zemeunvalsts.lv piebilde. Īsajās diskusijās saistībā ar rakstā minētajiem tiesību aktu grozījumiem zemeunvalsts.lv pārstāvis pamanīja divus ļoti būtiskus, vērā neņemtus trūkumus. Pirmais, kārtējā aizbildināšanās ar Eiropas Savienības institūciju prasībām, kas nezināmu iemeslu dēļ ļauj Latvijas lēmējiem būt paviršiem, paļauties, nedomāt un neiedziļināties (citējot: pret Latviju ir uzsākta pārkāpuma procedūra, jo nav izpildītas ES direktīvas prasības. Grozījumu pieņemšana nozīmē, ka šo procedūru izbeigs). Otrs, atkal citējot: ja nodoms ir konstatēts, personu sauc pie atbildības, nodoma neesamība izslēdz atbildību. Ņemot vērā publiskajā telpā gana bieži izskanējušos strīdus par dažādu tiesību aktu (situāciju, viedokļu, nostāju utt.) dažādiem tulkojumiem, vai atbildīgie par konkrēto grozījumu bezierunu pieņemšanu ir 100% pārliecināti, ka, piemēram, nodomu uzart lauku, sākt pļauju, kopt mežu vai palaist govis ganībās itin visi saprot adekvāti?
Par smagākiem noziegumiem pret vidi būs jāsēž cietumā 8-10 vai pat 12 gadi, vienlaikus to, kā šī norma tiks piemērota praksē, rādīs laiks; zemes apsaimniekotāju sākotnējās bažas par riskiem, pat strādājot ar visām atļaujām, ir mazinātas, taču neesot pilnībā novērsta.
Saeimā galīgajā lasījumā ir akceptēti grozījumi Krimināllikumā, kurus apspriešanas laikā pavadīja skaļi protesti gan no zemes apsaimniekotājiem, gan no vides organizācijām.
“Cēli mērķi”…
Krimināllikuma grozījumu mērķis ir pastiprināt vides krimināltiesisko aizsardzību, nosakot bargākus sodus par smagiem noziegumiem pret vidi, vienlaikus precizējot kriminālatbildības piemērošanas nosacījumus vides noziegumu lietās. Pieņemtie grozījumi nosaka kriminālatbildību par smagiem pārkāpumiem pret vidi, tostarp par piesārņojumu, nelikumīgām darbībām ar bīstamām vielām, prettiesisku jūras piesārņošanu, atkritumu aprites noteikumu pārkāpumiem un citiem nodarījumiem, kas rada būtisku kaitējumu videi.
“Kriminālatbildība noteikta arī par invazīvu svešzemju sugu apzinātu ieviešanu un izplatīšanu, par darbībām bez likumā noteikta ietekmes uz vidi novērtējuma, īpaši aizsargājamo sugu un to dzīvotņu iznīcināšanu, kā arī noteiktu lauksaimniecības un meža produktu nelikumīgu laišanu tirgū ievērojamā apmērā,” norādīts Saeimas informācijā.
Par smagākajiem vides noziegumiem grozījumi nosaka brīvības atņemšanu līdz astoņiem, desmit vai atsevišķos gadījumos pat divpadsmit gadiem. Šādi sodi tiks piemēroti, ja radīts neatgriezenisks kaitējums videi, iznīcinātas aizsargājamas ekosistēmas vai iestājušās citas smagas sekas. Vienlaikus precizēti atsevišķi gadījumi, kas atbrīvos no kriminālatbildības, lai tā netiktu piemērota personām, kuras ievērojušas normatīvo aktu prasības un nav apzināti nodarījušas kaitējumu īpaši aizsargājamām sugām vai to dzīvotnēm, kā arī personām, kuras ierobežo invazīvo svešzemju sugu izplatību. Bargāki sodi būs arī par vairākiem vides noziegumiem, tostarp atkritumu apsaimniekošanas noteikumu pārkāpšanu, atmosfēras un jūras piesārņošanu, meža dedzināšanu, kā arī datu slēpšanu par dabas vides piesārņojumu. Saeima akceptēja arī saistītos grozījumus Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtības likumā, kas precizē kaitējuma videi izvērtēšanas kritērijus, norādīts Saeimas informācijā. Grozījumi izstrādāti, lai Latvijas regulējumu saskaņotu ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada direktīvu par vides krimināltiesisko aizsardzību, stiprinot cīņu pret smagiem noziegumiem pret vidi visā Eiropas Savienībā.
