Zemes īpašnieki prasa “kapitālo remontu” dabas vērtību noteikšanas sistēmā

Māris Ķirsons, Dienas Bizness, zemeunvalsts.lv | 04.11.2021

Zemes īpašniekiem nav pretenziju pret dabas vērtībām, tostarp aizsargājamām putnu sugām un to aizsardzību, taču, viņuprāt, ir nepieciešams “kapitālais remonts” procedūrās, kā nosaka (identificē) aizsargājamās dabas vērtības, kā to esamība (stāvoklis) tiek vērtēta atkārtoti, pēc konkrēta laika, un vēl jo vairāk – šajā apsekošanā obligāti jāpiedalās īpašniekam vai viņa pilnvarotam pārstāvim.

Šādas procedūras svarīgumu un nepieciešamību rāda “Dienas Biznesa” sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par to, kā notiek saimnieciskās darbības ierobežojumu uzlikšana, kādas iespējas to ietekmēt ir pašam zemes īpašniekam un ko varētu darīt, lai konfliktsituācijas starp zemes saimniekiem un ierobežojumu noteicējiem mazinātos. Zemes īpašnieki pauda pārliecību par šāda “kapitālā remonta” nepieciešamību pēc iespējas ātrāk, paralēli pārskatot kompensāciju apmēru tiem, kuriem ir liegta vai ierobežota saimnieciskā darbība. Kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem jābūt taisnīgām un samērīgām ar īpašuma vērtību.

Dancis gadu garumā

“Viss sākās 2013. gadā, kad zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot, to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs. Uzņēmums bija gatavs iegādāties mežus, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta un iesniegta Valsts meža dienesta (VMD) vietējai mežniecībai. Dokuments tika pieņemts bez labojumiem un iebildēm, kā arī bez norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju. SIA “MS Kārkli” iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 3.06. 2013. gadā tādu (ar derīguma termiņu līdz 31.12. 2015. g.) arī izsniedza. Kā sniegs uz galvas vasaras vidū bijis tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums (21. jūnijā) par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 2010. gada 21. jūnijā reģistrēts melnā stārķa mikroliegums,” pagātnes notikumus pārstāsta Mārcis Sniedziņš. Viņš neslēpa savu pārsteigumu, jo 11 ha lielajā mežā (kuram visapkārt ir izcirtumi, un mežizstrāde turpinās arī pēdējos gados) nav ne melnā stārķa, ne arī tā ligzdas.

“Kā varēja būt, ka Valsts meža dienests pieņem meža inventarizācijas plānu un izsniedz ciršanas apliecinājumu, bet pēc tam paziņo, ka pirms trijiem gadiem tur noteikts mikroliegums?” neizpratnē ir M. Sniedziņš. Viņš ar šodienas zināšanām un pieredzi uzskata, ka tolaik bija jāizmanto dotās tiesības uz attiecīgā meža izstrādi un jāatgūst tajā ieguldītie līdzekļi. “Tolaik ticēju tiesiskumam Latvijā, tāpēc mēs salikām zāģus automašīnās un aizgājām no meža, kuru pēc izsniegtās ciršanas atļaujas varējām izstrādāt. Tagad uzskatu, ka rīkojos nepareizi,” secina M. Sniedziņš. Viņu pārsteidzis tas, kādus dokumentus vērtēšanai pieņem tiesa, bet neesot pārsteidzis tiesas lēmums par to, ka mikroliegums konkrētajā vietā bijis reģistrēts, savukārt, brīdī, kad “MS Kārkli” varēja prasīt zaudējumu piedziņu no valsts iestādes, tika novilcināts laiks, un mikroliegums no attiecīgās teritorijas izgaisa – to atcēla, ko savukārt apstrīdēja ornitologi. “Paradoksālā kārtā izrādījās, ka nevienu neinteresē lietas faktiskie apstākļi – kas ir vai, tieši otrādi, nav reāli redzams un sastopams dabā, bet pietiek ar ierakstiem datu bāzēs, kas, savukārt, nozīmē, ka ir personu loks, kuri var ierakstīt attiecīgo mežu kā pienācīgu (atbilstošu) konkrētas putnu sugas vai dzīvās dabas aizsardzībai, to pat neapmeklējot,” tā M. Sniedziņš.

