Mums Latvijā bieži min Zviedriju kā paraugvalsti, kur gandrīz viss esot sakārtots līdz perfekcionismam īpaši vides jomā un ar to saistītajiem jautājumiem. Tomēr, iepazīstoties ar zviedru kolēģu viedokļiem, secinām, ka arī mūsu kaimiņvalstī nebūt nav tik koši un perfekti. Atklājas līdzīgas problēmas, kādas vērojamas pie mums. Savtīgas viedokļu interpretācijas un pamatotu pasākumu uzdošana par kaitīgiem, raksturo situāciju gan te, gan Zviedrijā. Turpmākajā tekstā par vienu no tām.
Vēl nebijis vides skandāls?
Mežsaimnieks Gunnar Lindén – strādā ar vides aizsardzības jautājumiem LRF Skogsagarna (Meža Īpašnieku federācijā)
Nesen Zviedrijas Meža aģentūra (Skogsstyrelsen) paziņoja, ka uz kādu laiku jāpārtrauc ieguldīt līdzekļi galvenajos biotopos ziemeļrietumu Zviedrijā. Līdzekļu piešķiršana uz laiku atcelta, jo esošais biotopu modelis neder šai Zviedrijas daļai.
Jau iepriekš esmu rakstījis par problēmām Zviedrijas ziemeļrietumos, norādot nepieciešamību izvērtēt tur esošo biotopu pārvaldību. Lieliski, ka tas beidzot tiek darīts!
Vides aktīvistu reakcija nebija ilgi jāgaida. Izteiktie vārdi ir skaļi, taču tiem, kuri ir iesaistīti problēmas risināšanā un domā par sacītā nozīmi, izteikumi šķiet gluzī vai nožēlojami. Zviedrijas Dabas aizsardzības pārvalde (Naturskyddsföreningen) raksta, ka šī ir viena no lielākajām aizmāršībām, kas piedzīvota jautājumos par Zviedrijas dabas saglabāšanu. To sauc par informācijas liegumu. Par spīti tam, visi ļoti labi zina, ka Zviedrijas Meža aģentūra nepārtrauks informācijas iegūšanu un arī pārvaldības modeļa lietošanu, kas šajā reģionā nedarbojas un radīs neparedzamas sekas. Neviena biotopa inventarizācija nav norisinājusies pirms lēmuma pieņemšanas. Biotopus reģistrēja saistībā ar mežizstrādes paziņojumiem un nav nekādu pierādījumu, ka zema aktivitāte reģionā liks tos apmeklēt. Balstoties uz apmeklējumu statistiku, varas institūcijām būs tieši tādas pašas spējas ieteikt vai lemt par oficiālu aizsardzības ieviešanu.
Greenpeace ziņo, ka tas ir līdz šim nepieredzēts vides skandāls. Kādā pasaulē dzīvo Greenpeace? Kādus vārdus viņi izmanto, runājot par liela mēroga naftas noplūdēm, mucām ar toksiskām vielām jūras dibenā vai ķīmisko vielu noplūdi Tekomantorpā un Hallandes tuneļa izbūvi? Šķiet, vienā valsts daļā izpratne par to, kas ir nopietns skandāls, ir mainījusies.
Jautājums galu galā ir: vai lēmums ir kaitīgs videi. Gribu teikt, ka pretēja rīcība būtu videi daudz kaitīgāka, tā liktu turpināt tādā pat garā reģistrēt biotopus ziemeļrietumu Zviedrijā.
Zviedrijas politiķi un vides aizsardzības institūcijas jau iepriekš ir ieņēmušas pozīciju neuzsvērt meža aizsardzības nozīmību ziemeļrietumu Zviedrijā (vismaz ne kalnu mežos). Šādas rīcības iemesls: veicot turpmākus ieguldījumus, robežieguvumi būtu zemi. Mežu aizsardzības mērķi vides aizsardzības jomā turpmāk attiecas tikai uz kalnu mežiem. Puse no kalnu mežiem jau oficiāli ieguvuši aizsargājamās vides statusu, bet vairums no atlikušās daļas ir izslēgta no mežsaimniecības citos veidos.
Zviedrijas Dabas aizsardzības pārvalde un citas vides aizsardzības organizācijas bieži vien izvēlas neiekļaut kalnu mežus teritorijās, ko parasti atzīst kā aizsargājamos mežus. Tādēļ skaitlis ir ievērojami zemāks, bet oficiālais pamatojums – kalnu apvidus meži nav tik saimnieciski nozīmīgi, kā citi, lai tos uztvertu kā prioritārus.
Biotopi tiek pakļauti lielākai kontrolei ar katru meža zemes ieskaitījumu rezervēs – gan oficiālo, gan brīvprātīgo. Pretēji sabiedrības interesēm, biotopu inventarizācijas ietvaros tika lemts palielināt rezerves ziemeļos uz citu reģionu rēķina. Šobrīd tiek izsmelts iestāžu vides aizsardzības budžets izdevumiem par tādiem kalnu mežiem, kurus, saskaņā ar Mežsaimniecības likuma 18. pantu, nedrīkst izcirst.
Mežsaimniecības uzņēmumi, kuriem pieder teritorijas vairākās valsts daļās, protams, saskaņā ar sertifikāciju, dod priekšroku savus ieguldījumus pievienot atslēgas biotopiem. Tādēļ ka neviens nevēlas atdot vairāk par 5% no zemes un vismazāk atslēgas biotopu atrodas tieši ziemeļrietumos, brīvprātīgo rezervju apjoms palielinās kalnu reģionos. Iepriekš minētais notiek pat neskatoties uz to, ka no rezervēm būtu lielāka jēga zemākās valsts daļās un piekrastē.
Lielākā daļa privāto meža īpašnieku brīvprātīgi saudzē vismaz 5% sava meža. Savukārt īpašnieki ziemeļrietumu Zviedrijā riskē ar ļoti lielu saimnieciskās nozīmes mežu platību zaudēšanu, jo tā ir klasificējama kā nozīmīgs biotops. Sabiedrība nav gatava piešķirt šādu oficiālu aizsardzības statusu, jo tad īpašums kļūs par finansiālu risku, kas jāsaglabā un kur jāattīsta dabas vērtības, piemēram, jāļauj mežam novecot pirms ciršanas. Sistēma, kas soda tos, kam dabas vērtības ir nozīmīgas, ilgtermiņā noteikti neatstās labas sekas uz vidi. Vides aizsardzības organizācijām tas būtu jāsaprot. Tādēļ viņu skaļās vaimanas izklausās pēc tīra populisma un liecina par pilnīgu pragmatisma trūkumu.