Vienreiz par visām reizēm!?

Māris Liopa, Latvijas Meža programmas vadītājs | 15.04.2020

Platons pastāvošās valsts formas grupēja atbilstoši tajās dominējošam varas tipam un šādas klasifikācijas rezultātā secināja, ka pastāv četras sliktas valsts formas:

-          timokrātija, kur valdot varaskārie un godkārīgie;

-          oligarhija, kur valdot bagātākie;

-          demokrātija, kur it kā valdot brīvo pilsoņu vairākums, taču īstenībā neesot nekādas kārtības;

-          tirānija, kad visi brīvie pilsoņi pakļauti viena pavēlnieka patvaļai.

Šīm sliktajām valsts formām tiek pretstatīta Platona iztēlotā ideālā valsts, kas savā būtībā ir aristokrātiska. Tās priekšgalā būtu vai nu viena izcila personība, vai arī vairāki vislabākie un gudrākie pilsoņi.

Kur mēs esam šobrīd, daudziem ir apmēram skaidrs. Demokrātijā vai, iespējams, īpaša paveida pseidodemokrātijā, kurā norisinās visdažādākās, it kā labu nodomu “ārēji vai iekšēji” vadītas reformas, uzlabojumi, pārstrukturizēšana, pārveidošanas procesi, maksimāli birokratizēti un samudžināti ar cenzūras, kontroles un “pareizā viedokļa” pazīmēm. Kas no tā iegūs vai iegūst? Šķiet, valstī, kurā gandrīz 40% iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas, vidusslānis ir un paliek tikai “tā saucamais”. Patiesi turīgie sastāda niecīgu skaitu no nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju, šādā situācijā izdzīvošanai svarīgi būtu paplašināt ieguvēju skaitu no attiecīgo pārveidojumu un reformu īstenošanas. Skaidrs, ka reformu būtība, kas ir apaudzēta ar saukļiem, devīzēm un plakātiem - “cilvēks pirmajā vietā”, lielākajai daļai nav nedz īsti izskaidrota, nedz saprotama, ne arī kāds šos “nesapratējus” uzklausa vai iedziļinās viņu ikdienas problēmās. Procesu vienkārši nosauc par “inteliģento saraušanos” un jautājums risinās pats no sevis.

Viss it kā ir pareizi: iedzīvotāji demokrātiskā veidā un manierē ievēlē pārstāvjus parlamentā un vietējās pārvaldes struktūrās. Viss taču ir kartībā… Paši vainīgi, ka zemas algas, nožēlojamas pensijas, pazemojoši niecīgi bērnu pabalsti, pussabrukusi infrastruktūra laukos un pat galvaspilsētā, pilni cietumi un 350 000 aizbraukuši laimi meklēt. Lai gan, nu jau laimi arī “ārpusē” atrast būs grūti. Paralēli šīm vispārzināmajām atziņām plašsaziņas līdzekļi nenogurstoši skandina par negatīvo it visā, vienkāršais (“trūcīgais”) vēlētājs, kas ir aktīvs, kārtējās vēlēšanās, nešauboties, balso par niknāko un dusmīgāko pastāvošās pseido- (vai jebkāda cita paveida) demokrātijas kritizētāju. Kas notiek tālāk? Kliedzējs un kritizētājs, iekļūstot lēmēju un likumu pieņēmēju pulkā, automātiski “aizmirst” savu “trūcīgo” vēlētāju vai arī to atceras, kaut kur publiski uzstājoties, lai kaut nedaudz uzspodrinātu savu it kā politiķa tēlu. Neaizmirsīsim, ka tieši skaļajiem līdzi ievēlē mistiskus tēlus - līdzdarboņus, pašdeklarētus “ekonomistus”, “ekspertus”, “jaunos profesionāļus -blogerus” un “īpašo viedokļu līderus”, kuru patiesā vērtība ir augstprātīgi izrunāties, mētāties pa dažādām nejēdzīgām pašiniciētām sapulcēm, formālām darba grupām, banketiem un t.s. pieredzes apmaiņas braucieniem. Tā tas turpinās un ripo gadu no gada, no vēlēšanām līdz vēlēšanām visos līmeņos ar kumulatīvu tendenci. Jebkurš pateiks, ka šī “sistēma” jāmaina vienreiz par visām reizēm!

