Brīvprātīgais oglekļa tirgus un oglekļa kredīti Latvijā ir jaunums. Par tiem runā, tos piemin. Procesa sarežģītība, par ko runājam arī intervijā, nereti liek domāt īpatnas domas par “tukša gaisa” tirdzniecību vai vēlmi “turpināt piesārņot citur” uz Latvijas rēķina. Virkne vienkāršu jautājumu par aktuālu tēmu.
Pirmais jautājums, ko gribu uzdot, dzirdēts ne reizi vien – brīvprātīgais oglekļa tirgus – tātad tu un tavi kolēģi vēlas kādam pārdot tīru gaisu.
Šo jautājumu es patiesi dzirdu pietiekami bieži. Darbā humora izjūta lieti noder, reizumis, kad man jautā, ar ko es nodarbojos, šādi mēdzu atjokot – “pārdodu gaisu”, pēc pauzes turpinot – “nē, nē, tā nav!”
Jautājumā un jokā ir zināma daļa taisnības, jo pirmā doma, kas cilvēkam iešaujas prātā, dzirdot par oglekļa kredītiem,– runa ir par gaisu. Es sacītu tā – mēs pārdodam zemes īpašniekam iespēju darīt kaut ko dabas labā. Ko īpašnieks dara un var darīt? Audzēt mežu platībās, kur tas iepriekš nav bijis. Un tas “nav gaiss” – tā ir konkrēta vieta, koki, koksne – lietas, ko varam redzēt un aptaustīt.
Protams, mēs nodarbojamies arī ar pārdošanu un pakalpojumiem, lai mums būtu noteikts klientu loks, bet tikpat svarīga mūsu darba daļa ir izglītošana – raksti, intervijas, ekspertu viedokļi, kas aicina iedziļināties, painteresēties, izlasīt utt.
Kāpēc šo procesu dēvē par oglekļa kredītu?
Uz situāciju esmu iemācījies paraudzīties gan no zemes īpašnieka, gan no pircēja (kas iegādājas oglekļa kredītu) puses – atbildei uz jautājumu jābūt skaidrai abiem iesaistītajiem. No pircēja puses oglekļa kredīts ir tas, ko, piemēram, viņam piederošās ražotnes izdala atmosfērā, no zemes īpašnieka puses – tā ir iespēja palīdzēt kompensēt to, kas nonācis atmosfērā.
Netālu no mūsu sarunvietas reiz bija Rīgas radiorūpnīca. Iedomājamies: rūpnīcas īpašnieks secina – viņam piederošā ražotne piesārņo vidi; viņam atliek atrast, piemēram, trīs jaunaudžu īpašniekus un vienoties par sadarbību. Vai tā?
... Mūsdienās viss nav tik vienkārši. Ir kredītu sertificētāji, verificētāji un kredītu izdevēji, piemēram, lieli un pasaulē pazīstami uzņēmumi “Verra” un “Gold Standard”. Tie izveido metodoloģiju, kurai seko un kuru ievēro projektu veidotāji (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas gadījumā – mēs), lai izveidotu augstas kvalitātes kredītus. Iepriekšminētās kompānijas (un ne tikai) vēršas pie mums, vai meklē citus uzņēmējus, lai šos kredītus varētu nopirkt.
Kredītu pircēji parasti nevēršas tieši pie zemes īpašnieka, lai mēdz būt izņēmumi. Kredītu iegādes sistēmā ir vairāki soļi un vairāki dalībnieki.
“Tas nav tik vienkārši”. Kāpēc sistēmai obligāti jābūt sarežģītai?
Jautājums ir labs, uz to var atbildēt īsi – nepieciešamā birokrātija, lai varētu kontrolēt, ka viss tiek darīts pareizi, neviens nemānītos un kredīti dabai patiesi darītu ko labu.
