Zaļais kurss preces padarīs dārgākas

Māris Ķirsons, "Dienas Bizness", speciāli laikrakstam "Diena" | 27.01.2022

Par it kā klimata izmaiņu apturēšanai paredzētajiem aizliegumiem mežsaimniecībā un lauksaimniecībā un to ietekmi uz Latvijas ekonomiku Māra Ķirsona saruna ar mežsaimnieku Māri Liopu. 

“Esmu par ES zaļo kursu, iestājos par to un vēlos, lai Latvijas valdībai būtu skaidra pozīcija un ilgtermiņa plāns, kā to saprātīgi un jēgpilni īstenot. Vēlos, lai šo plānu izstrādātu zinātnieki, sadarbojoties ar zemes nozaru uzņēmējiem (to organizācijām) un dabas draugiem, neradot masveidīgu darba vietu zudumu reģionos, kas atbalsotos arī valsts makā vai cilvēku vēlmē pamest šo teritoriju. Jāatceras: latviešiem citas valsts nav un nebūs!”

Eiropas Savienības (ES) zaļais kurss būtiski ietekmēs zemes apsaimniekošanu un darba vietas Latvijā.

Runa ir ne tikai par lauksaimniecības, mežsaimniecības un kūdras nozares uzņēmumiem un attiecīgajām darba vietām, bet par teju vai visu preču un pakalpojumu cenu paaugstināšanos. Šis ir ļoti svarīgs iemesls, lai Latvijai būtu sava zinātniski pamatota pozīcija, lai iespējamo problēmu pārvērstu ieguvumā, skaidro Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa.

Kāda ir pašreizējā situācija?

Lai līdz 2030. gadam sasniegtu emisiju samazinājumu par 55% (iepriekšējo 40% vietā, salīdzinot ar 1990. gadu), Eiropas Komisija 2021. gadā ir pieņēmusi tiesību aktu kopumu Fit for 55. Tajā iekļautie Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības regulas grozījumi Latvijai nosaka “sasniegt 644 tk t CO2 ekvivalenta samazinājumu līdz 2030. gadam”, skatoties tieši uz zemes izmantošanas sektoru jeb mežiem, lauksaimniecības zemi un kūdras ieguvi. Svarīgi apzināties, ka nozaru starpā var notikt (sākties) “cīņa” par samazinājuma apmēriem (piemēram, cilvēkiem ir un būs vajadzīga pārtika). Starpnozaru cīņas nav pieļaujamas. Zeme ir Latvijas svarīgākais resurss, to izmantojam pārtikas un koksnes audzēšanai, kūdras ieguvei, tūrismam, arī dabas aizsardzībai. Latvijā zeme faktiski rada vairāk nekā 40% valsts eksporta ieņēmumu. Proti, lauksaimniecības plus pārtikas pārstrādes rūpniecības eksporta ieņēmumi bija 2,7 miljardi eiro, vēl trīs miljardus eiro nodrošina meža nozare (mežsaimniecība plus kokapstrāde), kam vēl jāpieskaita kūdras substrātu produktu eksporta ieņēmumi – ap 190 milj. eiro (vidējie gada rādītāji pēdējos trijos gados – red.). Visas šīs nozares ir gan nozīmīgi darba devēji, jo īpaši reģionos, gan nodokļu maksātāji. Diemžēl, pēdējos gados ar biedējoši pieaugošu un netālredzīgu intensitāti tiek piedāvāti jauni neilgtspējīgi aizliegumi un stingrākas prasības gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā, gan vēl jo vairāk kūdras ieguvē. Šādas tendences daudziem zemes apsaimniekotājiem nav saprotamas, sekas gan būs jūtamas gan konkrētā zemnieka, gan mežsaimnieka ieņēmumos. Dažādu ierobežojumu un liegumu pieaugums redzami ietekmē valsts nodokļu ieņēmumus, darba vietas un saistītās jomas – izglītību, veselības aprūpi un infrastruktūru reģionos. Bez pārtikas cilvēkiem neiztikt, kālab pārtikas ražošanas jautājumi būtībā ir valsts nacionālās drošības jautājumi. Ja paši sevi ar pārtiku apgādāt (to saražot) nespēsim, cerības, ka “to tik un tā atvedīs, piemēram, no Spānijas vai Polijas”, var nepiepildīties. Mežsaimnieki tiek biedēti ar jauniem mežizstrādes ierobežojumiem un papildu platību “atvēlēšanu” dabas aizsardzībai. Savukārt kūdras ieguve Eiropas līmenī tiek uzskatīta par nevēlamu, kam “Eiropā nav nākotnes”, lai gan Latvijā, pēc zinātnieku aplēsēm, ir apmēram 1,5 miljardi t kūdras, kuras apjoms ik gadu palielinās (ikgadējais ieguves apjoms ir mazāks par pieaugumu). Jāņem vērā, ka Latvija ir viena no lielākajām kūdras substrāta eksportētājām Eiropā, šo produktu izmanto ne tikai dārzeņu audzēšanai (tātad pārtikas ražošanai), bet arī dažādu stādu audzēšanai. Viss iepriekš minētais skaidri rāda: Latvijas valsts pozīcijai jābūt stingrai, proti, bez papildieguldījumiem no ES tās pašas ES noteikumus izpildīt nav iespējams. Turklāt jebkādi dati, kurus kā izpildāmus “uzdod” Brisele, rūpīgi un zinātniski jāanalizē uz vietas Latvijā. Ko tas nozīmē? Piemēram, CO2 emisiju aprēķinos izmantojami tikai un vienīgi Latvijā veikto pētījumu dati, nevis citi, pieņēmumos un vēlmēs balstīti. Latvijā veiktais monitorings rāda būtiski zemākus CO2 emisiju apmērus, nekā iekļauti Briselē tapušos dokumentos.

