Reiz vilku bars mežmalā ielenca un gribēja apēst aitu suni. Suns lūdzās, lai vilki viņu pažēlo, neēd - viņš viņiem palīdzēs lenkt, izstāstīs par ganiem, kā viņi medī vilkus, kur ir lamatas, sarkanie karodziņi un citas lietas.

Vilki padomāja un nolēma paturēt suni savā barā. Divus gadus suns viņiem palīdzēja - iemācīja, ko zināja, par ganiem, par to, kā apmānīt jaunos aitu sargus, vietas, kur aitas iet dzert, kur ir labākās ganības un daudz ko citu noderīgu. Viņi kopā gāja medīt, un suns vienmēr iekšēji centās parādīt, ka viņš ir labāks "Vilks medītājs" nekā paši vilki, jo ārēji vienmēr redzēja atšķirību.

Bet tad iestājās īpaši barga ziema, vilkiem medībās neveicās, viņi badojās, sākās nesaskaņas, meklēja racionālus un neracionālus iemeslus, lai saprastu neveiksmju iemeslus nesekmīgām medībām, kas galu galā noveda tik tālu, ka viņi kļuva ļoti mežonīgi. Vilki pēc savstarpējiem cīniņiem, viņuprāt, atrada iemeslu savām neveiksmēm: Suns, jo viņš tak bija savādāks.

Ko darīt?

Nolēma tomēr apēst suni...

Apēda.

Kauliņus apglabāja un sāka domāt - ko uz kapakmens rakstīt?

No draugiem? Kādi nu tur draugi, ja jau apēduši?

No ienaidniekiem? Bet divus gadus taču kopā medīja kopīgā barā un laupījumu dalīja.

Vilki padomāja un uzrakstīja - "No kolēģiem!"