Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) jaunākajā ziņojumā The State of the World's Forests 2026 uzsvērts, ka līdz gadsimta vidum pasaulē var rasties nepieciešamība pēc papildu 20-40 miljoniem hektāru lielām produktīvu saimniecisko jeb komerciālo mežu platībām. Prognozes liecina, ka iedzīvotāju skaita pieauguma un plaukstošās bioekonomikas dēļ par trešdaļu palielināsies pieprasījums pēc koksnes produktiem līdz 2050. gadam. Ziņojuma autori norāda, ka tikai ar dabiskajiem mežiem vien strukturālo nesaisti starp patēriņu un ilgtspējīgu piegādi novērst nebūs iespējams.
Situāciju saasina fakts, ka kopš 1990. gada koksnes ražošanai piemēroto mežu platības pasaulē ir sarukušas par gandrīz 30 miljoniem hektāru. Lai gan stādīto mežu platības tajā pašā periodā ir palielinājušās par 120 miljoniem hektāru, pēdējā desmitgadē to pieauguma temps ir palēninājies. Īpaši lielas problēmas sagaidāmas Subsahāras* Āfrikā, kur kurināmā koksne veido pat 90% no kopējā koksnes apjoma un līdz 2030. gadam ik gadu būtu nepieciešams iestādīt vairāk nekā 300 000 hektāru jaunu mežu. Tas pats attiecas uz komerciālo koksni, kuras pieprasījuma segšanai papildu vajadzētu 33 miljonus hektāru augsti produktīvu plantāciju.
Plantāciju nozīme un bioekonomika nākotnē
Eksperti aicina saglabāt piesardzību attiecībā uz intensīvi apsaimniekotām monokultūrām, jo ekoloģiski tās nevar uzskatīt par atjaunotām mežaudzēm, turklāt mākslīgu plantāciju izveide izmaksu ziņā ir gandrīz sešas reizes dārgāka nekā dabiski veicināta meža reģenerācija. Kā piemērs nevienmērīgai resursu sadalei tiek minēta Japāna, kur pēckara desmitgadēs veiktā stādīšana esot radījusi situāciju, kad puse stādīto mežu ir vecāki par 50 gadiem, pārsniedzot vietējo būvnieku pieprasījumu pēc ciedra un cipreses koksnes.
Kopējais globālais koksnes ieguves apjoms 2023. gadā sasniedza 3,86 miljardus kubikmetru, ko līdzīgās daļās veidoja apaļkoksne un kurināmā koksne. Lai gan pēdējos gados atmežošanas tempi pasaulē ir nedaudz mazinājušies, palēninājusies arī jaunu mežu izplešanās. Koksnes tirdzniecībā būtiska vieta joprojām ir Ķīnai, kas 2025. gadā no Krievijas un Jaunzēlandes importēja koksni miljardiem dolāru vērtībā, vienlaikus gatavo produkciju eksportējot uz ASV un Austrāliju. FAO ģenerāldirektors Cju Donju uzsver, ka organizācijas prioritāte nākotnē būs ilgtspējīga ražošana, kas ietver ne tikai lauksaimniecību, bet arī mežsaimniecību. ANO plānotajā Apmežošanas un mežu atjaunošanas desmitgades (kas sāksies 2027. gadā) laikā centīsies šos jautājumus risināt, vienlaikus mazinot slikti pārvaldītas un ekoloģiski nepiemērotas koku stādīšanas riskus.
Neizbēgams resursu trūkums un interešu konflikts
Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums un pāreja uz zaļo bioekonomiku, piemēram, rūpniecībā fosilo resursu aizstāšana ar koksnes biomasu rada strauju pieprasījuma kāpumu, ko dabiskās ekosistēmas nespēj nodrošināt bez neatgriezeniska kaitējuma dabas daudzveidībai. Koku stādījumi jeb plantācijas ir nepieciešams risinājums koksnes deficīta novēršanai, taču intensīvas monokultūras, diemžēl, neatjauno pilnvērtīgu meža ekosistēmu un to ierīkošana ir finansiāli dārga, līdz pat sešas reizes dārgāka par dabisko atjaunošanos. Tas prasa rūpīgi plānotu investīciju un ekoloģisko risku līdzsvaru.
Kamēr dažos planētas reģionos, piemēram, Āfrikā draud koksnes nepietiekamība ikdienas vajadzībām un enerģētikai, citviet vērojama resursu “novecošanās” vai pat pārpilnība vietējā tirgū. Tas norāda uz globāli koordinētas, ilgtspējīgas mežsaimniecības politikas nepieciešamību, lai mežu platību paplašināšanu nenotiktu stihiski vai videi kaitējoši.
Situācijā ar pasaules mežiem šobrīd veidojas “dziļa aiza”, kurā, piemēram, iepriekšminētais Subsahāras reģions un Ziemeļeiropa ar Baltiju atrodas absolūti dažādos, pat pretējos attīstības posmos. Šis kontrasts spilgti parāda, ka vienā pasaules daļā mežs ir kritisks un apdraudēts ikdienas izdzīvošanas resurss, kamēr otrā – stabili pārvaldīts ekonomiskās labklājības un enerģētiskās neatkarības balsts, kā pie mums – Latvijā.
Subsahāras Āfrikā energokrīze ir tieši saistīta ar mežu izzušanu un ekoloģisko degradāciju. Šai reģionā teju 90% no visas iegūtās koksnes izmanto kā kurināmo un kokoglēs. Tā kā iedzīvotājiem trūkst piekļuves modernai enerģētikas infrastruktūrai, gāzei vai elektroenerģijai, miljoniem mājsaimniecību ir spiestas patērēt vietējos mežu resursus un tos burtiski “nokurināt” ēdiena gatavošanai un apkurei. Milzīgais spiediens uz mežu rada apburto loku – iedzīvotāju skaits strauji aug, pieprasījums pēc enerģijas palielinās, dabiskie meži attiecīgi tiek noplicināti daudz ātrāk, nekā spēj atjaunoties. Lai gan šajā reģionā līdz desmitgades beigām ik gadu vajadzētu iestādīt simtiem tūkstošu hektāru jaunu komerciāli izmantojamu mežu, vājā ekonomika, investīciju trūkums, dārgās plantāciju izveides izmaksas un vietējā korupcija kavē šo mērķu sasniegšanu.
Ziemeļeiropā un Latvijā – resursu pārpilnība un ilgtspēja
Pilnīgi cita situācija ir Ziemeļvalstīs, kur, piemēram, Somija un Zviedrija ir vienas no mežainākajām valstīm pasaulē un ar mežu ir klāti vairāk nekā 60% no valsts teritorijas. Šajos reģionos jau gadu desmitiem tiek īstenota stingri regulēta mežsaimniecība, kur katra nocirstā koka vietā tiek iestādīti vairāki jauni – tāpat kā pie mums – Latvijā. Tas nodrošina kopējās koksnes krājas un mežu platību pastāvīgu palielināšanos.
Latvija stabili ierindojas Eiropas Savienības “zaļajā virsotnē”, jo aptuveni 54% mūsu valsts teritorijas klāj meži. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem kopējā Latvijas mežu koksnes krāja ir pieaugusi par vairāk nekā 200 miljoniem kubikmetru, sasniedzot iespaidīgus rādītājus. Galvenā atšķirība no situācijas Āfrikā slēpjas faktā, ka Latvijā un Ziemeļeiropā koksne netiek patērēta vienkāršai dedzināšanai, kas degradē vidi. Tā vietā koksnes biomasu racionāli novirza modernai centralizētai siltumapgādei, garantējot enerģētisko drošību, un augstvērtīgu eksporta preču ražošanai. Ja Āfrikā cīnās ar akūtu resursu deficītu un enerģētisko nabadzību, Latvija un kaimiņvalstis pierāda, ka ar gudru plānošanu iespējams panākt, ka mežsaimniecība sniedz lielu artavu ekonomikai, vienlaikus saglabājot dabas vērtības nākamajām paaudzēm.
Āfrikas situācija un pasaules meža sertifikācijas sistēmas
Nelielās FSC un PEFC sertificēto mežu platības Āfrikā, salīdzinot ar kopējo mežiem klāto teritoriju, ir tiešs pierādījums vietējai energokrīzei un mežu pārvaldības modelim. Kamēr Ziemeļeiropā un Latvijā mežu sertifikācija aptver ļoti ievērojamas platības un ir kļuvusi par tirgus standartu, Āfrikā situācija ir dramatiski atšķirīga.
Kopējā Āfrikas mežu platība ir aptuveni 637 miljoni hektāru. No tiem saimnieciskie jeb komerciālie meži aizņem ap 290 miljonus hektāru. Dati liecina, ka FSC sertificēti ir tikai aptuveni 10,7 miljoni hektāru, savukārt PEFC sistēma tropu reģionos tikai sāk attīstīties, piemēram, ar reģionālajām shēmām Gabonā. Rezultātā sertificēti ir mazāk nekā 2% no visas Āfrikas mežu platības un tikai ~1% lietusmežu.
Malkas ekonomika un nelegālā mežizstrāde
FSC un PEFC sertifikāti tika izstrādāti starptautiskajām industriālās koksnes un papīra piegādes ķēdēm. Taču, kā jau zināms, 90% Āfrikas mežu ražas “noēd” malka un kokogles vietējam patēriņam. Vietējam iedzīvotājam Subsahāras Āfrikā, kurš nocērt koku malkai, lai pagatavotu ēdienu, nav nepieciešams FSC marķējums, un vietējā neoficiālajā tirgū par to neviens nemaksās. Tā kā lielākā mežu izmantošanas daļa atrodas ārpus globālās tirdzniecības rāmjiem, sertifikācijai tur vienkārši nav ekonomiska pielietojuma.
Starptautiskie pētījumi liecina, ka dažos Āfrikas reģionos 50-90% koksnes aprites nāk no neoficiāliem vai nelegāliem kanāliem. Nelegāli iegūtu koksni nav iespējams sertificēt, jo FSC un PEFC pieprasa stingru izsekojamību un likumību no augoša koka līdz gatavam produktam. Kamēr pastāv liels neoficiālais tirgus un vāja tiesiskā vide, ilgtspējīgas saimniekošanas prakse nespēj konkurēt ar lēto, nekontrolēto koksni.
Āfrikas pārvaldības vide – izmaksas un birokrātija
Sertifikācijas sekmīga ieviešana ir cieši saistīta ar valsts pārvaldības kvalitāti, tiesisko drošību un skaidrām īpašumtiesībām. Āfrikā aptuveni 94% mežu pieder valstij, privātais sektors pārvalda tikai ~6%. Valsts iestādēm bieži trūkst kapacitātes, finansējuma un politiskās gribas, lai uzturētu sarežģītos un dārgos sertifikācijas procesus. Turpretim, piemēram, PEFC sistēma, kas balstās nacionālo standartu savstarpējā atzīšanā, Eiropā attīstījās strauji tieši tāpēc, ka tur jau vēsturiski bija sakārtoti nacionālie likumi. Āfrikā daudzām valstīm joprojām nav nacionālo mežu ilgtspējas standartu, ko PEFC varētu akreditēt.
Sertifikācija un ikgadējie auditi ir dārgs process. Eiropas un Latvijas lielie mežizstrādes uzņēmumi vai kooperatīvi šīs izmaksas var visai viegli segt, jo sertificēta koksne paver durvis uz maksātspējīgiem Eiropas un ASV tirgiem, kur par to maksā augstāku cenu. Āfrikas uzņēmumiem sākotnējās investīcijas un stingrās prasības – īpaši daba drošības un sociālie standarti – bieži vien ir finansiāli nepanesams slogs. Ja uzņēmums savu produkciju neeksportē uz Eiropu, tam nav ekonomiska stimula šīs izmaksas segt.
Sertifikācijas “oāzes”
Šobrīd Āfrikā FSC un PEFC darbojas kā “oāzes” tuksnesī – tās sekmīgi aptver atsevišķus lielus, eksportējošus uzņēmumus Kongo baseina lietusmežos vai Dienvidāfrikas industriālajās plantācijās. Kamēr netiks atrisināta Āfrikas enerģētiskā krīze un iedzīvotājiem nebūs alternatīvu malkai, ļoti lielas mežu platības paliks ārpus jebkādas formālas un ilgtspējīgas mežu sertifikācijas kontroles.
* Subsahāras Āfrika ir ģeogrāfisks un kultūrvēsturisks apzīmējums Āfrikas kontinenta daļai, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Šis reģions aptver lielāko daļu kontinenta, iekļaujot gandrīz 50 valstis ar milzīgu dabas, valodu un kultūru daudzveidību.
Avoti: Starptautiskās mežu sertifikācijas sistēmu un pasaules meža nozares informācijas vietnes, kā arī FAO “The State of the World's Forests 2026”.