No kurienes dati par CO2 emisiju apjomu?

Kūdras nozares pastāvēšanu aizēno neizpratne par atšķirībām, izmantojot kūdru enerģētikā un dārzkopībā, neprecīza siltumnīcu gāzu emisiju (SEG) uzskaite (pēc Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes IPCC metodoloģijas). Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) “Silava” pētījuma dati no LIFE Restore projekta rāda, ka COemisiju apmēri kūdras nozarē Latvijā ir būtiski (dažās pozīcijās pat vairāk nekā divas reizes) zemāki, salīdzinot ar iepriekšminētajā metodoloģijā norādītajiem. Līdzīgu ainu rāda arī COemisiju dati par Latvijas mežiem un laukiem. ES struktūras gan spītīgi COizmešu apmērus Latvijai (Baltijai) “pieraksta” kā citā klimatiskajā zonā (ar citām augsnēm) esošajai Vācijai un Francijai. Kā minēts iepriekš, LVMI “Silava” pētījumi rāda, ka to (COizmešu) apmērs Latvijā ir daudz mazāks. Problēma ir apstāklī, ka tieši neatbilstošajos datos tiek balstīti Eiropas normatīvi un emisiju apmēri, to samazināšanas prasības.

Kūdras nozares nākotne tātad ir biezā miglā tīta.

Vēl trakāk, topošās Taksonomijas regulas projekts paredz, ka investori piešķirs finansējumu vai aizdevumu tikai ar nosacījumu, ka ražošanas procesos netiks izmantota kūdra vai to saturoši produkti. Tas attiecināms ne tikai uz tās ieguvi, bet arī izmantošanu dārzkopībā un visa veida stādu audzēšanā. Ko tas nozīmē? Ja uzņēmums vēlēsies saņemt aizdevumu bankā, tas atvērs zaļo sarakstu un secinās, vai konkrētā uzņēmējdarbība kvalificējas kā zaļa vai ne. Ja atbilst zaļajiem nosacījumiem, banka naudu aizdos, ja ne, tad neaizdos. Ja Latvija neko nedarīs un ļausies pašplūsmai, pastāv iespēja, ka 2030. gadā kūdras ieguve un no tās ražotais kūdras substrāts, ko izmanto stādaudzētāji vairāk nekā 100 pasaules valstīs, kļūs par pagātni. Par nozari varēs stāstīt kā pasakās – “Reiz bija...”, “Reiz sensenos laikos...”. Šādos apstākļos diez vai kūdras nozare var gaidīt nozīmīgas investīcijas. Protams, šo astoņu gadu laikā var daudz kas mainīties arī pašā ES. To liecina kaut vai Īrijas piemērs, kura “paspēja ” aizliegt kūdras ieguvi, dārzeņu audzētāji palika tukšā, rezultātā sākotnējais lēmums tika mainīts. Latvijas uzņēmēji īriem piegādāja apmēram 20 000 t kūdras substrāta, darba vietas un nodokļi attiecīgi radās un nonāca Latvijas, nevis Īrijas valsts makā. Jāņem vērā, ka pašlaik pasaulē apmēram 70% no profesionālajā dārzkopībā izmantojamiem substrātiem ir tieši kūdras substrāti, kuros audzē pārtiku – dārzeņus, sēnes, garšaugus, koku stādus. Tiek prognozēts pieprasījuma pieaugums pēc pārtikas, jo pieaug planētas iedzīvotāju skaits. Tai pašā laikā ir cits risks, proti, vai Latvijas purvi (zeme) netiks iztirgoti emisiju krātuvju izveidei un citu valstu klimatam radīto zaudējumu segšanai, kā arī – vai Latvija nekļūs par rezervātu, kur uz mūsu ekonomikas un cilvēku rēķina tiks aizsargātas pārējās Eiropas dabas vērtības.