Nav ne meža, ne naudas

“Atguvu māju kopā ar zemi (23 ha) un nolēmu ēku renovēt, kā finansējuma avotu redzēju mežu, kas bija sasniedzis valstī noteikto ciršanas vecumu. Ciršanas biļeti nesaņēmu, jo tika atrasta melnā stārķa ligzda, kaut arī pats ne ligzdu, ne pašu putnu tā arī neesmu redzējis. Neraugoties uz to, tika uzlikts ciršanas liegums mežam 10 ha platībā,” savu pieredzi atklāj “MTS serviss” īpašnieks Miķelis Taukačs. Viņš rakstījis arī lūgumu Dabas aizsardzības pārvaldei, lai veiktu atkārtotu apsekojumu, taču pats saimnieks nav ticis pieaicināts uz apsekošanu, bet, novembrī, saņemot atbildi, ka apsekojuma rezultātā secināts, ka “ligzda ir apdzīvota”, esot nolaidušās rokas.

“Tagad mans īpašums jau ir kļuvis par buferzonu kaimiņu īpašumā atrastajai mazā ērgļa ligzdai, tāpēc ar liegumiem esmu “apkrauts” no visām pusēm,” tā pašreizējo situāciju raksturo M. Taukačs. Viņš atzīst, ka pašlaik ir palicis bez meža, jo 90 gadu vecais, savulaik ap 60 000 latu apmērā novērtētais mežs ir vienkārši gājis bojā – tas kļuvis par retaini, un nav arī tās naudas, ko investēt savā mājā. “Saņemu 160 eiro par hektāru, ko laipni atvēl kā kompensāciju,” tā M. Taukačs. M. Sniedziņš piebilst: "Ja ir atzinums, ka mežs zaudējis savu vērtību, arī mikroliegums ir atceļams."

Pēc 20 gadiem cerību stars

“Savulaik bija iespēja iegādāties bijušo PSRS armijas bāzi ar zemi netālu no Garkalnes, ko arī izmantojām. Problēmas sākās 2005. gadā, kad vēlējāmies izņemt būvatļauju ēku būvei – atklājās, ka militāristi ļoti rūpējušies par dabu, tāpēc platība ir iekļauta Natura 2000 programmā, lai aizsargātu zaļo vārnu. Turklāt tagad vēl ir arī citas putnu sugas – pupuķis utt.,” savu pieredzi atklāj Aigars Orskis. Viņu tolaik pārsteidzis fakts, ka par īpašuma iekļaušanu Natura 2000 programmā nevienu vēstuli nav saņēmis. “Īpašumā neko darīt nevaram, pat ar auto iebraukt pārbaudīt, kas notiek, jo kaimiņos dzīvojošie vietējie iedzīvotāji nekavējoties izsauc policiju. Tajā pašā laikā acīgie policijas informētāji nekautrējas pavasaros mūsu īpašumā esošajos bērzos urbt un tecināt sulas, rudenī lasīt sēnes un vākt malku, kā arī izmantot to kā pastaigu vietu kopā ar mājdzīvniekiem.”

Tomēr iežogot īpašumu Dabas aizsardzības pārvalde neļāva, vienīgais, kas atļauts, ir samaksāt nekustamā īpašuma nodokli par zemi, ko nekādi nevaram izmantot, skaidro A. Orskis. Viņš atzīst, ka pašam aizsargājamā īpašumā zaļo vārnu nekad nav izdevies ieraudzīt, turpretī kaimiņos esošo māju saimnieki to ir redzējuši pat savu māju pagalmos, lai gan viņu īpašumi aizsargājamā teritorijā neatrodas. “Neesam nolaiduši rokas un turpinām cīnīties, lai šajā teritorijā ļauj īstenot kaut minimālu apbūvi, jo īpaši, ja armijas ēku (noliktavu) pamati un to grausti tajā joprojām ir,” pašreizējo situāciju raksturo A. Orskis. Viņš norāda, ka pašlaik ir sagatavoti dokumentu projekti, kas uz vienu zemes vienību ļaus būvēt vienu ēku. “Tas ir labāk, kā nekas, taču jārēķinās, ka vidēji vienam īpašniekam ir 3 līdz 5 ha zemes,” piebilst A. Orskis. Viņš gan stāsta, ka tiem, kas ieguva šo īpašumu 2000. gadā, jau ir mazbērni, kuri varbūt pēc vairākiem gadiem patiešām varēs uzbūvēt sev māju.

