Es kļuvu par vīndari un vīna darītavas īpašnieku gadus trīsdesmit pirms tam, kad, kā šķiet, visi pārējie šīs planētas iemītnieki nolēma, ka arī viņi vēlas par tādiem kļūt. Neminot nemaz manu ne īpaši lielo sajūsmu par pēkšņo konkurences saasināšanos, es diezgan viegli piedēvēju jaunpienācējiem mazāk cildenus motīvus nekā tie, kuri, kā šķiet, vada mani pašu, lai gan nav izslēgts, ka viņi, runājot par savas rīcības patiesajiem motīviem, vienkārši ir godīgāki pret sevi nekā es.

Es biju nedaudz par jaunu, lai pilnā mērā izdzīvotu 60. gadus ar visiem tālaika donkihotiskajiem, neiroekspansīvajiem sapņiem, un varbūt labi vien ir. Bet arī 70. gadu sākumā gaisā joprojām vēdīja pietiekami stiprs hipiju iecienītās pačūlijas eļļas aromāts (un Dievs vien zina, kas vēl), lai manu dzīves izjūtu apkvēpinātu ar veselīgu skepsi pret katru ieteiktās profesionālās karjeras izvēli, kā arī izdiedzētu manī zināmu naivu optimismu, ka gan jau kaut kādā veidā viss nostāsies savās vietās arī bez plāna. (Mūsu pašreizējā laikmetā šāda ticība izklausās pēc aizvēsturiska atavisma.) Es biju studējis filozofiju un literatūru (noklausījies arī ievadkursu medicīnā) Kalifornijas Universitātē Santakrūzā, taču man nebija nekādu nākotnes plānu, un ar diploma iegūšanu es itin nemaz nebiju noskaņots steigties; vecākus mana attieksme padarīja pilnīgi trakus, kas, protams, bija papildu labums.

Tagad man ir grūti saprast, kā tolaik varēju tik vienkārši ļauties straumei, bet vairākus gadus es tiešām peldēju dzīvei pa virsu. Vienu gadu nostrādāju tēva instrumentu un citu preču vairumtirdzniecības uzņēmumā. (Palīdzēju veidot kompānijas piedāvāto preču katalogu un darīju arī citus darbus.) Vienīgā pārliecība, pie kuras es nonācu, bija tāda, ka tēva bizness – plaša patēriņa preču pirkšana un pārdošana – galīgi nav domāts man. Jo kā vispār var gūt kaifu no kaut kādu daiktu pārdošanas vai pat vienkārši rūpēšanās par biznesa darījumu kā tādu – lai gan tieši tas, šķiet, lika tēvam rītos kāpt laukā no gultas.

Vai vīndarīšana var kļūt par īpašu garīgu ceļu vai pat par personīgās izaugsmes skolu? Sākumā šāda doma man, protams, nebija ne prātā. Tagad ir grūti precīzi rekonstruēt, kā tolaik iztēlojos sava iesāktā ceļa galamērķi, bet, kā jau īsts 60.-70. gadu paaudzes pārstāvis, turklāt Ziemeļkalifornijā, rokas stiepiena attālumā no Esalenas personīgās izaugsmes institūta, es biju uzaudzis vidē, kurā doma par cilvēka potenciāla pilnvērtīgu izmantošanu bija dziļi iesēdusies prātos. Mēs sapratām, ka mums visiem galu galā nāksies atrast kādu darbu, bet mēs gribējām tādu darbu, kuram ir Jēga, ideālā gadījumā darbu, kas sniegtu krietni vairāk par pliku materiālo nodrošinājumu.

