Ir jāsāk aprast ar domu, ka Ukraina ir pārstājusi eksistēt tajā izskatā, kādā esam pieraduši to redzēt pēdējos divdesmit gadus. Ukrainas valstiskums visdrīzāk atdzims citā laikā, citās robežās un ar jaunu politisko saturu. Lai tas notiktu, ir jāizveidojas apstākļiem, kādu šodien nav un, visticamāk, tik drīz arī nebūs. No vienas puses, pašā Ukrainā ir jāparādās elitēm, kas ne ideoloģiski, ne organizatoriski nav saistītas ar klaniem, kuri noveda valsti līdz ekonomiskam un politiskam bankrotam. No otras puses, ārpolitiskajā “kaujā par Ukrainu” ir jānāk kaut kādai pauzei. Ukrainas rītausma paradoksālā kārtā tagad ir atkarīga no Krievijas norieta. Krimas aneksija nav lokāls konflikts, un šai problēmai nav konkrēta, atsevišķa risinājuma. Izeja no šīs krīzes būs saistīta ar visas pašreizējās pasaules kārtības pārformatēšanu. Ar Krimu ir vēsturiski beidzies 20. gadsimts.
Otrais imperiālistiskais karš
Krievija un Eiropa (plašākā nozīmē – Rietumi) pašlaik atrodas savstarpēja kara stāvoklī. Tā ir realitāte, kura jāapzinās un kuru nedrīkst aizplīvurot redzamas kaujas darbības trūkums. Tā vienkārši ir nodeva kodolieroču laikmetam, kurā globāls karš ir neiespējams tādās formās, kādās esam raduši to redzēt. Taču abas puses ir pilnīgas mobilizācijas stāvoklī, un to politiskais mērķis attiecībā vienai pret otru ir pretinieka iznīcināšana. Tas, kas agrāk nebūt nebija acīmredzams, šodien tiek deklarēts gandrīz vai atklāti.
Šis karš pēc savas dabas ir tuvāks Pirmajam (imperiālistiskajam) nekā Otrajam pasaules karam ar tā skaidri izteikto liberālisma, fašisma un komunisma ideoloģisko opozīciju. Protams, ideoloģiskais konflikts ir klāt arī tagadējā Krievijas un Rietumu sadursmē. Kremlis arvien atklātāk izsakās pret Rietumu liberālajām vērtībām, savukārt Rietumi neatlaidīgi pūlas izplatīt šīs vērtības aiz savas ierastās dzīves telpas robežām. Tomēr tagad intereses dominē pār idejām, un kaujai par Ukrainu piemīt skaidri izteikta ietekmes sfēru dalīšanas nokrāsa, ko realizē imperiālistiski varas centri. Šajā konfliktā Krievijas arhaiskais “pirmspolitiskais” nacionālisms saduras ar Rietumu postmoderno “sublimēto” nacionālismu.
Kas attiecas uz Krieviju, viss izskatās pat vienkāršāk. Kremlī neviens vairs īpaši neslēpj, ka tagadējās vadības ārpolitikas mērķis ir Krievijas impērijas atjaunošana vēsturiskajam maksimumam iespējami pietuvinātās robežās. Atteikusies no nacionālās valsts celtniecības idejas tajā nozīmē, kāda šim procesam tiek piešķirta kopš Eiropas Jaunā laikmeta sākuma, Krievija ir atgriezusies pie ierastās prakses risināt iekšējās problēmas, tās eksportējot uz āru, proti – uz ekspansijas un jaunu teritoriju sagrābšanas rēķina. Karš mūsdienu Krievijai ir nevis ekscess, bet universāls un pilnīgi pieļaujams konfliktu risināšanas instruments.
Situācijas anekdotiskums slēpjas tajā, ka, šādi rīkojoties, Krievija faktiski tikai parodē Rietumu politisko praksi, kuru Rietumi pēdējos 20 gados piekopuši (un joprojām piekopj) kā attiecībā pret Krieviju, tā arī pret daudzām citām pasaules valstīm. Mūsdienu Rietumu ideoloģija izvirst, pārvēršoties par “liberālo fundamentālismu”, kam ir visai pastarpināts sakars ar tā vēsturisko pamatu. Tas drīzāk ir mehānistisks sublimētā “postmodernā” Rietumu imperiālisma piedēklis. Rietumu politiskais racionālisms transformējies svētulīgā politkorektumā, kura piesegā Rietumu apvienotā birokrātija bīda savas intereses teritorijās, kas atbrīvojušās no padomju ietekmes.
Balstīdamies uz savu ekonomisko un tehnoloģisko pārākumu, Rietumi jau daudzus gadus visai veiksmīgi spieduši laukā Krieviju no šīs zonas, ieskaitot Ukrainu, formāli (bet tikai formāli) nepārkāpjot spēkā esošo starptautisko normu ietvaru. Galu galā stūrī iedzītā Krievija ir izlēmusi ķerties pie vēsturiski pārbaudīta līdzekļa – uzspļaut visām starptautiskajām normām un parādīt pliku spēku kā vienīgo argumentu, kam strīdā ir nozīme. Sperot šo soli, viņa slēpto karu ir padarījusi redzamu, bet neko vairāk. Krievija ir atvērusi Pandoras lādi, izlaižot no tās “draudus”, par kuru upuri kaut kad kļūs arī viņa pati. Bet vēl agrāk par upuri kļūs Ukraina.Ukrainas sadalīšana
Ukraina – tā ir 21. gadsimta Polija. Vienkārši buferzona starp Krieviju un Rietumiem ir pavirzījusies uz austrumiem. Ukrainai tas neko labu nesola. Maskavas piedāvājums sarīkot “četrpusējas” sarunas, kurās bez Ukrainas valdības piedalītos arī separātistu pārstāvji no austrumu reģioniem, tikai apliecina Krievijas plānus par Ukrainas sadalīšanu kā kompromisu tās attiecībās ar Rietumiem. Izskatās, ka Ukrainai, tāpat kā Polijai 18. gadsimtā, tuvojas grūti laiki. Ukrainas nacionālā valsts nelaimīgā kārtā nāca pasaulē nepareizā vietā un nepareizā laikā. Tai ir lemts kļūt par maiņas monētu Krievijas darījumā ar Rietumiem.
Ir daudz runāts un rakstīts par Krievijas agresiju pret Ukrainu (kura, bez šaubām, neaprobežojas ar Krimu). Taču maz tiek runāts un rakstīts par to, kāpēc šī agresija ir izrādījusies tik veiksmīga. Visus iepriekšējos gadus Ukraina ar savu iekšējo un ārējo politiku ir provocējusi šo agresiju un atvieglojusi potenciālā agresora uzdevumu. Krievijas nacionālisms arvien vēl ir arhaisks, un Rietumu nacionālisms ieguvis “postmodernus” vaibstus, taču ukraiņu nacionālisms izrādījies infantils. Divdesmit gadus Ukraina ir sēdējusi uz tukšas benzīna cisternas, metot sērkociņus uz tai blakus piestājušā uzpildītā benzīnvedēja.
Tāpat kā Krievija, arī Ukraina pēc padomju impērijas kraha nav varējusi izveidot funkcionēt spējīgu valsti. Korupcijas apjoma ziņā Ukrainas valstiskums pat pārspēj Krievijas realitāti. Bet atšķirībā no Krievijas, kuru balsta naftas un gāzes drošības spilvens, Ukraina šādu valsti atļauties nevarēja. Kas atļauts Gazprom īpašniekam, nav atļauts Naftogaz īpašniekam. Izrādās, ka korupcija Ukrainai nav pa kabatai, un tā kļuva par bankrotējušu valsti. Šādā bēdīgā stāvoklī tai nācās pieņemt karu ar Krieviju.
Bet arī tā vēl ir tikai pusbēda. Īstā bēda ir tā, ka Ukrainas elites tā arī nav spējušas nonākt pie konstruktīvas skaidrības attiecībā uz savu identitāti. Līdzīgi kā daudzās citās zemēs, kas tikai politiski atbrīvojušās no koloniālās atkarības, bet ir visai tālu no reālas ekonomiskās neatkarības, Ukrainā nacionālās valsts celtniecības panākumi tika mērīti gandrīz vai vienīgi ar to, cik lielā mērā tai izdevies distancēties no Krievijas. Tas radīja bīstamu ilūziju, ka, jo tālāk no Krievijas, jo labāk. Neraugoties uz visiem publiskajiem “brālīgās draudzības” apliecinājumiem, šī ilūzija tika aktīvi kultivēta ukraiņu sabiedrības “nacionāli orientēto” slāņu apziņā.
Ukrainas reālās atkarības no Krievijas – pirmām kārtām saistībā ar naftas un gāzes piegādi – mērogs netika pienācīgi novērtēts. Tika izstrādāti jau iedīglī neveiksmei lemti politiskie scenāriji, balstīti uz vēlamā uzdošanu par esošo. Sabiedrībai tika iedvesta doma, ka atkarība no Krievijas tūlīt, tūlīt beigsies, ka Ukrainu apzog, ka bez Krievijas resursiem un bez Krievijas tirgus Ukrainas ekonomika var izdzīvot. Sabiedrība, kuras patmīlība tika pastāvīgi aizskarta, šīm fantāzijām labprāt ticēja. Rietumi šīs ilūzijas labprāt atbalstīja. Visi rūpīgi izvairījās apspriest skarbo, nepievilcīgo realitāti, ka Ukraina uz daudziem gadiem ir piesieta pie Krievijas ekonomikas ar tērauda cauruļvadiem un nekādas reālas alternatīvas Krievijas energonesēju piegādēm Rietumi tuvākajā nākotnē Ukrainai piedāvāt nevar.
Ukrainas iekšējā un ārējā politika 20 gadus (neatkarīgi no valdības, kas to realizēja) bija viena vienīga avantūra, kas balstījās uz tipiski krievisku, bet nebūt ne ukrainisku paļaušanos uz авось – gan jau. Starp citu, šajā nozīmē Leonīds Kučma bija daudz adekvātāks par saviem pēctečiem, viņš vismaz labi saprata, ka sapņi piepildās tikai koncernam Gazprom. Ukrainai bija vajadzīgs savs Ivans Kaļita, bet to pārvaldīja vieni vienīgi viltusdmitriji.
Daļa no šīs avantūristiskās politikas bija spēles ar krievu valodu, kurā runā trešdaļa valsts iedzīvotāju. Tā kā nekādas īpašas problēmas krieviski runājošie ukraiņi ne sadzīvē, ne darbā neizjuta, ap šo tēmu visu laiku saglabājās mākslīga spriedze. Elementāra nacionālā iedomība, ne ar ko nepamatota uzpūtība neļāva jaunajai pie varas nonākušajai elitei Kijevā pieņemt vienīgo saprātīgo lēmumu par krieviski runājošo tiesību nodrošināšanu, noņemot iekšējo spriedzi. Pat pirmajās, pašās saspringtākajās dienās pēc revolūcijas Rada nevis mazināja spriedzi, bet pielēja ugunskuram soļarku, nobalsojot par pilnīgi iracionālo lēmumu atcelt krievu valodai reģionālās valodas statusu.
Galu galā Ukraina ierāva sevi pilsoņu karā, bet Krievija nekautrējās izmantot šo situāciju, lai uz Ukrainas rēķina risinātu savas iekšējās problēmas un apmierinātu impēriskās ambīcijas. Ja sadursmē ar Rietumiem tā nepiedzīvos ātru un graujošu sakāvi (bet par šādu iespēju maz kas liecina), tad agri vai vēlu Rietumiem nāksies meklēt pagaidu kompromisu ar Krieviju. Šis kompromiss ir sasniedzams tikai par Ukrainas sadalīšanas cenu. Pirmā Ukrainas sadalīšana jau ir notikusi – Krievija dabūjusi sev Krimu. Par otrās sadalīšanas sekām (nav svarīgi, vai tas notiks tagad vai pēc pāris gadiem) var kļūt visa valsts dienvidaustrumu reģiona pievienošana Krievijai. Trešās sadalīšanas rezultātā Ukraina kā neatkarīga valsts var de facto beigt pastāvēt.