Kompromisu kompromiss
“Kompromisu kompromiss,” tā grozījumus vērtē Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis. Viņš norāda, ka šo grozījumu apspriešana sākās ar skaļu bļaušanu, proti, vides organizācijas uzstāja, ka saimnieciskās darbības atļauja kļūstot par iespēju neievērot dabas aizsardzības likumus un atbrīvo no kriminālatbildības par būtiska kaitējuma nodarīšanu īpaši aizsargājamām sugām un biotopiem, savukārt zemes apsaimniekotāji – lauksaimnieki un mežsaimnieki – norādīja, ka atļautās saimnieciskās darbības veikšana var būt ar risku, ka pret viņiem tiek uzsākts kriminālprocess.
“Rezultātā sarunas noveda pie savdabīga kompromisu kompromisa, kaut arī jautājumus visas puses var atrast, cik vēlas,” skaidro G. Gūtmanis. Viņš neslēpj pārsteigumu par ES direktīvā noteiktajiem soda apmēriem – cik, kam, par ko, pietrūkstot būtībai.
“Viena situācija, ja kāds dīvains cilvēks apzināti izgāž kādu kravu upē vai ezerā, un otra, kad kaut kas nonāk ūdenī kādas avārijas gadījumā, vai vēl vairāk – ieejot mežā, tā īpašnieks uzkāpj sēnei, kura tāda ir vienīgā visā Latvijā vai Eiropā,” analizē G. Gūtmanis, norādot, ka debates Saeimas Juridiskajā komisijā kliedēja bažas par neapzināta maznozīmīga kaitējuma nodarīšanas soda riskiem.
Cilvēks pēdējā vietā
“Pēc Krimināllikuma grozījumu pieņemšanas Saeimā rodas jautājums par vērtību sistēmu Eiropas Savienībā un Latvijā un to, vai cilvēks ir vērtība, un ko lēmēji šajā sistēmā vērtē augstāk. Jautājumu raisa veiktie grozījumi, kas paredz, ka par īpaši aizsargājamo augu, sēņu bojāšanu, par īpaši aizsargājamo augu, sēņu vai ķērpju iegūšanu, turēšanu, pārdošanu, bojāšanu soda ar brīvības atņemšanu līdz astoņiem gadiem, savukārt likumā nemainītā norma par cilvēka slepkavību paredz brīvības atņemšanu, sākot no pieciem gadiem, kas var nozīmēt, ka par cilvēka slepkavību var pienākties mazāks cietumsods nekā par ķērpja bojāšanu,” situāciju vērtē Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Palielinājies saimnieciskās darbības risks
“To, kā attiecīgās Krimināllikuma normas darbosies praksē, rādīs laiks, šo grozījumu apspriešanas laikā ir radušies ļoti daudzi jautājumi, uz kuriem, diemžēl, aizejošās Saeimas vairākums nav atbildējis, proti, kas ir Latvijas lielākā vērtība – šeit dzīvojošie cilvēki, vai kas cits, piemēram, Rietumeiropā sen nemītošs augs, putns, dzīvnieks vai kukainis? Ja pirmajā vietā ir cilvēks, šķiet, ka sods – 8-12 gadi cietumā par kāda bioloģiski vērtīga eksemplāra iznīcināšanu, pat nezinot par tāda esamību savā mežā vai laukā, ir nesamērīgs, taču samērīgs tas var būt tikai un vienīgi tad, ja tas tiek darīts apzināti,” kopējo situāciju vērtē Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņš uzsver, ka pašreizējā grozījumu konstrukcija būtībā ir pielādēta ar augstu risku saimnieciskās darbības veicējiem.
