Svītrkods čūskām. “Kā var neatļaut turēt zalkti, ja tas mājās gar kūtspaksi staigā?”

Egīls Zirnis, Rīgas Laiks | 04.05.2022

“Turpmāk mājās tiks aizliegts turēt čūskas. Likumā tika noteikts, ka savvaļas indīgos un plēsīgos dzīvniekus, primātus, jūras zīdītājus, kā arī dzīvniekus, kuri jābaro ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem, aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus.”

LETA, 2010. gada 31. martā

Kaut kas jau jādara bija: pēdējās vasarās un ne tikai vasarās ziņas par Latvijā savvaļā vai pussavvaļā, proti, pilsētu parkos vai dīķos atrastiem krokodiliem, piraņām, pitoniem un citiem mūsu faunai pagaidām neparastiem, turklāt ar asiem zobiem apveltītiem radījumiem nāca tik bieži, ka ne tikai nepieciešamība pielāgot valsts likumus Eiropas Savienības regulām, bet arī “iekšējā situācija” prasīja pieņemt tādus grozījumus savvaļas dzīvnieku turēšanas likumā, kas ļautu vieglāk noteikt, kuram bezatbildīgam turētājam katrs pitons, krokodils vai bruņurupucis pieder.

Pēdējā pusgada laikā ar vairākiem aktiem čūsku turēšanas prieki padarīti stingrāki. Jau pagājušā gada 6. oktobrī tika pieņemti Noteikumi Nr.1139 – “Starptautiskās tirdzniecības apdraudēto savvaļas sugu īpatņu uzglabāšanas, reģistrācijas, turēšanas nebrīvē, marķēšanas, tirdzniecības un sertifikātu izsniegšanas kārtība”. Kopš šā gada 1. aprīļa jauni Ministru kabineta noteikumi ir spēkā attiecībā uz Vašingtonas konvenciju jeb CITES, kas regulē starptautisko tirdzniecību ar apdraudētām dzīvnieku sugām (visas čūskas ir CITES pirmajā (sugas, kurām draud izmiršana un ko tieši vai netieši apdraud tirdzniecība) vai otrajā pielikumā (sugas, kuras vēl nav izzūdošas, bet var tādas kļūt, ja tirdzniecība ar tām netiks kontrolēta). Jaunie noteikumi paredz, ka visas čūskas būs jāmarķē.

Visbeidzot, aprīļa beigās stājās spēkā grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā – tie paredz, ka čūskveidīgos un plēsēju kārtas dzīvniekus, kas jābaro ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem, mājās turēt vairs nedrīkst vispār. Vienīgais veids, kā to drīkst darīt, ir dzīvnieku kolekcijas reģistrācija un dzīvnieka marķēšana. Stingri ņemot, tas attiecas ne tikai uz čūskām un krokodiliem, bet arī uz kaķiem, jo arī tie nav nekāda mūsu savvaļas faunas mūžsena sastāvdaļa un mēdz ik pa laikam notiesāt kādu dzīvu siltasiņu peli vai žubīti.

Tātad turpmāk visus nelegālos čūsku turētājus likums tramdīs vēl stiprāk, un vairs nevajadzētu notikt tā, kā notika šajās Lieldienās, kad Ādažu poligonā atrada mētājamies beigtu pitonu, un nebija iespējams noskaidrot, kam tas pieder. Turpmāk visām lielajām čūskām zem ādas vajadzētu būt ievietotam čipam. Tas ļaus izveidot čipoto dzīvnieku datu bāzi, tātad pamazām sakārtot šo dzīvnieku turēšanu Latvijā, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte Gita Strode. Čipā ir ciparu kods, no kura var nolasīt visu nepieciešamo informāciju. Čipu ievieto veterinārārsts, un šī procedūra maksā daudz lētāk nekā pats pitons.