Kā to saprast?

Tā dēvētās dabas skaitīšanas rezultātā Latvijā atrasti Eiropas nozīmes biotopi vairāk nekā 300 000 ha platībā. Tā kā tie pārsvarā atrodas ciršanas vecumu sasniegušos mežos (ap 450 000 ha saimnieciski vērtīgo sugu saimnieciskajos mežos), no saimnieciskās aprites potenciāli “izņemamo” platību apmērs var svārstīties no 60 000 līdz 260 000 ha. Tas atstās būtisku ietekmi ne tikai uz konkrētiem uzņēmumiem, bet arī uz nozari un ar to saistītajām sfērām. Lai arī 260 000 ha, rēķinot pret kopējo mežu platību – 3,2 milj. ha, nav pat 10%, taču, ja tos “izņems no saimnieciskās aprites”, tas izraisīs milzu pārmaiņas gan nodarbinātībā, gan uzņēmumu skaitā, gan konkurētspējā, gan valsts tautsaimniecībā. Droši vien valsts kaut ko kompensēs meža īpašniekam par nepārdoto m3 koksnes, bet nav kompensācijas mehānisma koksnes pārstrādātājiem, kam pārstrādājamās koksnes apjoms saruks vai nebūs vispār, kas jau nozīmēs uzņēmumu likvidāciju un vairāk bezdarbnieku. Cita ceļa nebūs, jo Baltkrievija ar izvedmuitu ieviešanu ir aizvērusi apaļkoksnes eksportu, līdzīgi rīkojusies Ukraina, arī Krievija robežu koksnes izvešanai ir slēgusi. Būtiski palielināt koksnes importa apjomu no Lietuvas vai Norvēģijas nebūs iespējams. Pašlaik tiek gaidīts valdības lēmums saistībā ar iegūtajiem dabas skaitīšanas rezultātiem. Protams, aizsargājamo teritoriju platība pieaugs. Ir prasība par vismaz 30% sauszemes un 30% jūras teritorijas atrašanos stingrā aizsardzībā un šādā režīmā aizsargāt vismaz trešdaļu no ES aizsargājamām teritorijām, tostarp visus ES pirmatnējos un senos mežus. Nav gan skaidrs, kā šos uzdevumus izpildīt. Latvijā aizsargājamās platības, ieskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, ir tikai 18%, nu vajag 30%. Kur ņemt trūkstošos 12%, nav skaidrs. Ja jau Latvijā ir tik daudz Eiropas nozīmes dabas vērtību, būtu tikai loģiski, ja finansējums (kompensācijas) par to aizsardzību nāktu no ES maka, nevis tikai un vienīgi Latvijas valsts paknapā budžeta. Jāņem vērā, ka ES zaļais kurss skar arī atjaunojamo energoresursu direktīvu – un koksnes biomasu (kura izmantojama citu koksnes produktu radīšanai) izņems no atjaunojamās biomasas enerģijas saraksta. Tas nozīmē, ka dedzināšanai varēs izmantot tikai to koksnes šķeldu (arī kokskaidu granulas), kas iegūta tās pārstrādes procesā – zāģējot, ēvelējot, nevis no koksnes, kuru var izmantot citu koksnes produktu ražošanai. Tādējādi Latvija no trešās lielākās kokskaidu granulu ražošanas lielvalsts atgriezīsies 20 gadus senā pagātnē. Lielajās pilsētās vairs nedrīkstēs kurināt ar malku, jo tas kaitējot gaisa kvalitātei. Dīvaini, ka meži klāj 52% teritorijas, bet ar malku kurināt nedrīkstēs. Kas var būt lielāka energodrošība, ja ne pašam sava krāsns un kurināmais. Vai zaļais kurss prasa siltuma ražošanai izmantot importēto dabasgāzi? Modelējot prognozēto ES normatīvo aktu potenciāli noteikto ierobežojumu ietekmi, zinātnieki secinājuši, ka Latvijā sagaidāma ievērojama mežizstrādes apjoma samazināšanās 3–4 milj. m3 gadā (pēdējos gados Latvijā šie apjomi bija 12–13 milj. m3 robežās). Pēc aptuvenām aplēsēm, tas ietekmēs Latvijas koksnes izstrādājumu eksportu – samazinot to par apmēram 800 milj. eiro gadā (apmēram trešdaļa no 2020.gada eksporta – 2,59 miljardiem eiro) – un apmēram 14 000 darba vietu. Vai tiešām šie būtiskie jautājumi kādam šķiet mazsvarīgi?!

