Jelgava, 29.10.2026, LMSP 11. starptautiskā konference “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība – aktuālākie risinājumi”
Ir pagājušas 4634 dienas kopš karadarbības sākuma Ukrainā, pilna mēroga krievijas karadarbība, lai iznīcinātu ukraiņu nāciju, sākās pirms 1708 dienām
Meža nozarei jāstrādā Rucavas priežu ēnā jeb par cieņpilnu sarunu, Latvijas vērtībām un valsti, kurā ir vērts dzīvot
Mēs – Latvijas Finiera darbinieki un vadītāji, kopumā aptuveni 2600 cilvēku, strādājam uzņēmumā, kas Latvijas dabas resursu pārvērš zināšanās, produktos un pievienotajā vērtībā. Mēs ik dienu ar savu darbu apliecinām, ka Latvijas mežs ir ne tikai dabas bagātība, bet arī pamats mūsu nācijas labklājībai, reģionu attīstībai un jo īpaši – ekonomiskajai neatkarībai. Tādēļ mūs sāpina publiskā saruna, kurā vēlme ražot, attīstīties un pelnīt, tiek klasificēta kā aizdomīgs motīvs. Šādā attieksmē jūtamies nesaprasti un pazemoti. Rodas iespaids, ka rūpes par Latvijas dabu attiecināmas tikai uz vienu sabiedrības daļu, cilvēkam, kurš strādā ar koksni, vispirms jāpierāda, ka viņa nodomi ir godprātīgi. Mēs nealkstam atbrīvojumu no kritikas. Mēs prasām taisnīgu un cieņpilnu sarunu. Prasām, lai mūsu argumenti tiktu uzklausīti tikpat nopietni kā vides aizstāvju paustie apsvērumi. Darbinieku algas, uzņēmumu attīstība, eksporta ienākumi un nodokļi nav tikai abstraktas ekonomiskās kategorijas. Aiz tiem stāv cilvēki, ģimenes, bērnu nākotne un Latvijas valsts spēja pastāvēt, attīstīties un pašai lemt par savu ceļu.
Ja visu, kas saistīts ar ražošanu un peļņu, nosaucam vienīgi par biznesa interesēm, mēs noniecinām arī Latvijas cilvēkus, kuru ikdienas darbs uztur valsti. Ekonomisks arguments nav morāles trūkuma apliecinājums. Godīgam darba darītājam nebūtu jātaisnojas, ka tas rada ekonomisku vērtību. Mēs vēlamies Latviju, kurā cilvēkam nav jākaunas par savu darbu un kurā rūpes par dabu nav pretstatā rūpēm par cilvēku. Valsts aizsardzība sākas ar piederības sajūtu.
2021.-2022. gadā pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma tika veikts pētījums Par Latvijas vērtībām un valsts ideju/ideoloģiju, kura autori ir Maija Kūle, Māris Kūlis un pieaicinātie pētnieki. Pētījumā uzsvērts, ka gatavība aizstāvēt valsti ir cieši saistīta ar piederības sajūtu, uzticēšanos un pārliecību, ka šajā valstī ir kaut kas kopīgs, nozīmīgs un aizsargājams. Autori brīdina par atsvešinātības risku un aicina valstiskumu balstīt cilvēkam tuvās vērtībās – ģimenē, dzīvībā un brīvībā. [1] Mēs šīs atziņas attiecinām arī uz Latvijas tautsaimniecību. Piederību valstij nevar nostiprināt, liekot cilvēkam kaunēties par godīgu darbu, kas rada vērtības. Nevar prasīt, lai cilvēks justos atbildīgs par savu valsti, vienlaikus liekot viņam justies nevajadzīgam tās nākotnes veidošanā. Valsts nav tikai karogs, robeža vai likumu kopums. Valsts ir arī cilvēki, kuri katru dienu strādā, rada, māca, pēta, būvē un uzņemas atbildību par nākamajām paaudzēm. Tās spēks slēpjas ne vien spējā sevi aizstāvēt, bet arī spējā dot cilvēkiem iemeslu šo valsti mīlēt, tai uzticēties un tajā dzīvot.
