādiem, lai ātri varētu pieņemt lēmumus un realizēt sabiedrībai nozīmīgas ieceres. “Zemes izmantošana ir ne tikai resursu ieguve – labklājības pamats, bet arī valsts drošības pamats,” ir pārliecināts U. Ameriks.

Koksnes ražošanai – tikai 53% zemes

AS “Latvijas valsts meži” (LVM) valdes loceklis Dagnis Dubrovskis norādīja uz arvien lielākas nozīmes piešķiršanu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, tāpēc vienam no uzņēmuma meža apsaimniekošanas mērķiem – dabas aizsardzībai – atvēlēti 23,16% apsaimniekotās platības. Koksnes ražošanai no meža – 62,1%, koksnes ražošanai ar vides nosacījumiem – 16,2%, dabai – 21,7% no meža. No LVM kopējās apsaimniekojamās zemes koksnes ražošanai ir 53%, koksnes ražošanai ar vides nosacījumiem – 14%, dabai mežā – 19%, dabai ārpus meža – 7%, infrastruktūrai – 5% un 2% – pārējiem mērķiem ārpus meža un infrastruktūras.

Kopējā Latvijas mežu platība ir 1,73 miljoni hektāru, no kuriem AS “Latvijas valsts meži” apsaimniekošanā ir 1,59 miljoni ha, VARAM – nedaudz vairāk kā 89 000 ha, mežu pētīšanas stacijai – nedaudz vairāk par 28 000 ha, Aizsardzības ministrijai – nepilni 19 000 ha un Izglītības un zinātnes ministrijai – teju 2500 ha.

Nekādu ierobežojumu nav 1,245 milj. hektāru, kuri atrodas LVM apsaimniekošanā, 3254 ha – VARAM, 22 518 ha – mežu pētīšanas stacijas, 7194 ha – Aizsardzības ministrijas un 2217 ha – Izglītības un zinātnes ministrijas valdījumā. “Koksnes ieguves apjomi iepriekšējā piecgadē liecina, ka VARAM un Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošajos mežos saimnieciskā darbība nav notikusi,“ vērtē D. Dubrovskis, atgādinot, ka kopējā ES nozīmes biotopu platība valstī, kas identificējama Meža valsts reģistrā, ir 489 070 ha, no kuriem ES nozīmes meža biotopi ir identificēti 334 597 hektāros. 80% no ES nozīmes biotopiem atrodas valstij piederošās zemēs.

Par trešdaļu mazāk

2024. gadā LVM apsaimniekotajos mežos tika iegūti 7,44 milj. m³ koksnes, nākamajos desmit gados koksnes krāja, kura sasniegs galvenās cirtes un kopšanas cirtes parametrus, būs 127 milj. m³. D. Dubrovskis vērsa uzmanību, ka LVM apsaimniekotajos mežos koksnes ieguve tiek veikta vidēji vairākus desmitus gadu vēlāk pēc galvenās cirtes vecuma sasniegšanas – apsei šī starpība ir 39 gadi, priedei – 24 gadi, eglei – 22, melnalksnim – 20, bērzam – 14 gadi. “Cērtam vecākus kokus, kuri ir pārsnieguši normatīvajos aktos noteikto koku sugu galvenās cirtes vecumu,” norādīja D. Dubrovskis, informējot par veikto modelēšanu par ES Zaļā kursa un citu saistību izpildes ietekmi uz ikgadējiem koksnes ieguves apjomiem Latvijā, jo pašreizējo 13 milj. m³ vietā varētu iegūt nedaudz vairāk nekā 12 milj. m³; ir arī scenāriji, kuros iegūtās koksnes apjoms būtu 8,2-9,5 miljoni m³.

“Tā ir milzu ietekme gan uz ekonomiku, gan arī uz darbavietām utt.,” atzina D. Dubrovskis. Viņaprāt, lai situāciju amortizētu, nepieciešams uz daudziem procesiem palūkoties citādi, nekā to darām pašlaik, un īstenot dažādus risinājumus. “Attīstīt integrēto meža apsaimniekošanu, ieviest dinamiskās dabas aizsardzības sistēmas, palielināt kokaudžu ražību, pilnveidot meža apsaimniekošanas metodes, nodrošinot augšņu aizsardzību, izveidot ietekmes uz vidi kompensēšanas sistēmu uzņēmuma un klientu vajadzībām, attīstot dabas kredītu piedāvājumu,” uz jautājumu, kā kompensēt iespējamo koksnes ieguves kritumu, atbildēja D. Dubrovskis, uzsverot, ka tāpēc nepieciešamas normatīvo aktu izmaiņas, dabas aizsardzības sistēmas modernizēšana, meža apsaimniekošanas noteikumu pārskatīšana, kā arī ietekmes uz vidi vērtēšanas normatīvu pilnveidošana. “Lai aizstātu fosilos resursus, jāpalielina koksnes produktu izmantošana būvēs.”

