Doties garākā velobraucienā plāns bija jau sen. Līdz šim bija braukti krietni īsāki gabali, šoreiz tēmējām uz 100 km (sanāca vairāk), tādēļ meklējām taisnu un viegli braucamu ceļu. Izvēle krita uz zaļo dzelzceļu, kas ved uz Gulbeni. Reiz šeit aktīvi kursēja vilciens, bet sliedes jau labu laiku netiek izmantotas un tagad te par dzelzceļa vēsturi liecina vien taisna, stingra seguma taka.

Mēs ceļu sākām no Melturiem, bet patiesībā iespējams uzsākt jebkurā posmā – piemēram, no Ieriķiem, no Jaunpiebalgas vai jebkuras citas pieturas.

Uzreiz jāsaka – šis nebija brauciens, kurā vērot skaistas ainavas, ja vien neplāno nogriezties no dzelzceļa uz kādu brīdi, lai aplūkotu tā tuvumā esošās apdzīvotās vietas. Toties dabas šeit – pa pilnam. Satikām gan stirnas, gan pāris čūskas – gan beigtas, gan dzīvas. Pa ceļam bija arī lieliska vieta, kur varēja nopeldēties. Google karte rādīja, ka tas esot Gulbenes ezers, bet tas atradās netālu no Dzērbenes, pavisam ne tuvu pilsētai, kas nes Gulbenes vārdu.