Egļu un priežu skujas var kļūt par vienu no Latvijas bioekonomikas stūrakmeņiem. Tās var izmantot izejvielām biofarmācijai, uztura bagātinātājiem, kosmētikai, augu aizsardzības līdzekļiem, kā arī sadzīves ķīmijai.

Pašlaik skujas, lielākoties, atstāj cirsmās, daļu izmanto kā kurināmo (šķeldojot zarus), tomēr tās var lietot izejvielām dažādu bioproduktu ražošanai. Pēc aptuvenām aplēsēm ik gadu mežā paliek apmēram 360 000–400 000 t ekoloģisku skuju, kuras pārstrādājot, varētu gūt gan miljardiem eiro lielus ienākumus, gan arī radīt jaunas darba vietas. To, ka iespēju ir daudz un dažādās jomās, apliecina SIA BF-ESSE valdes priekšsēdētājs dr. med. Juris Rubens. Viņš norāda, ka skujas ir labs resurss, kā pārstrāde būtu pamats “zaļajai” ķīmijai un pavērtu iespējas iegūt rūpnieciskos produktus, piemēram, skuju ekstraktu un pastu, kas būtu izmantojami augu aizsardzības līdzekļu, cilvēku un dzīvnieku uztura bagātinātāju, kosmētikas un medikamentu ražošanā.

Pieredze jau ir!

“Skuju izmantošanai ir sena vēsture, jo tautas medicīnā priežu un egļu skujas bija ne tikai vitamīnu avots, bet arī sava veida pretiekaisuma, ārstniecības līdzeklis (piemēram, sirds, asinsvadu un citām slimībām, arī radikulītam un bronhītam),” skaidro J. Rubens. Viņš norāda, ka skuju ekstraktu mūsu senči izmantojuši ūdens procedūrās, lai mazinātu muskuļu sāpes, stiprinātu nervu sistēmu utml. “Savulaik skujas izmantoja, lai ārstētu cingu, kuras iemesls ir C vitamīna trūkums,” tā J. Rubens. Viņš atgādina, ka jau kopš pērnā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” (līdzteku pētniecības centriem Krasnojarskā un Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga)) pētīja gan skuju preparātu īpašības, gan attiecīgu produktu izstrādi. “Jau 1956. gadā sāka darboties skuju ekstraktvielu ražotne, bet pēc vairāk nekā 20 gadiem skuju pārstrādes cehi atradās Kalsnavā, Strenčos, Piltenē... Pašlaik nelielos apjomos skuju pārstrāde notiek Piltenē vien,” skaidro J. Rubens. Viņš pozitīvi vērtē skuju ekstrakta ražotnes saglabāšanu, taču tās ražošanas jauda šodienas apstākļiem ir maza, salīdzinot ar iespējām, ko varētu iegūt, pārstrādājot kaut 1% tā skuju daudzuma, kas paliek cirsmās mēslojumam. “Pašlaik Latvijā darbojas vairāki uzņēmumi – SIA BF-ESSE, a/s Biolat un vēl daži, kuri nodarbojas ar skuju ekstraktu un pastu pārstrādi dažādos produktos – visvairāk cilvēku un dzīvnieku uztura bagātinātājos,” norāda J. Rubens. Viņš atgādina, ka pasaulē arvien pieaug “spiediens” sintētisko produktu nomaiņai ar augstvērtīgiem, bioloģiski aktīviem dabas produktiem, kas iegūti no atjaunojamām augu valsts izejvielām, izmantojot videi draudzīgas bezatlikumu tehnoloģijas.

Vajag vismaz miljonu

“Protams, lai Latvija varētu kļūt par rūpniecisko skuju ekstrakta piegādātāju, ir vajadzīgas ne tikai attiecīgās ražotnes, bet arī ražošanas procesa un produkta sertifikācija,” skaidro J. Rubens. Viņš atzīst, ka vienas mūsdienīgas skuju ekstrakta ražotnes (ar jaudu 200 t gadā) izveidei, ir nepieciešams vismaz viens miljons eiro. Investīcijas ir atkarīgas no iekārtu iegādes un rafinēšanas procesā izmantojamajiem šķīdinātājiem (CO2; nefrāze). “Tā ir liela nauda!” uz jautājumu, vai SIA BF- ESSE būtu gatava būvēt šādu ražotni, atbild J. Rubens. Viņš norāda, ka uzņēmuma rīcībā šādas naudas nav, bet bankas nebūt nesteigsies nelielam uzņēmumam aizdot tik apjomīgu summu šādas ražotnes izveidei. “Tā kā attiecīgas pieredzes skuju ekstraktvielas ražošanai rūpnieciskos apjomos nav un nav arī iespēju noslēgt kādus nodomu protokolus par saražotā realizāciju ārvalstu pircējiem, faktiski, bez valsts vai ES struktūrfondu finansiāla atbalsta attiecīgas mūsdienīgas ražotnes izveide nelieliem uzņēmumiem ar vietējo kapitālu ir grūti īstenojama,” “apburto loku” skaidro J. Rubens. Viņš atzīst, ka viens no risinājumiem varētu būt ceļš, kādā tika izveidota lielizmēra liekti līmēto koka konstrukciju ražotne pie Jelgavas, ko veidoja kā zinātniski pētniecisko eksperimentālo ražotni. “Ražotnes iespējamās atrašanās vietas Latvijā var būt vairākas. Pašlaik vērtējam iespējas ražotni izveidot Strenčos un Ventspilī, bet lēmumi vēl nav pieņemti, jo pašlaik viss “atduras pret naudu” – proti – investīcijām, tās izveidei,” skaidro J. Rubens.

Iestrādes ir!

To, ka šajā virzienā lēnām tiek strādāts, rāda arī SIA BF-ESSE piemērs, kas pašlaik uz skuju ekstrakta bāzes izstrādā hlorofila-karotīna pastas, kas būtu bioloģiska dzīvnieku barības piedeva. “Esam saņēmuši Lauku atbalsta dienesta administrētās ES struktūrfondu programmas atbalstu,” uz jautājumu par finansējuma avotu, atbild J. Rubens. Viņaprāt, līdzīgu risinājumu varētu piemērot arī kosmētikai un farmācijai nepieciešamo vielu izstrādei no skujām. J. Rubens uzsver, ka viņa vadītais uzņēmums savulaik uz priežu skuju ekstrakta bāzes izstrādājis preparātu “Fitesten” (2011. gadā ieguva Inovatīva produkta balvu) kuņģa-zarnu trakta veselībai (stimulē imunitāti un iedarbojas uz zarnu mikrobiotu).

Darbs pētniekiem

J. Rubens pievērš uzmanību vēl kādai svarīgai niansei: proti, pašlaik kosmētikas, farmācijas, augu aizsardzības līdzekļi, kuru bāze ir bioloģiski produkti, ir dārgāki, salīdzinot ar ķīmiskajiem. “Situācijā, kad daudzi cīnās par zemāku – patērētājiem pieejamāku cenu – bioloģiskās izcelsmes (piemēram, skuju ekstrakta) – cena ir augstāka, nekā ķīmiskajiem analogiem, un ir gana grūti tos realizēt tirgū par ekonomiski pamatotu cenu (iegūt peļņu),” skaidro J. Rubens. Viņš arī atzīst, ka šo situāciju var mainīt tikai ar diviem instrumentiem – ES liedz lietot vārdu “bio” (produkts), ja tam bioloģiskās izcelsmes vielu ir mazāk par 90%, vai arī, ieviešot nosacīti ekoloģisku nodokli tiem izstrādājumiem, kas iegūti no ķīmiskiem preparātiem. “Augu aizsardzības līdzekļu segmentā pastāv vēl kāda nianse – bioloģiskās izcelsmes preparātu iedarbības efektivitāte bieži vien atpaliek no ķīmisko preparātu iedarbības. Un – kāpēc lai zemnieks pirktu dārgākos, bet mazefektīvākos?” tā J. Rubens. Viņš pieļauj, ka šajā jomā būs daudz darba tieši pētniekiem. “Iespējams, šie faktori arī ir iemesls, kāpēc salīdzinoši “atturīgi” pret bioloģiskās izcelsmes augu aizsardzības līdzekļiem un to ražošanu ir daudzu ekonomiski spēcīgu pasaules valstu ražotāji,” norāda J. Rubens. Viņaprāt, šajā jomā darbs ir gan dažādu jomu zinātniekiem, gan uzņēmējiem.

“Skuju pārstrāde rūpnieciskajā ekstraktvielā un vēl jo vairāk gatavos augu aizsardzības, kosmētikas, cilvēku un dzīvnieku uztura bagātinātājos, kā arī sadzīves ķīmijas produktos Latvijā radītu ne tikai jaunas darba vietas, bet arī lielākus nodokļu un eksporta ieņēmumus, it īpaši, ja ik gadu mežā vienkārši sapūst ap 400 000 t skuju, bet no vienas tonnas skuju var radīt preparātus, kur viens grams maksātu pat vairāk nekā 100 eiro.”