“Problēmas pamatā ir interpretācija un piemērošana praksē, jo perspektīvā šo var izvērst par instrumentu ne tikai, lai kaitētu personai, kas veic saimniecisko darbību vai izmanto savu privāto īpašumu, bet arī, lai paralizētu uzņēmumu saimniecisko darbību un gūtu iespēju saņemt labumu par vides konsultācijām,” skaidro R. Feldmanis. Viņaprāt, zemes apsaimniekotājiem, lai mazinātu risku uz vairākiem gadiem doties cietumā, tagad nāksies pieaicināt ekspertus un maksāt viņu prasīto atalgojumu, vienlaikus mazinot jau tā iedragāto konkurētspēju kaimiņiem Lietuvā vai Polijā.
“Interesanti būtu uzzināt, vai tieši tādas pašas normas, soda riski un sodi ir arī mūsu konkurentvalstu zemes apsaimniekotājiem, jo likuma grozījumu autori atsaucas uz ES direktīvu par vides krimināltiesisko aizsardzību,” ieinteresēts jautā R. Feldmanis. Viņaprāt, neviens saprātīgs zemes īpašnieks apzināti neplāno iznīdēt dabas vērtības, bet, ja kāds trakais ko tādu dara, tāpēc vien pārējie nav jāpakļauj milzu riskam.
“”Zināja”, “vajadzēja zināt” vai “nezināja” ir jēdzieni, par kuriem ikviens var strīdēties līdz brīdim, kamēr par to jau lemj tiesa,” uzsver R. Feldmanis. Viņaprāt, šādā situācijā lielākās ieguvējas varētu būt ārvalstu lielākās kompānijas, kurām šie Krimināllikuma sodu riski var palīdzēt no pašmāju zemniekiem iegādāties pašu vērtīgāko aktīvu – zemi, turklāt ārvalstnieki spēs noalgot vislabākos juridiskās tehnikas zinātājus, lai pierādītu savu taisnību.
“Vairumam vietējā kapitāla zemes īpašnieku tādas rocības nav,” uz jautājumu par to, kāpēc ārvalstu kapitālam šīs izmaņas rada priekšrocības, atbild R. Feldmanis, atgādinot, ka bagāts – turīgs – saimnieks var darīt, kā vēlas, bet mazturīgais – kā sanāk, rezultātā var zaudēt pilnīgi visu, kas faktiski nozīmē tikai somas kravāšanu.
“Raugoties uz virzītajām izmaiņām Civillikumā un Krimināllikumā tieši attiecībā uz dabu, dzīvniekiem un augiem, rodas sajūta, ka citu problēmu pie mums, Latvijā, nav, vienlaikus varbūt būtu laiks šai kategorijai ne tikai piešķirt tiesības, bet arī noteikt kriminālatbildību par nodarīto kaitējumu. Savulaik esot bijuši tiesu procesi pret pelēm un žurkām, kuras apēdušas pārtikas graudus. Darbs būtu gan tiem, kuri attiecīgos procesus izvirzītu, uzraudzītu, izmeklētu un nodrošinātu izskatīšanu,” skarbi ironizē R. Feldmanis, piebilstot, ka parlamentam un tiesu sistēmai daudz jēdzīgāk būtu nodarboties ar reālu, ne pašizdomātu problēmu risināšanu.
“Un vispār, kāds vārds ir tam Ministru prezidentam, kā arī tiem tieslietu un ārlietu ministriem, kuri savulaik piekrita, ka Eiropas Savienībā vispār tiek pieņemta šāda direktīva, ja Latvijā tā būtībā ir attiecināma tikai uz tehnogēnām katastrofām, vai patiesi jukušu cilvēku darbībām, ne uz ikdienas saimniecisko darbību tai atļautā vietā?” kritisks ir R. Feldmanis.