Intervija ar Andri Ramoliņu, uzņēmēju un meža īpašnieku

Kā latviešu uzņēmējs jūtas brīvā, neatkarīgā valstī?

Brīvajā Latvijā latviešu uzņēmējs jūtas… Latvijas ierēdniecība jau daudzus gadus jauc: kas kā labā strādā. Nevis uzņēmēji strādā, lai nodrošinātu ierēdniecību, bet – tieši pretēji – ierēdņiem jābūt uzņēmējdarbības atbalstam. Tā nenotiek! Piemērs – kādā aprīļa piektdienā VID EDS sistēmā vienā tabulas ailītē uzņēmumam redzama ap 28 000 EUR nodokļu pārmaksa, savukārt, pašiem drukājot izziņu, pārmaksas vietā parādās nodokļu parāds – 106 000 EUR. Tā kā Tukumā VID nodaļas nav, uzņēmējs piektdienā brauc uz Rīgu, jo izziņa ir nepieciešama tieši piektdien. Gaidām, izstāvam garu rindu, man piedevām paskaidro, ka es ar 238 darbiniekiem neesmu liels nodokļu maksātājs, un ārpuskārtas darbības VID man nodrošināt nevar. Galu galā ar dažādām skaļākām un lūdzošām vārdiskām izpausmēm es izziņu saņemu, ko pavada ļoti neapmierināta VID darbinieka sejas izteiksme. Stāstiņš raksturo uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Ierēdņi neatbild par šādām situācijām, kas ir viņu radītas. Mans uzņēmums 2018. gadā saņēma divus nepārsūdzamus tiesas spriedumus, kuros secināts, ka VID, apķīlājot uzņēmuma automašīnas, ir rīkojies nelikumīgi. Tās ir metodes, kuras lieto darbā ar uzņēmējiem. Neuzskatu, ka VID šādi “strādā” ar mums vien, nebūt, nē! Sistēma kopumā ir vērsta uz represīvu pieeju, sodiem un neieinteresētu attieksmi. Tas ir jūtams!

Tu esi uzņēmējs, kam pieder svarīgi resursi – mežs un zeme. Rodas iespaids, ka Latvijā soli pa solim pieeja resursiem tiek ierobežota.

Gadu gaitā esam paplašinājuši savus meža un lauksaimniecības zemju īpašumus. Nesen… bijām vienojušies ar lauksaimnieku par divu teritoriju apstrādi un lauksaimniecisko izmantošanu, bet… saņēmām divas vēstules no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP), ka šajās teritorijās esot īpašās pļavas vai zālāji. Patlaban lauksaimniekam kā aramzemi šīs platības atdot vairs nedrīkstam un, manuprāt, situācija veidojas absurda – šīs zemes ir vērtīgas vien, ja tiek apsaimniekotas, ja tajās kāds strādā un tās apstrādā – ja gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības zemes ir apritē un tajās notiek saimnieciskā darbība. Pēdējos gados arī mūsu uzņēmums saskaras ar dabas skaitīšanas rezultātā radušamies visa veida liegumiem. Patlaban par šiem liegumiem esam informēti, vien nav skaidrs teritorijas (vai lieguma) statuss. Ir teritorijas, kur liegumu nosaka uzreiz, ir teritorijas, par kurām paziņo, ka tajās, piemēram, ir aizsargājami ezeri vai kas cits, nosaukts profesionālā valodā un īpašniekam neko neizsaka.

Pērn DAP prasījām, ka vēlamies piedalīties pilnīgi visu savu īpašumu apsekošanā kopā ar speciālistu. Atbilde: “Mēs to nevaram nodrošināt!” Viņiem tas ir jādara! Bet – daži eksperti strādājot vakaros, citi – brīvdienās un tamlīdzīgi. Ja es vēršos pie valsts pārvaldes, man jāpieņem viņu noteikumi, es tos pieņemu. To pašu es vēlētos redzēt pretējā virzienā. DAP vēršas pie manis, īpašnieka, mēs uzņēmumā varam vienoties, kurš darbinieks, kurā dienā, kurā apsekojamā nogabalā atradīsies un sastaps DAP sūtīto ekspertu. Lai abi veic apsekošanu. Vērsāmies DAP ar oficiālu iesniegumu, ka vēlamies un pieprasām būt klāt savos nedaudz vairāk nekā 100 īpašumos un uzstājam! Gaidām oficiālu atbildi. Mutiska atbilde tika dota…

Ar ko Dabas aizsardzības pārvaldei vajadzētu nodarboties? Patlaban izskatās, ka tās galvenais pienākums ir ierobežojumu sadomāšana un sadale.

