Arī es esmu spēlējis datorspēles, taču tās likušas pasmaidīt, zinot, uz ko patiesībā ir spējīgi ieroči. Kaut vai apzāģēta bise, ko spēlē tur vienā rokā. Reālajā dzīvē, zinot tās pašas bises jaudu, es jau tad zināju, ka tas nav iespējams. Man tas uzreiz salikās kopā ar realitāti, jo mājās bija medību ieroči. Bet jaunietim, kuram šādas iespējas nav, rodas nepareizs priekšstats. Un tad spēli var sākt no gala. Šie cilvēki, kā tu pareizi saki, nesaprot, cik šaura ir robeža starp ir un nav. Kas ir pirms un kas ir pēc sprūda mēlītes nospiešanas. Mednieks un viņa bērni zina, cik tas ir neatgriezenisks process, par kura uzsākšanu jāpieņem lēmums. Lēmums, par kura sekām ir jāuzņemas atbildība. Vienmēr! Un arī pret savu dzīvību, to saprotot, tu izturies citādi, apzinoties tās vērtību.
Protams, dažs labs no draugiem mani uzskata par galīgu dullu, kurš varbūt iet kādu soli tālāk, nekā šķiet pieļaujams. Taču es zinu, cik tālu es drīkstu iet. Jā, varbūt kādreiz ir vēlme uzzināt, vai var spert vēl vienu soli. Visus mūs taču urda piedzīvojumu meklētāju un izzinātāju gars! Jā, arī pieaudzis vīrietis mēdz izzināt apkārtējo pasauli kā mazs bērns.