Autors: zemeunvalsts.lv

Zaļā aneksija jeb dabas aizsardzība kā ierocis

Ikdienā klausoties radio, skatoties televīziju vai lasot rakstus, bieži saskaramies ar informāciju, kas atspoguļo vides aizsardzības jautājumus. Īpaši tiek uzsvērta ogļskābās gāzes emisiju radītā postošā ietekme uz klimatu, kā arī katastrofālā bioloģiskās daudzveidības samazināšanās mūsu valstī un pasaulē. Šādu informāciju saņemam vai katru dienu, tāpēc nav jābrīnās, ka zemapziņā to akceptējam un kļūstam nekritiski pret faktiem, ar kuriem informācija tiek pamatota. Esot labticīgiem (jo Latvijas Radio vai valdība taču nemelo...) teikto pieņemam un esam gatavi pielāgoties un mainīt savus paradumus, kā arī kritizēt tos, kas apšauba šo doktrīnu. Tomēr, vai viss ir tik viennozīmīgi un nevainīgi? Šķiet ka tā gluži nav... Šādai plašsaziņas līdzekļos kultivētajai pārliecināšanai ir noteikti motīvi un runa ir par naudu – lielu naudu. Cilvēces vēsturē ne reizi vien ir bijuši piemēri, kad ar cilvēku muļķošanu “viņu pašu labā” ir labi nopelnīts. Tā, piemēram, katoļu baznīcā viduslaikos tika izveidots grēku piedošanas bizness ar grēksūdzes un inkvizīcijas mehānismu, ar kuru palīdzību kontrolēja sabiedrību. 1517. gadā Mārtiņš Luters vērsās pret (indulgenču) tirdzniecību katoļu baznīcā, kas bija stiprinājusi “garīgas varas” ekonomisko pārsvaru pār “laicīgo varu”. Lutera idejas ieguva atbalstu laicīgajā varā, kas vēlāk izraisīja protestantu reformāciju.

“Pašu cilvēku labuma dēļ tos dažkārt ir nepieciešams krāpt.” Platons 

Lai pārliecinātu cilvēkus par viņu grēcīgo dabu un nepieciešamību maksāt grēku piedošanas maksu, modernajā laikmetā, kad baznīcas ietekme ir samazinājusies, tiek izdomātas jaunas metodes. Šobrīd politikas centrā ir katra cilvēka iedzimtais grēks būt dabas resursu tērētājam un piesārņotājam. Šo ideju plaši proponē “zaļā virziena” organizācijas. Cilvēces pieaugošā skaita dinamika atsevišķos reģionos ir radījusi resursu nepietiekamību. Lai mazinātu cilvēces ietekmi uz dabu, ir izveidota ANO ilgtspējīgas attīstības programma Agenda 2030, pasludināta cīņa ar klimata pārmaiņām, kā arī cīņa pret bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Šai cīņai izveidoti arī attiecīgi finanšu instrumenti un produktu sertificēšanas sistēmas, kas nodrošina iespēju pelnīt ar moderno indulgenču – izmešu kvotu un zaļo obligāciju/vērtspapīru tirdzniecību. Preču un piegāžu ķēžu standartizācija un sertificēšana nozīmē to pašu mehānismu ieviešanu, ko viduslaikos pildīja grēksūdze un inkvizīcija, tas ir: informācijas izsekojamību un kontroli. Eiropas Savienībā šis modelis ir ieguvis lielu valdošās elites atbalstu, jo potenciāli rada jaunus peļņas avotus un nodrošina kontroli pār resursu plūsmu.

Kā tas darbojas:

Iedomāsimies karjeru (piemēram, grants ieguves vietu). Nav svarīgi, kādi dabas resursi tiek iegūti, shēma ir līdzīga.

Karjera īpašnieks vēlas to paplašināt. Blakus karjeram atrodas dabas teritorijas. Pēc īpašnieka vēršanās varas institūcijās saskaņot karjera paplašināšanu, pie viņa ierodas protestētāji no zaļajām NVO, kas pieprasa plānu paplašināties apturēt. Tomēr karjera īpašniekam ir risinājums. Risinājums ir investēt “dabas aizsardzībā” un emitēt “zaļās obligācijas”, kas pēc būtības nozīmē vides aizsardzības vārdā veikt “grēku piedošanas maksājumu” kādā no investoru (banku vai biržu) piedāvātajiem projektiem. Daļa no šiem līdzekļiem tiek atmesta sistēmas advokātiem – sabiedrības viedokļa noteicējiem (zaļajām NVO, žurnālistiem, ieinteresētajiem ierēdņiem), tomēr lielākā daļa summas paliek sistēmas veidotājiem. Lai sistēma darbotos, tiek veikti šādi pasākumi:

1.      Sabiedrības pārliecināšana par vides slikto stāvokli. Latvijā īpaši skaļi ar iedzīvotāju prātiem rotaļājas sabiedriskās organizācijas Latvijas Dabas fonds, biedrība “Zaļā brīvība”, Pasaules dabas fonds Latvijā un dažādi “eksperti”, kas paši sevi tā dēvē vai tā tos labpatīk dēvēt viņu uzklausītājiem.

2.      Norādīšana uz grēkāžiem (klimata pārmaiņu izraisīšana, bioloģiskās daudzveidības iznīcināšana). Lai atceramies nesenās akcijas, vērstas pret Latvijas tradicionālajām nozarēm – zivsaimniecību, kažokzvēru audzēšanu, lopkopību un mežsaimniecību.

3.      Politiskās ietekmes palielināšana, kuru demonstrē Eiropas Komisijas prezidente Ursula von der Leyen: Eiropas Green Deal (https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/political-guidelines-next-commission_en.pdf), EK priekšsēdētāja vietnieka V.Dombrovska paziņojums par finanšu nozares nepieciešamību iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām, nodrošinot ikgadējo finansējumu 180 miljardi eiro, kā arī spēcīgas zaļo nevalstisko organizāciju apvienības EEB (Eiropas vides birojs European Environmental Bureau) uzturēšana.

4.      Normatīvās sistēmas veidošana, kur saimnieciskās darbības ierobežošana (arī aizsargājamo teritoriju veidošana ar mērķi izņemt tās no saimnieciskās aprites; kopējā emisiju kvotu skaita pakāpeniska samazināšana) kalpo par pamatu zaļo obligāciju un CO2 izmešu kvotu vērtības palielināšanai.

5.      Banku, investīciju fondu pakalpojumu attīstīšana: (CO2 emisiju un ekosistēmu pakalpojumu tirgus attīstīšana, produktu un procesu sertificēšanas sistēmas attīstīšana), ar mērķi kontrolēt rūpniecību un gūt peļņu no šīs kontroles visos ražošanas posmos.

Tāpēc nav jābrīnās, ka Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027. tiek iekļautas arī tādas “zaļā kursa” idejas, kas ierobežos pilsoņu ekonomiskās brīvības un Latvijas tautsaimniecības attīstības iespējas. Pēkšņi, Latvijas Nacionālā attīstības plāna sadaļa “Daba un vide” iegūst nosaukumu “Zaļais kurss”. Par šī rīcības virziena vērtēšanas indikatoriem tiek noteikti “putnu indeksi”, kas nav pārbaudāmi, bet politiski viegli manipulējami un nākotnē potenciāli sniegs garantētus ienākumus atsevišķām zaļi orientētām dabas aizsardzības organizācijām un to patroniem. Argumenti par šo indikatoru nepiemērotību netiek uzklausīti. Eiropas Savienības pasludinātais “Zaļais kurss” satur noteiktu pasākumu plānus, piemēram, zaļmaldināšanas riska novēršana, Eiropas Savienības zaļo obligāciju standarta izstrāde, obligāta ilgtspējīgu, videi draudzīgu apsaimniekošanu reglamentējošu standartu piemērošana un kontrole, finanšu darījumu kontrole.

Sabiedrībā jūtamas pārmaiņas. Eiropas Savienībā un arī Latvijā atbalstu aizvien vairāk gūst kreisās – marksistiskās idejas. Ekonomika kļūst aizvien regulētāka, ekonomiskās brīvības tiek ierobežotas. Zemes īpašniekiem pieaug dažādu saimnieciskās darbības ierobežojumu un nodokļu slogs. Tas, savukārt, sadārdzina produkcijas izmaksas un mazina ražotāju konkurētspēju. Pieaug trešo pušu kontrole par resursu apsaimniekošanu. Eiropas valstīs, kurās pilsoņi un valdības ir sapratušas šī Eiropas Savienības kursa sagaidāmo postošo ietekmi uz nacionālajām ekonomikām, izturas ar lielu piesardzību un šos procesus aktīvi neatbalsta. Turpretī Latvijas valstsvīru paziņojumos pausts liels entuziasms un atbalsts šai politikai. Šķiet, ka netiek ievērota Eiropas “Zaļā kursa” ietekme uz valsts neatkarības un pilsoņu brīvību ierobežošanu, kas var novest pie jaunas totalitāras iekārtas izveides. Latvijas valstsvīri ir aizmirsuši vienkāršu patiesību: “Mūsu tautas pastāvēšana un bērnu nākotne ir atkarīga no tā, cik gudri, racionāli, ekonomiski ilgtspējīgi un videi draudzīgi mēs apsaimniekosim savu zemi, nevis no tā, cik daudz to turēsim atmatā un ļausim kādam ar mūsu dabas aktīviem spekulēt starptautiskajos vērtspapīru tirgos.”

25.02.2020
  Dalīties Facebook

Komentāri

Icaks.
Labs raksts - kā naglai uz galvas! Vēl tik atlika pieminēt dabas aizsardzību Gēringa stilā Belovežas gāršā, kas tika aizsākts ap 1942.gadu un ar nelielām atšķirībām tiek turpināts mūsdienās. Tādi "zaļie" mums nav vajadzīgi!
Uldis
Labs raksts un ļoti precīzs salīdzinājums ar viduslaiku baznicu. No malas vērojot, ja šiem "zaļajiem dabas sargātājiem" dotu vaļu, viņi nešauboties ķertos pie inkvizicijas metodēm, jo ko gan neizdarīsi savu saimnieku un biznesa labā!
Biedrs Vladimirs Iļjičs Ļeņins
Cienītā! Rakstā ir runa par citām lietām, ieskaitot faktu, ka vārdus "zaļās vērtības" 21. gadsimtā var uztvert un saprast dažādi. Diemžēl, liela daļa tās saprot, tupot pie datora vai cita veida ekrāna. Ja zaļās vērtības tiek izmantotas cilvēku ierobežošanai un tikai un vienīgi personiskam labumam, tas uzskatāms par uzņēmējdarbības veidu! Latvijā savulaik daudzi cilvēki PSKP rindās stājās karjeras dēļ. Kas ir teicis, ka "zaļās vērtības" šobrīd netiek aizstāvētas tāpat? Kas ir teicis, ka cilvēki ir mainījušies tik ļoti? Un - galvenais - kas ir noteicis, ka meža īpašnieks nav īsto zaļo vērtību aizstāvis?
Guna Rukšāne
Filozofiski jautāt - kam mēs vispār dzīvojam šai pasaulē, laikam jau ir lieki, jo autors tendenciozi iestājas par ekonomikas intensificēšanu. Pēdējās rindkopas gan izsaka samierniecisku toni, kas ir pretrunā ar visa diezgan aizplīvurotā raksta zemūdens akmeni - lai tak tie zaļie iet ratā ar savu stulbo iestāšanos par kaut kādām zaļajām vērtībām. Skumji!

Pievienot komentāru