Aizvadītās nedēļas nogales vētra Latvijā bija vairāk nekā tikai nepatīkami vai ekstrēmi laikapstākļi. Plaši elektroapgādes pārrāvumi, mobilo sakaru traucējumi, problēmas degvielas uzpildes stacijās, slimnīcās un veikalos, traucēta transporta kustība – dažu stundu laikā kļuva ļoti redzams, cik cieši mūsu ikdiena un ekonomika ir saistīta ar sistēmām, kuru darbību ikdienā uztveram kā pašsaprotamu.
Mēs esam pieraduši, ka elektrība ir vienmēr, mobilie sakari darbojas, par pirkumu var samaksāt ar karti un uzpildes stacijās visu diennakti neierobežoti pieejama degviela. Taču pietiek ar nopietniem traucējumiem vienā ķēdes posmā, lai sekas izplatītos daudz tālāk. Ja nav elektrības, tad nedarbojas daļa sakaru infrastruktūras. Ja nav elektrības un sakaru, rodas problēmas ar norēķiniem, informācijas apriti un uzņēmumu darbu. Degvielas uzpildes stacijai var būt degviela, taču bez elektrības sūkņi nedarbojas. Veikalā var būt pārtika, bet bez elektrības nedarbojas kases un aukstuma iekārtas. Tāpēc aizvadītie notikumi nav tikai stāsts par vētru vai enerģētikas krīzi. Tas ir stāsts par drošību, ilgtspēju un mūsu kopējo noturību.
Sabiedrībā joprojām ir zināma neticība klimata pārmaiņām. Kamēr tās izpaužas zinātnieku modeļos, temperatūras līknēs un prognozēs par 2050. vai 2100. gadu, problēma daudziem šķiet attāla. Taču mūsu attieksme mainās, kad ekstremālu laikapstākļu sekas ieraugām savā ikdienā: kad applūst ceļi un lauki, vētra nogāž kokus un pārrauj elektrolīnijas, ilgstošs karstums ietekmē cilvēku veselību un darba spējas, sausums rada zaudējumus lauksaimniecībā.
Arī Latvijas ilgtermiņa novērojumi rāda, ka klimats mainās. Taču svarīgi neiekrist otrā galējībā: viena vētra, viena lietaina vasara, viena auksta ziema vai viens karstuma vilnis pats par sevi nav klimata pārmaiņas. Klimata pārmaiņas redzam ilgtermiņa tendencēs, un tās nenozīmē arī to, ka Latvijā turpmāk būs tikai karstāks vai sausāks. Tās nozīmē izmaiņas klimatiskajos apstākļos, lielāku mainību un nepieciešamību nopietnāk rēķināties ar ekstremāliem laikapstākļiem. Tāpēc nav nepieciešams gaidīt nākamo katastrofu, lai sāktu gatavoties. Klimata pārmaiņu atzīšana nenozīmē dzīvot pastāvīgās bailēs no nākamās vētras vai lietavām. Tā nozīmē pieņemt, ka apstākļi, uz kuriem pirms 20 vai 30 gadiem balstījām infrastruktūras, uzņēmumu un mājsaimniecību attīstības plānus pirms, ne vienmēr būs tie paši nākamajās desmitgadēs. Un tad racionāla rīcība ir riskus identificēt, novērtēt un mazināt. Krīzi galu galā rada ne tikai pats dabas notikums. Krīze rodas tad, kad ekstrēms notikums sastop ievainojamu un nesagatavotu sistēmu.
Kritiskā infrastruktūra nav tikai elektrotīkls
Aizvadītie notikumi liek daudz plašāk paskatīties uz jautājumu, ko mēs Latvijā uzskatām par kritisko infrastruktūru. Elektrotīkli, telekomunikācijas, ūdensapgāde, slimnīcas, operatīvie dienesti un valsts pārvaldes sistēmas ir pašsaprotama atbilde. Taču krīzes situācija ļoti ātri parāda, ka cilvēku ikdienas drošībai kritiski svarīgi kļūst arī tādi objekti, par kuriem normālos apstākļos šādā kategorijā nedomājam. Saimniecībām laukos pēc 12, 24 vai 48 stundām bez elektrības kritiski svarīgs var kļūt pārtikas veikals. Vai tuvākā degvielas uzpildes stacija. Vai vieta, kur iespējams uzlādēt telefonu un pārnēsājamo bateriju, iegūt dzeramo ūdeni, saņemt aktuālo informāciju un nepieciešamības gadījumā sasildīties. Vai mūsu izpratne par kritisko infrastruktūru nav pārāk centralizēta? Varbūt skola krīzes brīdī nav tikai izglītības iestāde. Tā varētu kļūt par lokālu drošības punktu – vietu, kur ir ģenerators, dzeramā ūdens rezerve, iespēja uzlādēt telefonu un saņemt informāciju. Dažviet šādu funkciju varētu pildīt pašvaldības ēka, citviet pasta nodaļa, veikals vai degvielas uzpildes stacija. Īpaši svarīgs šis jautājums ir reģionos. Jo lielāks attālums līdz pilsētai un jo mazāk alternatīvu pakalpojumu, jo nozīmīgāks krīzes laikā kļūst katrs lokāli pieejamais resurss. Ja mazā apdzīvotā vietā ir tikai viens veikals, viena degvielas uzpildes stacija un viena publiska ēka, to spēja turpināt darbu ilgstoša elektrības pārrāvuma laikā kļūst par sabiedrības drošības jautājumu.
Vienlaikus jāsaprot, ka nevaram sagaidīt, ka katrs mazais veikals, pasta nodaļa vai degvielas uzpildes stacija tikai par saviem līdzekļiem kļūs par civilās aizsardzības objektu. Taču nevaram arī pieņemt, ka sabiedrības noturību nodrošinās tikai valsts institūcijas. Valstij un pašvaldībām kopā ar uzņēmumiem būtu jāspēj identificēt vietas, kurām krīzes gadījumā ir īpaša nozīme konkrētajai kopienai, un jāvienojas, kā nodrošināt to darbību. Iespējams, jāstrādā pie publiskā un privātā sektora sadarbības modeļu attīstības. Bet vispirms mums ir nepieciešama skaidra izpratne, kādi pakalpojumi cilvēkiem būs vajadzīgi brīdī, kad ierastās sistēmas nedarbosies. Arī biznesam šajā sistēmā ir daudz lielāka loma, nekā reizēm paši uzņēmumi apzinās. Liels pārtikas tirgotājs, degvielas uzpildes staciju tīkls, telekomunikāciju uzņēmums, banka, loģistikas uzņēmums vai aptieka krīzes laikā nodrošina ne tikai komercpakalpojumu. Tas kļūst par daļu no sabiedrības funkcionēšanai nepieciešamās infrastruktūras. Tāpēc uzņēmumu noturība ir arī sabiedrības noturība.
Uzņēmumiem pēc šīs nedēļas nogales būtu vērts uzdot sev ļoti praktiskus jautājumus. Cik ilgi spējam turpināt darbību bez elektrības? Kas notiek, ja vienlaikus pazūd mobilie sakari un internets? Vai spējam pieņemt maksājumus? Vai darbojas piekļuves kontroles, drošības un ugunsdrošības sistēmas? Vai varam sazināties ar darbiniekiem? Vai svarīgākie dati un sistēmas ir pieejami? Vai ģenerators darbojas un tam ir pietiekami daudz degvielas? Var būt perfekti izstrādāts biznesa nepārtrauktības plāns un rezerves ģenerators, bet ko tas dod, ja nedarbojas kritiski svarīgs piegādātājs? Ja šoferis nevar uzpildīt degvielu? Ja darbinieki netiek uz darbu applūduša ceļa dēļ? Ja noliktava darbojas, bet preces nav iespējams piegādāt klientiem?
Tieši šeit klimata risku novērtēšana no šķietami abstraktas tēmas kļūst par ļoti praktisku uzņēmuma vadības instrumentu. Uzņēmumam nav jāspēj paredzēt, kurā datumā būs nākamā vētra. Tam ir jāsaprot sava ievainojamība. Kādi notikumi var ietekmēt uzņēmuma darbību, kuri procesi ir viskritiskākie, kādas ir savstarpējās atkarības un ko iespējams darīt jau šodien, lai potenciālos zaudējumus samazinātu.
Latvijā uzņēmumiem jau ir pieejami instrumenti, kas ļauj strukturēti izvērtēt fiziskos un pārejas klimata riskus, tostarp klimatariski.lv. Taču būtiskākais nav pats novērtējuma dokuments vai tabula. Vērtīgākais ir process, kas uzņēmuma vadībai liek uzdot jautājumu: kas notiks ar mūsu biznesu, ja apstākļi, kurus šodien uzskatām par pašsaprotamiem, uz laiku vairs nepastāvēs?
72 stundu gatavība nav nepieciešama tikai kara gadījumam
Pēdējos gados par 72 stundu gatavību, ārkārtas situāciju somu, civilās aizsardzības paziņojumiem un lietotni “112 Latvija” daudz runāts valsts drošības un militārā apdraudējuma kontekstā. Ģeopolitiskajā situācijā tas ir saprotami. Tomēr tā rezultātā var rasties maldīgs priekšstats, ka šie instrumenti mums būs vajadzīgi tikai kara gadījumā. Bet civilā aizsardzība ir daudz plašāka. 72 stundu gatavība ir vajadzīga ne tikai karam. Tā ir gatavība situācijai, kurā vairākas dienas nav pieejama ierastā infrastruktūra: elektrība, ūdensapgāde, sakari, maksājumu sistēmas vai iespēja brīvi pārvietoties. Arī lietotne “112 Latvija” nav tikai par militāru apdraudējumu. Tā ir daļa no mūsu spējas saņemt informāciju un rīkoties dažādās ārkārtas situācijās, tostarp vētru, plūdu un citu dabas apdraudējumu laikā.
Tāpēc pēc aizvadītās nedēļas nogales katram sev būtu vērts uzdot ļoti vienkāršu jautājumu: cik gatavs šādai situācijai biju es? Ja elektrības nav 24 vai 48 stundas, vai mājās būtu pietiekami daudz dzeramā ūdens? Vai būtu uzlādēta ārējā baterija? Kabatas lukturis un baterijas? Radio? Nepieciešamākie medikamenti? Nedaudz skaidras naudas situācijai, kad nedarbojas maksājumu termināļi? Vai automašīnas degvielas tvertne nebūtu gandrīz tukša? Vai zinātu, kur meklēt uzticamu informāciju, ja internets un mobilie sakari būtu traucēti?
Un, kas ir tikpat būtiski, vai mēs zinātu, kā šādā situācijā klājas cilvēkiem mums apkārt? Sabiedrības noturība nav tikai individuāla gatavība. Tā ir arī spēja pamanīt tos, kuri krīzes situācijā kļūst ievainojamāki – seniorus, cilvēkus ar kustību ierobežojumiem, ģimenes ar maziem bērniem vai cilvēkus, kuru veselībai nepieciešamas elektriski darbināmas ierīces.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka mēs nevaram uzbūvēt valsti, uzņēmumu vai mājsaimniecību, kuru neietekmēs neviena vētra, lietusgāze, plūdi, sausums, karstuma vilnis vai elektroapgādes traucējums. Mēģinājums novērst pilnīgi visus riskus būtu gan neiespējams, gan nesamērīgi dārgs. Taču mēs varam daudz labāk saprast, kur esam ievainojami. Un varam beidzot pieņemt, ka gatavošanās klimata riskiem nav panikas celšana. Tā ir tāda pati racionāla risku vadība kā ugunsdrošība, kiberdrošība vai finanšu risku pārvaldība.
Aizvadītās nedēļas nogales vētra ir beigusies. Elektrības padeve tiks atjaunota, koki novākti, ceļi sakārtoti, un ikdiena atgriezīsies ierastajās sliedēs. Bet ko mēs katrs no šī būsim mācījušies un izmainījuši?