Intervija ar Žani Bacānu, Sodra Latvia

Zināms un daudz runāts, ka ekonomiskā situācija Latvijas novados atšķiras. Kā ar saimniekošanu mežos?

Uzņēmumam, kurā strādāju, ir gana daudz īpašumu visā Latvijā. Mežu apsaimniekošanu ietekmē gan cilvēkresursi, gan mentalitātes atšķirības starp Latvijas rietumu un austrumu daļu. Varu sacīt, ka šobrīd kurzemnieku brigādes nereti dodas strādāt Latgales mežos.

Ar ko šīs atšķirības saistāmas – vēsturi, ekonomiku, tradīcijām vai…?

Ir gana daudz vēsturiskā mantojuma, ja tā var sacīt. Joprojām aktuālas ir valodas zināšanas un to trūkums. Problēmas ar izglītību. Cilvēciski es nevēlētos tā sacīt, bet ir reģioni, kur visas norises un attīstība ir straujāka, ātrāka.

Nesen intervijā uzklausīju domu, ka Igaunijas un Krievijas pierobežā atrodas gana daudz nekoptu, pat aizlaistu mežu, kur būtu lieliska vieta veidot aizsargājamās teritorijas.

Neesmu par šādām lietām domājis, bet nebūtu pareizi kaut ko uzspiest vai mākslīgi veidot. Ja dabas vērtības atrodas noteiktā teritorijā - Kurzemē vai Sēlijā - mēs tās nevaram “pārcelt” uz pierobežu, lai gan tas liktos “ērtāk”. Ja dabas vērtības atrodamas tālāk no apdzīvotām vietām, tālāk no saimnieciskās darbības, tas ir normāli, iespējama mazāka apmeklētība, teritorijas ierastā “dzīve” netiek traucēta. Saimnieciskajām teritorijām neapšaubāmi labākas ir vietas, kur var piebraukt vai līdz kurām nav tālu jābrauc. Vērtējot un raugoties matemātiski, nebūtu slikti, ja mēs dabas vērtības sargātu kādā nomaļākā vietā, bet – vai tās tur būs? Var jau izvēlēties vietu, patālu no cilvēka ikdienas gaitām, bet aizsargājamu sugu šai nomaļajā vietā nez vai “uzaicināsim” augt vai apmesties.

Taisnība, Krievijas pierobežā meži ir mazāk kopti un mazāk apsaimniekoti, bet – jāsaka – lielākoties tās ir bijušās lauksaimniecības zemes, kas dažādu apstākļu ietekmē aizaugušas. Meži, kas atrodas tuvāk ceļiem, apdzīvotām vietām, neapšaubāmi tiek “pieskatīti” vairāk un labāk (profesionālāk). Še, protams, jāpiemin apdzīvotības jautājums, jo ne jau Latgalē vien cilvēkiem ir vēlme pārvietoties tuvāk pilsētām vai uz tām. Lauki paliek tukšāki. Tā tas ir!

Vēl jāpiemin svarīga lieta – izglītība un zināšanas. Latvijā meža īpašnieku ir daudz. Kamēr konkrētā nogabala īpašnieks būs aizņemts ar citām lietām un dzīvos Rīgā vai ārpus Latvijas – neapsaimniekoti un nekopti meži būs. Gadās – cilvēks savā īpašumā nav bijis ne reizi! Daļa cilvēku, kas vēlas savu īpašumu apsaimniekot, paši apgūst zināšanas vai iemaņas, vai vismaz noslēdz līgumu par sava meža apsaimniekošanu ar kooperatīvu vai profesionālu apsaimniekotāju, bet zināma daļa īpašnieku nevēlas darīt neko, nevēlas saimniekot – viņi gaida brīdi ciršanai un – gatavs!

Gaidot un neko nedarot, meža kvalitāte neapšaubāmi krītas un plānotie ieņēmumi var nebūt gana lieli…

Noteikti, šaubu nav! No saimnieciskā viedokļa nekopt ir aplami! Meža īpašumu neapsaimniekojot, tā vērtība krītas un ieņēmumi būs mazāki. Saimnieks (īpašnieks) meža aprites posmā (tās ir desmitgades!!!!) iegūs mazāk koksnes un šai koksnei būs zemāka kvalitāte un attiecīgi tas vērtība.

Kāds tam būtu skaidrojums? Vai īpašniekam ir pietiekami ar sajūtu vien: “esmu ‘’īpašnieks”?

Tas atkarīgs no dzīves līmeņa, kas Latvijā, diemžēl, nav īpaši augsts. Bet, neskatoties uz to, Latvijā ir cilvēki, kam gana ar sajūtu (un viss!) vienkārši justies kā meža īpašniekam! Pat neko nedarot mežā, viņš jūtas labi! Ir cilvēki kam ar to pilnīgi pietiek! Meža nozarei, protams, tas var “nest” kādus “neieguvumus”… Neteikšu neko jaunu – mēs esam atšķirīgi un katra cilvēka personiskās vēlmes jāciena. Ja viņš nevēlas mežā saimniekot vai viņa prioritātes ir dabas vērtības – lai tā būtu…

Protams, varbūt še nozīme ir citiem apstākļiem – slinkumam, nezināšanai, neizpratnei. Ja īpašnieks nesaprot dabas procesus un nespēj vērtēt apkārtesošās norises, nesaskata, neaplēš plusus un mīnusus… Bieži vien mūsu lēmumi kādam var nepatikt. Ja cērtam mežu un cenšamies saīsināt meža aprites ciklu, dabas draugiem tas var nepatikt, jo mēs neveicinām vecāku koku atrašanos vai palikšanu mežā, samazinām biotopu veidošanās iespēju. Ja mēs nedarām neko un mežu tikai glabājam dabai, valsts – mēs visi – zaudējam lielus līdzekļus. Meža nozare ir tā, no kuras labumu Latvijā gūst visi! Kam ir darbs, kam ienākumi, kam nodokļi, kam kokmateriāli!

Bija laiki, kad zviedru laikus Latvijas teritorijā nepiedzīvojušie, runāja par “labajiem zviedru laikiem”. Tev, strādājot zviedru uzņēmumā, ir iespēja salīdzināt. Sarunās redzams un dzirdams, ka Latvijas mežinieki lepojas ar nozari, pieredzi un saimniekošanu.

Latvijas un Zviedrijas attīstības ceļš ir bijis atšķirīgs (atkal jāsaka – vēsturiski). Zviedri nav pieredzējuši padomju laikus, viņu teritorijā pēdējā gadsimtā nav risinājusies būtiska karadarbība, viņu mežsaimnieciskā domāšana un demokrātija ir daudz nobriedušāka. Ja tā var sacīt – Zviedrijā ir lēnām, vēsturiski veidojusies uzticība starp valsts pārvaldes sistēmu un meža īpašniekiem. Latvijā tās (uzticības) trūkst! Pieļauju, ka pie mums process virzās, virzās lēnām un agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie tā paša rezultāta. Tam vajag laiku! Un šī laika mums dažādu iemeslu dēl nav bijis. “Jāpaaugas!” Jānotic, ka, dodot meža īpašniekam lielāku brīvību saimniekot savā mežā, viņš “nedarīs pāri savam īpašumam”. Vēl joprojām Latvijā pastāv uzskats, ka “ja atļaus cirst, kad grib, kā to dara Skandināvijā, latvieši visu nocirtīs un pārdos”. Absurdi un aplami, bet joprojām šāds viedoklis izskan. Un arī no likumdevēja puses, kas ir ļoti nelāgi.

Par minēto uzticību. Kā tā izpaužas?