Nevar ignorēt 20% IKP ģeneratoru

AS “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis aicināja gan izprast ģeopolitisko situāciju, kāda ir izveidojusies Eiropā, gan arī meža nozares iespējamo papildpienesumu valsts budžetam. Meža nozare – mežsaimniecība un kokrūpniecība – šobrīd veido ap 6% no Latvijas IKP, kopā ar lauksaimniecību un citām bioekonomikas nozarēm – rada jau ap 12% no IKP. Savukārt ar netieši saistītajās nozarēs – transportā, būvniecībā, izglītībā un citās – kopā ap 20% no IKP rodas no zemes izmantošanas Latvijā. Faktiski Latvijā katrs piektais eiro “nāk” no zemes apsaimniekošanas. “Latvijā priecājamies par koka renesansi arhitektūrā, vienlaikus moderniem produktiem ir nepieciešama pieeja ilgtspējīgiem resursiem un ilgtspējīga zemes izmantošana. Diemžēl desmit gadu laikā šo jautājumu neesam atrisinājuši,” secina U. Biķis, uzsverot, ka attiecīgs lēmums agrāk vai vēlāk būs jāpieņem. “Kad Eiropas Savienībā tika pieņemti “lielie” lēmumi, vairākiem nozares līderiem bija sajūta, ka beidzot būs zemes dalījums (10% stingrā aizsardzībā, 20% multifunkcionālai izmantošanai un 70% produktīvi zinātniski saimnieciski izmantojami) un arī Latvijā īstenos šo pieeja, kad viens otram palīdzēsim, ne traucēsim,” tā U. Biķis. Viņš atgādināja, ka šodien salīdzinājumā ar laiku pirms vairākām desmitgadēm dabas vērtības ir daudz sarežģītākas un komplicētākas, tai pašā laikā reālajai situācijai neatbilstoši, novecojuši normatīvie akti būtībā spiež koksni sapūdēt mežā. “Vairojam bioloģisko daudzveidību, arī dzīvotnes kukaiņiem utt., bet... cik daudz tā vēlamies un kādu redzam ainu nākotnē?”

Sapūstam atstājam arvien vairāk

Meža resursu monitoringa dati rāda – kopējā koksnes krāja Latvijā ir 671,5 miljoni m³, atmirušās koksnes daudzums – 64,1 milj. m³. Pēdējo 16 gadu laikā atmirušās koksnes daudzums palielinājies par 7,7 miljoniem m³ jeb 13,7%. U. Biķis jautāja, vai nākotnē šīs atmirušās koksnes apjoms turpinās pieaugt, vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijā palielināsies veco mežu daudzums. Ļoti daudz egļu audžu tika stādīts padomju laikos pēc vētrām, tāpēc nākotnē šādu audžu (pēc valdaudzes) platību apjoms hektāros būs teju divas reizes lielāks, nekā pašlaik.

“Cik no šajās audzēs izaugušā nonāks kokapstrādē un tiks izmantots pievienotās vērtības radīšanā un cik no tā paliks (sapūs) mežā?” jautāja U. Biķis. Viņaprāt, ja lēmumu pieņēmējiem ir vēlme dot tiesības lemt meža īpašniekiem, nozarei ir jābūt gatavai attiecīgos koksnes resursus pieņemt. Bojājumu dēļ nozāģētās koksnes apjoms pēdējos gados ir būtiski pieaudzis, bet no tās var iegūt, lielākoties, enerģētisko koksni, kurai nav lielas pievienotās vērtības.

Malkas vairošana būtisku pienesumu ne sabiedrībai, ne valsts budžetam neradīs. Lai šo jautājumu risinātu, nepieciešama izlēmība un atbildība – veco egļu audžu nomaiņa ar jaunām, produktīvākām mežaudzēm, mistraudžu veidošana tām piemērotos apstākļos, kas ļautu sasniegt gan ekonomiskos gan ekoloģiskos mērķus. U. Biķis aicināja salīdzināt minimālo koku ciršanas vecumu – priedei klimatiski vēsākajā Zviedrijā tie ir 60 gadi, Igaunijā – 90 gadi, Latvijā – 101 gads, eglei Zviedrijā – 45 gadi, Igaunijā – 60 gadi, Latvijā – 81 gads, bērzam Zviedrijā – 35 gadi, Igaunijā – 60 gadi, Latvijā – 71 gads. Jāņem vērā, ka Somijā un Norvēģijā koku ciršanas vecums nav noteikts, kad veikt koksnes ieguvi, lemj meža īpašnieks.

“Tikai tad, ja īpašnieks ir brīvs lēmumu pieņemšanā, varam iegūt vislabāko rezultātu – gan īpašniekam, gan kokapstrādei, gan valstij (budžetam),” vērtē U. Biķis, uzsverot jaunos trīs pīlārus adekvātai konkurētspējai – veiktspēju, ilgtspēju un drošību. Viņa ieskatā šobrīd ir iespēja mobilizēt Latvijas mežu resursus; ja to īsteno, var saražot pievienoto vērtību vairāk nekā viena miljarda eiro apmērā un paaugstināt tautsaimniecības līmeni. “Lai to realizētu, ir vajadzīga politisko lēmumu pieņēmēju griba,” uzsvēra U. Biķis, atzīstot, ka Latvijai ir iespēja kooperēties ar Ziemeļvalstīm, kur arī spriež par pievienotās vērtības radīšanu un resursu mobilizāciju.

Cietais rieksts

Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Āris Jansons norādīja uz 2025. gada Eiropas Revīzijas palātas ziņojumu, ka kumulatīvā inflācija 2019.-2027. gadā vidēji ES tiek lēsta ap 33%, bet Latvijā – tuvu 50%, kas nozīmē pirktspējas sarukumu ES līmenī un jaunu prioritāti – aizsardzību, kurai tiks novirzīti būtiski līdzekļi.

“Mums vairāk būs jāpaļaujas uz saviem resursiem, lai ne tikai noturētu tautsaimniecību, bet sasniegtu Ekonomikas ministrijas izvirzīto ambiciozo mērķi līdz 2035. gadam dubultot Latvijas IKP. Tas nozīmē ikgadējo pieaugumu vismaz par 8%,” tā Ā. Jansons, norādot, ka tas var notikt uz to nozaru rēķina, kurās tiek investēts. “12 kokapstrādes uzņēmumu investīciju rezultātā pamatlīdzekļu vērtība divos gados ir pieaugusi no 273 līdz 425 miljoniem eiro,” rēķina Ā. Jansons, atgādinot, ka investīciju nodrošināšanai nepieciešami stabili prognozējami nosacījumi gan attiecībā uz nodokļu politiku, gan resursu pieejamību. “Ik pa laikam var novērot situāciju, kur cilvēkiem izdevies radīt neloģisku ainu – “zaļās” akmeņogles un “nezaļie koki”, piedāvājot samazināt koksnes izmantošanu, kaut gan klimata pārmaiņās tiek vainoti pārlieku izmantotie fosilie resursi,” paradoksālo ainu raksturo Ā. Jansons. Viņaprāt, izmaiņas normatīvajos aktos būs jāveic, lai daļu mežsaimniecības varētu pārorientēt uz alternatīviem ienākumu veidiem – oglekļa un dabas kredītu tirdzniecību, tiklīdz tā būs pieejama, tāpat jāizlīdzina konkurētspēja ar kaimiņvalstīm. “Ir jādomā par ES meža biotopu stāvokli, kas nebūs vienkārši, jo šādu biotopu ir daudz (vairāk nekā 335 000 ha), ir izvirzīti augsti kritēriji, jo ir boreālie meži vairāk nekā 100 000 ha platībā, un, vērtējot struktūras un funkcijas, 82% ir labā stāvoklī (62% izcili un 20% labi), bet vērtējums – nelabvēlīgs,” tā Ā. Jansons. Viņš skaidro, ka tas tikai norāda uz priekšnoteikumiem, lai panāktu uzlabojumu, kad nemainās kopējā biotopu platība un tiek izmantoti risinājumi, kas ir vienkārši, kā arī finansiāli izdevīgi vai neitrāli, lai nodrošinātu iespējas pasākumus veikt meža īpašniekiem, kuriem ir maz naudas, vienlaikus pieejamos resursus izmantot lietderīgāk – pētniecībā, risinājumu izstrādē, monitoringā. Ā. Jansons norādīja, ka joprojām Latvijā ir pietiekami lielas platības, kurās biotopu stāvoklis tiek raksturots kā nezināms.

Labākie rādītāji intensīvai mežsaimniecībai

“Mežsaimniecībai ir spēcīga ietekme uz citām, īpaši – transporta un tirdzniecības – nozarēm,” pētījuma “Latvijas mežu nozares attīstības ekonomiskie un sociālie aspekti” datus skaidroja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks Mārtiņš Danusevičs, norādot, ka, analizējot labākos ekonomiskās izaugsmes scenārijus, vislabākos rezultātus rāda intensīvas mežsaimniecības scenārijs, kamēr Zaļā kursa scenārijs – nozares saraušanos. Interesanti, ka kopumā intensīvā mežsaimniecība ilgtermiņā varētu nodrošināt lielāku CO₂ piesaistes pakāpi salīdzinājumā ar citiem scenārijiem. Secināts, ka Zaļajam kursam nav skaidru ekonomisko ieguvumu un tas ir nedaudz mazāk izdevīgs nekā ierastā saimniekošana, savukārt apmežošana var radīt ievērojamu bruto pievienoto vērtību. Pētījums rāda, ka vienlaikus Zaļais kurss (pareizāk – Zaļais darījums...) varētu sniegt ekoloģiskus ieguvumus, bet cena nešķiet samērīga. Ieguvumi nešķiet tik labi kā zaudētā ekonomiskā izaugsme. Lielāka mežu subjektīvā vērtība ir kompromiss ar ekonomiskajiem ieguvumiem. Ekonomiskās izaugsmes zudums šķiet ievērojami lielāks nekā atpūtas vērtības zudums.

Lai kaut ko iegūtu, kaut kas jāzaudē

“Plānošanā esam meistari, jo mežsaimniecībā Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” ir piedāvājis vairākus desmitus variantu, kā Latvijā varam sasniegt mērķi – meža ražību paaugstināt par 25%. Īsti labi gan nav sekmējies ar šo ieceru īstenošanu,“ atzina Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts, norādot, ka ekonomika sākas tur, kur ir ierobežoti resursi un nepieciešamība plānot to izmantošanu. Ikviena izvēle nozīmē arī atteikšanos no kaut kā, jo vienu un to pašu koku nevar gan atstāt mežā, gan izmantot ražošanā. “Domnīcas “Metabolic” pētījumā secināts, ka no esošās koksnes plūsmas diezgan daudz resursu varam izmantot atkārtoti, gan tos reciklējot, gan atrodot jaunus pielietošanas veidus, nepalielinot mežizstrādes apjomus un koksnes plūsmu no mežiem,” skaidroja A. Bukonts, atgādinot pētnieku secināto: koka produktu dzīves ilgumu var paildzināt un koksnes izstrādājumus var izmantot atkārtoti, piemēram, būvkonstrukcijās.

Uzticēšanās un efektivitātes faktors

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes finanšu prorektors profesors Linards Sisenis pauda vairākus novēlējumus gan meža nozarei, gan lēmumu gatavotājiem un pieņēmējiem, gan arī “zaļajiem draugiem”: “Novēlējums lēmumu pieņēmējiem, jo īpaši Zemkopības ministrijai,– neapstāties, turpināt sākto cīņu ar birokrātiju, ar normatīvo slogu, kas tiek uzlikts mežsaimniekiem.” Viņš norādīja, ka latvieši ir kārtīgi darba darītāji un nav pamata šaubām, ka mežus varētu slikti apsaimniekot, aicinot ļaut mežus apsaimniekot netraucēti. “Novēlējums sabiedrībai, jo īpaši tās domājošajai daļai,– arvien vairāk un arvien skaļāk paust viedokli, ka meži ir jāapsaimnieko, tie ir jākopj un tikai tad no mežiem varam iegūt gan koksni, gan nekoksnes vērtības, ka rezultātā iegūs tautsaimniecība un visa valsts kopumā,” turpināja L. Sisenis, meža nozarei novēlot būt efektīvai. “Mūsdienās efektivitāti kokapstrādē nemērī sekundēs, bet sekundes simtdaļās. Mežsaimniecībā efektivitāte ir meža apsaimniekošanas cikls, ko esam būtiski saīsinājuši. Efektivitāte ir tas, cik lielu finansiālu ieguvumu gan nekoksnes vērtībās, gan kubikmetru izteiksmē gūstam no mežiem,” uzsvēra LBTU finanšu prorektors, aicinot visus strādāt efektīvāk. “Novēlējums mūsu “zaļajiem draugiem” – aicinu saprast, ka ilgtermiņā arī jūsu labklājība ir atkarīga ne no tā, cik šodien saskaitīsim reālus vai fiktīvus biotopus, cik daudz mežu iekļausim aizsargājamos mežos, bet gan no tā, cik spēcīga būs tautsaimniecība Latvijā, jo tikai no tās ir atkarīgs naudas (nodokļu) pienesums valsts budžetā, kas ir avots visai valstij (sabiedrībai) nozīmīgu un nepieciešamu pakalpojumu finansēšanai,” uzrunu noslēdza Linards Sisenis.