Vai briest trešais emigrācijas vilnis?

Māris Ķirsons, Diena, Dienas Bizness | 15.03.2023

zemeunvalsts.lv ievadvārdi

Mārča Sniedziņa stāsts meža nozares ļaudīm ir zināms it labi. Diemžēl. Gadās, plašākā ļaužu lokā pieminam kādu faktu vai notikumu, ko klātesošie zina un uzreiz iesaistās sarunā. Par Mārča piedzīvoto runājot, sarunbiedri lielākoties top nopietni, nedaudz skumji, un sarunās uz brīdi iezogas rūgtums vai neveikls klusums.

Viens – tev ir ļoti ierobežotas iespējas palīdzēt. Otrs – problēmas ir sistēmiskas, ar skaidri redzamu vēlmi – neparko nerisināt vai izlikties, ka nekas nav noticis. Trešais – gana daudziem ir plašāk zināma virkne ļoti drūmu valstisku netaisnību, kuru risināšanai nepieciešama asa un izlēmīga iejaukšanās. Kā spilgtu piemēru var minēt ne tik senos notikumus ar mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvokli, kur, ja tā var teikt, nostrādāja enerģiska rīcība, klauvēšana (dārdināšana) arī pie slēgtām durvīm un likuma burta nocietinātiem prātiem un Saeimas deputātu ātra reakcija, saprotams, arī plašsaziņas līdzekļu iesaiste. Mārci atbalsta ģimene un savējie, bet... Acīmredzamas blēdības no dažādu institūciju puses, kā redzam rakstā, tiek ignorētas, turklāt, zemeunvalsts.lv esam rakstījuši un bijuši liecinieki tam, ka Mārča situācijas nerisināšanā it ļoti ir ieinteresēti vides aktīvisti*, kuru tiešā atbildība šajos notikumos īsti nav skaidra. 

Pirms vairākiem gadiem, gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, pa Zemgales ceļiem un celiņiem braukāja autobusi un bulkuvāģi, ar kādas potenciālās parlamentārietes portretu uz durvīm vai sāniem... Cilvēks ir vissvarīgākais! Vismaz valstiski tā neizskatās – vārdos – jā, darbos – pat līdz aizkrāsnei nav tikts. Ko sūroties par cilvēku, finanšu vai darbaroku trūkumu, ja oficiāli un aktīvi darītājus padzenam, tukšiem runātājiem paliekot?

Valsts politikas pamatā jābūt cilvēka vajadzībām un tiesībām

Lielākos emigrācijas viļņus Latvija piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, arī pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un, iespējams, mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni. 

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, ik gadu pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku, ir nopietna jautājuma “kāpēc?” vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – zaudētas ir darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem “kāpēc?”. Jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Emigrācija maina virzienu

Pirmais emigrācijas vilnis 90. gadu sākumā Latvijas iedzīvotāju skaitu piecu gadu laikā samazināja par 170 000 cilvēku. Iemesli – PSRS armijas izvešana, PSRS laika rūpniecības sabrukums. Šis emigrācijas virziens bija uz austrumiem un kopumā uzskatāms par ieguvumu, ne zaudējumu Latvijai. Nosacīti par otro emigrācijas viļņa sākumu var uzskatīt 2008. gada krīzi, kad četru gadu laikā valsti pameta vairāk nekā 135 000 iedzīvotāju, kuri devās uz rietumiem. Lielāko vairumu šo cilvēku var saukt par ekonomiskajiem bēgļiem, kas Latvijā zaudēja darbu, nespēja pildīt parādsaistības. Kopš 2017. gada no Latvijas emigrējušo cilvēku skaits pakāpeniski sarucis, apstājoties pie 10 000 cilvēku gadā. Jāpiebilst, ka Centrālā statistikas pārvalde tautas skaitīšanu patlaban veic nevis tieši, bet izmantojot institūcijas un atbilstošu metodoloģiju. Ievērojot, ka Eiropas Savienībā ir brīva darbaspēka kustība, nav nepieciešamas īpašas atļaujas, lai dotos pastrādāt, piemēram, Nīderlandē vai Vācijā. No tā var secināt, ka visus aizbraukušos uzskaitīt īsti nav iespējams un patiesā aina atklājas brīdī, kad cilvēks ārzemēs jau iekārtojies uz palikšanu.

Iemesls – darbs un atlīdzība

Pirms 30 gadiem bija pamats priecāties, ka šo zemi pamet okupanti. Savukārt, pēc 2000. gada ir skaidrs, ka vairums cilvēku uz rietumiem devās ekonomisku apsvērumu dēļ. Politiķi retorikā par reemigrāciju kļūst aizvien aktīvāki, tomēr viņi nav tie, kuri maksā algas. Valsts var sniegt atbalsta pasākumus, piedāvāt dzīvesvietas, bērnudārzus, skolas, medicīnu, lielījot, ka viss mums ir labāk (vai lētāk), tomēr būtiskākais aspekts paliek darba vietas ar vismaz pieklājīgu atalgojumu, kas salāgojams ar ES vidējo izpeļņu. Lai būtu darbs un labas algas, ir svarīga valstī esošā uzņēmējdarbības vide, lēmumu pieņemšanas ātrums un efektivitāte, kas saistīti ar uzņēmēju vajadzībām. Protams, arī nodokļu politikai ir nozīme. Pagaidām politiķi vienīgi mudina uzņēmējus samazināt riskus, kas saistīti ar jau esošu darba vietu likvidāciju valsts lēmumu rezultātā, nevis veidot ko jaunu. Tomēr Latvijā ir pilsoņu grupa, kura nedz krīzēs, nedz “treknajos gados” valsti pamest nesteidzās. Proti, cilvēki, kuriem ir īpašums, savs stūrītis zemes un meža. Zemes īpašnieki ir viens no jebkuras valsts pamatiem, par vienu no viņiem būs iniciatīvas grupas Kuram tas rūp? pirmais konkrētais stāsts.

Individuālais aizbraukšanas stāsts

Pēc daudzus gadus ilgām un nesekmīgām tiesvedībām par faktu, ka mikroliegums mežā “atrodas” pēkšņi un ar atpakaļejošu datumu, zemes apsaimniekotājs no Kurzemes Mārcis Sniedziņš nolēmis ar savu ģimeni pamest Latviju. Kāpēc? Uz šo konkrēto jautājumu arī mēģinām rast atbildi Kuram tas rūp? jaunajā sadaļā “Tā dzīvo cilvēks”, kuras idejas autors ir iniciatīvas grupas dibinātājs Edgars Kots. Viņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Zemes izmantošanas komitejas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšēdētājs Māris Liopa arī piedalījās sarunā.

Mikroliegums – kā sniegs uz galvas

Zemes īpašnieka Mārča Sniedziņa stāsts sākās pirms 10 gadiem – 2013. gadā, kad kāds zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot, to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs. “Mans uzņēmums SIA “MS Kārkli” bija gatavs iegādāties mežu, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta – 2013. gada 19. aprīlī tā tika iesniegta VMD vietējā mežniecībā. Šis dokuments tika pieņemts bez jebkādiem labojumiem un iebildēm, kā arī bez norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju,” stāsta M. Sniedziņš. Viņš atceras, ka, ņemot vērā meža taksatora darbu, tika noteikta darījuma cena ar īpašnieku. “Samaksājot pamatīgu summu, “MS Kārkli” iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 2013. gada 3. jūnijā tādu (ar derīguma termiņu 2015. gada 31. decembris) arī izsniedza,” norāda M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka mežizstrādes tehnika bija jāaizņemas citviet, tāpēc ciršanu bija paredzējis sākt jūnija otrajā pusē. “Kā sniegs uz galvas vasaras vidū, 21. jūnijā, nāca tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 2010. gada 21. jūnijā attiecīgajā teritorijā esot reģistrēts melnā stārķa mikroliegums,” pagātnes notikumus pārstāsta M. Sniedziņš. Viņš neslēpj savu pārsteigumu, jo mežā nav nedz melnā stārķa, nedz arī atrodamas tā ligzdas paliekas. “Kā iespējams, ka VMD pieņem meža inventarizācijas plānu, izsniedz ciršanas apliecinājumu, bet pēc tam paziņo, ka pirms trijiem gadiem tur noteikts mikroliegums?” neizpratnē ir M. Sniedziņš.

Cīnījās un zaudēja

Mārcis Sniedziņš atzīst, ja sākotnēji būtu bijis informēts par mikroliegumu, mežu nebūtu pircis. Vēstule no Valsts zemes dienesta šokēja vēl vairāk, jo liecināja, ka VMD mikroliegumu (apgrūtinājumu) pieteikuši tikai 2013. gada 15. decembrī. SIA “MS Kārkli” ar šādu situāciju nav bijusi mierā un iesniegusi sūdzību administratīvajā tiesā. “Tiesa nolēma, ka taisnība ir VMD, un iestājās administratīvās tiesvedības noilgums – seši gadi, kad sāku cīnīties par materiālo zaudējumu piedziņu vairāku simtu tūkstošu vērtībā, to darot civiltiesiskā kārtībā, bet lietas tālākā izskatīšana tika atteikta, jo meža inventarizācijas veicējs mainīja savu pozīciju – atzina, ka neesot to veicis, kaut arī attiecīgs dokuments bija iesniegts VMD, pie kam tika atrasts “viens paraksts neīstajā vietā” un tiesa izbeidza lietu,” par tālākajiem notikumiem stāsta M. Sniedziņš. Viņš atzīst, ka, lai segtu zaudējumus un varētu tiesāties, ir nācies pārdot sava uzņēmuma kapitāldaļas, arī iecerētā ģimenes māja ir palikusi neuzbūvēta (nepabeigta). “Pašlaik tapis iesniegums ģenerālprokuroram, ir lūgums ierosināt krimināllietu par meža dienesta ierēdņu darbību grupā, jo mikroliegums te bija, te atkal ne,” pašreizējo situāciju skaidro M. Sniedziņš.

Cilvēki vai “zaļie” procenti?

Par to, vai Mārcis Sniedziņš ir sava veida izņēmums, vai arī viņš būs “pirmā bezdelīga” jaunajā, trešajā emigrācijas vilnī, kad bēgs, vienalga, kur, lai tikai nebūtu “zaļajā” Latvijā, rādīs laiks. Māra Liopas ieskatā saimnieciskās darbības ierobežojumi privātīpašumā daudziem liks kravāt čemodānus. Ir ES prasība, ka aizsargājamās teritorijas ir trešdaļā Latvijas. Reāli šobrīd ir tikai 18%, bet vajag 30%. Ir divi iespējamie nākotnes ceļi – pirmais – Latvijā parādās saprātīga valsts politika, kuras pamatā ir cilvēka vajadzības un tiesības. Otrs ceļš – bezierunu burtiska ES prasību izpilde, bez jebkādas jēgas! Nav svarīgi, vai savvaļas dzīvnieki un putni dabā ir atrodami – “papīros” tiem noteikti jābūt, jo “Eiropai tā vajag”. Turklāt, kā parāda M. Sniedziņa stāsts, visu var mainīt un mainīt, un vēlreiz mainīt pēc sirds patikas. Šādā nākotnes versijā daudziem būs jābrauc prom, iespējams, daži latvieši modernizēs Ķenča lūgšanu: “(..) Es lūdzu tikai vienu, lai tu dotu mērnieku cienīgtēvam tādu prātu, ka viņš nepieraksta manā meža pleķītī nevienu aizsargājamu radību. (..)” Pārējais gandrīz tāpat kā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos”.

Tā dzīvo cilvēks
Iniciatīvas grupas Kuram tas rūp? regulārā publikāciju sērijā analizējam visdažādākos Latvijas tautsaimniecības datus. No tiem var izdarīt vispārīgus secinājumus par procesiem valstī, tomēr katra personīgā izvēle paliek ēnā, it kā nebūtiska, tomēr tieši šīs izvēles pamatā nosaka kopējo procesu gaitu. Paralēli lielo skaitļu analīzei esam nolēmuši izveidot jaunu rubriku "Tā dzīvo cilvēks" kurā meklēsim jau konkrētas atbildes uz jautājumiem, kurus definē vispārējā statistika.

Pirmais stāsts ir par emigrāciju, kāpēc konkrēts cilvēks izvēlas doties prom, tomēr tā nav vienīgā rūpe. Izglītība, veselības aprūpe, zinātne un aizsardzība, būvniecība un publiskie iepirkumi, tiesību aizsardzība un policijas darbs. Ja jums ir dzīves pieredze, skatījums un vēl labāk – risinājums vai atbilde, kā lietas mainīt, ir laiks par to runāt! Nav jāsagaida cīņas beigas un apziņa, ka esmu viens un tā ir lemts. Mūsu kopējā nākotne ir mūsu kopējā izvēle, kuru nevar izdarīt bez stāsta par šodienu. Proti, vispirms šodiena ir jāapzinās, lai rītdienu dzīvotu citādi!

Mūs interesē un mums rūp problēmas, kuras atklāj vispārējie procesi, bet, lai iegūtu stāstu, ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs atklāti runāt un stāstīt. Mēs aicinām dalīties ar saviem stāstiem, rakstīt mums par savu pieredzi uz e-pastu: kuramtasrup@dienasmediji.lv
Izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas, kas uzņemtas viesošanās laikā Mārča Sniedziņa īpašumā
Sarunas video iespējams noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=pEkS6x7-LMI
https://www.zemeunvalsts.lv/aizliedzot-mes-it-ka-rikojamies-bet-realas-politikas-nav-

Pievienot komentāru