Pie manis pēdējo gadu laikā vērsušies vairāki cilvēki ar rūgtiem stāstiem. Viens: “Vīrs, strādājis valsts darbā, pirms pusotra gada pensionējās. Viņš savulaik mantojis mežu un saviem bērniem teicis, ka, dodoties pensijā, šis mežs būs viņa pensijas fonds. Kā jau minēju, pirms pusotra gada šis meža īpašnieks vērsās pie mums, mūsu mežizstrādes meistars devās apsekot nogabalu dabā un tur satapa dabas skaitītāju. Sakritība! Dabas skaitītājs mūsu meistaram saka: “Tikko atradu mazā ērgļa ligzdu, koordinātas tādas un tādas, brauciet prom, še nekāda mežizstrāde nenotiks!” Diemžēl, dabas skaitītāja vārdi materializējās darbos un nogabalam ir liegums.” Mežs ir laba egļu, bērzu un melnalkšņu audze, augstvērtīgi koki. Diemžēl, viss tagad iet postā. Liegums skāra arī vairāku kaimiņu īpašumus.

Stāsts nav par iebildumiem pret dabas vērtībām. Bet – cik saprotami tas notiek! Dabas vērtību skaitīšanai iedalīti 9,5 milj eiro. Uzskatu, ka šī nauda bija jāpārdala par labu zemes īpašnieku kompensācijām, un šādā apmērā (vērtība 9,5 miljoni) ir iespēja ieviest jaunus liegumus, aizsargājamos biotopus un teritorijas. Pretējā gadījumā šīs darbības ir vērstas pret vietējiem iedzīvotājiem, vietējiem zemes īpašniekiem. Īpašumi tiek pārdoti, koki – strauji nocirsti un – soli pa solim – nonāk vai sāk koncentrēties ārzemju īpašnieku rokās, kas nekad tos nepārdos vietējiem ļaudīm. Latvijas cilvēkiem nav un nez vai tuvākā nākotnē būs pietiekami resursi, lai šādus īpašumus iegādātos. Ārzemnieki labi saprot, ka mežs Latvijā ir liela vērtība, tā ir lēna, bet pilnīgi droša investīcija. Mežu tik ļoti neietekmē nedz nepieciešamība ik gadu novākt ražu, nedz sausums vai slapjums, kas pēdējos gados novēroti.

Mežu īpašnieki, kas labi zina, kādi spārnaini vai citi kaimiņi to īpašumā mīt, uzskata un praktiski pierāda, ka ērglis, klija vai piekūns ar cilvēku it labi sadzīvo. Mežā saimnieko cilvēki, ligzdo putni, pietiek visiem.

Zinātniska pamatojuma ierobežojumiem, domāju, nav. Par tiem nerunā. Īpašniekus neinformē. Es labprāt zinātu, cik precīzi izmērāma “klusuma teritorija” ir nepieciešama mazajam ērglim. Var redzēt, ka lieguma teritorijas ap ligzdām dažādās vietās ir dažāda lieluma. Izskatās, ka “lēmējs” palūkojas kartē un izdomā – liegums būs te un šāds! Domāju, neviens neiebildīs, ja ap ligzdu būs viens, divi hektāri teritorijas, kur būs lielie koki, kur ligzdu būvēt vai rezerves ligzdu veidot. Manuprāt, putna galvenās rūpes, lai viņa ligzda un perējums ir drošībā! Un tas nav cilvēks, kas izēd olas vai uzbrūk mazuļiem!

Vai DAP vēstulēs norāda konkrētu pamatojumu un skaidrojumu, kāpēc biotops attiecīgajā nogabalā ir nepieciešams. Tas (pamatojums) būtu pārbaudāms! Vismaz vajadzētu pārbaudīt.