Jautājums: kā tad ieviest senā domātāja Platona definētās ideālās valsts modeli? Kā atrast un pierunāt (Vai varbūt pat piespiest?) tautas izcilākās personības, vislabākos, gudrākos, galvenais – taisnīgākos pilsoņus vadīt valsti un sabiedrību? Nenoliedzami, mūsu valstī tādi pilsoņi ir! Krīzes, nemieri un nestabilitātes periodi visasāk parāda, ka gudro un taisnīgo pilsoņu trūkums valsts pārvaldībā ir hroniski skaudrs. Trūkst cilvēku, kas skaidri un gaiši pateiktu, kas jādara un kā jārīkojas, neskatoties uz kaut kādām iedomātām, fiktīvām, baiļu vai muļķības radītām problēmām un/vai pieņēmumiem. Varbūt tā ir mazskaitlīgo nāciju problēma? Nez vai, jo ir vērts paskatīties uz dažām mazām nācijām Eiropā. Tās tiek veiksmīgi galā un atrod gan gudros un taisnīgos, gan sakārto savas valstis un galvaspilsētas, aizstāv sevi no ārēja spiediena, tiek galā iekšpolitiski. Negaida “rekomendācijas” no Briseles, kuras nez kāpēc daži ierēdņi un politiķi Latvijā pārvērš “obligātās prasībās”. Ir attīstījusies īpaša suga dažādu “vienīgās patiesības aizstāvju”, iebiedētāju, panikas kurinātāju un vienkāršu ļaunprāšu, kas nekavējoties izmanto visu, ko kaut mazliet var izmantot, mūsu zemes noniecināšanai, diskreditēšanai un sunīšanai. "Ziņo Briselei." "Ceļ trauksmi."

Un interesanti – it kā rūpēs par visu labo un brīnišķīgu mērķu sasniegšanai! Tā ir atbaidoša, bet visos laikos “strādājoša” taktika, jo ir iespējams paziņot – “Lūk, Brisele vai starptautiskās organizācijas Latvijai norāda, ka šeit slikts ir tas un nepareizs kas cits!” Tikai, ņemsim vērā, ka ārzemju norādītājus ar greizo informāciju ir apgādājuši vietējie “labvēļi”! Jāatzīst, šī metode izrādās visai efektīva, jo iedarbojas uz cilvēkus ieskaujošās informācijas un dezinformācijas nogurdinātajiem prātiem…

Piemēram, mums daudziem nenoliedzami svarīgie jautājumi par dabu un tās daudzveidību Latvijā. Jau gadiem mūsu valstī ir pilsoņi, kas apvienojušies grupās ar pašnosauktiem līderiem – “ekspertiem”, kas nenogurstoši meklē “Kongo Latvijā ” (vai Brazīliju, Angolu vai Mozambiku utt.), respektīvi, ļoti cenšas attaisnot eksistenciālo jautājumu par savas esības attaisnošanu. Jo, kam gan būs nepieciešami šie “Latvijai ļoti vajadzīgo” zaļo projektu apjomīgo naudas summu apguvēji, ja tiks atzīts, ka Latvijā nav, nenotiek un nekad nenotiks tā saucamā “dabas iznīcināšana”, kā, diemžēl, daudzviet pasaulē notiek. Uz asfalta dzīvojošam, pie datora sēdošam, Rīgā rezidējošam “pasaules pilsonim” jau nu ļoti patiktu iet cīņā šeit, nevis, piemēram, sargāt Māti Zemi kaut kur Dienvidamerikas džungļos vai vākt atkritumus Bangladešā. Sekojot savu “vadoņu” saukļiem, parādās cilvēki, kas klaji ignorē ne tikai zinātnē balstītas, pierādāmas un pārbaudāmas atziņas, bet pretojas acīmredzamiem pierādījumiem. Pamatojums: “Es tā domāju un viss! Jūs un jūsu zinātnieki ir industriju nopirkti, visi dati ir falsificēti! Neticu! Taisnība ir man, nekas cits mani neinteresē!” Par bioloģisko daudzveidību Nacionālās Attīstības plānā 2027 labāk balstās uz interpretējamo, nepārbaudāmo Putnu indeksu nevis uz auditējamo un pārbaudāmo Nacionālo meža monitoringu, kuru šajā plānā tā arī neiekļāva, neskatoties uz meža, lauksaimniecības un kūdras nozares pārstāvju nepārtraukti uzsvērtajiem un atkārtotajiem argumentiem…

