Ahoi, bebra kungs, cik jums balti zobi! Ko nu mēs, provinciāli purvu ļaudis, varam pārmest zobu pastas reklāmu sadomātājiem, kas visu mūžu pavada kādā Manhatanas krātiņā un brīvā brīdī aizskrien atvilkt elpu uz Maiami vai Akapulko. Viņu departamenta priekšnieks bebru ir vienu reizi pats savām acīm redzējis kādā indiāņu romāna ilustrācijā un tādēļ šai lietā ir eksperts. Jo pārējie departamenta darbinieki pieder jau pie tās paaudzes, kas grāmatas nekad nav lasījuši un, kā visi normāli cilvēki, zināšanas smeļas no mūsdienīgiem, vispusīgiem un objektīviem avotiem, proti, no TV reklāmām, CNN ziņām un holivudfilmām.
Tas, ka mums te Latvijā glābiņa nav no šitiem grauzējiem-celtniekiem-appludinātājiem un ka tūkstošiem cilvēku zina, ka bebra zobi ir dzeltenāki nekā simtgadīgam mahorkas ļuļķētājam — kāda nu tam nozīme. Visa pasaule ir pārliecināta, ka bebra zobi ir baltuma etalons, un tie, kas vēl nezina vai, diespasarg, domā citādi, — nekas, nekas. Vēl sešpadsmittūkstošreižu noskatīsies ahoi, bebra kungs!, un sāks domāt normāli, pareizi. Ja vēlaties, globāli.
Nekas jauns gan tas nebūs. Faktiem sabiedriskajā uztverē nekad nav bijusi galvenā loma, izšķirīgs ir viedoklis. Ja viedoklis ir tāds, ka raganas maitā mēnesi un tās sabiedrības glābšanai ir jādedzina sārtā, tad tā arī jānotiek. Ja viedoklis ir tāds, ka Rubiks ir baigais maita, tad jāsēž viņam cietumā, lai arī nekādi pierādīti fakti par viņa ļaundarībām tiesas priekšā nenonāk, un nevajag arī. Mēs taču visu zinām tāpat arī, vai ne.
Sava tiesa neērtības gan sanāk, kad mēs nonākam nevis viedokli paudošajā, bet gan saņemošajā pusē. Piemēram, kā pirms dažiem gadiem ar tiem mūsu nelaimīgajiem leģionāriem un viņu iešanu pie Brīvības pieminekļa. Mēs ta zinām, ka tas SS ir cits SS, ne tas sliktais, bet tāds citādāks, bet CNN nezina, un zināt negrib. Viņiem, un tātad visai tā saucamajai civilizētajai pasaulei esesieši ālējas Latvijas galvaspilsētas centrā. Neveikli sanāk. Bet fakti nav no svara, ja CNN ir viedoklis. Gan šajā, gan jebkurā citā jautājumā. Ahoi.
Ja man būtu jāiesniedz kandidāti kādam globālam Ahoi! konkursam par lielāko atšķirību starp viedokli un faktu, tad es piedāvātu trīs grāmatas un to autorus. Ļoti slavenu autoru ļoti nozīmīgas grāmatas. Superaktuālas. Ar, manuprāt, ārkārtīgu līdzību tajā apstāklī, ka pie jebkura Vecrīgas kafejnīcas galdiņa atradīsies trīs, kam būs viedoklis par islāma agresivitāti, makjavelisma nekrietnumu un vācu militārismu balstošo tēzi par karu kā politikas turpinājumu, bet neviena, kas būtu pats lasījis pašu Korānu, Nikolo Makjavelli Valdnieku unKarla fon Klauzevica Par karu.
Pēc vienpadsmitā septembra pasaulē viedoklis par Muhameda mācības agresivitāti un islāma ļaunumu ir kļuvis par trakāku apsēstību amerikanizētajos prātos nekā ticība raganām viduslaikos. Tādēļ gan apņēmīgiem karotājiem, gan sirsnīgiem pacifistiem silti iesaku palasīt Korāna 60. sūru, kurā atrodami konkrēti norādījumi, kā īstenticīgajam jāizturas pret neticīgajiem, atkarībā no tā, vai tie reliģisku karu dēļ ir vai nav padzinuši īstenticīgos no mājām.
Bet tiem, kas kopš padomju laikiem saskaloti par sieviešu beztiesību islāma pasaulē un nav mainījuši savas domas arī tagad, kad iespējams klātienē tuvāk izprast, kurā no sabiedrībām tad tas beztiesīgums tiešām pastāv, iesaku sākt ar 4. sūru.
Makjavelli Valdnieku tā konkrētības un izteiksmes skaidrības dēļ varētu izdot arī kā vidusskolas mācību līdzekli, bet panākt simtprocentīgu tā izlasīšanu — ar oficiālu aizliegumu to darīt. Pāvests Klements VII to nolādēja pirms 450 gadiem. Un kopš tā laika arī par Makjavelli un makjavelismu svarīgs lielākoties ir tikai viedoklis, nevis viņa paša uzskati, raksti un praktiskais darbs Florences republikā. Ahoi, Makjavelli kungs, kāds tu gan esi Sātana iemiesojums. Reiz nesekmīgi nomeklējos tekstā izslavēto velnišķīgo citātu par mērķi, kas attaisno līdzekļus, un, protams, tādu neatradu.
Man pašam Valdnieks lieti noderējis ne tik daudz kā politoloģijas kanons, bet gan kā praktiska sabiedrisko attiecību mācību grāmata, piemēram, 9. nodaļa (par konstitucionālajām valstīm) un 19. (par nepieciešamību izvairīties no nicinājuma un naida) — kurās pamatots, kāpēc un kā valdniekam jāiegūst tautas atbalsts. Šodienas pirmsnato situācijā būs interesanti arī salīdzināt, cik tālu mūsu valsts varenie bruņotie spēki un to viedā politiskā vadība ir tikusi ar Makjavelli zemessardzes ideju (skat. 14. nodaļu).
Ar trešo no pieminētajiem darbiem — vispāratzītu kanonu militārās stratēģijas teorijā — man ir tādas pašas attiecības kā vairumam: lai arī neesmu lasījis, tomēr vēlos atzīmēt, ka Klauzevics utt., utt.
Sev par attaisnojumu varu teikt, ka darbs Par karu ir gan liels pēc apjoma, gan diezgan neviendabīgs. Faktiski astoņās grāmatās iedalītais ir melnrakstu kopojums, autoraprāt, pabeigta bija tikai viena no grāmatām, bet mūsdienu komentētāji par “gandrīz” pabeigtām uzskata trīs — pirmo, otro un astoto. Taktiskiem jautājumiem veltītās trīs grāmatas ir novecojušas. Piedevām vācu oriģināls esot sarežģītā valodā un ļoti grūti lasāms, bet tulkojumi — ar politiski angažētu piekrāsu. Tādēļ ar sevišķi ļaunu prieku internetā atradu mājaslapu, kas veltīta pierādījumiem, ka viens no mūsdienu pazīstamākajiem kara vēsturniekiem sers Džons Kīgans pats Klauzevicu nav izlasījis no vāka līdz vākam, kā arī putro viņa biogrāfijas datus.
Bet aktuālās situācijas izpratnei svarīgāka ir tieši interpretācija, jo visās amerikāņu militārajās augstskolās mācās nevis Klauzevica tekstu, bet gan uz to balstītas rokasgrāmatas.
Saskaņā ar šo priekšstatu, kas ir pilnīgi pieņemts visā amerikāņu militārajā elitē un tālāk no Pentagona pa trepi uz leju, militārās stratēģijas pamatā ir spēka lietošana kā valsts politikas īstenošanas līdzeklis. Klauzevica teorijā būtiska vieta ir jēdzienam par trijādību: tauta, armija un valsts. Pirmajai svarīga ir kara iedaba (jo militāra konflikta mērķis ir pretinieka spēku iznīcināšana vai neitralizēšana, un tātad neizbēgami saistās ar nāvi un postījumiem), otriem — kara taktika, trešiem — nolūks un mērķis.
11. septembris ir licis fundamentāli pārdomāt Klauzevica stratēģijas lietojamību. Jo amerikāņu militārajai vadībai bija skaudri jāsastopas ar radikāli citu priekšstatu par karu. Militārā mašīna, kas ir trenēta aizstāvēt konkrētus stratēģiskus objektus un uzbrukt militāriem mērķiem, faktiski tika izslēgta no darbības.