Kolekcijas reģistrēšana ir diezgan sarežģīta birokrātiska procedūra. Viens no noteikumiem attiecībā uz reģistrētām kolekcijām nosaka, ka kolekcija vismaz septiņas dienas gadā jāeksponē. Legāli arī līdz šim kurš katrs nedrīkstēja turēt mājās čūsku, bet marķēšana ir jaunums.

Latvijas Dabas muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Guna Bagrade stāsta, ka jau labu laiku, saņemot kādas personas pieprasījumu par atļauju turēt mājās čūsku vai kādu citu eksotisku dzīvnieku, Dabas aizsardzības pārvalde vienmēr ir aicinājusi muzeja ekspertus atbilstoši Eiropas Padomes regulām pārbaudīt, vai čūskai domātā dzīves vieta atbilst tam, kas dzīvniekam nepieciešams, un vai šīs čūskas ievešana nevar kaitēt Latvijas faunai. Piemēram, kad kāds pitons no viņa līdzšinējā saimnieka, kurš pret čūsku bija slikti izturējies, nonāca zoodārzā, un no turienes to savukārt gribēja iegūt turēšanai pitonu entuziasts, muzeja eksperti mērīja gan tam paredzēto būri jaunajā dzīves vietā, gan siltumu un mitrumu, kā arī vērtēja, vai pitonam būs laba dzeršanas vieta un iespējas paslēpties.

Pieredzējušais pitonu turētājs, bioloģijas zinātņu doktors Aivars Lazda lielāku stingrību čūsku turēšanas noteikumos atbalsta attiecībā uz lielām čūskām, jo tās tomēr varot būt bīstamas: “Tāda čūska var arī nožņaugt bērnu. Man pāris reižu ir uzbrukušas, ziniet, vaļā tikt nav tik viegli! Spēks čūskai ir pamatīgs.” Lazda neņemas vienmēr nosaukt skaidru iemeslu, kāpēc čūska var uzbrukt savam kopējam vai citam cilvēkam, bet īpaši jāuzmanās esot ēdināšanas reizēs. Arī tad, ja nejauši uzkāp čūskai uz astes, tā var iekost. Zobi četrmetrīgam pitonam ir kā vairākus centimetrus garas adatas. Ja ar tiem viņš iecērtas kājā vai rokā, bez palīglīdzekļiem čūsku dabūt nost nevar – jāņem metāla karote vai pagale. Aivaram Lazdam viņa četrmetrīgais pitons gan ir nopietni iekodis tikai vienreiz – iecirtās kājā un momentā aptinās ap abām kājām. “Ja es būtu minūtes piecas nekustējies, viņa būtu apjautusi, ka kaut kas nav kārtībā, bet es kustējos, un viņa mani vēl vairāk žņaudza ciet,” atceras Lazda, kuru gan šis pitona uzbrukums no viņu turēšanas nav atbaidījis. Kad pitons pierod pie kopēja smakas un saprot, ka tas nav viņa ēdiens, uzbrukumi esot gandrīz neiedomājami. Lazda uzskata, ka bērnam bīstams var būt jau pusotru metru garš pitons.

Latvijā pašlaik čūsku turētāju nav pārāk daudz, vērtē Gita Strode: “Rēķināmies ar pāris simtiem, bet vēl nav zināms, cik daudzi no viņiem savus dzīvniekus legāli reģistrēs.” Vairums čūskumīļu ir Rīgā, pa kādam Daugavpilī un vēl kādā no lielajām pilsētām. Ja atklāsies, ka kāds tur mājās nereģistrētu čūsku, tam tiks uzsūtītas kontrolējošās iestādes, un no reģistrācijas nevarēs izvairīties tik un tā, tikai tagad jau ar sodu. Aivars Lazda gan uzskata, ka laukos to izkontrolēt būs ļoti grūti, un mūsu faunas čūsku turēšanu – vispār neiespējami: “Kā var neatļaut turēt zalkti, ja tas mājās gar kūtspaksi staigā?”
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2010. gada maija numurā
Izmantota Leo Tomasa fotogrāfija

Pievienot komentāru