Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāja Māra Liopas un portāla zemeunvalsts.lv redaktora Paula Rēveļa saruna ar Valsts meža dienesta (VMD) ģenerāldirektori Ainu Stašāni
Latvijā mežu nozarē daudzi jautājumi ir nostiprināti vai ietverti likumos un, ja tā var sacīt, tos pastiprina sertifikācija.
Pusotra mēneša laikā pilnīgi visu VMD sistēmu iepazinusi neesmu, turpinu to darīt. Cilvēkam nevar ievietot zibatmiņu, lai viņš uzreiz rīkotos, kā nepieciešams! Ja visu robotizētu, vadītāji nebūtu nepieciešami. Esmu “saņēmusi” ļoti nozīmīgu valsts iestādi ar visu, ko tā ietver, ar visu, kas “tajā iekšā”.
Ciktāl saprotu nozares specifiku: sertifikācijas procesā tiek sertificēts (attiecīgi pārbaudīts) gan mežs, gan meža apsaimniekošana. Valsts meža dienestam tieša sakara ar sertifikāciju nav, dienests sertifikāciju neuzrauga un nesertificē, bet, domāju, par tiem mežiem un nozares uzņēmumiem, kas ir sertificēti, mēs varam būt droši: tur viss ir kārtībā, sākot ar vides un ilgtspējas jautājumiem un turpinot ar visu pārējo. Ja tā var sacīt: sertificētos uzņēmumus īpaši vai pārlieku varam neuzraudzīt.
Sertifikācijas standartos nacionālie likumi prevalē pār standartu normām. Sertifikācija ir labprātīgs process, bet – labāk – ja, darbojoties nozarē, esi sertificēts.
Pieņemu, ka jebkam, ko cilvēks dara vai lemj, ir pozitīvs nolūks. Jā, pozitīvs! Protams, mēs dažādus nolūkus varam dažādi risināt, bet, uzskatu, ka ar cilvēkiem viss ir kārtībā. Cits jautājums: vai un kā darbinieki strādā, kā sasniedz no viņiem sagaidāmos rezultātus.
Kādu laiku meža nozarē runā un spriež par nepieciešamību Valsts meža dienestu reformēt. Vai, stājoties amatā, šis bijis viens no uzdevumiem?
Neviens man nav uzdevis reformēt VMD! Vismaz tiešā veidā, nē! Bet – pārmaiņas ir neizbēgama lieta, un, visticamāk, pārmaiņas būs! Ir daudz lietu, procesu un jautājumu, ko varam pārveidot vai uzlabot. Šo to varam darīt ārēji nemanāmi, toties klienti to jutīs un būs apmierinātāki. Šo to varam risināt sarežģītāk, šis tas jārisina “skaļāk”. Mēs neesam represīva iestāde, mūsu uzdevums ir dot labumu sabiedrībai! VMD darbinieki vēršas pie manis ar ierosinājumiem.
Pārmaiņas būs, tā ir attīstība, bet vai to saukt par reorganizāciju vai par ko citu? Bet, būs – pārmaiņas būs!
Nozarei svarīgs jautājums – pirms krietni daudziem gadiem ik politiķis vai lēmējs skaisti runāja: birokrātiju nepieciešams samazināt! Meža nozarē strādājošie uzsver, ka daudz kas ir pārpārēm pārregulēts. Vai jums ir doma samazināt normatīvo dokumentu skaitu un ievērojamo procedūru apjomu? Nozare pēc tā ilgojas!
Mēs esam politikas īstenotāji, un mēs normatīvos aktus neražojam!
Jūs varat ieteikt un ietekmēt…
Jā, protams – varam ieteikt un ietekmēt! Nozares “laukumā”, kā redzams, ir daudz spēlētāju – Meža īpašnieku biedrība, Latvijas Mežu sertifikācijas padome, Latvijas Kokrūpniecības federācija, “zaļās” NVO un vēl, un vēl… Virkne sabiedrisko organizāciju un valsts pārvaldes iestāžu – tās visas var ietekmēt rezultātu – kādam būt regulējumam! Patlaban esošā situācija daudzus neapmierina. Dažiem ir labi, dažiem nepatīk, dažiem pat ļoti nepatīk. Domāju, normatīvo aktu (dokumentu) skaits nebūtu nopietnākais vai precīzākais birokrātijas apjoma rādītājs. Jūsuprāt, kam vajadzīga birokrātija?
Pašai birokrātijai!
Nē! Klasiskā teorija bilst, ka birokrātija ir domāta, lai pasargātu cilvēkus no politiķu patvaļas.
Birokrātiju gan it veikli var izmantot politiskos nolūkos.
Tas ir cits stāsts! Bet – mēs – VMD esam izpildvara, mēs īstenojam pieņemto politiku. Dienesta uzdevums ir raudzīties, lai attiecīgais normatīvais regulējums būtu piemērojams, sekojot nospraustajam mērķim, lai cilvēkiem šis regulējums būtu skaidrs un saprotams un darbotos sabiedrības labā. Tas ir mūsu – Valsts meža dienesta – uzdevums, saprast, vai sabiedrībai šis regulējums būs labvēlīgs. Esot spēkā vienādiem noteikumiem un apstākļiem, mēs pieņemam vienādus lēmumus.
VMD piedalās daudzu jautājumu risināšanā. Patlaban aktuāli ir mikroliegumi, kur bieži un viltīgi tiek norādīts uz VMD kā mikrolieguma noteicēju. Līdzībās runājot – ātruma pārsniedzējam uz lielceļa sodu “uzliek” radars, nevis soda noteicējs… Par mikroliegumiem runājot, VMD nosaka mikroliegumu, balstoties uz kāda eksperta sacīto.
Es labi zinu nepatīkamo pieredzi ar mikroliegumiem. Zinu arī to, ka nereti kritizē Valsts meža dienesta juristus, kam nevaru piekrist. Mēs atrodamies starp diviem dzirnakmeņiem: ja lemjam labvēlīgi īpašniekam, ko dara NVO? Dodas uz tiesu un mūsu lēmumu pārsūdz. Tieši tāpat notiek pretējā gadījumā, ja lēmums ir īpašniekam nelabvēlīgs, proti, mikroliegums tiek izveidots.
Situāciju esmu iepazinusi detalizēti. Fakts, ko īsti nesaprotu: pieņemu, ka mikroliegumus veido (iesaka veidot) tikai pēc eksperta atzinuma, bet mums nav, piemēram, situācijas sociāli ekonomiskā vērtējuma. Dienestam šādu speciālistu nav. Te redzu, ka VMD trūkst kompetences, bet viedoklis par sociāli ekonomisko ietekmi ir nepieciešams. Par šo jautājumu vēlos runāt un noteikti runāšu ar virsmežziņiem. Gatavojos mikroliegumu veidošanas procesā iesaistīt pašvaldības, mērķtiecīgi uzdodot tām jautājumus par konkrētiem gadījumiem. Šiem jautājumiem jābūt ļoti mērķtiecīgiem, negatavojos paprasīt vispārīgu viedokli! Pašvaldībām, saprotams, nebūs gana kompetentu speciālistu, lai uzrakstītu zinātnisku darbu šai jautājumā, bet arī tās ir izpildvara. Pašvaldību pārstāvjiem uz konkrētiem jautājumiem jāspēj atbildēt. Piemēram, kādā novadā mīt un strādā neliela meža īpašnieks, kas gūst no meža zināmu labumu, pelna un maksā nodokļus, ir darba devējs, ražo zināmu produkciju… šis apstāklis vai fakts līdz šim nekādi mikrolieguma izveides procesā nav vērtēts! Mans uzdevums ir iedarbināt attiecīgās sviras, lai mums būtu pamats vērtēt: kāds būs labums videi, kāds – vietējai pašvaldībai, kāds – īpašniekam. Reizēm nepieciešams izvēlēties – vai aizsargājam īpašu dabas teritoriju vai objektu, vai arī vietējais iedzīvotājs un īpašnieks mums saka ardievas un aizbrauc uz ārzemēm, vairs neinteresējoties par mežā notiekošo. Saprotu, ka procentuāli privātajos mežos liegumu nav pārlieku daudz, bet… ik gadījums skar konkrēta cilvēka vai ģimenes intereses. Patlaban mikroliegumu izveides principi darbojas tikai vienā virzienā, jautājumu plašāk neskatot.
Tieši tā! Un tas nekādi neskar NVO biedrus personiski. Mazā ērgļa mikroliegumu veidošana līdzinās konkrēta naudas apjoma atprečošanai. Meža īpašnieki gaida atbildi: cik daudz un kas mums ir nepieciešams. Jūsu sacītais ir ļoti patīkams pārsteigums!
Likuma tekstā starp citu ir teikts: mēs varam pieņemt lēmumu veidot mikroliegumu, bet tas nav obligāts pasākums! Ja veidojam mikroliegumu, tas nozīmē, ka kādā teritorijā parādās aizliegums kādai konkrētai darbībai. Ir iespējams vērsties pie meža īpašnieka ar aicinājumu vienoties: ko var un ko nevajadzētu darīt. Domāju, ja lieguma vietā būtu piedāvājums vienoties, īpašnieku attieksme un sadarbība ar viņiem būtu daudz, daudz citādāka.
Somijā šāda sistēma jau pastāv, un Latvijas lēmējiem tas ir zināms.
Ja jautājums ir par īpašuma tiesību aprobežošanu, pirmais, ko vajadzētu darīt: vienoties ar īpašnieku. Protams, ja neko nevar panākt, jārīkojas citādi, bet pamatā jābūt vai nu kompensācijas, vai līdzsvara mehānismam.
Nesen plašsaziņas līdzekļos parādījās Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) iniciētas publikācijas par mikrolieguma režīma neievērošanu, nogāztiem kokiem. Šādas situācijas nebūtu, ja pastāvētu vienošanās! Tas, par ko runā DAP – kontroles institūciju kapacitātes pastiprināšana – ir aizvakardiena! Tā ir pagātne! Es kā risinājumu redzu saprātīgu vienošanos. Tas, manuprāt, ir pareizais ceļš.
Mikroliegumu izveide faktiski ir VMD sagatavots administratīvais akts. Mēs varētu to mainīt uz administratīvu līgumu, tas būtu sākums! Protams, nepieciešamas izmaiņas regulējumā, bet ar šo vajadzētu sākt! Lai, aizsargājot biotopus, putnus, dzīvotnes, mēs nezaudētu cilvēkus!
Mežs un atkritumi. Jautājums, ko nereti apspriež sociālajos tīklos, publiskojot fotogrāfijas, izmestos dokumentus un līdzīgi. Ko šeit varētu darīt? Tas ir aktuāli!
Nerunāsim par audzināšanu, bet personisks piemērs. Esmu rīdziniece. Pirms apmēram gada Rīgā bija iespēja slēgt atkritumu apsaimniekošanas līgumu ar “Tīrīgu”, ko izdarīju, jo uzņēmums piedāvāja labus noteikumus, proti, nomāt konteinerus dalītajiem atkritumiem. Nomas maksa bija neliela, tas man ļāva samazināt t.s. apglabājamo atkritumu apjomu. Lielais konteiners pildītos lēnāk, pārstrādājamie atkritumi nonāktu pārstrādē utt. Šo iespēju likvidēja (atcēla). Pašreizējais atkritumu apsaimniekotājs šādu pakalpojumu vairs nepiedāvā. Pašvaldība ir izsludinājusi iepirkumu ar noteikumiem, kas būtu labi un noderīgi varbūt pagājušajā gadsimtā, bet ne tagad – 2020. gadā! Rīdziniekam “nav jāskraida riņķī ar kuļķenēm”, lai atrastu tuvāko dalīto atkritumu konteineru! Tas nav jādara! Vislabāk atkritumu šķirošana “darbojas” tuvāk mājām (dzīvesvietai). ZAAO ir lielisks piemērs tepat Latvijā, uzņēmums piedāvā cilvēkiem saprotamu un mums visiem nepieciešamu servisu! Ziemeļvidzemē nevienam nav nepieciešams atkritumus vest uz mežu vai grāvmalu!
Pašvaldībai ir jāpiedāvā tāds atkritumu apsaimniekotājs, kas ikvienam pašvaldības iedzīvotājam dod iespēju šķirot un kam ikviens var piezvanīt, ja mājā rit remonts un nepieciešams izvest būvgružus. Tā vietā tagad es meklēju informāciju tīmeklī, nezinot, vai sazvanītais uzņēmējs apsaimnieko būvgružus vai lielgabarīta atkritumus… Problēma ir pakalpojuma trūkums vai tā nepilnības. Netiek darīts nekas, lai nešķiroto atkritumu apjoms samazinātos. Tiešām un nopietni ceru uz jauno Rīgas Domi, kas šo jautājumu risinātu. Tas ir tikai un vienīgi pašvaldības uzdevums.
Atkritumu apsaimniekošanas jaudas Latvijā ir mazas un nepietiekamas. Daudz runā, ka būtu vajadzīga atkritumu pārstrādes rūpnīca. Jā, vajag! Pat ļoti… Riepas nav kur likt… Līdzko ir vēlme organizēti un kontrolēti pie šīs problēmas ķerties, nē… Šeit, nē! Sabiedrības protesti tiek uzklausīti un “vezums ar riepām” nekustas no vietas. Piesardzības princips pie mums, diemžēl, ir cieņā…
Medības. Nesenā Valsts kontroles it kā iedziļināšanās jautājumos, ko nesaprot… Bet vēlme skaļi un aizskaroši izteikties ir.
Personiski neesmu šajā jautājumā pārāk iedziļinājusies, bet kolēģi VMD jautājumu par vilkiem un lūšiem pētī. Jātiek skaidrībā, kādu uzskaites metodi mēs varētu pielietot. “Silava”, VMD un mednieki datus apkopo pēc atšķirīgām metodēm, jautājums: kā tos savietot un saprast, un padarīt saprotamus visiem, lai nerastos pārpratumi. Vai dati ir pareizi? Pretjautāšu: vai mēs zinām precīzi, cik cilvēku ir Latvijā? Aptuveni, jā, bet – precīzi?
Lāči. Zināms, rakstu darbos daudz aplūkots dzīvnieks, attieksme pret kuru mēdz būt vieglprātīga: lācītis, ķepainītis…
Par lāču ķepaiņu samīļošanu neizteikšos. “Lāča pakalpojumu” šai ziņā mums sniegusi Gaujas Nacionālā parka “lāču mamma” Velga Vītola ar skaistajiem stāstiem par Līgatnes lāčiem. Stāsti ir skaisti un aizkustinoši, bet… vai mēs zinām, kas prātā kaut vai sunim, vai kaķim? Bet mežā sastaptam lācim? Man ir ļoti mīlīga izskata kaķis, kas nemaz tāds nav! Cilvēku pārgalvība mani izbrīna!
Kā plānojat VMD darbības atspoguļojumu sabiedrībai?
Kāda, jūsuprāt, ir laba valsts pārvaldes iestāde?
Draudzīga! Vari vērsties kā pie savējā, kas palīdzēs! Un netraucēs.
Laba iestāde ir iestāde, kas labi izpilda savu darbu, iestāde, kas ir taisnīga, sniedz vērtību cilvēkam.
Nereti domāju: kādēļ sabiedrība maksā man algu, ko sabiedrība no manis vēlas, ko es varu dot. Mazliet filozofiski, bet man tas ir ļoti svarīgi. Komunikācijas plāns ar sabiedrību ir labi. Bet nekas neveido tēlu labāk,, kā labi padarīts darbs. Nekas cits. Mums lielākais darbs patlaban ir VMD stratēģijas izstrādāšana. Tas būs dokuments, kura tapšanā iesaistīsim pilnīgi visus dienesta darbiniekus. Katram jāspēj atbildēt: ko es daru VMD un ko vēlos paveikt? Tas ir ļoti neērts jautājums, bet… katram uz to nepieciešama pārdomāta un skaidra atbilde. Lai justu piederību, ikvienam iestādes darbiniekam jāsaprot iestādes uzdevums, misija, stratēģiski svarīgākie darbības virzieni… Tas būs ļoti svarīgs dokuments, pirmkārt, lai mēs paši saprastu, kur virzāmies.
Izmantotas Ainas Stašānes un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas