Somijas pieredze un Briseles lēmumu pieņēmēju diskusijas ir tieši attiecināmi arī uz Latviju; abām valstīm ir līdzīga mežu nozares struktūra un sarežģījumi attiecībās ar Briseles ieviestajiem regulējumiem un ierēdņiem.
Latvijas meža nozarei, līdzīgi kā Somijā, ir svarīgi no katra iegūtā koksnes kubikmetra gūt lielāku peļņu, ne palielināt ciršanas apjomus. Liela daļa koksnes joprojām tiek eksportēta kā apaļkoki vai zemas pārstrādes zāģmateriāli. CLT (Cross-Laminated Timber jeb krustām līmēti masīvkoka paneļi), LVL (Laminated Veneer Lumber jeb laminēti finiera kokmateriāli) un augstākas pakāpes koksnes ķīmiskā pārstrāde ir virziens, kurā Latvijai jāinvestē, lai saglabātu konkurētspēju.
Latvijas kokrūpnieki un mežu īpašnieki bieži saskaras ar neprognozējamām izmaiņām dabas aizsardzības prasībās, piemēram, mikroliegumu noteikšanā. Kā norāda Somijas eksperti, jaunu produktu izstrādei nepieciešami gadi un investīcijas, kas nav iespējamas bez stabilas un prognozējamas valsts un Eiropas politikas.
Zviedrijas Eiropas Parlamenta deputātes Beatrises Timgrēnas (aktīva Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas (ENVI) locekle) ierosinājums piemērot zemākas prasības valstīm ar zemu riska līmeni, kur mežu ilgtspēja vēsturiski ir augsta, ir pilnībā atbilstošs Latvijas interesēm. Latvijai Eiropas Savienībā jāatbalsta pieeja, ka valstīm ar spēcīgām mežsaimniecības tradīcijām nav jāpiemēro tādi paši ierobežojumi un birokrātiskais slogs, kā reģioniem, kur meži vēsturiski tikuši iznīcināti.
Paritāte starp dabas aizsardzību un ekonomiku
Latvijas meža īpašniekiem – gan valsts, gan privātajiem – Eiropas Savienības plānotā meža apsaimniekošanas oglekļa sertifikācija var kļūt par jaunu ienākumu avotu. Tas nozīmē, ka meža īpašnieki varētu saņemt atlīdzību gan par pārdoto koksni, gan arī par mežā vai ilgmūžīgos koka būvizstrādājumos piesaistīto oglekli. Jau daudzkārt esam rakstījuši un aicinājuši Latvijas būvniecības nozari aktīvi pāriet uz koka konstrukciju izmantošanu sabiedriskajās ēkās.
Dabas atjaunošanas regula skar arī Latviju. Somijas pieeja – demonstrēt reālo situāciju mežā Briseles ierēdņiem – ir labā prakse. Latvijai aktīvāk jādiskutē ar Briseli, argumentējot, ka racionāla mežsaimniecība nodrošina gan stratēģisko drošību – vietējie resursi, neatkarība no fosilajiem resursiem un plastmasas, gan finansējumu dabas aizsardzībai.
Oglekļa kvotu un kredītu sistēmas darbības principi privātajā mežsaimniecībā
“Atkārtošana – zināšanu māte”, tāpēc vēlreiz skaidrojam oglekļa kvotu un kredītu sistēmu – oglekļa tirgu pamatā dala divos atsevišķos virzienos, kur mežsaimniecībai ir atšķirīga vieta – obligāto kvotu sistēma un brīvprātīgais oglekļa kredītu tirgus.
Obligāto kvotu sistēma – Eiropas Savienības Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma jeb ES ETS, darbojas pēc principa “ierobežo un tirgojies”. Valstis lielajiem industriālajiem ražotājiem un enerģētikas uzņēmumiem nosaka maksimāli pieļaujamo piesārņojuma apjomu, izsniedzot tiem noteiktu skaitu bezmaksas vai maksas emisiju kvotu. Ja uzņēmums savu limitu pārsniedz, tam trūkstošās kvotas jāpērk biržā no tiem, kuri piesārņojuši mazāk un savas kvotas ietaupījuši. Privātie meža īpašnieki šajā obligātajā biržas sistēmā ar saviem augošajiem kokiem tieši piedalīties nevar. Turpretī brīvprātīgais oglekļa kredītu tirgus un jaunais Eiropas Savienības Oglekļa piesaistes un oglekļa lauksaimniecības regulējums (CRCF) aptver tieši privāto mežsaimniecību. Šīs sistēmas pamatvienība ir oglekļa kredīts, kur viens kredīts ir vienāds ar vienu tonnu CO₂ ekvivalenta, kas ir droši piesaistīts un uzkrāts meža biomā vai augsnē, vai arī kura nonākšana atmosfērā ir novērsta.
Trīs papildu ienākumu gūšanas veidi
Privātie meža īpašnieki var gūt papildu ienākumus, piesakot savu mežu kādā no specializētiem oglekļa projektiem. Praktiski tas notiek trīs veidos. Pirmkārt – apmežošana, kad lauksaimniecībā neizmantojamu vai mazauglīgu zemju apstāda ar mežu, radot jaunu oglekļa piesaistes audzi. Otrkārt – uzlabota apsaimniekošana un mežsaimnieciskās prakses maiņa – rotācijas perioda jeb ciršanas vecuma pagarināšana, selekcionēta, ātraudzīgāka stādāmā materiāla izmantošana vai selektīva retināšana, kas ļauj konkrētajā platībā uzkrāt vairāk koksnes krājas, nekā tas notiktu parastā saimniekošanā. Treškārt – saglabāšana un aizsardzība, kas realizējas kā apņemšanās nenocirst nobriedušu mežaudzi, kas pēc plāna būtu cērtama, garantējot, ka tajā uzkrātais ogleklis paliek neskarts.
Lai šos kredītus varētu pārdot lielajām korporācijām, kas brīvprātīgi vēlas kompensēt savu ekoloģisko pēdu, projektam ir jāatbilst stingriem starptautiskiem kritērijiem. Tiek vērtēta papildināmība (vai oglekļa piesaiste notiek tieši projekta dēļ, nevis dabiski) un pastāvīgums – tā ir garantija, ka mežu nenocirtīs vai tas neies bojā tuvākajos gadu desmitos. Kad neatkarīgi auditori, piemēram, pēc Verra standartiem, mežā piesaistīto oglekli ir izmērījuši un verificējuši, īpašniekam izsniedz digitālos sertifikātus, kurus tālāk var pārdot tirgū, pārvēršot meža ekosistēmas pakalpojumu naudā. Eiropas Komisijas mērķis ir panākt, lai šis oglekļa finansējums nākotnē saplūstu ar kopējo koksnes piegādes ķēdi, sniedzot atbalstu tieši klimatnoturīgai saimniekošanai.
Latvijas meža nozares eksporta struktūra un salīdzinājums ar Somiju
Latvijas un Somijas meža nozares eksporta struktūras atspoguļo divus dažādus meža ekonomikas attīstības līmeņus. Latvija joprojām atrodas pārejas posmā no pirmreizējās apstrādes uz augstāku pievienoto vērtību, Somija ir globāls līderis dziļajā koksnes pārstrādē un bioekonomikas inovācijās.