Šeit sākas arī mūsu atbildība par Latviju – pārvērst vietējos dabas resursus cilvēku zināšanās, kvalitatīvos produktos un labklājībā. Ar bērzu vien nepietiek. Nepietiek tikai izaudzēt koku un nozāģēt. Mums jāsaprot, kādu cilvēka vajadzību apmierina mūsu radītais produkts un kāpēc tas būs vajadzīgs pasaulē. Mežā sāktais darbs turpinās materiālzinātnē, ķīmijā, pārstrādē, inženierijā, loģistikā un eksportā. Tas prasa izglītību, zinātnes attīstību, tehnoloģijas un drosmi ieguldīt nākotnē. Zeme un koks Latvijai var kļūt par nākotnes “naftu” – nevis kā solījums par neierobežotiem resursiem, bet kā apliecinājums iespējai gudri izmantot to, kas mums ir. Šī iespēja jāiegulda cilvēkos, zināšanās un tehnoloģijās, vienlaikus saglabājot dabas spēju nodrošināt iespējas arī nākamajām paaudzēm.
Skaitļi rāda darba mērogu, ļauj ieraudzīt meža nozares nozīmi Latvijas tautsaimniecībā. KPMG 2026. gada izvērtējumā aplēsts, ka 2024. gadā meža nozare radīja 2,184 miljardus eiro tiešās bruto pievienotās vērtības jeb 5,4% no Latvijas iekšzemes kopprodukta un nodrošināja 39 885 tiešās darbvietas. [2] Šī analīze veikta pēc Latvijas valsts mežu (LVM) pasūtījuma, un tās izcelsme ir skaidri jānorāda. Arī šis pētījums vērtējams pēc izmantotās metodoloģijas, pieņēmumiem un pierādījumiem. Taču tā izcelsme pati par sevi nav iemesls ignorēt tajā ietvertos datus, pasūtītāja vārds nav pamats apšaubīt un ignorēt iegūtos datus. Gandrīz četrdesmit tūkstoši darbvietu nozarē nav tikai skaitlis tabulā. Tās ir cilvēku dzīves, ģimenes un nākotnes plāni. Tie ir reģioni, kuros uzņēmumu darbība uztur ekonomisko apriti, rada pieprasījumu pēc pakalpojumiem un dod jauniešiem iespēju atrast darbu arī ārpus lielajām pilsētām. Nevienā tabulā un nevienā teikumā mēs nemeklējam attaisnojumu dabas iznīcināšanai. Mēs meklējam pamatu lēmumiem, kuros godīgi tiek novērtēta gan dabas vērtība, gan cilvēka darbs. Latvijas ilgtspēju nevar izmērīt, vienā aprēķina pusē ierakstot dabas aizsardzības mērķus, bet otrā atstājot tukšu vietu cilvēkiem, kuriem šajā valstī jādzīvo un jāstrādā.