Slikti, ka pat sabiedriskajos medijos prevalē līdzīga tendence, īpaši Latvijas Radio 1, kur ļoti bieži var dzirdēt apšaubāmas kvalitātes tendenciozus raidījumus, kas ir tīši “pielādēti” pret meža, kūdras, lauksaimniecības un citām ražojošām nozarēm (Lasi – valsts Tautsaimniecību!). Skaidrs, ka tas tiek organizēts ar nolūku radīt konkrētu, noteiktu iespaidu tiem, kam ar radio pietiek! Nesen gadījās satikt Latvijas universitātes maģistranti (it kā inteliģentu cilvēku), kas apgalvoja, ka, piemēram, meža apsaimniekošana ir salīdzināma ar orgānu tirdzniecību… un, ka drīz mums nebūs, ko elpot… un, ka daba arī pie mums iet bojā… Šādi cilvēki, diemžēl, vairo atsevišķu indivīdu reklamēto negatīvo pieņēmumu, ka Latvijā, tomēr, ir “Kongo” (vai kāda cita problēmvalsts, kur daba tiek iznīcināta, putni un zvēri izzūd, gliemji un vērtīgie augi iznīkst drūmā, cilvēku radītā apokaliptiskā procesā). Savā “burbulī” tie burtiski ir “ieprogrammējušies” negatīvismam un histērijas uzkurināšanai, domāju, paši pat īsti neapjaušot problēmas būtību.

Redzot, cik ļoti valstij nepieciešami līdzekļi, situācijās, kuras nav prognozējamas; cik ļoti esam atkarīgi no dažnedažādiem ārējiem faktoriem, ļoti trūkst gudro, drosmīgo un godīgo pilsoņu, kas varētu nākt un pārvaldīt valsti, patiesi domājot un strādājot nākotnei, nevis baiļojoties un nervozējot par ārvalstīs "ražotu rekomendāciju" apslēptajiem draudiem personiskajam komfortam. Rekomendāciju devējiem ir vienalga, kas patiesībā šeit, Latvijā, notiek un kā iztiek Latvijā dzīvojošie cilvēki! Rekomendētājiem neinteresē, kas šeit notiks tālāk, galvenais, īstenot pašu pieņemtos lēmumus, kuri ir tik ļoti atrauti no realitātes, ka kļuvuši abstrakti. Formāli – stratēģijās, plānos, vadlīnijās, “ceļa kartēs”, dažādās attīstības programmās, protams, jā! Ne jau patiesībā…

Viss mūsu rokās! Mums ir gan dabas resursi, kas, diemžēl, netiek pareizi un racionāli izmantoti, gan gudri un drosmīgi cilvēki, kas var izveidot mūsu zemi par labklājības valsti. Kārtējais cikls ir beidzies. Drīz būs nākamais. Ko sagaidām? Vai ir vienalga? Latvija taču ir mūsu valsts. Vēl jau nav nokavēts!

Citējot Platonu: “…ir jau skaidrs, ka nekāda māka, ne kāda vara nesagādā nekādu labumu pati sev, bet, kā mēs jau teicām, sagādā un nodrošina to padotajiem, rūpēdamās par to, kas noderīgs vājākajam, nevis stiprākajam...”

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru