Zāģēju, tīrīju grāvjus, stigoju, dastoju, mācījos...

Zemeunvalsts.lv | 07.08.2020

Intervija ar Edgaru Birku, “SCA* mežs Latvia” vecāko mežzini

Sociālajos tīklos Tu ļoti uzsver sev personisko un svarīgo: ģimene, bērni, mežs…

Jā, tā ir! Tas sākās Jelgavā, studiju laikā Meža fakultātes pirmajā kursā. Jau pirmajos mēnešos iepazinos ar savu nākamo sievu, kas mācījās kokapstrādi. Tā tas sākās – abi esam aizņemti nozarē, draugi un medību biedri darbojas nozarē. Ģimene, bērni, mežs. Viss skaidrs!

Vai līdz studijām ar mežu bija kāda saistība?

Līdz iestāšanās brīdim augstskolā ar mežiem saistīts nebiju nekādi! Mamma strādāja veterinārmedicīnā, tēvs – tālbraucējs šoferis! Pirmā doma bija par studijām Policijas akadēmijā, gribēju darboties kriminālizmeklēšanā. Veselības pārbaude to “neļāva”.

Gadījās, biju Jelgavā, kur ritēja “nakts dokumentu iesniegšana” LLU. Pie tam, tā bija pēdējā izvēles diena. Tā kā biju absolvējis tikai vidusskolu un mācīties tālāk vajadzēja, domāju... Tai naktī staigāju, skatījos un izvēlējos “mežus”. Protams, neko nezinot, kālab nācās prasīt vecāko kursu meitenēm, kas pieņēma dokumentus: ko tieši izvēlēties. Ieteica meža zinātni. Iepatikās!

Vai no zinātnes darbā nākas ko izmantot, vai tai pievērsties?

Zinātnes manā darbā maz, vairāk praktiskā puse. Bet, saprotami, iegūtās zināšanas ir labi izmantot un ar tām eksperimentēt (“paspēlēties”), piemēram, augsnes sagatavošanā ar pacilām, ar frēzi vai lauksaimniecības arklu. Tam visam sekojot līdzi, redzi, kā stādītie kociņi aug, attīstās, salīdzini tos dažādās vietās utt. Kāda nebūt pētniecība tai visā ir!

Jau studiju gados sāku strādāt (II kursā) pie nu jau bijušā pasniedzēja Modra Kalvāna: zāģēju, tīrīju grāvjus, stigoju, dastoju, mācījos rakstīt projektus. Paralēli studijām šādi darbojos trīs gadus: piektdien, sestdien, svētdien biju darbā, pārējā laikā – studijas un izklaide. Tā aizritēja trīs mācību gadi. Labi, ka pelnīju pats, nebiju atkarīgs no vecākiem. Jāsaka, man “veicās” ar iestāšanās gadu augstskolā, jo togad uz budžeta vietām lielas konkurences nebija! Studijas beidzot, raudzījos pēc cita darba, jo, cik ilgi zāģēsi un grāvjus tīrīsi: ar augstskolas diplomu jādodas tālāk!

Pat nedēļu pēc mācībām neatpūties sāku strādāt par kokmateriālu uzmērītāju. Četrus, piecus gadus dzīve ritēja Rīgā – gana, lai saprastu, ka galvaspilsēta vai lielpilsēta nav domāta man! Labāk prom, nelielā pilsētā, kur brīvāk un kokiem tuvāk! Protams, uzmērītāja darbā guvu zināmu pieredzi, bet, lielākoties, darbs bija uz vietas, telpās. Man gribējās mežu un vairāk darboties tajā un ar to.

Piedāvājums darbam Rēzeknē nesa lielas un straujas pārmaiņas, jo burtiski tikko bijām iegādājušies dzīvokli Rīgā un paspējuši to izremontēt. Sakritība, bet dienu pirms došanās uz Rēzekni piestiprinājām pēdējo plauktu “jaunajā dzīvesvietā”. Nākamajā rītā jau devos ceļā uz Latgali. Pirms Ziemassvētkiem visa ģimene pārvācāmies uz Rēzekni. Īrējām māju, tobrīd apkure bija sabojājusies, pirmajā naktī visi sēdējām pie iekurta kamīna, kur arī tonakt gulējām.

Rēzekne man nebija pazīstama, ne draugu, ne radu, pilsētā mita daži kursabiedri. Ja tagad salīdzinu Rīgu un Rēzekni, nešaubīgi Rēzeknei dotu priekšroku! Nesaprotu, kāpēc cilvēki dodas no turienes prom! Tur ir viss! Strādāju zviedriem piederošā uzņēmumā, iepazinos ar zviedru ilgtermiņa domāšanu mežsaimniecībā, ar ilgtermiņa ieguldītājiem.

