Valstij jākompensē mežu īpašniekiem radušies zaudējumi. Toverīšu sarkosomas piemērs...

zemeunvalsts.lv | 03.12.2018

No konkrētu amatpersonu lēmumiem atkarīgs, vai zemes īpašnieka mežs tiks aizsargāts, piemēram, ja runājam par meža biotopu. Zemes īpašniekiem vienmēr vajadzētu būt tiesībām uz zaudējumu kompensāciju, ja valsts ierobežo tiesības izmantot zemi. Tā raksta Zviedrijas zemnieku federācijas pārstāve Helena Jonssone un Zviedrijas zemnieku federācijas Meža īpašnieku pārstāvis Svens Eriks Hammars.

Kādam meža īpašniekam Vērmlandē viņa mežos tikusi aizliegta mežizstrāde, jo apgabala vadība uz viņa zemes atradusi aizsargājamu sēņu sugu - toverīšu sarkosomu. Mežs tā ir zaudējis ekonomisko vērtību, meža īpašnieks nesaņem nekādu kompensāciju.

Šis, diemžēl, ir viens no aplamajiem vides aizsardzības prasību piemēriem, kas riskē nobremzēt mežsaimniecības nozari, kā arī riskē ar darba vietu, labklājības, vides un lauku attīstību.

“Meža skaistāko vietu kopšana kļūs par uzņēmumu finanšu risku.”

Acīmredzami, rakstā minētais meža īpašnieks strādājis savā mežā tā, lai labvēlīgi apstākļi būtu un atrastos arī toverīšu sarkosomai. Rūpes par mežu un meža vides vērtību viņš dala ar simtiem tūkstošiem meža audzētāju Zviedrijā. Bet atbildīgās iestādes veido tādu politiku, kur meža īpašniekiem, kas rada īpaši aizsargājamas teritorijas, paaugstinās iespēja (risks) zaudēt šīs meža teritorijas.

Tā var būt ekosistēma retiem putniem, ziedu sugām vai, kā šajā gadījumā, biotops toverīšu sarkosomai. Ierobežojumus atbalsta Augu aizsardzības regulas. Tas ir veids, kā Zviedrija pilda ES dabas aizsardzības direktīvas. Tomēr Zviedrijas regulās prasīts daudz vairāk nekā ES direktīvās, kas paver iespēju nepamatotām interpretācijām no atbildīgo iestāžu puses.

Ierobežojumu draudi nozīmē, ka meža īpašniekiem zūd motivācija veidot un kopt mežu tā, lai dabas vērtības saglabātos. Meža skaistāko vietu kopšana un saglabāšana kļūs par īpašnieku finanšu risku.

Turklāt - ir netaisnīgi, ja viena valsts iestāde var lemt, ka meža īpašnieka zeme nebūs derīga mežsaimniecībā, klasificēt to kā meža biotopu vai iekļaut nogabalu augu sugu aizsardzībā. Mežs, kas kopts jau vairākās paaudzēs, pēkšņi kļūst bezvērtīgs.

Amatpersonām jāliedz iespēja pilnībā "izsist mežsaimniecības uzņēmumiem pamatu zem kājām" un iespaidot to dzīvotspēju. Kad mākslīgi radītas problēmas skar tos, kas saglabājuši dabas vērtības savos mežos, mēs zaudējam stimulu šādai darbībai ilgtermiņā. Zaudē ne tikai atsevišķi mežu īpašnieki, bet daba, lauku teritorijas un sabiedrība.

Tie īpašnieki, kas mežos nesaglabā vecos kokus, ļauj izcirtumiem aizaugt un nenodrošina iespēju augiem un dzīvniekiem attīstīties to dabiskajā vidē, samazina biznesa riskus. Ja šādi uzskati izplatīsies mežu īpašnieku vidū, tas nopietni skars un ietekmēs Zviedrijas dabu.

Lai pārvaldītu mežus ilgtspējīgi nepieciešamas drošas īpašuma tiesības. Drošība īpašumtiesībās veido atbildību un ilgtspējību. Zviedrijas ekonomika ir balstīta uz to, ka neviens nevar atņemt kādai personai to, kas tai pieder un to, ko tā ir izveidojusi. Mūsu valsts un mūsu ekonomika ir balstīta uz šo principu.

"Toverīšu sarkosomas lieta" ir pievērsusi pastiprinātu uzmanību brīdī, kad reģiona valdība pieprasījumā tiesai rakstīja: "Meža īpašniekam ir jāatskaitās, kāpēc viņš grib veikt meža izciršanu un ko viņš darīs ar gūtajiem ienākumiem".

”Rodas jautājums, cik nepieciešama šī ekonomiskā vajadzība ir un vai meža īpašnieks var segt nepieciešamību kādā citā piemērotā veidā. Vai viņam ir iespēja izcirst citu meža nogabalu? Vai viņš var pārdot daļu īpašuma? Vai īpašniekam ir citi aktīvi, ko viņš var pārdot, lai segtu ekonomiskās vajadzības? Vai viņam, tā vietā, lai izcirstu mežu, ir iespējams saņemt aizdevumu?”

Šādi reģiona valdība pārkāpj neatkarīgas objektīvas iestādes tiesības. No mūsu viedokļa tā ir nepamatota attieksme pret mežsaimniekiem, kuriem jāatskaitās, ko viņš vai viņa dara ar savu naudu, vai kuri tiek spiesti atstāt savu īpašumu. Diemžēl ar šādu attieksmi zviedru mežu saimnieki sastopas ļoti bieži.

Lai mežu īpašniekiem nebūtu jācieš no amatpersonu patvaļīgiem lēmumiem, nepieciešams likums, kas šādos gadījumos viņus aizsargā. Zemes īpašniekiem vienmēr vajadzētu būt tiesībām uz kompensāciju, ja valsts nosaka ierobežojumus tiesībām izmantot zemi.

Ja valstij būtu jāmaksā īpašniekiem radušies zaudējumi, institūcijas būtu spiestas aplēst, vai aizliegumi ir to vērti. Ja mežsaimnieciskās darbības apturēšana neko nemaksā, rodas risks, ka ierēdņi dod priekšroku personiski svarīgākām interesēm.

Šodien nav kompensāciju tiesību, kas saistītas ar augu aizsardzības noteikumiem. Augu aizsardzības noteikumu plašās interpretācijas iespējas atsevišķiem mežu īpašniekiem rada nopietnu tiesisko nedrošību. Neatkarīgi, kāds būs spriedums "toverīšu sarkosomas lietā", augu aizsardzības noteikumi pašreizējā formā ir un būs nepamatoti. Tie jāmaina!

Helena Jonssone, Zviedrijas zemnieku federācijas pārstāve

Svens Eriks Hammars, Zviedrijas zemnieku federācijas Meža īpašnieku pārstāvis

  Dalīties Facebook

Komentāri

Gatis Ziediņš
Arī mūsu Latvijā šī problēma ir samilzusi vēl nebijušā līmenī. Es dzīvoju un strādāju Gaujas nacionālā parka teritorijā. Mans darbs tieši saistīts ar mežiem. Es inventarizēju mežus, tai skaitā arī Gaujas NP teritorijā. Izgatavoju arī meža apsaimniekošanas plānus, atbilstoši Gaujas NP individuālo aizsardzības un izmantošanas noteikumu prasībām( MK noteikumi Nr. 317). Šo noteikumu 9. pants nosaka, kas GNP teritorijā ir aizliegts. Vēl vesela sadaļa, 4. sadaļa, nosaka papildus aprobežojumus dabas lieguma zonā. 9. punktā arī teikts, ka koku ciršana ir aizliegta īpaši aizsargājamos biotopos un sugu dzīvotnēs, kuras norādītas meža apsaimniekošanas plānā. Savukārt 65. pants nosaka, ka meža apsaimniekošanas plāns jāizstrādā, lai veiktu jebkādu resursu saimniecisko izmantošanu dabas lieguma zonā.

Pievienot komentāru