Latvijas meža nozares eksports ir viens no valsts tautsaimniecības svarīgākajiem balstiem, kas vēsturiski veido apmēram pusi kopējā eksporta vērtības un nodrošina pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci. Latvijas eksporta mugurkaulu veido mehāniskās kokapstrādes produkti. Lielāko daļu eksportētā apjoma un vērtības veido zāģmateriāli, parasti skujkoku, kurus aktīvi iepērk Eiropas, īpaši Apvienotās Karalistes, būvniecības un ražošanas sektori. Otru nozīmīgu daļu veido tālākas apstrādes izstrādājumi, piemēram, saplāksnis, kur Latvija ir reģionāli ļoti spēcīga, kā arī galdniecības un namdaru izstrādājumi, paletes un koka iepakojums. Latvijas eksporta struktūrā būtiska vieta ir enerģētiskajai koksnei – koksnes granulām, briketēm un šķeldai, kur pieprasījumu un cenas lielā mērā ietekmē Eiropas pāreja uz atjaunojamiem resursiem un laikapstākļu sezonalitāte. Lai gan Latvija eksportē arī augstākas vērtības produktus, piemēram, saliekamās koka mājas un CLT (krusteniski līmētos koka paneļus), moderno nišu īpatsvars kopējā apjomā vēl nav dominējošs. Nelielu, bet stabilu daļu veido arī papīrmalkas eksports un kokaudzētavās izaudzētie stādi, ko ļoti labprāt iepērk mūsu kaimiņvalstis, piemēram, Zviedrija
Somijas meža nozares eksporta struktūra
...ir kardināli atšķirīga, jo tās pamatā ir koksnes ķīmiskā un augsto tehnoloģiju pārstrāde. Vēsturiski vairāk nekā pusi Somijas eksporta veidoja papīrs, kartons, celuloze un koksnes masa, arī mūsdienās Somijas meža giganti (Stora Enso vai UPM-Kymmene), ir pasaules līderi iepakojuma materiālu un papīra rūpniecībā. Atšķirībā no Latvijas, Somija gandrīz neeksportē neapstrādātu papīrmalku; to uz vietas pārstrādā celulozē un augstvērtīgos kartona iepakojumos farmācijai, pārtikai un loģistikai.
Mūsdienās Somijas eksporta struktūra strauji transformējas modernajā bioekonomikā. Somi eksportē ne tikai koksni kā materiālu, bet arī koksnes ķīmijas produktus – bioplastmasu, biodīzeli, koksnes tekstilšķiedras, kas aizstāj kokvilnu un sintētiku, kā arī viedos iepakojumus ar iestrādātiem sensoriem. Tajā pašā laikā Somijas mehāniskā kokapstrāde ir orientēta uz masīvkoka inženierzinātņu produktiem. Somi ir koka debesskrāpju būvniecības tehnoloģiju (CLT un LVL konstrukcijām), kas ļauj koksni izmantot kā pilnvērtīgu betona un tērauda aizstājēju, pionieri un lielākie eksportētāji.
Kamēr Latvija eksporta vērtību joprojām lielā mērā gūst no koksnes kubikmetru skaita un pirmreizējās apstrādes jeb zāģmateriāliem, Somija no tā paša koksnes daudzuma, pateicoties dziļajai pārstrādei celulozē un bioķīmijā, gūst daudzkārt lielāku peļņu. Latvijas meža nozarei Somijas eksporta struktūra kalpo kā tiešs mērķis: attīstīt vietējo celulozes vai koksnes ķīmiskās biorafinēšanas jaudu un mērķtiecīgi kāpināt inženierkoksnes (CLV/LVL) ražošanu, lai eksportētu gatavus būvniecības risinājumus, ne tikai izejmateriālus Eiropas būvlaukumiem.
Kas kavē investīcijas celulozes un bioķīmijas rūpnīcās?
Lai gan Latvijā regulāri izskan idejas par celulozes vai biorafinēšanas rūpnīcas nepieciešamību, tas līdz šim nav realizējies vairāku nopietnu šķēršļu dēļ.
Modernas celulozes vai biorafinēšanas rūpnīcas izveide prasa no viena līdz divu miljardu eiro investīcijas. Vietējam kapitālam šādu līdzekļu nav, savukārt ārvalstu investori ģeopolitiskās situācijas dēļ Latviju pēdējos gados vērtē kā augstāka riska zonu, kas sadārdzina kredītprocentus un finansējuma piesaisti.
Šādām rūpnīcām gadu desmitiem ir vajadzīgas milzīgas, nepārtrauktas un prognozējamas zemas kvalitātes koksnes – papīrmalkas, šķeldas – piegādes. Latvijā joprojām liela daļa mežu pieder privātpersonām, kuru saimniekošana nav prognozējama. Tie ir apmēram 100 000 mazu un ļoti mazu meža platību īpašnieki. Valsts mežu apsaimniekotājam ir saistoši stingri mežizstrādes limiti un publisko iepirkumu noteikumi, kas neļauj garantēt ekskluzīvas ilgtermiņa piegādes vienam lielam tirgus dalībniekam.
Investoriem ir vajadzīga garantija, ka tuvākos 20-30 gadus spēles noteikumi nemainīsies. Latvijā un Eiropā kopumā dabas aizsardzības prasības – mikroliegumi, biotopu kartēšana, dabas atjaunošanas regulas – mainās un, jāatzīst, nepārtraukti pastiprinās. Satraukums, ka dabas aizsardzības dēļ nākotnē varētu krasi samazināties kopējie koksnes ieguves apjomi, liek investoriem nogaidīt vai plānot ieguldījumus citur.
Tradicionālā celulozes ražošana prasa lielu daudzumu saldūdens un rada daudz notekūdeņu. Latvijas iekšzemes upēm, pat Daugavai, ekoloģisku apsvērumu dēļ ir stingri limiti šādu rūpniecisko jaudu uzņemšanai. Savukārt, piejūras teritorijās ostu tuvumā trūkst nepieciešamās jaudas saldūdens pievadu.
Latvijas sabiedrībā joprojām pastāv stereotipi, ka celulozes rūpnīca nozīmē smaku un vides piesārņojumu, jo tās ir negatīvās atmiņas par kādreizējo Slokas celulozes rūpnīcu. Tiklīdz tiek virzīts kāds liels rūpniecisks projekts, vietējās kopienas aktīvi vēršas pret to ar principu – “not in my backyard” jeb “tikai ne manā pagalmā”.
Kas kavē oglekļa kredītu sistēmas attīstību privātajos mežos?
Lai gan oglekļa kredīti izklausās kā pievilcīgs peļņas avots, Latvijas meža īpašnieki šai tirgū iesaistās visai kūtri. Iemesli ir dažādi. Lai pierādītu, ka mežs tiešām piesaista papildu oglekli, ir jāveic sarežģīti mērījumi, jāalgo starptautiski auditori un jāreģistrējas globālajos reģistros. Šis process var izmaksāt desmitiem tūkstošu eiro. Mazajam meža īpašniekam (Latvijā vidējā privātā meža platība ir ap 5-10 hektāri) tas ekonomiski nav izdevīgi, ja vien viņš neiesaistās lielā kooperatīvā.
Oglekļa projekti pieprasa parakstīt saistības uz 30-100 gadiem. Tas nozīmē, ka šajā laikā īpašnieks vai viņa mantinieki nedrīkstēs mežu nocirst, pat ja koksnes cenas tirgū būs rekordaugstas vai mainīsies ģimenes finansiālā situācija. Tāpat pastāv bažas, ka valsts var ieviest jaunus nodokļus vai ierobežojumus oglekļa tiesību pārdošanai. Jāuzsver vēl viens būtisks faktors – ja mežs, par kuru tiek saņemta oglekļa nauda, iet bojā ugunsgrēkā, vētrā vai to iznīcina mizgrauži, kas Latvijā kļūst par arvien lielāku problēmu, uzkrātais ogleklis nonāk atmosfērā. Līgumi parasti paredz stingras soda sankcijas vai prasību atmaksāt saņemto naudu, ja nav apdrošināšanas vai projektam nav izveidots pietiekams “aizsardzības fonds”. Brīvprātīgais oglekļa tirgus ilgstoši ir darbojies bez vienotiem noteikumiem, kas radījis bažas par “zaļmaldināšanu”, kad oglekļa kredīti tiek pārdoti par mežu, kas tāpat netiktu nocirsts. Lai gan Brisele pašlaik ievieš savu CRCF (Oglekļa piesaistes sertifikācijas) rāmi, Latvijā vēl nav skaidru nacionālo vadlīniju un mehānismu, kā privātie īpašnieki to var droši praktizēt kopā ar tradicionālo mežsaimniecību.
No zinātnes uz industriju
Latvijā koksnes ķīmija un biorafinēšana attīstās augstā zinātniskā līmenī, projekti gan lielākoties koncentrējas laboratorijās un pilotprojektos jeb izmēģinājumos, ne lielās rūpnīcās. Būtisks dzinējspēks ir Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts (LVKĶI) sadarbībā ar LVMI “Silava” un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte.
Viens no pēdējo gadu nozīmīgākajiem pasākumiem ir programma Forest4LV. Tās mērķis ir radīt jaunas tehnoloģijas un produktus koksnes pievienotās vērtības ķēdē. Programmas ietvaros pētnieki ir izstrādājuši inovatīvas metodes, kā uzlabot koksnes šķiedru un sintētisko polimēru saderību, kas ļauj ražot jaunās paaudzes koksnes-polimēru kompozītmateriālus ar izcilām mehāniskajām īpašībām un būtiski mazāku klimatisko ietekmi, risinot problēmu ar skujkoku sveķu negatīvo ietekmi.
LVKĶI ir iesaistījies starptautiskajā iniciatīvā FIBRIX, lai izstrādātu jaunas pieejas tieši mazvērtīgās meža biomasas pārvēršanai augstas pievienotās vērtības materiālos un bio-bāzētās ķimikālijās.
Radīts Bioekonomikas ekselences centrs WoodChemPlus un, izmantojot ERAF fondu atbalstu, institūtā tiek modernizētas laboratorijas un iegādātas iekārtas, lai zinātnieki radītu reālus prototipus un “zaļās ķīmijas” risinājumus – bioplastmasas, poliuretāna putas no rapšu eļļas un koksnes blakusproduktiem, ekoloģiskus siltumizolācijas materiālus.
Projekts SugarPot pētījums fokusējas uz lignocelulozes priekšapstrādes un pirolīzes procesu optimizāciju. Mērķis ir efektīvi iegūt augstvērtīgus ķīmiskos savienojumus, ko tālāk izmantot farmācijā vai augstvērtīgu biomateriālu ražošanā.
Latvijas zinātniekiem ir tehnoloģijas, zināšanas un gatavi prototipi no viedajiem iepakojumiem līdz bioputām. Tomēr galvenais sarežģījums ir t.s. komercializācijas tilts – spēja atrast investorus, kuri būtu gatavi pilotprojektus pārvērst reālās ražotnēs, kas prasa lielus ieguldījumus un stabilu tirgus pieprasījumu.
Meža apdrošināšanas iespējas Latvijā un klimata riski
Meža apdrošināšana Latvijā kļūst par reizē aktuālāku un sarežģītāku jautājumu. Klimata pārmaiņas rada divus galvenos apdraudējumus: neprognozējamas un spēcīgas vētras un kaitēkļu – īpaši egļu astoņzobu mizgrauža – masveida savairošanos.
Latvijā meža apdrošināšanas polises, ko piedāvā lielākās apdrošināšanas kompānijas, tradicionāli sedz zaudējumus, ko izraisījuši ugunsgrēki, vētras un snieglauzes. Attiecībā uz bioloģiskajiem riskiem – kukaiņiem un slimībām – situācija ir atšķirīga. Apdrošinātāji pamatā nesedz zaudējumus, ko nodarījuši mizgrauži, ja tie uzbrukuši dabiski novājinātai audzei.
Mizgraužu un vētru “apburtais loks”
Mizgrauži ir sekundāri kaitēkļi – vispirms tie uzbrūk vētrā aizlauztiem, sausuma vai pārmērīga mitruma novājinātiem kokiem. Ja mežā ir bijusi vētra (kas ir apdrošināšanas gadījums) un īpašnieks laikus neizvāc bojātos kokus, tur strauji savairosies mizgrauži, kas nākamajā sezonā sāks iznīcināt arī pilnīgi veselas blakus esošās egļu audzes. Šādus (vētrām sekojošos) mizgraužu postījumus apdrošinātāji parasti nekompensē, uzskatot to par nepietiekamu meža apsaimniekošanu vai dabisku bioloģisko procesu. Apdrošināšanas matemātika balstās neparedzamībā. Tā kā pēdējos gados Eiropā un Latvijā egļu mizgraužu izplatība ir bijusi katastrofāla un hroniska, risks ir pārāk liels un prognozējams. Ja apdrošinātāji iekļautu pilnu mizgraužu riska segumu vecām egļu audzēm (virs 50 gadiem), polises cena kļūtu sadārdzinātos tiktāl, ka neviens meža īpašnieks to nespētu atļauties.
Lai pasargātu investīcijas un meža vērtību, uzsvars tiek likts uz preventīvo aizsardzību, ne paļaušanos uz apdrošināšanu, kas nozīmē regulāru meža apsekošanu, savlaicīgu sanitāro cirti un slazdu uzstādīšanu pavasarī. Mežzinātnes dati gan liecina, ka Latvijā pēdējā laikā mizgraužu pirmās paaudzes lidošanas aktivitāte rāda, masveidīgākā apdraudējuma viļņa nelielu samazinājumu, pateicoties dabas apstākļiem un īpašnieku aktīvākai rīcībai.
Tā kā oglekļa kredītu projekti prasa garantēt meža pastāvēšanu pat 30-100 gadus, apdrošinātāju nevēlēšanās segt kukaiņu un slimību riskus ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem oglekļa tirgus attīstībā.
Apdrošināšanas nosacījumi
Meža apdrošināšanas polises cena Latvijā parasti nav fiksēta, to aprēķinā individuāli, balstoties procentuālajā likmē no mežaudzes kopējās vērtības. Vidēji meža apdrošināšanas izmaksas Latvijā svārstās no 1 līdz 3 eiro par hektāru gadā jaunaudzēm vai mazāk vērtīgiem mežiem, pieaugušām un augstvērtīgām skujkoku audzēm tās var sasniegt 5-15 eiro (un vairāk) par hektāru gadā.
Apdrošināšanas prēmijas apmēru tieši ietekmē vairāki faktori. Apdrošināšanas kompānijas, piemēram, BTA un citas lielākās kompānijas vērtē meža reālo tirgus cenu. Jaunaudzes apdrošināt ir lētāk, jo to vērtība ir zema un tiek rēķinātas tikai atjaunošanas izmaksas. Turpretim briestošs vai pieaudzis mežs ar lielu koksnes kubikmetru skaitu ir dārgāks, jo potenciālie zaudējumi vētras vai ugunsgrēka gadījumā ir daudzkārt lielāki.
Skujkoku audzes ir dārgāk apdrošināt nekā lapu koku audzes. Tas saistīts gan ar skujkoku ugunsbīstamību, gan to, ka tie vairāk pakļauti vējgāzēm un snieglauzēm. Standarta polise, kas sedz tikai ugunsgrēka risku, būs lētāka. Ja īpašnieks vēlas pievienot dabas stihiju (vētru, plūdu, sniega) risku vai trešo personu ļaundarību (zādzības, ļaunprātīgu dedzināšanu), polises cena pieaug. Cenu būtiski ietekmē arī pašrisks – jo lielāku zaudējumu daļu īpašnieks apņemas segt no savas kabatas, piemēram, pirmos 500 vai 1000 eiro, jo lētāka būs polise.
Ja mežs atrodas reģionā, kur vēsturiski bijuši lieli ugunsgrēki kūdras purvos vai biežākas vējgāzes, piemēram, piejūras novados Kurzemē, apdrošināšanas kompānija piemēros paaugstinātu riska koeficientu. Cenu ietekmē arī meža masīva pieejamība ugunsdzēsēju tehnikai un ceļu infrastruktūra.
Apdrošinātājiem administratīvo izmaksu dēļ nav izdevīgi formēt ļoti mazus līgumus. Pat, ja, rēķinot hektārus, polisei vajadzētu maksāt, piemēram, 15 eiro gadā, kompānijas parasti nosaka minimālo polises prēmiju – ap 30-50 eiro par vienu līgumu/īpašumu. Tālab mazo meža platību īpašniekiem relatīvās izmaksas par vienu hektāru vienmēr būs nedaudz augstākas nekā lielajiem mežu īpašniekiem, kuri apdrošina simtiem hektāru lielus meža masīvus.
Avoti: Eiropas Savienības, Latvijas un Somijas mežsaimniecības, mežzinātnes, kokapstrādes un apdrošināšanas uzņēmumu informācijas vietnes