Tas būtu skaidrs, bet birokrātija rodas kādos prātos. Piemēram, ir un būs aktuāls Eiropas Zaļais kurss. Nav gadījies sastapt nevienu zemes, meža, lauka vai purva īpašnieku, kas iebilstu pret Zaļā kursa idejām. Toties, tikko šis patiesi atsaucīgais cilvēks saņem “vairākus kilogramus” dokumentu un prasību, iebildumi rodas, tie ir pamatoti un to ir daudz. Ideja un tās realizācijas sīks apraksts ne vienmēr iet roku rokā. Latvijā birokrātija ir nogurdinājusi daudzus; pat augsta ranga politiķi atzīst, ka ar to tikt galā nebūs viegli vai pat nav zināms – kā. Kālab aicināt cilvēkus iesaistīties jaunā un sarežģītā procesā?
Atkal labi pajautāji – tāpēc esam mēs, kas uzņemas lielu daļu birokrātisko procedūru, lai īpašniekam būtu jādara pēc iespējas mazāk.
Cik nepieciešamas ir visas prasības un to izpilde?
Dokumentācija ir svarīga saite starp projekta sagatavotājiem un kredīta izdevējiem, piemēram, jau minēto uzņēmumu “Verra”. Tas nodrošina carspīdīgumu un godprātīgu principu ievērošanu.
Mūsu uzdevums ir sagatavot tādu līgumu ar zemes īpašnieku, lai tas atbilstu Meža likumam un nepārkāptu noteiktas prasības, lai nerastos problēmas kredīta izsniedzējam – proti – kredīts ir, tas ticis izsniegts, bet galu galā tiek “pazaudēts”. Kā tas var notikt? Piemēram, īpašnieks piedalās projektā, audzē mežu, viņam ir 40 gadus vecu bērzu audze un... pēkšņi īpašnieks to visu “nogāž” kailcirtē un neatjauno. Jebkurā gadījumā tas ir zaudējums – gan īpašniekam, gan uzņēmumam (“Verrai”) – kā arī likumpārkāpums. Birokrātiskais regulējums ir vajadzīgs, lai visi iesaistītie “būtu uz viena viļna” un kāds neizdomātu rīkoties, kā ienācis prātā.
Vai oglekļa kredīti un iesaistīšanās šādos projektos nenozīmē saimnieciskās darbības liegumu? Īpašnieks savā mežā var saimniekot, vienīgais, par ko viņam jādomā,– lai mežs saglabājas vai atjaunojas.
Liegumu saimnieciskajai darbībai kredītu sakarā nav, ir atļauta agrotehniskā kopšana, krājas kopšana, izņemot galveno cirti – tā ir atļauta tikai tad, kad projekts noslēdzies. Piemēram, “Verra” pārstāvji šo secību ņem vērā – ja mežs ticis iestādīts un aug vietā, kur līdz tam nav bijis, skaidrs, ka arī tupmāk tur būs mežs un, ja to nocirtīs, to atkal vajadzēs atjaunot.
Vai Latvijā ir daudz brīvu zemes platību, kuras būtu iespējams apmežot? Lauksaimnieciski aktīvajos reģionos pēc labas zemes jāstāv rindā. Bija laiks, kad dzirdējām, ka meža tirgus Latvijā ir gana bēdīgs, nesenās sarunās uzņēmuma “Stiga RM” pārstāvji uzsvēra, ka Kurzemē tas nebūt tā nav. Vai mums ir daudz hektāru, ko apmežot?
Precīzus skaitļus nepateikšu, bet ir gan. Piemēram, platības, kas aizaugušas ar krūmiem. Skatoties sava uzņēmuma darbību, līdz šim Baltijā apmežošanai esam piesaistījuši ap 1300 ha. Igaunijā uz tavu jautājumu varētu atbildēt precīzāk, jo ir aprēķināts – viņiem ir 170 tk ha apmežojamu zemju, Latvijā šādu aprēķinu pagaidām nav.
Zemes platības pieder arī publiskajam sektoram, vai, piemēram, ir iespējams oglekļa kredītu ziņā sadarboties ar pašvaldībām?
Tas atkarīgs no valsts, par kuru runājam. Zinu, ka Somijā pašvaldības ir sazinājušās iespējamai sadarbībai, Latvijā tā vēl nav noticis. Iemeslu nezinu.