Pamatojums ir vienkāršs – īpašums un īpašuma vērtība skandināvu izpratnē ir citā pakāpē vai “plauktā” nekā mums. Protams, to nevar vispārināt, bet tie, kas savu mežu vai zemi vērtē augstu un uzskata to par ilgtermiņa ieguldījumu, domā līdzīgi kā skandināvi (runa ir par Latvijas mežu īpašniekiem). Tie, kas cer ātri nopelnīt, domā citādi. Kādreiz “ātri nopelnīt” stils Latvijā bija itin izplatīts, gadu gaitā tas būtiski samazinājies. Domāju, nav nepieciešamības gaidīt vēl kādus laikus, bet lemt uzticēties mežu īpašniekiem jau tagad! Esmu pārliecināts, ka īpašnieki, kas savu īpašumu lielā vērtē netur, to ir pārdevuši vai pārdos, savukārt tie, kas lietai pieiet nopietni – sakārto, paaugstina tā vērtību un domā ilgtermiņā.

Gan nozares, gan politikas pārstāvji arvien biežāk piemin savdabīgu vārdu – “dzīves normativizēšana”. Tieksme jebko aprakstīt reglamentējošos dokumentos un jebko noteikt likumos Latvijā “sit augstu vilni”. Kā ir Zviedrijā? Ir uzticība un dokumenti, un…

Ir gan noteikumi, gan reglamenti, gan “Meža likums”. Zviedrijā tas gan ir stipri vienkāršāk! Meža nozarei likumi ir veidoti (uzrakstīti) vienkāršāki, tie, protams, ir interpretējami, vienu un to pašu teikumu var izlasīt dažādi. Cilvēki, kas vēlas īpašumā strādāt un saimniekot, to drīkst darīt! Tie, kas vēlas īpašumā attīstīt atpūtas vai dabas aizsardzības iespējas, arī to drīkst darīt. Zviedrijā valsts ierēdņi saprot un atbalsta meža īpašnieku izvēli. Pie mums Latvijā uzsvars vairāk ticis un tiek likts uz piespiedu domāšanu (pareizu vai nē – tas cits jautājums) un represīva veida normatīviem dokumentiem: “Tev nebūs darīt un domāt šo, to vai citu!” “Kādam citam” ir svarīgi, lai meža īpašniekam savā īpašumā būtu liegts darīt to, ko viņš vēlētos vai ir darījis paaudzēs. Viņam vēlas uzspiest darīt citu vai liegt darīt jebko, izmantojot lozungu “Tā vajag valstij!” Šādas norises varētu (vai vajadzētu) saprast, ja par tām nodrošinātu pienācīgu, atbilstīgu kompensāciju. Ja tavu īpašumu atņem par labu sabiedrībai, pasaulē ir pieņemts par to pienācīgi samaksāt. Latvijā par nožēlu šādu kompensāciju lieta ir pagalam nesakārtota! Teorētiski kompensācijas pastāv, tās noteiktas pat likumos zināmā apjomā, bet - nevērtējot konkrētā īpašuma vērtību. Kompensācijas ir “kaut kas nestabils”, jo jebkurā brīdī tās var zaudēt vai neizmaksāt. Uzteicami, ka pēdējos gados politiķi tām ir atraduši naudu, bet nevienam meža īpašniekam nav pārliecības, ka nākamajā gadā šīs pašas kompensācijas netiks aizmirstas. Ja atceramies pēdējo ekonomisko krīzi: nauda galu galā atradās, bet draudi nesaņemt bija gana lieli. Politiķi bieži teica: “Tā nav mūsu prioritāte - kādam kaut ko kompensēt.”

Skatoties no Tavas pieredzes – kas zviedru mežsaimniekus Latvijā pārsteidzis visvairāk?