Strādājot pie bakalaura darba par Heidegera Dasein jēdzienu (ak vai, tas tā arī netika pabeigts), es ieklīdu kādā visnotaļ elegantā vīna veikalā pāris kvartālus no vecāku mājas Beverlihilsā, kur tolaik mitinājos. “Vai jūs nevēlētos atvērt pie mums kredītu?” man vaicāja, kad pirmo reizi apmeklēju veikalu. (Es pat vēl nebiju sasniedzis legālo dzeršanas vecumu.) Nudien nezinu, kā gan jauns cilvēks, kurš meklē kaut ko, kas neskaidri atbilstu viņa priekšstatam par pieaugušo pasauli, ja ne izsmalcinātību, būtu varējis atteikties no šāda piedāvājuma. Manā ģimenē vīns nebija īpašā cieņā, un varbūt daļēji šā iemesla dēļ es piekritu. Jutos tā, it kā man piedāvātu doties intriģējošā ceļojumā uz pavisam citu pieredzes dimensiju.  

Pirkumu kredīts drīz vien aizveda mani līdz pagaidu darbam veikalā (mans diplomdarbs jau bija neglābjami iestrēdzis) un tad arī līdz pastāvīgam darbam, ja ne pilnīgai iegrimšanai vīnā – citiem vārdiem, līdz iespējai garšot pasaules labākos vīnus gandrīz vai no dienas dienā. Samērā īsā laikā es pārtapu par pilnasinīgu, neciešamu vīna cilvēku. Kad pēc gada aizgāju no darba veikalā, uz brīdi iedomājos, ka varētu uzsākt savu vīna biznesu, varbūt kā importētājs. Taču gadījās tā, ka noklausījos nedēļas nogales kursu par vīna darīšanu mājas apstākļos Kalifornijas Universitātes Losandželosas filiālē, un drīz pēc tam man galvā piepeši iestājās skaidrība. Atceros, ka sev teicu: “Randal, tev ir ļoti dažādas intereses un talanti, tu varbūt vari saukt sevi par “eklektiķi”.” (To pašu varētu pateikt arī citādi: “Tu, šķiet, esi tīri saprātīgs tips, bet tava uzmanības noturība ir kā mušai.”) Nekad neesmu izcēlies ar sevišķu gudrību noteiktās dzīves un/vai biznesa izvēlēs, taču šajā gadījumā man nepārprotami ausī čukstēja kāds daimons: “R. G., tagad klausies uzmanīgi. Izmācies par vīndari! Tas tev palīdzēs sadiegt kopā dažādos tavas personas elementus un piešķirs tavai dzīvei mērķi, kura, ja runājam atklāti, tikai starp mums, tev līdz šim ir maķenīt pietrūcis.” Tajā laikā es nedomāju par sevi kā par potenciālu mākslinieku, pat ne kā amatnieku; es tikai gribēju atrast savai dzīvei kaut kādu organizējošu principu vai varbūt vienkārši iztikas avotu.

Galu galā man tomēr izdevās pabeigt Kalifornijas Universitāti Deivisā, un ar ģimenes palīdzību es iegādājos zemes gabalu Santakrūzas kalnos, lai radītu izcilu Amerikas Pinot noir vīnu. Šis projekts piedzīvoja grandiozu izgāšanos, bet man palaimējās atklāt Dienvidfrancijas vīnus. Tolaik es to vēl nezināju, bet 80. gadu sākumā pievērsties Ronas vīnogu šķirnēm nozīmēja lielu iztēles lēcienu. Kalifornijā gandrīz neviens neko par tām nezināja. Pareizo vīnogu sajaukums bija nejaušs meistarstiķis kā no vinifikācijas, tā mārketinga viedokļa; likās, ka es spēju intuitīvi nojaust vīndarīšanas banālo pamatpatiesību: ja strādā ar vīnogu šķirnēm, kas katra par sevi ir tālu no pilnības, varbūt var atrast vai radīt pilnību prasmīgā sajaukumā, tādā veidā veikli noslēpjot atsevišķo sastāvdaļu trūkumus.

