Ar autoru laipnu atļauju publicējam viņu viedokli par Latvijas Bankas vadlīnijām dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai, ko iepriekš manījām sociālajos tīklos

Valdis Kalns

Latvijas Banka izstrādājusi vadlīnijas, ar kurām iesaka kreditēt uzņēmumus, kas praktizēs mazražīgus, pārpiesardzīgus zemes apsaimniekošanas veidus. Viss jau nav aplami, bet ļoti daudzi ieteikumi šais vadlīnijās pēc būtības ir pat kaitnieciski. Mežsaimniecībā, kas tiek saukta par mežizstrādi (!!!), ir sarakstītas greizas lietas, kas zinātniski ir neiespējamas un pat nelikumīgas.

Daži mani secinājumi:

- Pieļaujama un labvēlīga ir mežizstrādes pilnīga apturēšana no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, lai gan tam ir milzu ietekme uz tautsaimniecību meža un kokapstrādes nozarēs. Visi, kas dara pretēji, ir nevēlami.

- Augsnes gatavošana meža atjaunošanai stādot, ir nelabvēlīga. Tas nekas, ka meža atjaunošanas un kopšanas posmā izmaksas pieaugs, jo būs lielāki stādu zudumi un biežāk jāveic kopšanas lielāka aizzēluma dēļ (papildus co2 emisijas).

- Pieprasītais sugu mistrojums visās audzēs ir pat nelikumīgs, jo 9 meža tipos drīkst būt tikai priedes, t.i., vismaz 80% no koku skaita.

- Pilnīga egļu audžu diskriminācija, atzīstot par nelabvēlīgu jebkuru meža stādījumu ar egli kā dominējošo sugu.

- Meliorācija ar mērķi apsaimniekot mežu ražīgāk un oglekli piesaistošāk automātiski ir nelabvēlīga.

- 25 saglabājamos kokus uz 1 ha kailcirtes vēl var īstenot teorētiski, bet, ja cirsmā nav 25 m3 atmirušās koksnes, tad automātiski koku ražas novākšana ir nelabvēlīga. Tev būs vispirms pagāzt un papūdēt.

- Tikai nekailciršu jeb izlases ciršu saimniecībai ir labvēlīgs statuss. Tātad Latvijā jaunu priežu mežu nebūs. Latvijā nav piemēru, ka priežu audzes atjaunotos, ja tiek veikta izlases cirte. Priedes kā sugas bioloģija paredz lielus atvērumus sekmīgai atjaunošanai.

- Jebkura vienpusēji sistēmā Ozols atzīmēta pazīme par pūcēm un dzeņiem konkrētajā audzē iedarbina likumā nenostiprinātu aizsardzības režīmu.

- Kailcirtes upju aizsargjoslās, izņemot baltalksni, ir aizliegtas jau šobrīd, kāpēc jāvērtē tas, kas nav pieļaujams. Ja runa ir par meža izciršanu jeb atmežošanu, tā arī jāraksta. Kailcirte nav meža izciršana, un kailcirte nav atļauta aizsargjoslās.

Tā, lūk...

Mārtiņš Ailts

Jau kādu laiku no zemnieku un mežsaimnieku puses izskan pamatīga ņemšanās par Latvijas Bankas sagatavotajām vadlīnijām. Publiskajā telpā parādās arī dažādi viedokļraksti, kuros nereti katra puse velk uz savu pusi un vietām pārspīlē, tāpēc gribējās paskatīties uz šo jautājumu mierīgāk un neitrālāk, kālab veltīju brīdi, lai ar AI palīdzību šo jautājumu papētītu detalizētāk un pats saprastu, par ko īsti ir stāsts – īpaši tad, ja ikdienā neiedziļinās visos politiskajos un finanšu regulējuma procesos, kas tieši skar vai skars mūs visus.

Varbūt šis palīdzēs arī Tev.

Vai bankas tagad vērtēs, kā drīkstam saimniekot laukos un mežos?

Pēdējās dienās pamatots satraukums radies par Latvijas Bankas sagatavotajām vadlīnijām dabas daudzveidībai labvēlīgas un nelabvēlīgas saimnieciskās darbības identificēšanai.

Formāli tas nav likums. Neviens ar šo dokumentu tieši neaizliedz art zemi, apsaimniekot mežu, gatavot augsni vai uzturēt meliorāciju. Problēma ir tajā, ka šādas vadlīnijas var sākt izmantot komercbankas, vērtējot lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un citiem zemes apsaimniekotājiem izsniedzamos kredītus.

Un tad dokuments, kas nav likums, dzīvē var sākt darboties gandrīz kā likums – ar kredīta pieejamību, procentu likmi, nodrošinājuma prasībām un papildu birokrātiju.

Te arī ir galvenais “cepiens”.

Dabas daudzveidība ir svarīga. Par to, manuprāt, nav jāstrīdas. Arī bankām ilgtermiņā ir jāsaprot klimata un dabas riski. To dara arī Eiropas Centrālā banka, Eiropas Banku iestāde un citas institūcijas. Tātad pats virziens nav izdomāts no zila gaisa.

Bet jautājums ir cits – vai Latvijas Banka nav aizgājusi par tālu?

Citur Eiropā dabas riski pārsvarā tiek vērtēti finanšu sistēmas līmenī: kādi riski ir banku kredītportfeļos, kuras nozares ir atkarīgas no augsnes, ūdens, klimata un ekosistēmām, un kā šie riski var ietekmēt finanšu stabilitāti.

Latvijas gadījumā redzam ko citu – ļoti konkrētu sarakstu ar saimnieciskām darbībām, kas sadalītas “labvēlīgās” un “nelabvēlīgās”.

Piemēram, mežsaimniecībā mehāniskā augsnes sagatavošana pirms meža atjaunošanas ir ielikta nelabvēlīgajā pusē. Tās neveikšana – labvēlīgajā. Bet ikviens, kas reāli strādā mežā, saprot, ka augsnes sagatavošana nav pašmērķīga dabas bojāšana. Daudzviet tā ir priekšnoteikums kvalitatīvai meža atjaunošanai.

Līdzīgi ir ar meliorāciju. Ir liela atšķirība starp jaunu, nepārdomātu nosusināšanu un esošas meliorācijas sistēmas uzturēšanu vai sakārtošanu. Ja to visu vienkārši ieliek kastītē “nelabvēlīgi”, tas vairs neizskatās pēc finanšu riska analīzes. Tas sāk izskatīties pēc zemes apsaimniekošanas politikas, tikai uzrakstītas banku valodā.

Praktiskā ietekme var būt ļoti vienkārša. Banka, vērtējot kredītu, var prasīt vairāk dokumentu, papildu skaidrojumus, risku mazināšanas pasākumus, lielāku nodrošinājumu vai piedāvāt sliktākus nosacījumus.

Lielam uzņēmumam ar juristiem un ilgtspējas speciālistiem tas būs neērti. Mazam zemniekam vai meža īpašniekam tas var būt reāls šķērslis attīstībai.

Nākamais jautājums – vai citur Eiropā rīkojas tikpat stulbi?

Cik redzams no citu valstu pieejas, dabas riski tiek vērtēti, bet parasti tas notiek finanšu riska, datu un kredītportfeļu līmenī. Nacionālajam banku uzraugam sagatavot praktisku “pareizo un nepareizo” lauku un mežu darbu sarakstu – tas jau ir pavisam cits līmenis.

Tāpēc rodas sajūta, ka Latvija atkal varētu būt pārcentusies. Eiropas līmenī ir dots virziens – vērtēt riskus dabai, bet mēs no tā uztaisām dokumentu, kas var sākt ietekmēt, kā zemnieks apstrādā zemi un kā meža īpašnieks atjauno mežu.

Vēl viens būtisks jautājums ir par iesaistītajām pusēm.

Dokumentā redzama plaša dabaszinātņu ekspertu, valsts iestāžu un vides organizāciju iesaiste, kas pats par sevi nav slikti. Taču – vai līdzvērtīgi tika iesaistīti arī tie, uz kuriem šis dokuments reāli attieksies: lauksaimnieki, meža īpašnieki, mežsaimniecības uzņēmumi, kokrūpniecība un praktiskie finansējuma ņēmēji reģionos?

Papildus tam publiskajā telpā izskanējuši jautājumi arī par atsaucēm uz iesaistītajām pusēm – piemēram, dokumentā minēta atsauce uz “Silavu”, lai gan izskanējis, ka pats Mežzinātnes institūts noliedz dalību šāda satura izstrādē. Tas rada vēl lielāku neskaidrību par dokumenta sagatavošanas procesu.

Ja šāda līdzsvara nav, rezultāts ir prognozējams: dokuments var būt glīts no vides teorijas viedokļa, bet šķībs no praktiskās saimniekošanas viedokļa.

Īpaši dīvains ir sertifikācijas jautājums.

Vadlīnijās kā dabai labvēlīgs kritērijs mežsaimniecībā ir pieminēta FSC kontrolētās koksnes sertifikācija. PEFC nav pieminēts vispār. **Tas ir grūti saprotams.**

PEFC nav margināla vai vietēja sistēma. Pēc sertificētās meža platības PEFC pasaulē ir aptuveni par 70% lielāka nekā FSC, turklāt Eiropas Komisijas atzīto RED brīvprātīgo shēmu sarakstā PEFC ir norādīta meža biomasai un koksnes atlikumiem. Pats FSC arī norāda, ka šobrīd nav pieteicies RED atzīšanai.

Tāpēc jautājums ir vienkāršs: kāpēc Latvijas Bankas dokumentā ir FSC, bet nav PEFC?

Ja banku uzrauga dokumentā viena sertifikācijas sistēma tiek nosaukta kā labvēlīgs kritērijs, bet otra – ļoti nozīmīga starptautiska sistēma – vispār netiek pieminēta, tas rada pamatotas šaubas par dokumenta līdzsvaru.

Manuprāt, šis dokuments ir jāpārstrādā.

Nevis tāpēc, ka dabas daudzveidība nebūtu svarīga. Tā ir svarīga. Bet kritērijiem jābūt balstītiem ne tikai vides teorijā, bet arī Latvijas mežsaimniecības un lauksaimniecības praksē, ES regulējumā, zinātnē un reālā ekonomiskās ietekmes izvērtējumā.

Galvenais jautājums ir vienkāršs: kā konkrēta saimnieciskā darbība palielina bankas kredītrisku?

Ja šīs ķēdes nav – darbība → ietekme uz vidi → finanšu risks → kredītrisks – tad tas nav banku riska dokuments, bet politikas dokuments, tikai uzrakstīts banku valodā.

Zemes izmantošanas politiku demokrātiskā valstī nevajadzētu ieviest caur kredītu filtru.