Vērtībai ir jāpaliek Latvijā
Mēs vēlamies, lai Latvijā paliktu ne tikai kokmateriāls, bet arī zināšanas, inženierija, pētniecība, pārstrāde un prasme radīt produktus, kurus pasaulē novērtē un par kuriem ir gatavi maksāt. Tomēr lielāku pievienoto vērtību nevar pierādīt tikai ar produkta nosaukumu vai tehnoloģisko sarežģītību. Tā jāvērtē pēc visa ieguldījuma atdeves – cilvēku prasmēm, produktivitātes, atalgojuma, resursu izmantošanas efektivitātes un spējas nopelnīto ieguldīt nākamajā attīstības solī. Arī vienkāršam produktam var būt sava pamatota vieta tirgū. Mūsu uzdevums ir ar zināšanām un atbildīgu resursu izmantošanu panākt, lai Latvijā radītā vērtība būtu pēc iespējas lielāka. Un – tas nav tikai sapnis. Tas ir iespējams. 2026. gada aprīlī Latvijas Finieris atklāja VEREMS rūpnīcas paplašinājumu Rēzeknes novadā, īstenojot 100 miljonu eiro investīciju projektu Latgalē. Uzņēmums prognozē, ka šis ieguldījums ļaus palielināt gada eksportu par vairāk nekā 30 miljoniem eiro. [3] Tas ir konkrēts piemērs tam, kā rūpniecības attīstība var notikt Latvijā – radot darba vietas, stiprinot reģionālo ekonomiku un palielinot mūsu produktu konkurētspēju pasaules tirgos. Investīcija ir veikta – eksporta pieaugums pagaidām ir prognoze. Šādi ilgtermiņa ieguldījumi apliecina Latvijas Finiera gatavību uzņemties risku un būvēt nākotni šeit, Latvijā.
Taču, lai šāda attīstība būtu iespējama, nepieciešami paredzami spēles noteikumi un atbildīgi iegūtu izejvielu pieejamība. Uzņēmējdarbība nevar attīstīties tikai no labiem nodomiem. Ir nepieciešama iespēja plānot, ieguldīt un paļauties uz to, ka lēmumi netiks mainīti patvaļīgi. Ilgtermiņa ieguldījumiem vajag paredzamus noteikumus un atbildīgi iegūtu izejvielu pieejamību.
Arī Eiropas Investīciju bankas 2022. gadā piešķirtais 39 miljonu eiro aizdevums Latvijas Finierim pētniecībai, attīstībai un ražotņu modernizācijai apliecina, ka rūpniecības izaugsme un vides mērķi nav savstarpēji izslēdzoši. Aizdevuma pamatojumā tika uzsvērta arī resursu efektivitāte un ietekmes uz vidi mazināšana. [4] Tomēr mēs apzināmies, ka nepietiek produktus nosaukt par atjaunojamiem, lai pierādītu to ilgtspēju. Katrs materiāls jāvērtē visā tā dzīves ciklā – pēc funkcijas, kalpošanas ilguma, remonta iespējām, enerģijas patēriņa un pārstrādājamības. Atbildīga izvēle sākas ar pierādījumiem, nevis ar apzīmējumiem. Dabas vērtība nav tikai hektāros. Mēs nevaram prasīt, lai daba šajā sarunā kļūtu neredzama. Latvijas meži nav tikai izejvielu avots. Tie ir ekosistēmas, sugu mājvieta, ainava un dabas procesu kopums, kura vērtību ne vienmēr iespējams izteikt naudā.
Dabas aizsardzības pārvaldes 2023. gada dabas inventarizācijas apkopojumā norādīts, ka bioloģiski vērtīgi ir aptuveni 10% Latvijas mežu. [5] Šis vērtējums liek nopietni izturēties pret dabas kvalitāti un tās saglabāšanu. To nevar aizstāt ar kopējās meža platības vai iegūtās koksnes apjoma uzskaiti. Mēs uzskatām, ka pirms ikviena lēmuma jāuzdod jautājumi, kas palīdz ieraudzīt plašāku ainu. Kādu vajadzību apmierina konkrētais materiāls? Kas to aizstās, ja atteiksimies no tā izmantošanas? No kurienes nāks alternatīvais materiāls? Cik daudz enerģijas būs nepieciešams tā ieguvei un ražošanai? Kur radīsies tā ietekme uz vidi? Aprites ekonomika prasa pagarināt produktu kalpošanas laiku, tos remontēt un pārstrādāt. Taču arī šeit vajadzīgs lietišķs un zinātniski pamatots vērtējums, ņemot vērā materiālu kvalitāti, produktu funkcijas un reālās savākšanas iespējas. Ja kaitējumu dabai vienkārši pārceļam ārpus Latvijas robežām, neesam atrisinājuši problēmu. Esam tikai padarījuši to mazāk redzamu. Tāpēc visas alternatīvas jāvērtē pēc vienādi stingriem kritērijiem.
Mēs pieņemam, ka neaizvietojamu dabas vērtību saglabāšanai nepieciešami ierobežojumi. Taču ikvienam šādam lēmumam jābūt skaidram mērķim, zinātniskam pamatojumam un saprotamam vērtējumam par tā ietekmi uz zemes īpašnieku, pārstrādes uzņēmumiem un reģiona konkurētspēju. Ja dabas aizsardzības ieguvums ir vajadzīgs visai sabiedrībai, arī atbildība par tā izmaksām jāuzņemas sabiedrībai kopumā. Nav taisnīgi sagaidīt, ka zemes īpašnieks viens pats segs izmaksas par labumu, kuru bauda visi. Dabas aizsardzībai nedrīkstētu būt neapstrīdamas veto tiesības uzņēmuma attīstības apturēšanā vai ražotnes neīstenošanā, tā var būt daļa no izvēles pilnās cenas. Cenas, kura jāpzinās, nevis jāatstāj ārpus sarunas.
Zinātnei jāpalīdz mums salīdzināt kompromisus starp bioloģisko daudzveidību, klimata mērķiem, resursu izmantošanu un cilvēku labklājību. Pie viena galda nepieciešamas gan vides aizsardzības, gan rūpniecības, gan sociālo zinātņu un ekonomikas zināšanas. Cieņa sākas brīdī, kad otra cilvēka kompetenci vairs neuztveram kā viņa trūkumu un vainu.
Vienošanās par Latviju, kurā ir vērts dzīvot
Mēs vēlamies jēgpilnu sarunu, kurā vides aizstāvim nav jāpierāda, ka viņam rūp cilvēki, un uzņēmējam nav jāpierāda, ka viņam rūp Latvija un tās daba. Konkrētus apgalvojumus drīkst un vajag apstrīdēt. Lēmumi ir jāpārbauda, skaitļi jāsalīdzina, bet kļūdas jāatzīst. Taču cilvēka tiesības piedalīties sarunā nedrīkst būt atkarīgas no tā, kurā nozarē viņš strādā vai kādu pārliecību viņš pārstāv. Mūs satrauc nihilistiska attieksme pret ekonomiku – brīdis, kad cilvēka darba, ienākumu un uzņēmējdarbības sekas vairs pat nešķiet apspriešanas vērtas. Pret šādu attieksmi mēs iebilstam. Nevis tāpēc, ka uzskatītu ekonomiku par svarīgāku par dabu, bet tāpēc, ka ilgtspējīga un neatkarīga Latvijas valsts nav iedomājama bez abām.
Ilgtspēja nozīmē arī drošību un neatkarību. Atsakoties no vienas resursu atkarības, nedrīkstam neapdomīgi radīt nākamo. Ja Eiropa vājinātu savu pārstrādes rūpniecību un atbildīgu resursu ieguvi, vienlaikus nesamazinot patēriņu un vajadzības, pieaugtu spiediens meklēt izejvielas un produktus citur. Šādos scenārijos jāņem vērā arī krievijas un Baltkrievijas potenciālā politiskā ietekme. Tas ir nopietns nākotnes risks, kas jāizvērtē, nevis pierādījums par konkrētām pašreizējām piegādēm. Tāpat rūpes par dabu nav pamats aizdomām par ārvalstu ietekmi. Šādiem apgalvojumiem vajadzīgi konkrēti fakti, nevis pieņēmumi.
Mēs piedāvājam sākt ar skaidru pieeju zemes izmantošanai – zemes stratifikāciju jeb teritoriju iedalījumu pēc to galvenās funkcijas: saimnieciskās darbības, dabas aizsardzības un rekreācijas. Šāds iedalījums palīdzētu katrai teritorijai noteikt skaidru mērķi, tam atbilstošus apsaimniekošanas nosacījumus un pārbaudāmus rezultātus. Mēs apzināmies, ka šīs funkcijas var pārklāties. Tomēr visā zemes platībā vienlaikus nevar prasīt maksimālu koksnes ražošanu, pilnīgi netraucētu dabisko procesu norisi vai intensīvu rekreāciju. Ir vajadzīgas skaidras prioritātes, kas noteiktas, balstoties zinātnē, tiesiskumā un sabiedrības līdzdalībā.
Lai šāda sistēma darbotos, konceptuāli jāpārskata gan dabas aizsardzības tiesiskais regulējums, gan Meža likums. Teritorijās, kuru galvenais uzdevums ir saimnieciskā darbība, par centrālo mērķi jānosaka produktivitāte – spēja ar zināšanām, tehnoloģijām un atbildīgu zemes apsaimniekošanu ilgtermiņā radīt lielāku vērtību. Tas nozīmē vērtēt meža ražību, iegūtās koksnes kvalitāti, ieguldījumu atdevi un resursu izmantošanas efektivitāti. Zemes īpašniekam jābūt iespējai izvēlēties piemērotākos apsaimniekošanas paņēmienus un pieņemt saimnieciskus lēmumus skaidru, samērīgu un paredzamu prasību ietvaros. Regulējumam jānosaka sasniedzamie rezultāti un vides aizsardzības pamatprasības, vienlaikus ļaujot īpašniekam izvēlēties efektīvāko veidu, kā šos rezultātus sasniegt.
Savukārt attiecības starp valsti un privāto zemes īpašnieku dabas aizsardzības jomā, mēs piedāvājam balstīt brīvprātīgā un civiltiesiskā sadarbībā. Tās pamatā būtu līgums, kurā skaidri noteikts aizsargājamais objekts, sasniedzamā dabas kvalitāte, nepieciešamie darbi vai saimnieciskās darbības ierobežojumi, līguma termiņš un atlīdzība. Mūsu mērķis ir panākt, lai zemes īpašnieks kļūtu par ieinteresētu dabas vērtību saglabātāju, nevis tikai par ierobežojumu adresātu. Ja sabiedrības interesēs īpašniekam tiek noteikti īpašuma izmantošanas ierobežojumi, jāparedz taisnīga, savlaicīga un prognozējama kompensācija. Par aktīvu dabas vērtību uzturēšanu un atjaunošanu jāsaņem atlīdzība, kas atspoguļo ieguldīto darbu un sasniegto rezultātu. Arī gadījumos, kad obligāti aizsardzības pasākumi ir neizbēgami, to pamatojumam jābūt skaidram un izmaksām – taisnīgi sadalītām.
Dabas aizsardzība jābūt dinamiskai, tā nedrīkst būt nemainīgs konstants aizliegumu kopums. Dabas stāvoklis, apdraudējumi un apsaimniekošanas vajadzības mainās, tāpēc regulāri jāvērtē arī izvēlēto pasākumu efektivitāte. Aizsardzības rezultāti jāpārvērtē pēc sugu un dzīvotņu stāvokļa, ekoloģiskās funkcionalitātes un dabas atjaunošanās sekmēm. Aizsargāto hektāru skaits matemātiski raksturo paveiktā mērogu, bet nepierāda sasniegtās dabas kvalitātes līmeni. Tāpēc dabas aizsardzības politikā lielāks uzsvars jāliek uz skaidriem kvalitātes kritērijiem, regulāru novērtēšanu un atbildību par rezultātiem, nevis tikai uz aizsargāto platību un noteikto aizliegumu uzskaiti. Nosacījumu pārskatīšanai jābūt zinātniski pamatotai un paredzamai, vienlaikus saglabājot gan neaizvietojamas dabas vērtības, gan zemes īpašnieku tiesisko paļāvību.
Mēs redzam iespēju veidot sistēmu, kurā saimnieciskajās teritorijās galvenais uzdevums ir produktivitāte un atbildīga attīstība, bet dabas aizsardzības teritorijās – izmērāma kvalitāte, sadarbība un taisnīga atlīdzība zemes īpašniekam. Gan vides aizsardzības, gan nozares argumenti jāvērtē pēc vienādi stingriem pierādījumu kritērijiem, un pēc tam jāpārbauda arī pieņemto lēmumu faktiskie rezultāti. Stratifikācija šos mērķus apvienotu saprotamā un ilgtermiņā uzticamā zemes izmantošanas sistēmā.
Cieņa pret darbu stiprina valsti
Vērtību pētījums mums atgādina, ka piederība un uzticēšanās ir būtiski priekšnoteikumi cilvēka gatavībai aizstāvēt savu valsti. [1] Mēs uzskatām, ka šī atziņa ir tikpat nozīmīga arī ekonomiskajā politikā. Cieņa cilvēku piesaista. Pazemojums viņu attālina. Ja vēlamies, lai jaunieši savu nākotni saistītu ar Latviju, mums jārada iespējas viņiem šeit mācīties, pētīt, projektēt, ražot un veidot uzņēmumus. Viņiem jāredz, ka Latvijā iespējams ne tikai izmantot citu radītas tehnoloģijas, bet arī pašiem kļūt par zināšanu, inovāciju un jaunu risinājumu autoriem. Rūpes par dabu var kļūt par iedvesmu zinātnei. Vēlme aizsargāt mežu var rosināt radīt jaunas tehnoloģijas, efektīvākus materiālus un gudrākus apsaimniekošanas paņēmienus. Savukārt rūpniecība var nodrošināt zināšanām praktisku pielietojumu un iespēju pārtapt cilvēku labklājībā. Latvijas priekšrocība būs nevis spēja izvēlēties starp cilvēku un dabu, bet gan spēja atrast risinājumus, kuros cilvēki ar savām zināšanām un atbildību palīdz saglabāt dabas vērtības un vienlaikus veidot stipru, konkurētspējīgu valsti Eiropas demokrātijas un tiesiskuma telpā.
Mēs gribam aizstāvēt Latviju, kurā mežam ir nākotne un cilvēkam ir darbs. Latviju, kas prot saglabāt neaizvietojamo, vienlaikus radot jauno. Latviju, kurā godīgs darbs ir vērtība un rūpes par dabu nav jāapliecina ar atteikšanos no attīstības. Mēs savu atbildības daļu redzam pievienotajā vērtībā, ko spējam radīt šeit, Latvijā, ar savu darbu, zināšanām un ieguldījumiem. No sarunas partneriem mēs prasām to pašu attieksmes nopietnību pret cilvēka darbu, kādu viņi pamatoti sagaida no mums attiecībā uz dabas liegumiem. Mums nav jādomā vienādi par katru jautājumu. Taču mums jāspēj vienam otru uzklausīt, godīgi izvērtēt pierādījumus un uzņemties atbildību par kopīgi pieņemtajiem lēmumiem. Jo Latvija nav tikai tās daba. Tā nav arī tikai tās ekonomika. Latvija ir cilvēks, zeme, zināšanas, darbs un kopīgas vērtības.
Mēs vēlamies Latviju, kurā ir gods un lepnums dzīvot, ir iespēja gan saglabāt to, kas mums dārgs, gan radīt to, kas mums vēl būs. Un mēs ticam, ka šādas Latvijas veidošana sākas ar vienkāršu, bet izšķiroši svarīgu principu: cienīt cilvēku un viņa darbu, cienot dabu un neuztverot tos kā nesavienojamus pretpolus.
Mēs veidojam sakoptu, neatkarīgu un pārtikušu Latviju!