Latgalē apsaimniekoju vairākus īpašumus uzņēmumā “Meža īpašums”, ar ko piedalījāmies konkursā “Sakoptākais mežs”, vēl manā pārziņā bija “Nirzas mežs” un “Briģu mežs”.

Kādi ir Latgales meži?

Tur ir savādāk. Ne tāpēc, ka Latgale! Nepavisam ne tāpēc! Tagad šai novadā redzamas un jūtamas nopietnas pārmaiņas, bet savulaik tur bija ļoti daudz pamestas zemes. Ne tik sen (90. gados un mazliet vēlāk) daudz mežu nozāģēja, citu pie citas varēja redzēt kailcirtes (ap 5 ha), kas piederējušas dažādiem īpašniekiem. Pēc mežizstrādes nekas nav ticis darīts, dabiski auga lapu koki: apses un baltalkšņi. Tieši baltalkšņu audžu bija ļoti daudz! Rakstījām projektus, mēģinājām situāciju mainīt: zāģējām baltalkšņus, iegādājāmies stādus, veicām agrotehniskos pasākumus, domājām, ko darīt ar meža dzīvniekiem, jo stirnu blīvums Latgalē ir pārmērīgs. Tagad, runājot ar kolēģiem Valmieras pusē, stāstu, ka Latgalē ar aizsardzības līdzekļiem “smērējām” arī egles. Netic: “Sak, kādas muļķības, stirnas egles neēd!” Latgales mežos ēda gan! Stirnu populācija tur ir skaitliski liela un blīva!

Lāči? Kā tur ar lāčiem?

Ir, ir! Pie tam, šķiet, ka ir daži vietējie, ne ienācēji. Gan lāčus, gan viņu pēdas mežā varēja manīt ik pa laikam!

Kā nonāci Valmierā, ja Rēzekne bija tik ļoti “pie sirds”?

Galvenais iemesls: gribējām, lai bērni biežāk redz vecvecākus. Mani vecāki mīt Salacgrīvas pusē, Korģenē, sievas vecāki – Rīgā. No Rēzeknes līdz viņiem vai viņiem līdz mums garš ceļš (ap 4 stundas). Protams, es savulaik nevarēju iedomāties, ka Rēzekne man tā iepatiksies un tur tā iedzīvosimies: lielisks un interesants darbs, labi draugi, tur pavadītais laiks atstājis vislabākās atmiņas.

Darbs Valmierā atkal ir zviedru uzņēmumā (SCA), kas Latvijā mežsaimniecībā darbojas samērā nesen – no 2019. gada. Patlaban valstī apsaimniekojam ap 20 000 ha. Mērķis, kas nav noslēpums, apsaimniekot ap 100 tk ha. Gan Rēzeknē, gan tagad Valmierā darbojos ar t.s. “investment forest” – mežiem, kuros jāiegulda. Ierasta vietējā prakse – Latvijas uzņēmums iegādājas mežu no īpašnieka, izstrādā, ko var, un pārdod ilgtermiņa investoriem, kas lielākoties ir zviedru uzņēmumi. Iegādājamies izcirtumus, kur nepieciešama atjaunošana, stādām egli, bērzu. Priedi atjaunojam vien, kur noteikumos prasīts, jo meža dzīvnieku problēma ir pietiekami liela visviet Latvijā. Aizsardzība pret tiem prasa it prāvus ieguldījumus.

Ilgtermiņš ir populārs vārds. Vai zviedru mežsaimniekiem tā ir ierasta lieta?

Salīdzinot ar Latviju, zviedriem ilgtermiņa mežsaimniecībā ir daudz, daudz lielāka un gadu ziņā ilgāka pieredze! Mums ir traucējis padomju periods ar citādu mežsaimniecības praksi.

Tu padomju laikus neesi piedzīvojis. Vai vienmēr vietā un pamatota ir pēdējo gadu atsauce uz tiem?

Man šķiet, ka mežu nozarē “trakākie” bija 90. gadi. Arī t.s. “padomju gados” mežsaimniecība Latvijā bija augstā līmenī un tajā darbojās profesionāli cilvēki. Mežus kopa, ceļus būvēja, grāvjus tīrīja, problemātiskākais bija īpašuma atņemšana vietējiem, latvieši palika nabagi un, atgūstot īpašumus 90. gados, ne viens vien jutās kā no laivas izmests un nesaprata, ko darīt. Diemžēl, it daudzi toreiz izvēlējās vieglāko ceļu: kādam pārdot. Tūkstošgades sākumā Latvijā sāka strādāt investori ar ilgtermiņa plāniem, kas pamazām zemes uzpirka.

Kas, Tavuprāt, ir galvenā problēma (aplamība, nepareizība) mūsu mežos?

