“Rīgas Apriņķa Avīze” turpina pētīt situāciju, kas izveidojusies Garkalnes novadā, kur Voronkovu ģimenei kompensācijā par padomju laikā nacionalizēto īpašumu tika piešķirti 12,5 ha zemes. Drīz pēc tam zaļo vārnu un citu retu putnu sugu aizsardzībai izveidoja dabas liegumu “Garkalnes meži”, tā liedzot Voronkoviem pilnvērtīgi saimniekot nekustamajā īpašumā. Voronkovi bija spiesti pārcelties uz Īriju, un, ja nekas nemainīsies, viņi atpakaļ nebrauks.
Šoreiz “Rīgas Apriņķa Avīzei” situācijas redzējumu un viedokli pauda divi dabas aizsardzības speciālisti – dabas aizsardzības plāna izstrādātāja Kristīne Vilciņa un ornitologs Edmunds Račinskis. Viņu mērķis un uzdevums ir reto sugu un biotopu aizsardzība, bet lielu daļu enerģijas un laika abiem nākoties tērēt, lai meklētu kompromisus ar neapmierinātajiem zemes īpašniekiem, kas īpašumus ieguvuši, lielākoties, nepārdomātas un netālredzīgas privatizācijas un kompensēšanas rezultātā.
Dabas aizsardzības plāns risina arī zemes īpašnieku problēmas
Kristīne Vilciņa Garkalnes dabas aizsardzības plānā, kas pabeigts un iesniegts jau pirms zināma laika, pārstāvēja konsultāciju biroju, kurš pildīja Dabas aizsardzības pārvaldes pasūtījumu. Runājot par dabas aizsardzības plāniem kopumā, K. Vilciņa skaidroja, ka šāds plāns ir dokuments, ar kura palīdzību tiek risinātas gan sugu un biotopu aizsardzības problēmas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gan arī tiek saskaņotas dažādas, tostarp zemes īpašnieku, teritorijas attīstības un dabas aizsardzības, intereses.
Runājot par dabas liegumu “Garkalnes meži”, dabas aizsardzības speciāliste skaidroja, ka vairākas problēmas bija zināmas jau pirms plāna uzsākšanas, tās saistītas ar Rīgas tuvumu un apbūves teritoriju tuvumu, tāpēc Dabas aizsardzības pārvalde lēmusi šai teritorijai izstrādāt dabas aizsardzības plānu. Tā, protams, nav vienīgā šāda teritorija Latvijā, bet, pirmām kārtām, tiek izvēlētas vietas, kur dabas aizsardzības plāns ir akūti nepieciešams. Visām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām plāni vēl neesot izstrādāti. Katrā dabas aizsardzības plānā vispirms tiek novērtēta aktuālā situācija; tas tiek darīts, iesaistot arī sabiedrību.
Labs piemērs esot tieši Garkalnes novads, kur dabas liegumā iekļauto zemju īpašnieki, kad tika uzsākta dabas aizsardzības plāna izstrāde, savu interešu aizsardzībai izveidoja biedrību “Garkalnes meži”, kas ļoti aktīvi līdzdarbojās. Šajā laikā notikušas daudzas sanāksmes – gan klātienē, gan attālināti. Zemes īpašnieku pārstāvis (biedrības “Garkalnes meži” valdes loceklis Aigars Orskis) tika iekļauts dabas aizsardzības plāna uzraudzības grupā. Kristīne Vilciņa uzskata, ka Garkalnes gadījumā sabiedrības iesaiste bijusi ļoti liela.
K. Vilciņa uzsver, ka dabas aizsardzības plānam ir tikai ieteikuma raksturs, tas nekādā gadījumā nav likums. Runājot par bijušās padomju armijas bāzes teritoriju Garkalnē, kur šobrīd ir visasākā konfliktsituācija, jāatceras: to, kas konkrētajā teritorijā ir atļauts vai aizliegts, nosaka individuālie īpašumu izmantošanas noteikumi, kurus apstiprinājis Ministru kabinets. Dabas aizsardzības plāns pats par sevi nevar “mainīt” teritorijas likumisko izmantošanu, tas ir tikai ieteikuma dokuments tālākai rīcībai. Bijušās armijas bāzes teritorijai paredzēts izstrādāt kompleksu plānojumu, bet dabas aizsardzības plāns ir tikai šī plānojuma uzmetums. Tas nozīmē, ka šai plānojumā atzīmētas vietas, kur īpašnieki bijušo būvju vietās varētu celt jaunas ēkas, sliet žogus u.tml.
Voronkovu ģimenei piederošā nekustamā īpašuma “Medņi” plānojuma uzmetumā ir paredzēts piebraucamais ceļš un atzīmētas vietas divām mājām ar 600 m2 lielu apbūves laukumu katrai, zemes iedalīšana katrai mājai gan nav atļauta. Tā kā zemesgabala īpašnieki deklarējuši, ka viņi tur gribētu dzīvot, šādā variantā viņu vēlme varētu tikt piepildīta – Voronkovi varētu sev uzcelt divas mājas, tajās dzīvot, vienlaikus nodrošinot piemērotus dzīves apstākļus zaļajām vārnām.
Vēsturiski reiz ap bijušo armijas bāzi bijusi atklāta josla, kas piesaistījusi tieši zaļās vārnas. Šiem putniem nepieciešamas atklātas teritorijas ar ne pārāk garu zālāju, piemēram, pelēkās kāpas, kur zaļās vārnas visvieglāk var atrast sev barību – tas putniem ir svarīgi, jo mazuļi tiem jāizbaro ļoti īsā laikā. Garkalnes novadā ir tikai divas zaļajām vārnām piemērotas teritorijas. Lai tās arī turpmāk tām būtu piemērotas, vajadzētu veidot dažus izcirtumus, tiek domāts arī par kontrolētu koku dedzināšanu. Zaļās vārnas ligzdo arī Ādažu novadā – Nacionālo bruņoto spēku bāzes teritorijā. Tur jau ļoti aktīvi tiek veikti šo putnu dzīves vidi uzlabojoši pasākumi. Ādažos gan ir cita problēma – zaļajām vārnām traucē militārās mācības, kas pēdējā laikā kļuvušas ievērojami intensīvākas.
Dabas aizsardzības speciāliste skaidro, ka vietās, kur mitinās zaļās vārnas, jebkurai saimnieciskajai darbībai jābūt ekstensīvai. Protams, būvniecība, uz vietas dzīvojoši cilvēki, braucošas mašīnas, skaļāk atskaņota mūzika, arī kaķi un suņi putniem ir gana liels traucēklis, tomēr kaut kāds kompromiss tiek meklēts, lai konkrētajās vietās cilvēki varētu dzīvot, ikdienā uzturoties un saimniekojot savās mājās un pagalmā, bet visa pārējā teritorija paliktu ar dabas aizsardzības vērtību, tikai tur būtu jāatjauno vai jāveido, un jāuztur arī atklātās vietas, kur putniem meklēt barību. K. Vilciņa nenoliedz: ideāli būtu, ja šais mežos tiktu uzturētas tikai un vienīgi atklātās teritorijas, tomēr tagad tiek pieļauts, ka cilvēki savos īpašumos varētu kaut ko darīt, lai viņiem būtu interese tos uzturēt.
Dabas aizsardzības speciāliste: Zemes reformas laikā pieļautas rupjas kļūdas
Tas, ka dabas lieguma statuss Garkalnes mežiem varētu tikt noņemts, esot maz ticams. Dabas liegums “Garkalnes meži” izveidots 2004. gadā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā. Lai lieguma tur vairs nebūtu, jābūt ļoti nopietniem argumentiem. Kristīne Vilciņa atgādina, ka zaļā vārna nav vienīgā retā putnu suga, kas mitinās vai ligzdo Garkalnē, tā ir tikai nozīmīgākā, jo šo putnu nekur citur Latvijā vairs nav. Vilciņa skaidro, ka dabas liegumiem nav nekādu termiņu – Ministru kabinets tos nosaka uz nenoteiktu laiku, tie “darbojas” (pastāv), kamēr vien tajos šīs dabas vērtības ir; par to saglabāšanu Latvijai jāsniedz atskaites arī Eiropas Savienībai.