Pārāk liela brīvība

“Ir jābūt kontrolei – ko raksta, kur un kāpēc konkrēti cilvēki nosaka liegumus. Savulaik vērsāmies pie Eiropā sertificēta ornitologa, lai saņemtu atzinumu, tā vietā saņemot atbildi, ka viņam nav nekāda pamata ierasties īpašumā, jo tajā “nekā nav” – datubāzē “Ozols” ir mainīti dati. Tik vienkārši! Bet runa ir par 12 ha un 320 000 eiro, ko neatpelnīs pat mazbērni, jo īpaši, ja tos pašus 160 eiro par hektāru zemes īpašnieks kā juridiskā persona nevar saņemt, ja strādājis ar zaudējumiem,” uz problēmu norāda M. Sniedziņš. Viņš atgādina, ka līdztekus jārēķina juristu pakalpojumu izmaksas administratīvajā tiesvedībā, kas sešos gados veido ap 60 000 eiro. “Tagad jāatrod līdzekļi, lai civilā kārtā samaksātu prasības iesniegšanai nepieciešamo tiesas nodevu – 6000 eiro. Tas nozīmē, ka tiek darīts viss, lai par savu taisnību nebūtu iespējams cīnīties,” skarbi secina M. Sniedziņš. Viņaprāt, īpašuma apsekošana būtu jādokumentē, tādējādi novēršot nevajadzīgu spriedzi zemes īpašnieku un apsekotāju, liegumu atradēju un noteicēju vidū. “Tikai viens gadījums: ornitologs paziņo – jums ir atrasta mazā ērgļa ligzda, kad saku – lūgšu citu ekspertu to apsekot un sniegt attiecīgu atzinumu, pēc dažām stundām pašmāju apsekotājs savu iepriekš ziņoto atceļ, jo tā neesot mazā ērgļa ligzda. Kā to saprast? Vai šim Latvijas ekspertam nav zināšanu un izpratnes? Vai tā ir kāda dīvaina sagadīšanās?” jautājumu loku iezīmē M. Sniedziņš. Viņš norāda, ka šādās situācijās rodas jautājumi par to, cik pamatotas un realitātei atbilstošas ir atrastās dabas vērtības un to aizsardzībai noteiktie ierobežojumi un liegumi.

Pārsteigumi nebeidzas

“Apmēram pirms sešiem mēnešiem saņēmu vēstuli no dabas skaitītājiem, ka dabas vērtības ir atrastas tieši skujkoku mežā, kas gan no kopējās meža teritorijas aizņem tikai 3 ha, bet ierobežojumi nez kādēļ tiek noteikti visiem 12 ha. Paradoksāli, ka 2019. gadā tiesvedībā par šo pašu teritoriju tika secināts, ka tajā nekā vērtīga un aizsargājama nav. Par to, kā tas iespējams, tika solīta atbilde, bet pagaidām tāda vēl nav saņemta,” savu pieredzi stāsta M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka dzīvo Abavas senlejā, kas ir Natura 2000 teritorija, un viņa pieredze rāda dīvainu situāciju. “Sākoties dabas skaitīšanai, nosūtīju oficiālu vēstuli atbildīgajai iestādei, ka dabas skaitītājiem ir aizliegts apmeklēt jebkuru no man piederošajiem īpašumiem bez manas klātbūtnes; man klātesot neviens no skaitītājiem nevienu dabas vērtību neatrada. Tajā pašā laikā tikko nopirktajā īpašumā (līdzās jau esošajam) dabas vērtības tika konstatētas. Tas nozīmē: ja īpašnieks apsekošanā nepiedalās, viss būs atkarīgs no apsekotāja godaprāta,” tā M. Sniedziņš. Viņš norāda vēl uz kādu problēmu, proti, bioloģiski augstvērtīgiem zālājiem. “Manā īpašumā tādi ir 0,4 ha, kur pēc garas sarakstes ar Dabas aizsardzības pārvaldi iestādīju 70 ābeles, lai saņemtu atbalstu no Lauku atbalsta dienesta. 2021. gadā sākās jezga, jo kā zemes vienība tā tika atšifrēta kā ābeļdārzs, par ko saņēmu draudus par saukšanu pie atbildības par it kā iznīcinātu bioloģiski augstvērtīgu zālāju. Brauc un kontrolē, bet zālāju iznīcināšanu nekonstatē. Par ko ir cīņa? Par to, kāds ir kods kādā datu bāzē vai par dabas aizsardzību?” savu pieredzi pauž M. Sniedziņš. Viņš nebūt neesot vienīgais cilvēks Latvijā ar līdzīgām problēmām, tikai citi zemes īpašnieki par tām publiski nerunā. “Diemžēl agrāk zeme un mežs bija vērtība, uz kuru varēja paļauties, nevis kā, piemēram, krējums ar konkrētu derīguma termiņu. Taču pašlaik arī investīcijas zemē un mežā vairs nav uzskatāmas par drošām, jo tās vienā brīdī var pārvērsties par nulli, bez jebkādām iespējām atgūt ieguldīto,” spriež M. Sniedziņš. Viņaprāt, nav pareizi, ka zemes īpašniekiem ir tikai pienākumi, bet tiesības arvien tiek samazinātas vai to izmantošanas iespējas sašaurinātas. “Cik ilgi zemes īpašnieku tiesības būs mazāk svarīgas par visu citu interesēm?” pamatoti jautā M. Sniedziņš.

Taisnīgas kompensācijas

“Ja valstij dabas vērtības un to aizsardzība rūp darbos, ne vārdos, un konkrētais īpašnieks zemi gatavs pārdot, valstij tā būtu jāizpērk par cenu, kura nebūtu mazāka par 30% no reālās tirgus (mežā esošas koksnes un arīdzan zemes) vērtības, ja tai nav liegta vai ierobežota saimnieciskā darbība,” iesaka A. Orskis. Viņaprāt, tā būtu laba izvēle cilvēkam. “Ja kaimiņam zemes vērtība ir 10 €/m2 un blakus ir 0 eiro, tā ir vērā ņemama starpība,” tā M. Sniedziņš. Viņaprāt, taisnīga kompensācija ir būtisks pamats, lai īpašnieks (ja vien viņš nav gatavs pārdot attiecīgo īpašumu) būtu ieinteresēts ne tikai dabas vērtību esamībā, bet arī saglabāšanā. “Baidos, ka realitāte var būt ļoti atšķirīga no papīros rakstītā un datu bāzēs redzamā. Iespējams, lai saglabātu tās dabas vērtības, kas ir realitātē, nepieciešami pavisam citi instrumenti. Piemēram, atbalsts par bioloģiski vērtīgu zālāju ir 56 eiro/ha, bet īpašnieks tajā neko citu nevar darīt, kā noteiktā laikā pļaut zāli, bet pļaušana izmaksā vairāk nekā atbalsta apmērs. Tas nozīmē, ka nav nekādas ekonomiskas motivācijas ar šo zemi, kurā ir bioloģiski vērtīgi zālāji, strādāt – tās vērtība ir nulle, bet līdzās esošās saimnieciskajā darbībā izmantojamās zemes vērtība ir ap 5000 eiro/ha,” tā M. Sniedziņš. M. Taukačs norāda, ka pēc viņa rīcībā esošas informācijas kompensācijas apmēri citviet ir lielāki – ap 500 eiro hektārā. Savulaik valsts maksājusi par mežā (kurā liegta saimnieciskā darbība) esošo koksni. Viņš piekristu šādam kompensācijas mehānismam, bet nebūtu gatavs šķirties no īpašuma. “Šādā situācijā neviens neatļausies uzlikt un reģistrēt tukšus liegumus, jo par to kādam jāmaksā, bet pašlaik var reģistrēt jebkur un jebko, un par to pat var nemaksāt,” tā M. Sniedziņš. Viņš norāda, ka iespējami vairāki risinājumi atkarībā no tā, kā attiecīgā zeme iegūta, jo viena situācija būs, ja zeme iegūta mantojumā, cita – ja tā pirkta. M. Taukačs kā vēl vienu risinājumu redz to platību, kurām ir noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi, iznomāšanu valstij ilgtermiņā.
Diskusijas video pieejams šeit: 
https://www.youtube.com/watch?v=RlrExFgqrOY
Izmantotas diskusijas dalībnieku īpašumos tapušas fotogrāfijas.

Komentāri

Aigars
Jā ir traki nu apmēram ienāks mājās,atvērs ledusskapi un izņems aizliegtās lietas. Skumji agrāk VMD bija iestāde ,kura palīdzēja,tagad kopā ar LAD izskatās,ka tu esi ķīlnieks ,ja nepareizajā vietā dzīvo,tak nevar ne štrunta blīgznu nogāzt,redz ka koki paši sagāžas baigais biotops,tas jau nekas, ja tas ir perēklis daudzām slimībām!? Protams tas ir tikai mans subjektīvs viedoklis un man nav pretenziju pret iepriekšminēto iestāžu darbiniekiem.

Pievienot komentāru