Tā ir vēstule ar latīniskiem nosaukumiem un kodiem. Trakākais nav neizpratne, bet sajūta: tevi piekrāpj. Tev nolaižas rokas, jo valsts vārdā strādājoša valsts iestāde paziņo: “Tev tiks atņemts!” Civilizētā pasaulē, ja atņem – samaksā. Pie mums norit “sava veida nacionalizācija”. Man atņem tiesības rīkoties savā īpašumā, pie tam – man par to (neaizskaramo īpašumu) vēl jāmaksā nodoklis! Man jābūt gādīgam saimniekam, lai, Dievs nedod, ligzda vējā vai vētrā nenokrīt! Tas ir pilnīgi aplami un rīkoties būtu jāsāk no pretējās puses. Jums tiek dota nauda, nedariet to un to…

Parasta atbilde no valsts iestādes ir: “Naudas ir tik, cik ir!” Kā panākt saprātīgu līdzsvaru!

Mēs iestājamies par saprātīgumu! Gan ar sabiedrības informēšanu “Kurzemes radio”, gan intervijām. Es vēlos informēt sabiedrību par notiekošo! Klusu stāvēt ir nepieļaujami! Nepiekrītu, ka latvieši atļaujas dzīt latviešus prom! Uzskatu, ka ikviens savā zemē ir saimnieks, un mēs protam saimniekot paši. Zinu ne vienu piemēru vien, kur cilvēki, apvainojušies uz konkrētiem valsts ierēdņiem un to pārstāvēto institūciju attieksmi, aizbraukuši. Un – viņi nebrauks atpakaļ! Atbildīgās valsts iestādes, vai tās, kas sevi par atbildīgām dēvē, savā uzpūtībā ir uzblīdušas tiktāl, ka nemana, ka strādā cilvēku labā. Laika gaitā esmu iegādājies gan meža nogabalus, gan cirsmas un labi zinu, kāpēc cilvēki tos pārdod, kam tas vai cits mežs īpašnieka plānos bijis paredzēts. Nav tiesa, ka cilvēks mežu pārdod vien tad, kad iespējams saņemt augstāko cenu. Cilvēks mežu pārdod, kad vajag pārdot! Cilvēki saslimst, meita vai dēls sāk studēt, bērni sāk dzīvot Rīgā un nepieciešams dzīvoklis – šie ir notikumi no dzīves, no cilvēku stāstiem. Brīdī, kad dabas skaitītāji un vērotāji sāk staigāt pa viņiem nepiederošām teritorijām un uzskaitīt, aicinu viņus padomāt par cilvēkiem, kam viņi atņem iespēju it pārticīgi dzīvot. Dzimtas un ģimenes ir strādājušas un krājušas, ieguldījušas un taupīto paņem laupītājs, kas neko nedod pretī. Tā ir traģēdija – šādi vērsties pret nozīmīgu Latvijas sabiedrības daļu.

Zemes, tostarp meža zemes, tirgus ir visai aktīvs. Jautājums – parastais un normālais – cena! Protams, nav kā pirms gadiem 20, kad “klasika” bija nopirkt mežu, nocirst un nopelnīt! Tā sen vairs nenotiek! Jautājums: cik cilvēks vai uzņēmums ir veselīgs vai ilgtspējīgs, un gatavs ieguldījumam nākotnē. Arī man piedāvā pārdot savus meža īpašumus, pie tam visus vienkop. Pērn šādu piedāvājumu bija veseli trīs. Zinu, ka maniem kolēģiem nereti “kāja paslīd”; viņi pārdod mežus. Tas ir saprotami, jo brīžiem cīņa ar vējdzirnavām apnīk. Ikdienā tev kaut kas pieder, vienbrīd tev tas var nepiederēt. Juridiski tev piederēs kaut kas, kas faktiski nebūs ne nieka vērts. Šis iemesls ir licis uzņēmējiem pārdot savus 500 vai 700 ha. Ģimenes jaunā paaudze īpašniekam teikusi, ka mežos nestrādās, cena tobrīd ir gana pieņemama, tātad… Cilvēki bīstas, ka “atnāks un atņems”.

Kas ir īsts un kas – uzspēlēts zaļums vai zaļā domāšana?

Katrs sevi cienošs mežinieks ik pavasari stāda kokus. Rudenī bieži vien stādījumus papildinot, jo šis tas no pavasara stādījuma izkritis, nokaltis vai nograuzts – ikvienam saprotama lieta. Runāt, ka mežos cērt vien… Es laika gaitā esmu iegādājies ne vienu vien izcirtumu, kur pats stādīju jaunos kociņus, es gaidu jauno ražu, es šo jaunaudzi kopju!

Mūsu uzņēmumā ir divi cilvēki, kas nodarbojas tikai ar meža atjaunošanu, viņi arī vērtē – kur ko stādīs. Ja redzam, ka dabiski atjaunosies apse, atjaunojam apsi. Pēdējos četrus gadus mūsu absolūtā prioritāte ir bērzs. Protams, lānā būs priede, stādām arī citus skujkokus.

Vai apsi neapēd četrkājainie kaimiņi?

“Ragaino” mums ir daudz. Mežā un nozarē darbojos 20 gadus. Ja salīdzina, pirms 20 gadiem bija savādāk. Ir samazinājies medītāju skaits, ragaiņiem palielinājusies barības bāze, ir labvēlīgāki apstākļi pārziemošanai un izdzīvošanai. Piedevām, Valsts Mežu dienests atpaliek no reālās situācijas medību licenšu izsniegšanā. Daudzos mednieku kolektīvos saka: visas licences esot izmantotas. Redzam virkni problēmu – viena varētu būt uzskaitē – nav zināms, cik daudz mums briežu, aļņu un stirnu. Dabā redzams, to ir par daudz!

Apses no nelūgtiem viesiem īpaši nesargājam, platības ir ļoti sadrumstalotas, par speclīdzekļiem nogabalu aizsardzībai nevar būt ne runas, tāpēc mēģinām vienoties ar medniekiem.

Tiek runāts par Valsts Mežu dienesta (VMD) reformu…

Ir atsevišķas vietas, kur gadās informācijas noplūde, par ko tagad skaļāk runā, bet tā nav visa dienesta problēma! Tā nav! Kopumā VMD būtu nepieciešama zināma modernizācija. Piemēram, man svarīga būtu sistēmu salāgošana, jo esam iegādājušies LVM Geo, bet taksācijas paši nevaram veikt, lai arī uzņēmumā strādā sertificēts taksators. VMD sistēma ieviesta nesen, bet jau ir novecojusi.

Pieredze rāda, ka mežziņi ir ļoti kompetenti, īpaši vecie. VMD noteikti ir pārlieku zemas algas, uzskatu, ka dienests izcenojumu par ciršanas apliecinājuma izsniegšanu var dubultot. Tas būtu viens veids, kā iegūt papildlīdzekļus. Mežu dienests ir vajadzīgs, to likvidēt nedrīkst, protams, kā jau minēju, jāizķer “melnās avis”, kuras kā zinām, ir daudzviet lielos kolektīvos. VMD jau minēto algu dēļ ir problēmas ar darbaspēku!

Pirms kāda laika stāstīji par interesantu projektu – daudzdzīvokļu mājas būvi latviešiem, kas strādā ārzemēs bet vēlas vai vēlētos atgriezties…

Diemžēl, šis plāns ir apstājies. Apturēts. Iemesls – iedzīvotāji protestēja, savāca parakstus pret mājas būvi. Man tas bija un ir nesaprotami, jo viens no iebildumu pamatojumiem bija: “Nezinām, kas par kontingentu tur dzīvos!” Tie būs cilvēki, kas strādās, kam būs darbs, kas maksās nodokļus, kam bērni ies skolās un bērnudārzos. Apjukām. Iedzīvotāji saka: “Celiet citā vietā.” Dome bija gatava meklēt risinājumu, piedāvāja citas vietas. Pag, pag! Kur ir garantija, ka tai “citā vietā” neatradīsies citi iedzīvotāji, kas vāks parakstus “savam protestam”? Skumji! Ko mēs redzam? Kuldīgā 28 gadu laikā nav uzbūvēta neviena jauna daudzdzīvokļu māja. Ja uzņēmējs nāk, iegulda, riskē ar savu naudu, uzskatu: šādiem plāniem jāpiešķir valsts līmeņa prioritāte vai vismaz pašvaldības nozīmes statuss. Projektam jāvirzās neatkarīgi no nepamatotiem vai cita veida protestiem! Jo – gadās – mēs saskaramies ar situāciju: vienam tūkstotim ir labi un patīk, desmit cilvēkiem netīk un… viss. Ideju aptur, meklējiet citur… Diemžēl…