Daudzās pašvaldībās, kuru īpašumā ir meži, strādā profesionāļi, kas par tiem atbild.
Savulaik, kad strādāju Valsts meža dienestā un sadarbojos ar pašvaldībām, ne reizi vien gadījies vietvaru pārstāvjiem uzsvērt – ja novada vai pilsētas īpašumā ir meži, to labai uzturēšanai un apsaimniekošanai nepieciešams profesionālis. Kā redzams, situācija sākusi uzlaboties.
Ja tev gadās braukt pa kādu no Latvijas lielceļiem, kura malā lekni sazēlis krūmājs, kā vietā domās tu jau redzi mežu, kurā lieliski sadzīvo, piemēram, egle un dižskābardis. Cik vienkārši ir konkrētās zemes īpašniekam paskaidrot, ka krūmi nav tas labākais, ko uz viņa zemes audzēt? Kas nodarbojas ar praktiskajām lietām?
Ar praktiskajiem jautājumiem nodarbojas zemes īpašnieks. Mūsu pienākums ir izdarīt visu nepieciešamo, lai attiecīgo platību varētu iekļaut projektā.
Ar krūmāju vai aizaugušo platību īpašniekiem tieši runāt nav pārlieku viegli, tālab, kā jau iepriekš minēju, mēs izglītojam un skaidrojam situāciju, cilvēki – arī zemju un krūmāju īpašnieki – šo informāciju pamana un, ja viņiem rodas interese ar mums aprunāties, process sākas. Ja interese ir, tālākais risinājums nav sarežģīts. Ja tās nav... tad tās nav. Tik vienkārši.
Vai iepriekšējā pieredze un zināšanas Valsts meža dienestā dod kādas priekšrocības saprast, kur ir, kur nav potenciāla?
Pieredze un zināšanas noder. Mums gan ir savs digitālo datu rīks, kurā, ievadot kadastra numuru, var redzēt, vai attiecīgā zemes platība ir vai nav piemērota projektam.
300 ha zemes Latvijā – cik daudz tas ir, vērtējot no oglekļa kredītu plānu skatpunkta?
Tas ir sākums, tas ir pirmais darba gads. Tirgū esam no pērnā gada marta, kad tika dibināts uzņēmums, Latvijā darbu sākām 2022. gada septembrī. ...nedaudz vairāk nekā gads.
Kā sekmējas skaidrot šo – proti – tu, īpašniek, mežu varēsi audzēt kā līdz šim un par to tev vēl kas tiks...
Viss atkarīgs no sarunbiedra, kas klausās un kā klausās, viņa iepriekšējām zināšanām un atvērtības jaunām zināšanām un pieredzei.
Kas vēl konkrēti meža īpašniekam tiek? Krūmi ir izcirsti, augsne sagatavota, jaunais mežs iestādīts, pagājuši divi gadi... Kāds ierodas pārbaudē, viss kārtībā, kociņi aug. Procesā ir iesaistīti vairāki cilvēki, kas ļoti ieinteresēti, lai mežs šajā vietā augtu...
Gan..., gan... Ieinteresēti ir tie, kuri vēlētos kredītus nopirkt kaut kad nākotnē, maksājot par nākotnes potenciālu tagad, kā arī tie, kuri pērk kredītus, kad tie ir izsniegti. Pirmo apmežotās platības verifikāciju veic piektajā gadā – platības apskate, oglekļa uzmērīšana (cik oglekļa šai laikā uzņemts) un, vadoties no rezultāta, tiek izdoti oglekļa kredīti. Tā tas turpinās ik pa pieciem gadiem. Ieguvums zemes īpašniekam ir kokmateriāls, oglekļa kredīti ir papildvērtība.
Secīgi – ja 2022. gadā notikusi vienošanās par iesaisti kredīta projektā, līdz 2027. gadam īpašnieks rāmu garu pieskata mežu, ja nepieciešams, kopj un ļauj tam augt.
Kāds labums no iesaistes kredīta projektā? Mežu var iestādīt arī bez tā... Kāda ir atšķirība?
