Mednieki sašutuši par to, ka individuālajās medībās tagad var doties tikai ar Covid sertifikātu. Medības esot saimnieciskā darbība, un tai jānotiek drošā veidā. Vai brīvprātīgajam darbam attiecināms tāds pats regulējums, ja tiek remontēta bānīša tehnika? Un individuāli “medīti” mežos atrodamie atkritumi?
Izaicinājumu un reizē iespēju pilns – tāds pagājis 2021. gads Baložu kūdras bānītim. Ekskursiju sezona aizkavējās – sākās tikai jūlija beigās, un noslēdzās ātrāk – jau septembra vidū. Taču tā ir tikai redzamā darbības puse, līdzīga kā citiem tūrisma objektiem.
Ar ko atšķiras Baložu kūdras bānītis? Tas nav peļņu nesošs uzņēmums, bet gan brīvprātīgo entuziastu biedrība, kas uztur, atjauno un regulāri darbina bānīti! Gan remonta talkas, apkārtnes sakopšanu, gan ekskursijas organizē brīvprātīgie savā brīvajā laikā. Un ne tikai darbojas Baložos – apbraukā citus kūdras dzelzceļus, meklējot nepieciešamās rezerves daļas un materiālus, jaunus eksponātus.
Ar ko saistīta šāda brīvprātīgo nesavtīgā darbība, ziedojot savu personisko laiku? Citādi šāda objekta nebūtu! Šaursliežu dzelzceļi ir daļa no ļoti būtiskā industriālā mantojuma, kas, diemžēl, pamazām izzūd, un izzūd tādēļ, ka ir ekonomiski pamatoti tikai lielu pārvadājumu apjomu gadījumā. Kūdras bānīši tiek uzturēti ar minimāliem līdzekļiem, bet arī tad – darbs, kas ir jāiegulda ikdienas ceļa un tehnikas uzturēšanā, ir ievērojams. Šī iemesla dēļ, kūdras pārvadāšanu Baložos bānītis beidzis 2011. gadā, un ja vien nebūtu entuziastu iesaistīšanās to saglabāt, pēdējie 2,5 kilometri sliežu ceļa jau būtu daļa no vēstures.
Tā kopš 2013. gada entuziasti uzsāka dzelzceļa atjaunošanas darbus, meklēja un atjaunoja lokomotīves un vagonus, un 2018. gads bija pirmais, kad tika uzsāktas regulārās ekskursijas. Pirms pandēmijas, 2019. gadā apmeklētāju skaits jau pārsniedza 5 tūkstošus, ekskursiju reisi brauca ar stabili pilniem pieciem vagoniem, un tas jau bija izaicinoši brīvprātīgo spējām tos visus uzņemt. Atsevišķu projektu realizācijai izdevās atrast finansējumu un piesaistīt algotu darba spēku.
Pandēmija sagrieza visu ar kājām gaisā – vispirms neļaujot organizēt talkas un attiecīgi paralizējot ikgadējos sezonas sagatavošanās darbus, un pēc tam arī ietekmējot iespējas organizēt pašas ekskursijas. Tāpēc kopumā 2020. gads izvērtās drūms, grūti prognozējams. Brīvprātīgo iespējas sanākt savā ierastajā veidā – talkās ar siltām pusdienām ēdnīcas vagonā, sāka kļūt par tādu pašu ekstru, kā aizbraukt uz siltajām zemēm.
Nenolaist rokas un pārdzīvot šos izaicinājumus izdevās pirmkārt ar Latvijas valsts finansētās budžeta programmas “NVO fonds” projektiem, kuros atbalsts tika gūts gan 2020., gan 2021. gadā, atbalstītāju ziedojumiem, kā arī saņemot valsts atbalstu uzņēmējiem apgrozāmo līdzekļu grantu programmā 2021. gada sākumā.
Esam jauna pandēmijas viļņa priekšā, ko tas nesīs – grūti spriest. Kad citi tūrisma nozares uzņēmēji ir spiesti atlaist sezonas darbiniekus, mēs tikai slēdzam publisko darbību, un ar brīvprātīgajiem pārejam uz ziemas remontdarbu sezonu. Taču, kad tiek ieviesti ierobežojumi pulcēties dažādu mājsaimniecību locekļiem, arī plašākas remontdarbu talkas nevar notikt. Šo laiku jau divus pavasarus pārlaidām, kļūstot inovatīviem – gan paši talkojām drošā, individuālā veidā, gan aicinājām jebkuru interesentu uz solo talkām, vācot atkritumus mežā gar dzelzceļu.
Jūtam līdzi medniekiem, un sākam satraukties arī par savu darbību – jo arī mūsu talkošana ir saimnieciskā darbība – tā ir galvenais biedrības darbības mērķis. Mēs to mākam un spējam noorganizēt drošā veidā arī bez Covid sertifikāta. Bet, vai drīkstam?