Pēc Klauzevica, pretinieka spēku iznīcināšana vai to kaujas spēju likvidēšana ir ekvivalentas, vēl vairāk, pretinieka gribas vājināšanu viņš pat stāda augstāk par iznīcināšanu. Nepārprotams militārs pārspēks (vai garantēts iznīcinošs atbildes trieciens kā aukstā kara laikā) kalpo par pretinieka atturēšanas faktoru.
Par kultūršoku, ko izraisīja triecieni Ņujorkai un Vašingtonai, ir rakstīts daudz. Galu galā, uzbrukumu mērķi bija pirmām kārtām simboliski, tā ka bija jāsāk domāt par karu kā postmodernu fenomenu. Ir daudz diskutēts par asimetrisko karu, proti, ka pretinieks ar nesalīdzināmi mazākiem resursiem var nodarīt milzu kaitējumu. Bet arī tas, manuprāt, ir tikai kvantitatīvs, ne kvalitatīvs parametrs, jo asimetriskā kara pazīmes bija arī 1812. gada krievu partizānu darbībai pret Napoleonu, ko Klauzevics labi zināja.
Manuprāt, būtiskāks ir kas cits — klasiskā Klauzevica stratēģija vairs nav piemērojama militārajā konfliktā starp varu un terorismu.
Pretinieki nedarbojas Klauzevica trijādības rāmjos, — tiem nav savas tautas un tie nav saistīti ne ar kādu konkrētu etnisku grupu vai valsti, to operācijas nav bāzētas kādā konkrētā teritorijā (lai arī al Qaeda arābiski nozīmējot “bāze”) un tiem nav konkrēta fiksēta politiska mērķa mūsu izpratnē. 11. novembra uzbrukums galvenokārt bija vērsts uz maksimāla kaitējuma nodarīšanu nīstajai ne-islāmiskās pasaules citadelei.
Un pats galvenais — pretinieka spēki principā ignorē draudus, kas izriet no dzīvā spēka iznīcināšanas, jo katrs individuālais karotājs nevis baidās no nāves, bet gan dodas tajā ar prieku.
Te nu arī esam klāt pie secinājuma: terorisms fundamentālisma vārdā būtībā ir ideja, un uzvarēt to var tikai ar citu ideju.
Bet CNN mūs tikmēr skalo ar nepieciešamību steigšus karot Irākā, it kā šīs lietas būtu saistītas. Ja paraugāmies uz to no iepriekšējo apsvērumu viedokļa, tad gan pēdējais karš Afganistānā, gan gaidāmais Irākā īstenībā ir izcīnāms no vecās doktrīnas viedokļa, jo tā ir pretstāvēšana ar Klauzevica trijādību: gan talibiem, gan Huseinam ir gan tauta, gan armija un valsts, ar konkrētu teritoriju un institūcijām, un lai nu kāds nelietis Sadams arī būtu, viņš noteikti nav pašnāvnieks. Tādēļ arī amerikāņu militāristi var droši plānot šo operāciju ar pārbaudītām un ietrenētām metodēm.
Ahoi, kungi, uz Bagdādi, uz Bagdādi, nost ar Huseinu. Kā radikulīta ķertais Šveiks, Milleres kundzes stumtos invalīda ratiņos, kruķus vicinot un saucot — uz Belgradu, uz Belgradu, nost ar serbiem! Mūs gan šoreiz piestumj dāmu pāris, Ģirtam Valdim pieburkšķot kārtējos tidlī-bumus.
Bet ja tiesa, ka viena no trim visietekmīgākajām grāmatām vairs nav praksē spēkā, tad lieta nebeigsies ne ar Belgradu, ne ar Bagdādi. Kaut arī nav ļaunuma bez labuma: varēšu mierīgu prātu to Klauzevicu arī nelasīt. Un atvēlēt mūsu bebriem mierīgi palikt savā vietā, kā jau pie mums parasts. Ahoi!
Raksts pirmoreiz pubicēts 2003. gadā žurnālā "Rīgas Laiks"