Svarīgi zināt, par ko runājam!

Zemeunvalsts.lv | 02.03.2020

Saruna ar Andreju Svilānu, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektoru (sākums*)

Viss, kas saistās ar dabu un kokaugiem, “notika” pakāpeniski. Ja dzīvo laukos (kā dzīvoju es), skola ir 7 km attālumā, autobuss mēdz kursēt un “nekursēt”, bieži sanāk iet kājām, dažu dienu: 7 km turp, 7 km atpakaļ! Arī vasaras pavadīju laukos, visi meži un grāvji bija izložņāti, kara ierakumi izrakņāti, ar dabu biju uz “Tu!”. Vienubrīd gan mana lielā mīlestība bija ķīmija. Ja par dabas jautājumiem neviens mani nav par jukušu saucis, ķīmijas sakarā gan gadījies! Pie tam, līdz brīdim, kad ķīmiju sāku mācīties skolā, no vecākajiem draugiem neko labu dzirdējis netiku, vien stāstus “kādas šausmas ir ķīmija”! Bet man bija laba skolotāja Maija Sprūdža! Grāmatu “Vispārīgā ķīmija” (ap 700 lpp.) “no vāka līdz vākam” izlasīju reizes trīs. Interese bija un tikai padziļinājās! Piedalījos republikas ķīmijas olimpiādēs, bet 11. klasē manī uzvarēja Malmunas džungļu aicinājums! LU Bioloģijas fakultātē iestājos kā mežu pētīšanas stacijas “Kalsnava” stipendiāts, bet, atgriežoties no dienesta, viss juka un bruka, un man teica, ka “pretenziju nav un nebūs, bet nosūtījums un stipendija vairs nav spēkā!”. Tā mans ceļš aizveda uz botānisko dārzu Salaspilī. Sastapu Raimondu Cinovski, Toreiz vēl Latvijas ZA botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadītāju, kas padzirdējis, ka šo to jēdzu no dendroloģijas. Salaspils kokaugu dendroloģiskās kolekcijas ieraugot, mute palika vaļā! Kā vēlāk bilda pats R. Cinovskis, viņu, savukārt, patīkami pārsteidzis fakts, ka students zina tik daudz koku latīniskos nosaukumus un pazīst vienu otru retāku svešzemju kokaugu. Tā sākās mana karjera Salaspils botāniskajā dārzā.

Meža fakultātē botāniku un dendroloģiju mācīja un māca ļoti labi! Par ko jābrīnās?

Runa bija par svešzemju sugām, kas Latvijas apstākļos ir mazāk zināmas! Sākot no vidusskolas, daudz lasīju Artūra Mauriņa “Saistošo dendroloģiju” ar lieliskām ilustrācijām; to pirms tam turpinājumos publicēja žurnāls “Draugs”! 1993. gadā beidzu studijas LU, dabūju stipendiju studijām Vācijā, kur viesklausītāja statusā pusgadu mācījos Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā (ainavu plānošana, hidrotehniskie pasākumi ainavu plānošanā, antīkā māksla) un pusgadu Humbolta universitātē Berlīnē. Bonna man bija milzu guvums kultūrvēstures ziņā: Kultūrvēstures institūta bagātīgajā bibliotēkā dārzu un parku mākslas vēsturi pētīju krustām šķērsām. Daudz laika pavadīju dārzos un parkos; pieredze un zināšanas lieti vēlāk noderēja botāniskajā dārzā un strādājot veco muižu parkos un citos dendroloģiskos stādījumos – ja nav izpratnes par dārzu un parku mākslas vēsturi – ar “pliku dendroloģiju” var savārīt tikai ziepes. Šīs zināšanas noder joprojām!

Vistrakākās atmiņas ir par vācu valodu: it kā no ceturtās klases skolā to mācies, četrus gadus augstskolā mācies, aizbrauc uz Vāciju un… pirmo mēnesi ir vēlēšanās “laisties lapās”. Sapratu ļoti maz! Dialekti, ne pārāk “dzīvā izskolotā” valoda. Pierast bija grūti! Trīs mēnešos mana valoda tapa kaut nedaudz “lietojama”. Berlīnē apguvu stādu audzēšanas jautājumus, mana lielā “dendroloģiskā universitāte” bija Berlīnes Dālemas botāniskais dārzs un Špēta arborētums (Späth-Arboretum). Par pēdējo runājot, botāniskais dārzs Salaspilī savulaik dibināts uz Šoha (C.W.Schoch) stādaudzētavas kolekciju bāzes; kas kopš 19. gs. otrās puses bija pārkraušanas punkts stādu materiālam no Rietumeiropas uz cariskās Krievijas Eiropas daļu. Un Špēta arborētums bija viens no ciešākajiem Šoha stādaudzētavas sadarbības partneriem!