Nevēlēšanās ieguldīt mežā, nedomāšana tālāk: nākotnē. Tie, kam ir zināšanas un izglītība, mežā ieguldīs. To darīs arī tie, kam pieejami līdzekļi. Kam zināšanu vai līdzekļu nav, tā īpašumā esošais mežs paliek pašplūsmā. Mežs prasa daudz darba un naudas, viena hektāra atjaunošana izmaksās ap 800 eiro. Ja to veiksi pats, būs mazliet lētāk, bet ar 500 eiro jārēķinās. Daudziem tā ir liela summa!

Kā Tu skaties uz savairojušos meža zinātāju skaitu: kam nav slinkums un mēle mutē, tam ir “zināšanas” par mežu?

Cilvēkam ir vēlme ik pa laikam emocionāli runāt par lietām, ko pats īsti nesaprot. Tas ir cilvēka dabā! Jo profesionālis vairāk stāstīs, jo vairāk skaidros, jo labākas zināšanas būs ar nozari nesaistītajiem un dzirdēsim vai jutīsim mazāk emociju. Man pašam ir maz draugu, kas nav saistīti ar mežu, bet tāpat cenšos skaidrot, runāt, rādīt. Daudziem patīk lieli, resni, seni un teiksmaini ozoli un ar tiem nereti asociē mežu, tādējādi uzskatot, ka cirst, zāģēt vai izstrādāt “pasakaino ozolu mežu” ir slikti un nepareizi. Jā, kolīdz lielā, resnā ozola nokaltušais zars vējā nolūzīs un uzkritīs uz šādu uzskatu paudēja auto – būs slikti un zaru vai koku vajadzēs zāģēt! Cilvēkam ir ļoti viegli runāt, ja tas personiski neskar viņu vai viņa mantu!

Kā raugies uz pēdējā laika konfliktiem: vide un mežsaimniecība?

Mēģinu skatīties no malas, jo man nepatīk galējības. Sarunas par un ap nozari man atgādina situāciju: pārdevējs (īpašnieks) par preci vēlas 1500 eiro, mēs esam gatavi maksāt 1000. Šais skaitļos īpašnieka un pircēja vēlmes ir samērā tuvas, ir iespējama vienošanās. Ja salīdzinām pašreizējo situāciju diskusijās par mežiem: īpašnieks vēlas 5000 eiro, pircējs gatavs maksāt 500. Vienošanās nav paredzama, ir tikai divas galējības. Kā redzu, nozare cenšas darīt un rīkoties, daudziem uzņēmumiem ir FSC vai PEFC sertifikāti, kas ir konkrēti ilgtspējas rādītāji. Man kā mežkopim ir ļoti nepatīkami un sāpīgi dzirdēt, ka “viss ir izzāģēts, viss ir izzagts” un līdzīgus, nepamatotus apgalvojumus. Daudzu skaisto mežu mums šodien nebūtu, ja tos kāds savulaik nebūtu stādījis, pirms tam augušo mežu nozāģējot. Mežs ir audzēts, kopts un pieskatīts, lai to kādreiz izmantotu, lai meža kopēja (īpašnieka) bērni un mazbērni gūtu ienākumus. Tā ir noteikta aprite.

Mana vectēva mežs ir Korģenē, mežs ir stādīts no jauna: ir mistraudze – egles, priedes, bērzi, citā nogabalā ir tikai egļu jaunaudze, kas jau divreiz kopta. Nelielu nogabalu atstājām atjaunoties dabiski – tur veidojas apšu mistraudze. Dabiskie meži nešaubīgi ir skaisti, to neviens nenoliedz, bet ir nepieciešams arī ekonomiskais aprēķins. Patlaban neesmu meža īpašnieks. Latgalē man piederēja neliels īpašums, ko pats apmežoju. Tā kā patlaban strādāju un plānoju dzīvot tālu no šī īpašuma, ikdienā platību pieskatīt ir grūti, mežs nekopts neaugs, tam ir arī noteikts uzraudzības periods. Īpašumu pārdevu, bet ceru Valmieras pusē iedzīvoties uz palikšanu un domāju par meža platības iegādi šai pusē. Zinu, Vidzemē cieņā ir priežu meži, bet es negribētu stādīt priedi, jo tās aizsardzībai jāiegulda liels darbs un daudz laika. Domāju par kādu izcirtumu vai jaunaudzi, kas pēc gadiem tiks maniem bērniem un mazbērniem.

Bērni gan vēl mazi, braucam mežā, stāstu un rādu. Patlaban viņiem aktuāli ir nesajaukt priedi ar egli, jo abām ir skujas…

*Svenska Cellulosa Aktiebolaget
Izmantotas Edgara Birka un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru