Valsts mežu pārvaldības modeļi Baltijā un Ziemeļeiropā balstās atšķirīgos institucionālos principos – Baltijas valstis izmanto centralizētus, uz tiešu saimniecisko peļņu vērstus modeļus, kamēr Ziemeļvalstis plašākas sabiedriskās saistības un bioloģisko daudzveidību integrē tieši biznesa struktūrā.

Latvijā AS Latvijas valsts meži (LVM) darbojas kā valsts akciju sabiedrība ar izteiktu komerciālu fokusu, pārvaldot gan mežizstrādi, gan infrastruktūru, nodrošinot augstu dividenžu līmeni valsts budžetā. Igaunijā – RMK – uzņēmums ir valsts tiesību subjekts kā valsts kompetences centrs, kas apvieno komercdarbību ar izteiktāku sabiedrības rekreācijas un dabas aizsardzības funkciju tiešu finansēšanu. Savukārt, Somijas Metsähallitus tika izveidots kā unikāls hibrīdmodelis. Valsts uzņēmums ir sadalīts komercstruktūrā, kas ietver gan mežizstrādi un nekustamo īpašumu pārvaldību, gan publisko sektoru, kas pārvalda nacionālos parkus un dabas aizsardzību, saņemot atsevišķu valsts budžeta finansējumu. Zviedru Sveaskog ir valsts mežu uzņēmums, kas darbojas kā tīrs tirgus spēlētājs, taču tam ir stingri noteikti valsts mērķi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, atvēlot ievērojamu daļu platību dabas aizsardzībai t.s. ekoloģisko mežu apsaimniekošanai.

Kādi ir ieņēmumi?

Baltijas un Ziemeļvalstu meža nozares uzņēmumu finanšu rādītājus 2024. un 2025. gadā kopumā pozitīvi ietekmēja augstās apaļkoksnes tirgus cenas, neskatoties uz realizētā apjoma kritumu. Zemāk apkopoti valsts mežu uzņēmumu kopējie ieņēmumi – apgrozījums – un aprēķinātie ieņēmumi uz vienu valsts iedzīvotāju:

Latvijas augstais rādītājs, rēķinot uz iedzīvotāju, skaidrojams ar to, ka LVM pārvalda salīdzinoši lielāku valstij piederošo mežu īpatsvaru – ap 50% no valstī esošajiem mežiem, kamēr Zviedrijā un Somijā dominē privātie mežu īpašnieki, valsts uzņēmumiem pārvaldot mazāku kopējā tirgus daļu.

Mežizstrāde un koksnes Baltijā un Ziemeļvalstīs

Ikgadējie mežizstrādes apjomi skaidri parāda saimnieciskās darbības mērogu attiecībā pret valsts lielumu un uzņēmumu mērogu.

Latvijā realizācijas apjomi stabili turas robežās starp 5,5 un 6,0 miljoniem kubikmetru apaļkoksnes sortimentu gadā – vidēji ap 1,66 miljoniem m³ vienā ceturksnī. Apjoms tiek stingri regulēts ar valdības apstiprināto maksimāli pieļaujamo koku ciršanas apjomu 5 gadu periodam. Igaunijas RMK apjoms svārstās ap 3,8 līdz 4,2 miljoniem kubikmetru gadā. Pēdējos gados Igaunijas valdība ekoaktīvistu spiediena dēļ ir ievērojami samazinājusi RMK valsts mežizstrādes apjomus, lai novērstu konfliktus ar vides organizācijām un daļu sabiedrības.

Somu Metsähallitus valsts mežos gadā izstrādā ap 6,0 līdz 6,5 miljoniem kubikmetru. Te jāatzīmē, ka kopējais Somijas apjoms, ieskaitot privātos mežus, gadā pārsniedz 70 miljonus m³. Zviedrijas valsts mežu uzņēmums Sveaskog izstrādā aptuveni 10,5 līdz 11,5 miljonus kubikmetru koksnes gadā. Līdzīgi kā Somijā, tā ir tikai neliela daļa no valsts kopējā tirgus, jo lielākā daļa mežu pieder privātpersonām un korporācijām. Koksnes tirgū 2025. un 2026. gadā ir vērojama cenu stabilizēšanās pēc iepriekšējo gadu krasajām svārstībām.

Ziemeļvalstu un Baltijas apaļkoksnes tirgi ir cieši integrēti, ko apliecina LVM izmantotie cenu noteikšanas mehānismi, kas balstās uz reģiona valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas – vidējiem rādītājiem. Atšķirības reģionos nosaka vietējie faktori un loģistika.

Cenas Baltijā, tomēr, var būt arī augstākas nekā Ziemeļvalstīs vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem ir izejvielu trūkums uz vietas. Baltijas valstīs ir ļoti labi attīstīta kokapstrādes un granulu ražošanas jauda, kas bieži pārsniedz vietējo valsts mežu mežizstrādes nodrošināto koksnes apjomu. Ietekme ir Ziemeļvalstu kooperatīvu struktūrai, jo Zviedrijā un Somijā milzīgajiem meža īpašnieku kooperatīviem, piemēram, Södra vai Metsäliitto, ir ilgtermiņa piegādes līgumi ar savām rūpnīcām. Tas pasargā to iekšējo tirgu no krasām biržas cenu svārstībām. Būtiskas ir importa un loģistikas izmaksas. Tā kā Baltijas jūra kalpo kā tiešs loģistikas maršruts koksnes plūsmai uz Skandināvijas celulozes rūpnīcām, cenas Baltijas ostās un piekrastes reģionos tiek uzturētas konkurētspējīgā līmenī ar Skandināvijā esošajām.

Problēmas un izaicinājumi Baltijas jūras reģionā

Visā reģionā pieaug mizgraužu, īpaši egļu astoņzobu mizgrauža postījumi, vētras un meža ugunsgrēku riski, kas piespiež veikt sanitārās cirtes un samazina plānoto koksnes kvalitāti. Būtiska problēma ir Eiropas Savienības noteikto regulējumu spiediens. Dabas atjaunošanas regula un stingrākās bioloģiskās daudzveidības prasības, piemēram, veco audžu saglabāšana, jūtami ierobežo saimnieciskajai darbībai pieejamās platības. Tas, protams, palielina mežizstrādes izmaksas pat par 15-18%. Samilzuši interešu konflikti sabiedrībā un tam ir liela ietekme uz nozaru attīstību un konkurētspēju. Baltijas valstīs, īpaši Latvijā, pastāv izteikta plaisa starp sabiedrības vēlmi pēc dabas saglabāšanas un valsts struktūru fokusēšanos uz maksimālas peļņas gūšanu budžetam. Nenoliedzami, ka pastāv arī sertifikācijas un tirgus riski. Eksporta tirgu pasliktināšanās Eiropas būvniecības sektorā bremzē kopējo pieprasījumu, lai gan vietējais enerģētiskās koksnes tirgus saglabājas svārstīgs.

Ko varam secināt?

Ir novērojams t.s. efektivitātes paradokss, kad Baltijas valstu mežu pārvaldības modeļi – īpaši LVM – monetārā izteiksmē uz vienu iedzīvotāju strādā efektīvāk nekā Ziemeļvalstu analogi, pateicoties centralizācijai un intensīvai apsaimniekošanai. Ziemeļvalstis – Somija, Zviedrija – ir tālāk pavirzījušās ekosistēmu pakalpojumu un bioloģiskās daudzveidības integrēšanā valsts mežu bilancē, pat ja tas īstermiņā samazina tiešo peļņu. Jau tagad ir skaidrs, ka Baltijas jūras reģionā nākotnē būs resursu nepietiekamība. Pieaugošie mežizstrādes ierobežojumi dabas aizsardzības dēļ nozīmē, ka meža nozares uzņēmumi vairs nevarēs audzēt ieņēmumus uz apjoma rēķina, bet būs jāpaļaujas tikai uz inovācijām un augstāku koksnes pievienoto vērtību.

Kāda būs tuvākā nākotne?

Jau tagad valsts mežu apsaimniekotāji investē tehnoloģijās, kas ļauj koksni izmantot tekstila, bioplastmasas un augstas pievienotās vērtības būvmateriālu ražošanā, aizstājot fosilos resursus. Būtiska ir atjaunojamās enerģijas projektu loma meža zemju apsaimniekošanas kontekstā. LVM, Metsähallitus un Sveaskog aktīvi attīsta vēja un saules parku projektus valsts mežu teritorijās, kas kļūs par jaunu, no koksnes cenām neatkarīgu ieņēmumu avotu. Attīstīsies arī oglekļa kredītu tirgi. Valsts meži tiks vadīti tā, lai maksimizētu CO₂ piesaisti, saņemot par to finansiālu atlīdzību vai sertifikātus starptautiskajos tirgos. Tiek veidota ekosistēmu pakalpojumu uzskaite. Nākotnes bilancēs iekļaus ne tikai koksnes vērtību, bet arī meža sniegtā ūdens filtrāciju, augsnes aizsardzību un sabiedrības veselības ieguvumus – kā to jau ievieš Igaunijas valsts meži un tas ir nostiprināts viņu stratēģijā līdz 2028. gadam.

Dabas aizsardzības ierobežojumi reģionā

Dabas aizsardzības platību īpatsvars valsts mežu uzņēmumos būtiski ietekmē komerciālo kapacitāti. Šie procenti ataino zemes platības, kurās saimnieciskā darbība ir pilnībā aizliegta vai stipri ierobežota:

Latvijā 26,13% no visas LVM apsaimniekotās teritorijas – 0,42 miljoni hektāru – 2024./2025. gadā tika apsaimniekoti ar primāro mērķi – dabas aizsardzība. Saimnieciskā darbība augstvērtīgas koksnes ražošanai ir atļauta 74,7% platību. Kopējā valsts mērogā, ieskaitot privātos mežus, stingri ierobežojumi ir ap 13,3%. Igaunijā aptuveni 30% no RMK pārvaldītajiem mežiem ir pakļauti stingrai aizsardzībai un tur mežizstrāde ir aizliegta. Tas ir augstākais rādītājs Baltijā. Pārējā daļā tiek piemēroti mainīgi ierobežojumi, piemēram, putnu ligzdošanas miera periods.

Zviedrija Sveaskog 26% no uzņēmuma kopējām zemes platībām ir pilnībā izslēgti no mežsaimnieciskās darbības. Tas ietver gan ekoparkus, gan brīvprātīgi atstātos dabas aizsardzības biotopus. Aptuveni 13% no visiem Somijas Metsähallitus mežiem ir aizsargāti, to lielākā daļa atrodas ziemeļos. Uzņēmuma komerciālajā sektorā – Forestry Ltd – mežizstrāde ir pilnībā aizliegta dabas rezervātos, kas aizņem ap 10% no valsts kopējās mežu platības.

Jāuzsver, ka ES Dabas atjaunošanas regula un Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģija rada būtiskus ilgtermiņa izaicinājumus Ziemeļvalstu un Baltijas valstu tautsaimniecībai. Tās mērķis ir līdz 2030. gadam ieviest atjaunošanas pasākumus vismaz 20% Eiropas Savienības sauszemes teritoriju, bet līdz 2050. gadam – visās degradētajās ekosistēmās. Nenoliedzami, ka būs koksnes resursu deficīts. Regulas pilna ieviešana un visu t.s. seno un pirmatnējo mežu stingra aizsardzība var liegt saimniecisko darbību līdz pat 1,6 miljonos hektāru produktīvo mežu Baltijas jūras reģionā. Tas nozīmē koksnes ieguves samazināšanos par aptuveni 8 miljoniem kubikmetru gadā.

Lai mazinātu triecienu Ziemeļvalstu un Baltijas meža īpašniekiem un valsts uzņēmumiem, pašlaik tiek izstrādāti jauni ekosistēmu pakalpojumu maksājumu modeļi un dabas kredītu sistēmas. Tādējādi tiks maksāts nevis par nocirstajiem kubikmetriem, bet gan par saglabāto bioloģisko daudzveidību

Eiropas Savienībā veiktie pētījumi rāda, ka mežizstrādes apjomu samazinājums Eiropā par aptuveni 25 miljoniem m³ novedīs pie tā, ka divas trešdaļas šī apjoma tiks importētas un nocirstas trešajās valstīs .

Vēja parku attīstības tiesiskie regulējumi valstu mežos

Atjaunojamās enerģijas integrācija Ziemeļvalstu un Baltijas valsts mežu zemēs šobrīd piedzīvo strauju tiesisko un politisko attīstību.

Latvijā tiesiskais pamats ir Ministru Kabineta Noteikumi Nr. 350, kas nosaka publiskas personas zemes apbūves tiesību piešķiršanas kārtību vēja parku moduļu ierīkošanai. LVM rīko publiskas izsoles par apbūves tiesībām. Sākotnēji lielas platības tika nodotas izpētei – piemēram, 2023. gada izsolēs nodoti virs 44 000 ha. 2025. gada maijā Zemkopības ministrs uzdeva pārtraukt jaunu līgumu slēgšanu par vēja parku attīstību. Tam par iemeslu bija nepieciešamība pēc caurspīdīgāka sabiedriskā dialoga un skaidrākiem nosacījumiem vietējām pašvaldībām.

Ziemeļvalstīs regulējums nav tik centralizēts un ir vairāk vērsts uz pašvaldību veto tiesībām un reģionālo plānošanu. Sveaskog Zviedrijā darbojas kā zemes iznomātājs komerciāliem vēja parku attīstītājiem. Sveaskog pats turbīnas neuzstāda, bet gūst pastāvīgus nomas ieņēmumus. Zviedrijas likumdošana pieprasīja stingru kompensāciju sistēmu vietējām kopienām un sāmu ziemeļbriežu tradicionālo ganību teritoriju interešu ievērošanu. Somijas modelis tiek uzskatīts par visveiksmīgāko reģionā. Valsts uzņēmumam Metsähallitus ir tiesības pašam veikt vēja parku zonēšanu un sākotnējo attīstību – licencēšanu, ietekmes uz vidi novērtējumu – un pēc tam nodot gatavus projektus investoriem, nodrošinot valstij maksimālu labumu.