Karš un inteliģence
Tāpat kā pirms simt gadiem, arī šis imperiālistiskais karš ir kļuvis par sarežģītu izaicinājumu Krievijas, Rietumu un Ukrainas inteliģencei. Tai ir nepieciešams formulēt savu attieksmi, ieņemt pozīciju. Pastāv problēma, ka faktiski nav iespējams ieņemt viennozīmīgu pozīciju absolūti neviennozīmīgā situācijā. Patiesība šodien ir tāda, ka konfliktā iesaistīto valstu sabiedriskajā apziņā virsroku guvušas puspatiesības.
Krievu inteliģences lielākā daļa ir saliedējusies zem impērijas karogiem – pa daļai instinktīvi, pa daļai dažādu, ne gluži no merkantilisma (šī vārda plašā nozīmē) brīvu motīvu vadīta. Šis vairākums pilnīgi ignorē pašu valdības iesāktā kara impērisko raksturu un klusējot izsaka piekrišanu Krievijas pārvēršanai labākajā gadījumā par policejisku, bet sliktākajā – par totalitāru valsti. Bet arī mazākums, kas iestājas pret karu un nosoda Krievijas valdības rīcību, necenšas teikt pilnu patiesību. Tas cenšas neievērot Rietumu rīcības attiecībā pret Ukrainu impērisko oderi un neaiztikt delikāto Ukrainas varas iestāžu “ cietēja” uzvedības tēmu krīzes priekšvakarā.
Analoģiskā veidā Rietumos vēršas plašumā lai arī nedaudz novēlota, tomēr visumā pamatota kritika attiecībā pret Kremli, uz kura “draiskulībām” līdz šim viņi skatījās caur pirkstiem. Tajā pašā laikā maz tiek runāts par pašu Rietumu politikas imperiālistisko būtību, par pseidoliberālā mesiānisma nelāgo dabu, par gatavības trūkumu pārlikt uz saviem pleciem ukraiņu ekonomikas sponsorēšanas nastu, ko pēc PSRS sabrukuma pēc inerces nesusi Krievija. Tas viss padara Rietumu sabiedrības pozīciju ne mazāk vienpusīgu kā Krievijas sabiedrības pozīcija abās tās (impēriskajā un liberālajā) hipostāzēs.
Bet visbēdīgāk ir ar Ukrainu. Tur praktiski nav politisku un sabiedrisku spēku, kuriem pietiktu vīrišķības paskatīties acīs skarbajai īstenībai un beigt dzīvot ekonomiskās un politiskās fantāzijās. Tas nenozīmē, ka Ukrainā nav cilvēku, kuri spētu saprast, kas īstenībā notiek ar viņu valsti un kultūru. Vienkārši šie ļaudis nevar atļauties runāt patiesību, bet sabiedrība ne mazākajā mērā nav gatava šo patiesību uzklausīt. Ukrainas atveseļošanās var sākties tikai tad, kad parādīsies tolerants ukraiņu nacionālisms, kas spēj pieņemt Krieviju “kā objektīvu realitāti, kas Ukrainai dota sajūtās”.
Paradoksāli, bet sakarā ar šī kara sākšanos Krievijas, Rietumu un Ukrainas inteliģences priekšā stāv līdzīgi uzdevumi – cīņa ar savu valdību imperiālistisko politiku visās tās daudzveidīgajās formās un izpausmēs: arhaiskajā, infantilajā vai postmodernajā. Ja Krievijai un Ukrainai vēl tikai pa īstam jāatklāj sev liberālās vērtības, tad Rietumiem tās, šķiet, sev jāatklāj no jauna, attīroties no pēdējo desmitgažu pseidoliberālā mantojuma un vienlaikus nekrītot jaunā “labējismā”.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2014. gada maina numurā