Runājot par to, kā Voronkovu ģimenei viscaur apbūvējams zemesgabals kompensēts ar it kā līdzvērtīgu zemi, kas drīz pēc tam iekļauta dabas lieguma teritorijā, dabas aizsardzības speciāliste atzina, ka, viņasprāt, pēdējās zemes reformas laikā pieļautas rupjas kļūdas. Bijušās padomju armijas bāzes teritorija vispirms nonākusi valsts īpašumā, kas, savukārt, to nodevusi Garkalnes pagastam, bet privatizācijas procesā ļoti daudz kas darīts tā, kā nevajadzēja. Pareizāk un tālredzīgāk būtu, ja zeme, kurā nedaudz vēlāk izveidoja dabas liegumu, dažādos veidos (privatizējot, kompensējot vai vienkārši uzdāvinot) netiktu sadalīta starp privātīpašniekiem.
Dabas aizsardzības speciālisti interesējušies gan Garkalnes novada pašvaldībā, gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, vai šo zemi no īpašniekiem nevarētu atpirkt. Oficiālās atbildēs ziņots, ka ir speciāls likums par kompensācijām gadījumos, kad aizsargājamās teritorijās tiek ierobežota saimnieciskā darbība, tāpēc zemes atpirkšana vai maiņa pret citu zemesgabalu nav paredzēta. Atpirkšana būtu iespējama tikai dabas rezervāta zonā, bet tas esot cits gadījums.
K. Vilciņa atklāj, ka minētajā dabas aizsardzības plānā pasākumi paredzēti ne tikai bijušajā armijas bāzē, bet arī blakus – a/s “Latvijas valsts meži” un SIA “Rīgas meži” teritorijā. Tur vietās, kur biotopi nav tik vērtīgi, mēģinās veidot atklātās teritorijas, jo prioritārā vērtība tomēr ir zaļā vārna. Tiesa, atklāts paliek jautājums, vai zaļās vārnas turp lidos un vai tām tur patiks... To nevar zināt, tas būšot eksperiments. Tai pašā laikā gaišās priežu audzes ar virsājiem un pelēkās kāpas ir ļoti noderīgas daudzām bezmugurkaulnieku sugām, kālab šī vide būtu piemērota arī citām putnu sugām, ne tikai zaļajām vārnām.
Sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” Voronkovu ģimene pieminēja dabas takas, ko Dabas aizsardzības pārvalde it kā gribot izveidot viņu īpašumā, jautāta, vai tas ir tiesa, Kristīne Vilciņa informēja, ka kaut kas ticis pārprasts – nekādas dabas takas šajā vietā veidot nav plānots. Runa esot par ko citu. Lai liegtu iespēju dabas lieguma teritorijā iebraukt ar mehanizētiem transportlīdzekļiem, domāts par attiecīgu ceļa zīmju izvietošanu un par nožogojumiem. Transporta kustību vajagot ierobežot kaut vai tāpēc, lai mežā netiku ievesti un izgāzti atkritumi, kā tas reizumis notiek, un no turienes nevestu ārā kritalas, kas ir laba vide putnu barībā nepieciešamajiem kāpuriem un tārpiem. Pašu zemes īpašnieku pārvietošanās ierobežota netiktu.
Voronkovi paziņojuši, ka nekādus apsaimniekošanas pasākumus zaļo vārnu dzīves vides uzlabošanai neveiks, tātad faktiski atteikušies no sadarbības un kompromisiem. Katrā ziņā uz Voronkovu zemes nekādas būves nav paredzētas, runa ir tikai par autostāvvietu Baraviku ielas galā Jāņu ciemā un diviem informācijas stendiem cilvēkiem, kas gribētu doties kādā pārgājienā, piemēram, aiziet līdz Krievupei. Tas gan pagaidām esot tikai idejas līmenī.
Zemes īpašniekiem jāsamierinās ar kompensācijām
Dabas aizsardzības speciāliste vēlējās paskaidrot, ka ir būtiska atšķirība starp dabas liegumu un mikroliegumu. Dabas liegums ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, mikroliegumam ir speciāli noteikumi – tas ir kā operatīva dabas aizsardzība, ja, piemēram, kādā vietā, kas atrodas tālu no aizsargājamas teritorijas, atklāta reti sastopama putna ligzda vai kāda reta auga atradne. Piemēram, mazais ērglis, kam vajadzīga mozaīkveida ainava, kurā mežs mijas ar lauksaimniecības zemi.
Mazais ērglis ligzdu taisa netālu no mežmalas. Daudzos mikroliegumus šim putnam tagad cenšas veidot pēc iespējas mazākus, iekļaujot tikai tik daudz teritorijas, lai aizsargāta būtu putna ligzda. Teritorija, kas atrodas ap mikroliegumu, ir tāda kā buferzona, kur ierobežojumiem ir sezonāls raksturs. Tur kokus nedrīkst cirst tikai putnu ligzdošanas laikā, bet ziemā to var darīt droši. Mikroliegumos zemes īpašnieku intereses cenšas skart pēc iespējas mazāk.
Runājot par kompensāciju sistēmu, Kristīne Vilciņa uzsver, ka šobrīd kompensācijas lielums ir atkarīgs no ierobežojumu apjoma – vai saimnieciskā darbība mežā aizliegta pilnībā, vai nav atļauta tikai kailcirte. Kompensācijai jāpiesakās ik gadu un ik gadu tā arī tiek izmaksāta. Protams, kompensācija nesedz mežaudzes vērtību, tā rēķināta aptuveni kā par, piemēram, 100 gadus augušu mežu, tikai sadalīta pa gadiem. Protams, zemes īpašnieki, kā jau visi cilvēki, vēlas saņemt vairāk… Kompensācijas apmēru rēķina pēc mežaudzes vecuma, bet principā tā visā valstī ir vienāda – gan Krievijas pierobežā, gan Pierīgā. Varbūt Garkalnē, kur zemes īpašnieks vēlas ko būvēt, viņam šī kompensācija liekas niecīga, ka nav vērts pieteikties, bet (no Rīgas) attālākā vietā cilvēki, kam pieder mežs dabas liegumā vai mikroliegumā, piesakās un jūtas laimīgi.
Sarunas noslēgumā Kristīne Vilciņa rezumē, ka dabas aizsardzības plāni tiek veidoti, lai strādātu un risinātu problēmas. Tiesa, esot ļoti grūti atrisināt visu zemes reformas laikā neapdomīgi paveikto. Tolaik procesi ritējuši ļoti ātri. Latvija gribēja iestāties Eiropas Savienībā, tādēļ vajadzēja izveidot dabas liegumu teritorijas.
Viņa atzīst, ka savulaik pieļauti diezgan lieli kompromisi. Piemēram, Jāņu ciems, kas tagad ir apbūvēts,– arī šī teritorija bija svarīga zaļajām vārnām un to vajadzēja iekļaut dabas liegumā “Garkalnes meži”. Tas netika izdarīts, jo cilvēki jau bija sākuši būvēties. Kompromiss tika rasts. Toties... šobrīd tas ir jaunu strīdu objekts – kāpēc tai ceļa pusē var būvēt, bet šajā, nē? Protams, dabā striktu robežu nav, bet juridiskai robežai ir jābūt.
Ornitologs: Plāna izstrādē bija ļoti daudz kompromisu
Edmunds Račinskis, protams, nav vienīgais ornitologs; sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” viņš atklāj, ka pētī tieši zaļās vārnas, un šī nodarbe ir viņa vaļasprieks. Zaļās vārnas Latvijā viņš pēta jau vairāk nekā 20 gadu. Kas attiecas uz Garkalnes apkārtni, nekustamajiem īpašumiem un to īpašniekiem, Račinskis kā sertificēts eksperts piedalījies dabas lieguma “Garkalnes meži” dabas aizsardzības plāna izstrādes uzraudzības procesā. Plāns tapis 2020. gadā, un lielu daļu no tā satura apspriešanas aizņēmušas tieši privāto zemju īpašnieku intereses, viedokļi un vajadzības.
Ornitologs uzsver, ka dabas aizsardzības plānā, veidojot dabas lieguma zonējumu un nosakot apsaimniekošanas režīmus, zemes īpašnieku vajadzības ļoti lielā mērā ņemtas vērā. Jaunais plāns gan vēl neesot apstiprināts, bet tas ir “virzībā uz to, ka īpašnieku intereses tiek ņemtas vērā”. E. Račinskis kā zaļo vārnu pētnieks un sertificēts eksperts bijis ļoti pretimnākošs cilvēkiem, sniedzot savu atzinumu, uz kura pamata Dabas aizsardzības pārvalde, kas šo dabas aizsardzības plānu izstrādāja, daudz lielākā mērā varēja mīkstināt vispārējos dabas lieguma izmantošanas noteikumus.
Ornitologs gan neko nezinot par Voronkovu ģimenes problēmām ar nekustamo īpašumu, vismaz līdz šim viņš neko neesot dzirdējis, tāpēc šo situāciju komentēt nevar. Viņš saprotot, ka katram cilvēkam un katram zemesgabalam ir savs stāsts un sava vēsture. Jau dabas aizsardzības plāna izstrādes procesā ne reizi vien ticis cilāts jautājums par to, ka nelielu zemesgabalu īpašnieki, kuru nekustamais īpašums aizņem niecīgu daļu no vairāk nekā 2000 hektāru plašās dabas lieguma teritorijas, gribēdami to izmantot apbūvei, prasījuši, kāpēc to nedrīkst, jo viņu īpašumā zaļā vārna neligzdo.
Šis jautājums gan esot jāskata citādi – Latvijā šo putnu nav daudz, un, pat ja būtu, tie nedzīvotu tik tuvu cits citam, lai ligzdotu katrā blakus esošajā zemesgabalā. Runa esot par kopējo ainu, proti, zaļo vārnu populācija kļuvusi ārkārtīgi maza – jau lieguma veidošanas laikā bijuši vairs 15–20 pāri. Dabas liegums “Garkalnes meži” izveidots šīs sugas ligzdošanas vietu aizsardzībai. Tikai pēc tam daži zaļo vārnu pāri, izmantojot putnu būrus, “pārvilināti” ligzdot Ādažu novadā. Garkalnes meži pagaidām ir un paliek pēdējā un lielākā zaļo vārnu ligzdošanas vieta Latvijā. Protams, zaļās vārnas neligzdo visos zemes īpašumos, bet nav iespējams no lieguma izņemt katru no putniem brīvo zemesgabalu.
Stāsts gan neesot par to. Ornitologs atgādina par lielo kompromisu, kas piedāvāts zemes īpašniekiem. Viņš neredz atšķirību starp Voronkovu ģimeni un citiem īpašniekiem, kas lielākoties tomēr panāca savu vēlmju apmierināšanu. Račinskis nezinot, vai Voronkovu ģimene piedalījās dabas aizsardzības plāna apspriešanā un darīja zināmas viņu vēlmes, taču viņiem bija un paliek tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem, lai panāktu sev izdevīgākus nosacījumus, bet tas nekādā gadījumā nav jautājums ornitologiem.
Runājot par kompromisiem, Edmunds Račinskis uzsver, ka bijušās armijas bāzes teritorijā tika pieļauta ierobežota apbūve, par kuru iepriekš vispār nevarēja būt ne runas. Viņš zināja, ka tās ir tieši kompensētās zemes, kas pēc neatkarības atgūšanas tika atdotas tiem īpašniekiem, kam viņu pašu īpašumu atdot atpakaļ vairs nebija iespējams. Ornitologs domā, ka tā notika tāpēc, ka citur Garkalnē brīvi zemesgabali vairs nebija pieejami.
Runājot par to, ka kompensējamos zemesgabalus cilvēkiem piešķīra tikai pāris gadu pirms tam, kad tika izveidots dabas liegums “Garkalnes meži”, Edmunds Račinskis atceras, ka toreiz zemes dalīšanā ļoti aktīvi iesaistījusies Garkalnes pagasta pārvalde. Ceturtā daļa bijušās armijas bāzes teritorijas netika iekļauta dabas liegumā, jo to pašvaldība bija paspējusi sadalīt apbūves gabalos. Ornitologs atzīst, ka dabas liegumu zaļajām vārnām vajadzēja izveidot vēl agrāk, proti, kad zeme vēl nebija sadalīta privātīpašniekiem. Par atskaites punktu būtu bijis jāņem 1998. gads, kad zaļā vārna bija izraudzīta par gada putnu. Tieši pēc tam šīs putnu sugas aizsardzībai Latvijā tika pievērsta vajadzīgā uzmanība.
Raksts pirmoreiz publicēts 2021. gada 26. janvārī "Rīgas Apriņķa Avīzē" un portālā www.aprinkis.lv
Pārpublikācija zemeunvalsts.lv notiek ar redaktores Evas Lūses laipnu atļauju. Izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas