Jau kopš 90. gadiem ir viena parādība, kas, man šķiet, Latvijai nav visai labvēlīga: tās ir latviešu bailes neatrasties tur, kur viss notiek, – jāstāv pēc iespējas tuvāk varai un naudai. Šī vilkme, angliski to sauc par FOMO – fear of missing out. Tāda domāšana – ja tu neesi šajās aprindās, ja tu neesi šajā insaideru lokā, tev klāsies grūti. Tā tas bija ar Banku Baltija, tā bija ar Jūrmalas festivālu...

(...)

Manuprāt, latvietis ir ļoti stiprs, kad viņš jūt spēcīgu aizmuguri. Tagad, kad visi it kā ir pret Krieviju un pret Putinu un tā tālāk, kad lielais vairākums ir ar šādu nostāju, tu ne ar ko neriskē, ja šim vairākumam piebiedrojies. Bet, ja pēkšņi pēc kādiem pieciem gadiem situācija būs nedaudz atšķirīga, es domāju, ka ne viens vien latvietis varētu mierīgi nostāties citā pozīcijā. Man šķiet, ka šeit arī izpaužas šī latviešu tieksme vienmēr būt kopā ar lielo pūli, ar vairākumu, neizcelties. Ir ļoti viegli būt principiālam, kad visi visapkārt tev piekrīt. Grūtāk ir būt principiālam tad, kad tu ej pret straumi. Tā kā tas slavenais gadījums, kad viens no Latvijas vadošajiem mūziķiem ap 2011. gadu 9. maijā dziedāja pie Uzvaras pieminekļa, bet tagad teica, ka tas jāvāc nost. (...)

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/varetu-krist-ari-zemak-21391