Salaspilī sāku kā biologs (faktiski – strādnieks ar biologa iemaņām).

Kā Latvijā ir ar bioloģisko daudzveidību?

Bioloģiskā daudzveidība ir plašs, visaptverošs jēdziens. Ir stiprās, ir vājās vietas. Iespējams, tāpēc atrodamies konfrontējošu viedokļu krustugunīs. Vieni saka – mežsaimnieki un mežizstrādātāji ir slikti. Mežsaimnieki saka – slikti ir biologi un pārējie “trakie zaļie”. Patiesība ir vidū! Pie tam, svarīgi ir zināt, par kādām sugām runājam! Patlaban noritošā t.s. “dabas skaitīšana”, kas vēl turpinās, lielā mērā parādīs reālo aktuālo bildi, – būs sugas, kuras varēs izņemt no aizsargājamo sugu saraksta, un būs sugas, kuras tajā vajadzēs iekļaut! Tas ir dabisks process!

Vai, runājot par bioloģisko daudzveidību, neaizmirst, ka runājam par dzīvo dabu un vidi, kas mainās?

Viss plūst, viss mainās,– arī daba. Ja runājam par sugu un biotopu kvalitātes un kvantitātes izmaiņām, nešaubīgi viena no komponentēm ir klimata pārmaiņas. Mēs varam diskutēt: cik tās ir dabiskas vai mākslīgas. Piemēram, skatoties vēsturē, pirms 14 tk gadu mūsu teritoriju klāja biezs ledus, kas pamazām kusa, šeit parādījās pirmie augi, tiem līdzi pirmie dzīvnieki. Kad parādījās ziemeļbrieži – parādījās arī pirmās mednieku klejotāju ciltis. Tas, ko mēs šodien saprotam un saucam par mūsu (Latvijas) dabu, ir attīstījies, visu šo laiku mijiedarbojoties dabas procesiem un cilvēka darbībai. Ir bijis siltais atlantiskais periods, ir bijis mazais ledus laikmets. Būs tā, kā būs!

Ja pieņemam teoriju, ka klimata pārmaiņas norit “uz silto pusi”, “švakāk” jutīsies skujkoki! Priedei problēmu nebūs, eglei gan, ko vērojam jau tagad! Pēc karstajām, sausajām vasarām Rietumeiropā tās ir acīmredzamas, pie mums vēl rit diskusijas par problēmu mērogu! Fakts, ka sausuma novājinātās un egļu astoņzobu mizgrauža skartās egles jau ir pietiekami bieža mūsu ainavas sastāvdaļa, nav noliedzams! Latvijā, protams, nav situācijas, kāda vērojama Vācijā vai Ukrainā, bet!!!! Jātur acis un ausis vaļā un jāskatās, kas notiek! Nedrīkstam nogulēt situāciju, kad “mizgrauzim zobus izlauzt būs par vēlu”.

Nenogulēt…. Kad jāmostas?

Monitorings! Būtu lieliski, ja virspārraudzību pār visiem mežiem veiktu Valsts meža dienests. Bet es saprotu arī tā ierobežotās iespējas. Mēs vērojam teritorijas, kas ir mūsu pārziņā (DAP), pagaidām atrodam nelielas mizgraužu salveida atradnes, katrā ziņā situācija nav, kā Vācijā. Vācu kolēģi saka: “trīs gadus nenodarbojamies ar normālu mežsaimniecību, jo nespējam izvākt no mežiem bojātās egles vien!” Kurā brīdī un ko darīsim mēs (Latvijā), tas jājautā meža entomologiem un meža patologiem! DAP konsultējas gan ar “Latvijas valsts mežiem”, gan “Silavu” par feromona lamatu izvietošanu. No bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas aspekta sausā egle “bijusi nebijusi”: aizvāksies mizgrauži, būs kas cits vietā. Bet – vēlamies būt atbildīgi pret citiem meža īpašniekiem! Lielākā problēma ir privāto mežu īpašnieki, kas, iespējams, daudzviet “laimīgi dzīvo un cer, ka pēc 20-30 gadiem sekmīgi varēs izstrādāt savu mežu un…”, un nezina, ka mežs varbūt jau “paputējis”…

Ko šai ziņā ietekmē it siltā ziema?

No pieredzes botāniskajā dārzā! 2006. gadā stājos direktora amatā; 2007. gada 15. janvārī man zvanīja no radio Baltcom: “Botāniskais dārzs? Svilāns? Sakiet, kas te notiek?” 15. janvārī ziedēja Ledebūra un Daurijas rododendri. Šogad (2020) botāniskajā dārzā Salaspilī šiem pašiem rododendriem bija daži ziedi, bet rododendru audzētavā “Babīte” un dažos privātos dārzos Rīgā tie ziedējuši it kupli! It kā jauki, bet, ja nāks sals, var apsalt pat div– un trīsgadīgi dzinumi!

Jautājums bija par mizgrauzi un silto ziemu – ko tā kukainim dod?

Jautājums domāts meža entomologiem! No vienas puses siltumā mizgrauži varētu justies labāk. No otras puses – varbūt “tikpat labāk” jūtas arī dabiskie mizgraužu ienaidnieki. Līdzīgi kā ar ērcēm – pieredze rāda, ka silta vai auksta ziema nav vienīgais limitējošais faktors. Klimata pārmaiņu kontekstā nav jādomā par mizgrauzi vien, bet arī par iespējamām jaunām kaitēkļu sugām un slimībām… Spānijas kailgliemezis, piemēram!

2019. gada kukainis arī nav “vietējais”!

Arī!... Ja runājam par klimata mainību, jautājums: ko kolektīvi un individuāli varam darīt, lai pārmaiņas mazinātu! Otrs: jādomā, kā glābt katram savu un mūsu kolektīvo “pēcpusi”! Ko darīsim, ja celsies ūdens līmenis, ja sausās un karstās vasaras kļūs norma, ja vēlās pavasara salnas sāks regulāri “nokost” laukus un dārzus, ja … Ja egli mežsaimniecībā nāksies aizmirst kā sugu, ko liksim vietā?!

Dižskābardi…

Lūk, lūk! Latvijas Dendrologu biedrības 2020. gada koku. Dižskābardi daļēji var uzskatīt par invazīvu citzemju sugu, lai gan tā dabiskais areāls ir relatīvi tuvu Latvijai, tātad, klimatam paliekot siltākam, tam būtu pie mums “jāatnāk” šā vai tā! Cita lieta – ja dižskābaržus stādīsim masveidā – zem tiem apakšā zemsedzē nav gandrīz nekā dzīva. Tā kā diskusija vēl ir priekšā! Piemēram, Vācijā Mozeles ielejā šobrīd rentablākais koks mežsaimniecībā ir Menzisa duglāzija! Skujkoks no Amerikas! Es pats, staigājot, no liela attāluma nopriecājos – kas par skaistām garām eglēm, veselas kalnu nogāzes! Pieeju tuvāk – vai…! Duglāzijas varam vērot Skrīveru dendrārijā, tās stādīja vēl Makša fon Sīvera (pilnā vārdā Friedrich Maximilian Oscar Freiherr von Sivers) laikos! Skatoties pieredzi botāniskajā dārzā, zinām, ka duglāzijai laiku pa laikam problēmas rada slimības, kas brīžiem tās vainagu padara it skraju. Par šī koka rentabilitāti pie mums vēl pāragri spriest! Jautājums ir atklāts!

Runājot par Vāciju un citām valstīm Eiropā: cik korekti ir salīdzināt aizsargājamo teritoriju platības? Tiek uzsvērts, ka mums ir tik, bet tur – citos klimatiskajos apstākļos, citā valstī, citā sabiedrībā – ir savādāk!

Ko kurā valstī ietver jēdzienā “īpaši aizsargājamā dabas teritorija”. Piemēram, Vācijas pilsētās biju pārsteigts, ka nezālainas nekoptas dzelzceļa malas tiek pasniegtas kā dabas saglabāšanas teritorijas! Protams, salīdzinot ar sakoptajām teritorijām, tās nosacīti var arī tā dēvēt. Pašvaldības vai pilsētas ietvaros var būt vēlme šādi saglabāt vismaz kaut ko nosacīt dabisku vai vismaz mežonīgu. Daudzviet kalnos, nav nepieciešams kādu teritoriju pasludināt par aizsargājamu, jo tur tikpat neviens netiek klāt. Tādā ziņā Latvijas daba ir krietni ievainojamāka. Ja runājam par invazīvajām sugām, Latvijā nešaubīgi esam labākā situācijā nekā vācieši. Piemēram, vācieši savulaik izdomāja kādu “labu inovāciju” – veicināt priežu augšanu ar dabisko slāpekļa mēslojumu! Iestādīja priežu mežos balto robīniju: gumiņbaktērijas, slāpeklis! Brīnišķīgi! Bet! Brīnišķīgi, līdz mežu nenocērt… Priede iesēties vairs nevar, jo izcirtumā ir krāšņs robīniju atvasājs. Iestādīt? Izej vispirms dzīvs tam cauri... Stādīsi ar stādiem priedes? Robīnija gada laikā “dod” vairāk nekā metru garas atvases un priedei tur vietas vairs nav! Mežs “inovācijas rezultātā” auga labāk, bet, priedi nozāģējot, palika robīniju krūmājs…

* saruna ar Andreju Svilānu izdevās saturīga un pietiekami ilga, lai to sadalītu divi daļās. Turpinājums gaidāms...

Pievienot komentāru