Es šeit riņķoju ap tēmu, kuru patiesi vēlos iztirzāt šajā esejā: mana veiksmīgā métier izvēle kaut kādā veidā izraisīja notikumu virkni, kura ļāva man atklāt sevī kaut ko līdzīgu māksliniekam vai vismaz atraisīja radīšanas un intuīcijas garu, kas līdz tam bija manī pavisam latentā stāvoklī. Es neapgalvoju, ka vīndarīšana pati par sevi tos, kas ar to nodarbojas, padara radošākus, taču vīndara darbs – samērā vienkārša materiāla alķīmiska pārvēršana par kaut ko varbūt pat cildenu – nes sevī jaudīgu metaforisku vēstījumu: ja tu spēj pārvērst vīnogu sulu labā vīnā, varbūt tu spēj pārvērst arī pats sevi.

Vīndariem bieži nākas darīt lietas, kas ir visai attālinātas cita no citas, viņiem nākas izmantot ļoti dažādas prasmes – ja ne gluži vienā brīdī, tad noteikti vienas stundas vai dienas laikā; mums ir jākļūst par bricoleurs par excellence; es domāju, ka šis apstāklis var padarīt mūs par labākiem problēmu risinātājiem un atraisīt radošo dzirksti citās jomās. (Vismaz tā tas, šķiet, notika ar mani.) Radošu pieeju problēmu risināšanai stimulē arī tas, ka esam mazie uzņēmēji – ja ņem vērā dvēseles piepūli, ko šāds statuss no mums neizbēgami pieprasa. Ja kontemplatīva karātavu vērošana koncentrē prātu, kā uzskatīja doktors Džonsons, tad kontemplatīva sava uzņēmuma bankrota apcerēšana tā īpašniekam ļauj atklāt sevī slēptus resursus – manā gadījumā humora un mākslinieciskā dizaina izjūtu gan vizuālajā, gan organoleptiskajā jomā un pat sava veida literāras dotības, par kuru esamību man līdz tam nebija ne jausmas.

Iesaukts par “Ronas reindžeru”, es kļuvu pazīstams vīna biznesa aprindās kā Ronas stila vīnu entuziasts – laikā, kad šāda kategorija ASV bija praktiski nezināma. Tā kā man nebija nekādu priekšzināšanu mārketingā, bet bija alerģija pret parastu tirgošanos, es sapratu, ka man kā tādam paleolīta hominīdam nāksies radīt pašam savus rīkus de novo, lai nogāztu no kājām plaukstošā vīna biznesa spalvaino mamutu. Es strādāju (intuitīvi) pie pamatprincipiem: zināju, ka man ir jādod zināms konteksts vai atskaites punkts šim pirmajam Jaunās pasaules Ronas maisījumam, kas vēlāk ieguva nosaukumu “Lidojošais cigārs” un kas bija sava veida veltījums Šatonefdipapai. Sev par pārsteigumu (un veiksmi) es atklāju, ka 1954. gadā Šatonefdipapas pilsētas dome bija pieņēmusi patiesi ērmotu rīkojumu, kas aizliedza tās teritorijā nolaisties lidojošajiem šķīvīšiem un “lidojošajiem cigāriem”. Ieliekot etiķetē netiešu atsauci uz šo rīkojumu, es varēju kontekstualizēt šo vīnu neiesvētītajiem, tajā pašā laikā izsargājoties no tā, ka šis vīns varētu izskatīties pēc pagalam franciskas franču vīna kopijas, un turklāt piedāvāt nedaudz ironisku komentāru par visu šo lietu. Es kaut kādā veidā biju intuitīvi uzķēris mārketinga pamatpatiesības.

Tā es nejauši atklāju, ka vīna cienītāji, kuri mīl arī lasīt, spēj novērtēt sausi ironisku un nedaudz subversīvu attieksmi pret vīna reklāmu. Tā kā man bija pilnīga alerģija pret “andeles mākslu” vai pat pret pāķisko savas preces vienreizējo īpašību slavēšanu, biju spiests meklēt citus veidus, kā pievilināt klientus, un izstrādāt kaut ko līdzīgu vērtību piedāvājumam. Sev par pārsteigumu atklāju, ka, nedaudz pavingrinoties, man tīri labi padevās literāras stilizācijas, kas piedāvāja vīnmīļa skatījumu uz tādu autoru kā Gabriels Garsija Markess, Kafka, Šekspīrs, Po, Pinčons, Selindžers un citi prozu. Šie parodijas žanra darbi nebija nekāda dižā supersatīra, tomēr tie ļāva man sajust, ka peldu dzidrā ūdenī, projām no konkurentiem, un iedrošināja mani arvien jauniem radošiem meklējumiem.

Nekad neesmu uzskatījis, ka man piemistu kāda iedzimta skaistuma izjūta, taču man palaimējās strādāt kopā ar lielisko etiķešu dizaineru Čaku Hausu, kuram neapšaubāmi tāda piemita un piemīt; pateicoties viņam, es ieguvu pārliecību, ka varu uzticēties savai izjūtai. Kopā mēs radījām daudzas atmiņā paliekošas etiķetes, turklāt šis process mums sniedza daudz jautru brīžu. Varbūt Malkolmam Gladvelam ir taisnība, ka meistarība lielā mērā nāk no atkārtošanas; runājot par sevi, es nelietotu vārdu “meistarība”, bet gan “margināla kompetence”. Man ir mākslinieka smadzenes – bet tikai pa pusei. Zīmēšanā un gleznošanā esmu absolūta nulle, toties laiku pa laikam man ienāk prātā diezgan oriģinālas grafiskā dizaina idejas, un parasti es varu pateikt, vai kāds konkrēts dizains darbosies vai ne. Kad man palaimējas satikt īstu mākslinieku, reizēm no šīs sadarbības dzimst kaut kāds estētisks veselums un maģija.

Vīndara ceļš nav mani pārvērtis par īstu mākslinieku (lai gan tas ir sniedzis milzum daudz iespēju mākslinieciskas vai vismaz estētiskas izjūtas izkopšanai), pat ne par īstu amatnieku, lai gan man ir cerības, ka tas var vēl notikt. (Tas ir ļāvis man noslīpēt manu mārketinga tehniku, lai kāda tā būtu.) Bet līdzīgi tam, kā nevēlēšanās apmierināties ar vienkārša vīna baudītāja statusu bija mani mudinājusi pāriet uz dziļāku līmeni un kļūt par vīndari, tāpat pēdējos gados sāku just, ka mani vairs neapmierina tas, ka esmu vienkāršs vīndaris tehniķis (ar zināmām mārketinga iemaņām), bet vēl ne amatnieks.

Es jau minēju, ka esmu 60. gadu bērns, kauls no savas paaudzes kaula, jēgas meklētājs, lai arī ne vienmēr pārliecināts, kur īsti tā atrodama. Vīna pasaulē esmu ieguvis zināmu profesionālu slavu, lai gan, ja runājam atklāti, tam, ko līdz šim esmu darījis, ir pagalam gaistoša nozīme kopējā lietu kārtībā. Tomēr es esmu mācījies novērtēt to, ka reizē ar šo métier esmu saņēmis ļoti īpašu dāvanu – nokrāsu gammu, ar kuras palīdzību varu sevi radoši izteikt. Taču gribētu piebilst, ka iemācīties sevi izteikt – tas vēl nav panākums; panākums, visticamāk, slēpjas apņēmībā izteikt kaut ko, kas ir daudz lielāks nekā savs personiskais redzējums.

