Koku sakņu sistēma ikdienā lielākoties paliek nepamanīta gan nozares speciālistiem, gan meža īpašniekiem. Visbiežāk vizuālu priekštatu par koku sakņu sistēmu, tās uzbūvi un izmēriem var iegūt mežā, aplūkojot vēja izgāztus kokus. Vienkāršojot, varētu teikt, ka saknēm ir trīs būtiski uzdevumi – tās nostiprina koku augsnē, ar tām tiek uzņemts nepieciešamais ūdens un barības vielas no augsnes, kā arī saknēs (to šūnās) tiek uzglabātas kokam nepieciešamās barības vielas. Visdinamiskākā sakņu sistēmas sastāvdaļa ar nozīmīgu lomu oglekļa un slāpekļa apritē meža augsnē ir vismazākās sīkās saknes, kuru diametrs nepārsniedz 2 milimetrus. Sīkajām saknēm piemīt augsta pielāgošanās spēja edafiskajiem (augsnes), klimatiskajiem un citiem vides apstākļiem. Šo sakņu mūžs ir īss, un, atmirstot, tās papildina augsni ar oglekli. Cik nozīmīgs ir šāds papildinājums? To iespējams saprast no atsevišķiem piemēriem.
Vērtējot stādītas parastās priedes jaunaudzes 14 gadu vecumā, konstatēts, ka oglekļa uzkrājums tajās atgriezies tādā pašā apjomā, kādā tas bija pirms vienlaidus atjaunošanas cirtes un augsnes sagatavošanas. Tātad labi augošie jaunie koki nodrošinājuši strauju oglekļa krājuma papildinājumu gan ar saknēm, gan skuju nobirām. Tieši laba koku augšana ir šīs sakarības atslēga. Tas redzams no cita piemēra. Mežsaimniekiem ir zināms, ka, ļaujot koku saknēm elpot,– piemēram, izrokot grāvi niedrājā – audzēs iesējas un labi sāk augt egles. Vērtējot parauglaukumus vecās (vidēji 150 gadi) parastās priedes audzēs niedrājā un situāciju pēc grāvja izrakšanas atspoguļojošajā šaurlapju kūdrenī, redzam – jo vairāk šo egļu “ienākušas”, jo lielāks sīko sakņu apjoms (Skatīt grafisko attēlu.).
Grafiskais attēls: Parastās egles sīko sakņu biomasa atkarībā no parastās egles krājas (m3 ha-1) niedrājā (Nd) un šaurlapu kūdrenī (Ks).
Tātad pēc lielāka traucējuma (ugunsgrēks vai vētra, vai vienlaidus atjaunošanas cirte) oglekļa uzkrājums augsnē īslaicīgi samazinās, bet koku sakņu un lapotnes nobiras nodrošina tā ātru atjaunošanos. Bet, kas notiek tālāk? Vienkāršā atbilde būtu – nekas. Proti, kopējais uzkrājums, turpmāk palielinoties audzes vecumam, būtiski nemainās. Patiesībā notiek daudzi procesi, saknēm augot un sadaloties, oglekļa savienojumiem no lapotnes nobirām ieskalojoties un izskalojoties, tomēr visi šie procesi kopumā atrodas dinamiskā līdzsvarā un kopējais oglekļa apjoms nemainās. To mēs varam novērtēt, gan ievācot un analizējot sakņu un nobiru datus, gan salīdzinot oglekļa uzkrājumu dažāda vecuma audzēs. Piemēram, nav konstatējama būtiska oglekļa uzkrāšanās augsnē atšķirība damaksnī un vērī 58-69 gadus vecās audzēs un vidēji divreiz vecākās (112-131 gads) audzēs.
Kā katram kārtīgam likumam, arī šim ir savi izņēmumi, kas darbojas purva ekosistēmai tuvos meža tipos. Taču tas nemaina kopējo sakarību: oglekļa uzkrājums augsnē atjaunojas ātri un turpmāk, palielinoties audzes vecumam, saglabājas dinamiskā līdzsvarā. Tātad stāsts par oglekli mežā ir stāsts par kokiem, to augšanu un to, ko mēs ar kokiem darām (koksnes produktiem).
Bet kā šo visu var zināt?
Datu iegūšana prasa ne mazumu pacietīga darba – ievācot augsnes (un tajā esošo sakņu) precīza tilpuma paraugus mežaudzēs, tos skalojot un šķirojot – kuras saknes nav koku, kuras ir (un kādas sugas koku), kuras mirušas un kuras dzīvas (Skatīt fotoattēlu.). Tad – sverot, nosakot oglekļa saturu un meklējot saiknes starp audžu un sakņu parametriem.
 |
 |
 |
Fotoattēls: Sašķiroti sīko sakņu paraugi
Šo darbu mēs esam veikuši Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansētā pētījumā: “Lēmumu pieņemšanas atbalsta rīka izstrāde, integrējot informāciju no vecām daļēji dabiskām mežaudzēm precīzākai oglekļa bilances novērtēšana” (Nr. 1.1.1.1/19/A/130)