Ko darīt?

Latvijā trūkst diskusiju, kurās izmantotu zinātniski pierādītus (iegūtus) datus un faktus. Toni vairāk nosaka dīvāna vai tvitera eksperti. Piemēram, ja izretina priežu mežu, tajā ir vairāk saules un sāk augt silpurene (aizsargājams augs). Top mikroliegums! Priedes aug, silpurenei sāk pietrūkt gaismas, bet “zaļie” draugi stāv un krīt pret priežu turpmāku retināšanu. Rezultāts? Silpurene vairs nav ne manāma, ne sastopama. Zinātnieki par to stāsta, lielai daļai sabiedrības šo atziņu “nepieņemot”. Līdzīgi ir ar CO2 – jaunaudzes to piesaista, savukārt vecās audzes pūstot to ģenerē. Tas nozīmē, ka vecie meži (kas nav aizsargājami) būtu izstrādājami un stādāmi jauni. Daudz ieguvumu mežu īpašniekiem ienākumi, darbs mežizstrādātājiem un koksnes pārvadātājiem, kokrūpniekiem izejviela produktu ražošanai, darba vietas, nodokļi, arī CO2 piesaiste. Kas notiek? Zinātnieku atziņas tiek ignorētas, izmantojot propagandistu saukli – “Visu Latviju grib izcirst!”. Vēl paradoksālāk tas izskatās, ja zināms, ka, salīdzinot ar koksnes pieaugumu, Latvijā ik gadu cērt ievērojamai mazāk. Koksne mums krājas “zaļajā noliktavā”, kur liela daļa vienkārši sapūs bez jebkāda ekonomiska vai sociāla ieguvuma šajā zemē dzīvojošajiem. Tas pats attiecināms uz mizgrauža postījumiem – ja bojātās egles netiek nocirstas, pēc kāda laika, mizgrauzim savairojoties, apkaime izskatīsies kā šausmu filmā. Šādus skatus var redzēt Gaujas Nacionālā parka teritorijā. Vai zinātnieki par šādu risku nestāsta? Stāsta! Vai to dzird lēmumu pieņēmēji? Diemžēl, ne vienmēr. Tomēr jebkurā gadījumā Latvijas zinātniekiem un jo īpaši zinātnē balstītiem secinājumiem nākotnē būs liela nozīme, domājot, kas un kā jādara Latvijā. Kas ir labs un derīgs kādā dienvidzemē, kur mežs ir retums, nav un nevar būt piemērojams Latvijā, kur meži aizņem vairāk nekā pusi no valsts teritorijas.

Vai problēmas gaidāmas arī lauksaimniekiem?

ES zaļais kurss no vienkārša patērētāja skatpunkta ir ļoti pievilcīgs – mazāk izmešu, veselīgāka (ar mazāk vai pilnībā bez minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem audzēta) pārtika. Tai pašā laikā šai skaistajā nākotnē ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, skan vēlme par apmēram 20% samazināt mēslojuma lietošanu, līdzās ir otrs mērķis par apmēram 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu. Tas nozīmē arī mazāku iegūto ražu un intensīvāku augsnes mehānisko apstrādi. Vēl ir arī klimata neitralitātes politika, kura prasa lauksaimniekiem virzīties uz iespējami mazāku augsnes apstrādi un mazākām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Pašlaik kabinetos top dažādi projekti – kā nākotnē drīkstēs strādāt lauksaimnieki. Jāuzsver, tas nav tikai par zemniekiem vien, bet arī pārtikas patērētājiem – tātad pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem. Vienlaikus Eiropas un arī Latvijas politiķus un ierēdņus “drosmīgu lēmumu pieņemšanai” ar dažādām akcijām cenšas motivēt neliela sabiedrības daļa. Proti, pirms kāda laika notika pasākumi pret dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu uzturā. Daudzi cilvēki to uzskatīja par labu, diez vai padomājot un saprotot, ka dzīvnieku izcelsmes produkti ir arī piens, krējums, sviests, siers, biezpiens un olas. Šaubos, vai sabiedrības vairākumam ir izpratne, kādi izskatās pārtikas veikalu plaukti bez dzīvnieku izcelsmes produktiem. Būtu lietderīgi cilvēkiem atvērt acis, konkrēti paskaidrojot, ko tas nozīmē, un, kad šādu akciju rīkos nākamreiz, vienoties ar pārtikas veikaliem, ka attiecīgajā dienā dzīvnieku izcelsmes produkcijas pārdošanā nav. Nav gaļas, zivju un to izstrādājumu, nav piena, krējuma, sviesta, siera, biezpiena un olu. COizmešu un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas samazināšana lauksaimniecībā, visticamāk, nozīmēs ievērojami augstākas pārtikas cenas. Nav zināms (jo nav aprēķināts), vai Latvijas iedzīvotāju ienākumi tos ļaus iegādāties. Vai piena un gaļas lopkopību no ES “pārcelsim ” uz citu valsti, kura nav ES dalībvalsts un kurai nav jāievēro nekādi ES uzstādījumi par klimata neitralitāti un augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanas ierobežojumiem? Faktiski šāda kārtība ir stimuls lauksaimniecisko ražošanu no ES pārcelt uz citurieni. Tā ir bīstama tendence, jo tai līdzi nāk jautājums par nodarbinātību reģionos, nodokļu maksājumiem un iztiku (ienākumiem), kā arī pārtikas piegāžu drošību. Tāpēc Eiropā jāpanāk situācija, lai visiem noteikta produkta ražotājiem tiktu izvirzītas vienādas prasības un vienādi ierobežojumi (ja tie nepieciešami), tā novēršot negodīgu konkurenci. Piemēram, ES strādājošie ir spiesti pakļauties augstākām prasībām un stingrākiem aizliegumiem, salīdzinot ar trešo valstu konkurentiem, kas minēto iemeslu dēļ kļūtu jo konkurētspējīgāki.

Vai zaļais kurss ir drauds vai iespēja?

ES zaļais kurss skars ne tikai zemes apsaimniekotājus – lauksaimniekus, mežsaimniekus, bet arī pārtikas ražošanu, kokapstrādi, enerģētiku, transportu – faktiski ikvienu cilvēku un ikvienu uzņēmumu Latvijā. Tāpēc ir nepieciešama skaidra sociāli ekonomiskā analīze par to, kā zaļais kurss ietekmēs Latvijas iedzīvotājus un tautsaimniecību un kāda būs Latvijas situācijai atbilstoša valsts politika šī kursa ieviešanai. Ir nepieņemami, ka bez jebkādas ietekmes analīzes, balstoties pieņēmumos vien, kas savukārt balstīti uz citiem pieņēmumiem, tiek pieņemti vai iecerēti lēmumi, kuru rezultātā cietīs konkrētas nozares, cilvēki zaudēs darbu un ienākumus. Ļoti daudzi dzīvo ilūzijās par ES zaļā kursa ietekmi uz viņu dzīvi, kas patiesībā nozīmēs preču un pakalpojumu būtisku sadārdzināšanos, ko ne visi varēs atļauties. Labi iecerētā ES zaļā kursa sludinātās paradīzes vietā Latvija var nonākt ellē. To nedrīkst pieļaut!

Siltumnīcefekta gāzu emisijas uz vienu iedzīvotāju 2019. gadā* (t)

Zviedrija 5,2 ES vidēji 8,2
Malta 5,3 Slovēnija 8,2
Rumānija 5,9 Grieķija 8,4
Horvātija 6,0 Austrija 9,3
Latvija 6,1 Vācija 10,1
Portugāle 6,6 Somija 10,1
Ungārija 6,7 Beļģija 10,2
Francija 6,8 Polija 10,4
Spānija 7,1 Nīderlande 11,1
Itālija 7,2 Kipra 11,2
Lietuva 7,4 Igaunija 11,2
Slovākija 7,4 Čehija 11,7
Bulgārija 8,1 Īrija 12,8
Dānija 8,1 Luksemburga 20,3

*https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/t2020_rd300/default/table?lang=en

Meža platību izmaiņas pasaulē (% pret iepriekšējo periodu)

Izmantotas Franka Horvata, Snapwire, zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Pievienot komentāru