Mēs neesam zviedriem kas pārsteidzošs vai nezināms! Tā nav! Ja tā būtu, viņi šeit neieguldītu. Mūs uzskata par saprotamu zemi, saprotamu biznesa vidi, viņu izpratnē Latvijā nenotiek nekas ārkārtējs. Visus jebkurā valstī kaitina nodokļu un likumdošanas nemitīgās pārmaiņas, bet kopumā mūsu investīciju vide ir saprotama un līdzīga skandināviem. Tālab daudzi izvēlas ieguldīt un ilgtermiņā apsaimniekot meža īpašumus, zinot, ka īpašumu vērtība Latvijā, pateicoties kvalitatīvai mežsaimniecībai un arī auglīgajām augsnēm, tikai pieaugs.

Kā zviedru mežinieki sadzīvo ar dabas vērtību sargātājiem?

Skandināvijā skaļa konflikta nav, zināmas problēmas, kā daudzviet pasaulē, pa brīdim tiek aktualizētas. Arī Skandināvijā ir lietas (dabas aizsardzības jomā), ko meža nozare uzskata par nepieciešamām mainīt. Piemēram, t.s. “citu sugu īpatsvars.” Saimnieciski darbojoties, ilgā laika periodā Zviedrijā ir izveidojušies lieli skujkoku mežu masīvi, kas ir riskanti no dabas katastrofu viedokļa. Zviedri apzinās šo situāciju. Ir problēmas ar t.s. “mirušo koksni” – intensīvi saimniekojot zviedru mežos – faktiski tiek izmantots vai ik kubikmetrs un cirsmās teritorija paliek “pārlieku tīra”. Mums – Latvijā – ir pilnīgi citi apstākļi. Pamatojoties uz Silavas datiem mūsu mežos pūst ~ 23 m3 koksnes, jeb simtiem EUR uz katra hektāra. Un mežu mums nav maz!!! No ekonomiskā viedokļa tas ir neprāts, bet vides pārstāvjiem pat šis rādītājs nav pietiekams.

Zviedrijā mežinieki un dabas draugi spēj izprast viens otru. Pietiekami vienoti viņi cenšas uzlabot darbības vidi, lai labi un izdevīgi būtu gan saimnieciskajam sektoram, gan saglabātu dabas vērtības.

Latvijā daudzas lietas notiek pretēji – patlaban vērojama neizprotama un nepamatota meža platību atdošana dabas aizsardzībai, nevērtējot šādas rīcības iespaidu uz tautsaimniecību. Bez pilnvērtīga izvērtējuma dabas aizsardzības organizācijas ir lēmušas (nospriedušas), ka Latvijā teritoriāli nepieciešams aizsargāt (izņemt no saimnieciskās aprites) stipri lielākas platības; cik lielas tās būs – neviens nezina. Šādiem nolūkiem, jau tagad, ik gadus papildus tiek “piešķirti” līdz 15000 ha, ko zaudē Latvijas meža īpašnieks. Process nav saprotams un nav prognozējams. Manuprāt, tik milzīgas pārmaiņas būtu jāspēj pamanīt un novērtēt jebkuram iedzīvotājam, pat tiem, kas nav saistīti ar meža nozari, bet pašreiz ir sajūta, ka gaidāmās izmaiņas nevienam ārpus nozares nerūp.

Diemžēl, ilgtermiņā tas būtiski ietekmēs visu tautsaimniecību, piemēram, nodarbinātību, ieņēmumus, nodokļus, arī iedzīvotāju pārvietošanos. To šobrīd nevērtē! Kopš pēdējās pasaules krīzes ekonomika ir kāpusi augšup. Varbūt kādam politiķim izskatās, ka attīstība ir pastāvīga un tā turpināsies vienmēr. Bet tā ir ilūzija. Meža nozare savus rādītājus ir spējusi uzlabot pateicoties gadu gaidā veiktajiem ieguldījumiem, kā arī palielinot ražīgumu, bet (atkal – bet!!!!!) tas viss agrāk vai vēlāk apstāsies un var sākties zināma lejupslīde. Un, ja vēl papildus vairs nebūs kur strādāt, jo meži tiks atdoti vides aizsardzībai, to izjutīs ikviens Latvijas iedzīvotājs. Par to ir jādomā!