Piemēram, ja iestādīsi bērzu, kas augs 60 gadus, bez plāna iegūt kokmateriālus, īpašnieks šai 60 gadu periodā papildus varētu iegūt €10-12 000, ik pa 5 gadiem saņemot noteiktu summu.
Tātad 2027. gadā apmežotā platība tiek dažādi novērtēta un uzmērīta un īpašnieks par to dabūs noteiktu naudas summu, jo pēc 5 gadiem nekādu kokmateriālu vēl nebūs.
Tieši tā!
Kas notiek, piemēram, viesuļa plosīšanās vai mizgrauža invāzijas gadījumā?
Koki tiek zaudēti, par to jāpaziņo, mežs jebkurā gadījumā jāatjauno, kad tas notiek, process turpinās.
Kā ar izvēlētajām sugām?
Strikti sekojam Meža likumā noteiktajam, tajā ir atjaunojamo sugu saraksts, tās arī var stādīt, par citām runas nav. Mūsu daturīks iesaka potenciālo sugu, balstoties uz augsnes datiem. Uz šo informāciju mēs arī balstām potenciālos ienākumus no oglekļa kredītiem. Taču gala lēmumu pieņem pats īpašnieks. Protams, ja nepieciešams, mēs zemes īpašnieku konsultējam.
Dzirdētas bažas, ka Latviju var pārvērst rezervātā, vai ik pa brīžam izskan citas bažas, ka piesārņojošās rūpniecības giganti Šveicē un Vācijā, kam naudas gana, nopirks oglekļa kredītus Latvijā, “uzliks mūsu mežiem ķepu” un... mežos vairs nekas nenotiks.
Šādas runas esmu dzirdējis pietiekami bieži. Nebūšu precīzs atsaucē, bet nesen lasīju pētījumu, ka lielāka iespējamība, ka ražošanā tiks ieviestas videi draudzīgākas darbības un prakses ir tiem, kas oglekļa kredītus iegādājas, salīdzinot ar tiem, kas brīvprātīgajā oglekļa kredītu tirgū nepiedalās. Tie, kas kredītus iegādājas, paralēli tam dara visu, lai nākotnē tie būtu jāiegādājas mazāk, proti, maina savas darbības pricipus.
Tātad, faktiski, iespēja, ka tieši oglekļa kredītu dēļ Latvijā mežsaimniecība un kokrūpniecība apstāsies, ir tuva nullei – runas par to nav pamatotas.
Tām nav nekāda pamata.
Par jau pieminēto Zaļo kursu. Latvijā vismaz publiski oficiālā līmenī redzama absolūtā jūsma, kas noplok, kolīdz uzdod praktiskus, svarīgus jautājumus. Kaut atsaucoties uz mūsu runāto – vari uzcelt pie krūmāja telti un ik dienu jūsmot par to, kāds mežs te varētu augt, ja krūmus izcirstu, bet... bez darba nekas nemainīsies.
Zaļā kursa mērķis ir samazināt CO₂ apmērus Zemes atmosfērā, arī mūsu mērķis ir tāds pats. Kur es saredzu problēmu? Nav skaidrs un, pieļauju, nevienam nav skaidrs, kā to varētu darīt valsts, kā varētu veidot valsts politiku (runa nav tikai par Latviju). Ne tik sen televīzijā izskanēja, ka veco mežu vietā jāstāda jauni...
...kas faktiski ir nez no kurienes izvilkts melnraksts. Meža nozares profesionālis šo nevar uztvert nopietni!
Tieši tā! Tā būs otra galējība... Apmežošana ir viens no veidiem, kā oglekļa daudzumu samazināt; izmantojot koksni būvniecībā, oglekli uzglabāsim vēl ilgākam laikam. Protams, ar mežiem vien visas problēmas neatrisināsim, jādara arī daudz citu lietu, jāizmanto citas tehnoloģijas. Bet – ar kaut ko ir jāsāk. Protams, jāmaina tās dzīves un sadzīves, un ikdienas ieražas, kas tieši atkarīgas no cilvēka...