Santakrūzā, kur es dzīvoju, cilvēki nekad nekļūst pa īstam pieauguši. Nu jau ilgus gadus es, šķiet, esmu iestrēdzis Kirkegora “estētiskajā” eksistences fāzē. Man kā vīndarim tas ir nozīmējis iespēju radīt daudz interesantu vīna etiķešu, izveidot dažus interesantus sajaukumus, eksperimentēt ar jaunām un eksotiskām vīnogu šķirnēm un dažiem neparastiem vīna stiliem; to visu labākajā gadījumā varētu uztvert kā performances mākslas paveidu, bet sliktākajā – kā diletantismu. Pēdējos gados, iespējams, esmu pamazām ieslīdējis Kirkegora “ētiskajā” eksistences fāzē; mūsu kompānija nesen pārgāja uz atklātības praksi vīna etiķetēs, tas ir, mēs tagad skrupulozi norādām visas sastāvdaļas, kas nonāk saskarē ar vīnu tā ražošanas procesā. Es turklāt esmu stingri apņēmies turēties pie ilgtspējīgas vīnkopības principiem, izmantot savā saimniecībā pēc iespējas mazāk ārēju resursu un uzstādījis sev augsto mērķi audzēt vīnogas bez mākslīgās apūdeņošanas – piemēram, Sanhuanbautistas pilsētiņas tuvumā, kur ir ļoti, ļoti sauss.

Varbūt tāpēc, ka man pašam ir bijis tik ieildzis pusaudža periods, tikai nesen esmu sācis aizdomāties par to, kāda vīndarim varētu izskatīties Kirkegora “reliģiskā fāze”. Varbūt šīs baznīcas svētākais sakraments ir zemes pikucis – vismaz tāds, kas ir pilns mikroskopiskas dzīvības. Varbūt man tiks dota retā privilēģija, kāda tiek piešķirta tikai īstiem amatniekiem šā vārda augstākajā nozīmē: spēja pārvērst visnecilāko matērijas formu – zemi un pāris vīnogu ķekaru – cildenā eliksīrā, kas var tuvināt cilvēkus dzejai un citiem pārsteidzoši dižiem darbiem.

Es pašlaik strādāju pie jauna vitikultūras projekta, kas ietiecas nezināmā un nenoteiktā nākotnē un piedāvā diezgan neparastu metodoloģiju – jaunu vīnogu šķirņu radīšanu no sēklām un ģenētiski daudzveidīga vīna dārza stādīšanu, dzēšot atsevišķo šķirņu raksturīgās iezīmes. Es vados no pieņēmuma, ka vīnā, kas darīts no šādi audzētām vīnogām, var izpausties augsnes raksturs un ka tā man izdosies noķert to ļoti izvairīgo zvēru, ko sauc par vin de terroir. Varbūt šī drudžainā iecere ir tikai sapņotāja fantāzija, taču aiz tās slēpjas vēlme atgriezties vīna dārzā, kur es varētu kaut kādā veidā iemācīties “redzēt” un pēc tam kaut vai daļēji pacelties pāri savai sapņotāja dabai. Kas varētu noiet greizi? Iespējams, ka viss. Bet man ir tāda sajūta, it kā es atrastos pašā karjeras sākuma punktā, savienots (vismaz tā es to iztēlojos) ar kaut ko daudz lielāku par mani pašu.

Vīndarīšana lielā mērā ir kalpošana savam ego – tu vēlies, lai cilvēki zina, cik tu esi gudrs. Mākslinieki (vai amatnieki) bieži vien ir īsti egomāni; viņiem māksla ir narkotika, kas viņus uzbudina, bet tā arī ļauj viņiem kaut mazliet pacelties pāri saviem zemākajiem impulsiem; tā pārveido visus, kuriem pieskaras. Es nesaku, ka spēšu izbēgt no sava ego cietuma, taču beidzot es jūtu gandarījumu, ka kaut kas no tā, ko pašlaik daru, varbūt nesīs kādu labumu arī ārpus manas solipsistiskās pasaules robežām. Un, ja vien šo kāršu partiju spēlēšu pareizi, es vismaz pavadīšu vairāk laika laukā un elpošu veselīgu, svaigu gaisu.  
beendoonsolong.com, 2015. gada 21. aprīlī