Protams, ka ir! Gribētu es parunāt ar to cilvēku, kurš teiks “nē”, tad es pajautātu viņam: “Un datoram, tam ir atmiņa?” Viss ir saistīts viens ar otru savstarpējā saskaņā. Tas ir evolūcijas likums, un atmiņa ir šī saite, kas savieno. Šobrīd pat kriminālistikā tiek izmantots paņēmiens: cauri telpai, kur ir notikusi varmācība, liek iziet aizdomās turamiem cilvēkiem, un augi kliedz šausmās, savā veidā reaģē uz cilvēku, kurš bija šīs vardarbības izraisītājs. Tā ir zināma lieta. Pasaulē, kur mēs dzīvojam, viss ir dzīvs. Nevarēja taču rasties dzīvība no nedzīvības! No garīgā izveidojas dvēseliskais, no dvēseliskā – materiālais. Tas ir ceļš, kā notiek evolūcija, pakāpeniski sabiezējot. To var nosaukt par gara krišanu. Un cilvēks ir tas, kam dvēsele jāsavieno ar garu, lai kļūtu līdzīgs radītājam. Augs kā jebkas Dieva radītais ir ciešā sasaistē un iedarbojas uz cilvēkiem caur emocijām, jūtām. Ja augi tiek iznīcināti nepieciešamības robežās, to varētu salīdzināt ar govs slaukšanu: tu nedari varmācību pret govi, viņai tas ir patīkami. Tāpat arī rudziem vai zālei ir patīkami, kad to pļauj. Arī kokam ir savs laiks, kad ir jāaug un savs laiks, kad tas jānocērt. Tad, kad tas savu uzdevumu uz šīs pasaules ir izpildījis. Cilvēki to vērā neņem. Viņi ir tik dziļā materiālā sasaistē: koks vai akmens, nekas viņiem nav dzīvs, izņemot viņu pašu. Viss ir tikai tāds resurss.

“Nē!” Ruslans, dīdžejs

Visādā ziņā, tādā izpratnē, kāda mēdz būt cilvēka atmiņa, kā saprotu, šeit tieši tā ir domāts – tādā, nē! Skaidrs, ka augam ir kāda tīri ģenētiski ieprogrammēta funkcija, lai augs “atcerētos”, ka tam, piemēram, jāsalapo. Tomēr nekādā ziņā tā nevar būt tāda atmiņa, kas atceras notikumus vai uzkrāj zināšanas.Tas, ka jābūt kaut kādai argumentācijai, lai cilvēks neplūktu, nerautu un nemēģinātu izdīrāt visu pēc kārtas, un tad laikam jau šī iemesla dēļ augi un dzīvnieki tiek salīdzināti ar cilvēku, lai tas kaut ko varētu saprast, bet nevis koks atcerēties. Cilvēkam, diemžēl, “pielec” tikai tad, ja kāds ar kādu tiek salīdzināts un auga atmiņa, manuprāt, ir tīri poētiska metafora. Savā ziņā tas pat ir aprobežoti, jo arī marsieši, mūsuprāt, ir tādi paši cilvēkveidīgie, tikai “nedaudz citādāki”: ar rokām, bet – četrām, ar galvu, bet – milzīgu, ar acīm, bet kā fērbijam. Arī augus vai dzīvniekus mēs mēģinām “humanizēt”, piedēvējot cilvēkiem līdzīgas īpašības. Un galu galā – nav mums to – visu iespējamo dzīvo būtņu žēl, bet gan pašiem sevis! Lieta tāda, ka ne jau viņi bez mums nevar dzīvot, bet mēs bez viņiem! Bet viņi – kā pārdzīvojuši visus ledus laikmetus, dinozaurus, mamutus, iespējamos lemūriešus un atlantiešus, tā pārdzīvos arī mūs, neatkarīgi no tā, saglabā dažus kokus pie Latvijas Bankas vai nē.
Sagatavoja A.A. Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2001. gada maija numurā