Klimata neitralitātes sasniegšana, emisiju samazināšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana radījusi riskus mazināt saimniecisko aktivitāti zemes nozarēs, kas ir nozīmīgākais darba devējs laukos; vienlaikus, īstenojot “saraušanās politiku”, ir risks zaudēt cilvēkus un arī nodokļu ieņēmumus, kuri nepieciešami sabiedrībai vajadzīgo pakalpojumu finansēšanai.
Šādi secinājumi izskanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Kā zemes nozarēm strādāt un attīstīties arvien pieaugošo prasību un ierobežojumu apstākļos”. Zemes nozares ir būtiskas eksporta ienākumu un nodokļu ģeneratores un cilvēku nodarbinātājas, jo īpaši reģionos.
Izpratnes maiņa
Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents, SIA “Laflora” valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks norāda, ka gads aizvadīts dažādu pārmaiņu zīmē. Proti, pasaules tirgū kūdras produkcija – stādu audzēšanā nepieciešamie substrāti – ir bijusi ļoti pieprasīta, tas ļāvis kāpināt eksporta apjomus.
“Ne velti statistikas dati rāda, ka Latvija ir sava veida kūdras produktu lielvalsts,” teic U. Ameriks. Viņš atgādina, ka pasaulē drošību bieži vien saprot ne vien tā kā pašlaik Latvijā, bet arī kā cilvēku veselības un pārtikas drošību. “Nozare attīstās, taču gada laikā ir pastiprinājusies nedrošība, jo nevalstiskās organizācijas pauž ievirzi par kūdras ieguves pilnīgu pārtraukšanu Latvijā līdz 2050. gadam, piedevām klāt nācis Nacionālais klimata un enerģētikas plāns, kurā iekļauti pasākumi attiecībā uz emisiju samazināšanu,” skaidro U. Ameriks. Viņš pozitīvi vērtē faktu, ka Latvijas politiķiem ir laba izpratne par nozari, vēl jo vairāk, piemēram, zemkopības ministrs Armands Krauze nozarei ir paudis nelokāmu atbalstu.
Inerces faktors
Arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norāda, ka gada laikā ir mainījusies gan izpratne, gan attieksme.
“Ir arī BET, jo Eiropas Savienības kopējā nostāja, ka jācīnās ar dabu un jāatgriežas pagātnē, diemžēl joprojām turpinās, kaut arī ir sajūta, ka kustības ātrums šajā virzienā ir samazinājies,” tā G. Gūtmanis, sacīto pamatojot ar to, ka Eiropas gaiteņos iepriekš pieņemtie lēmumi nebūt nav atcelti un turpina apgrūtināt lauksaimnieku darbu ar jaunām prasībām un nosacījumiem.
“Pirms gada iespējamības formā runājām par Dabas atjaunošanas regulu, kurā gan ir panākti daudzi kompromisi. Šobrīd tā ir pieņemta, visām ES dalībvalstīm tās prasības būs jāīsteno, divu gadu laikā jāizstrādā attiecīga stratēģija, kā to darīs,” skaidro G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka ir nosacījumi, kuri atvieglo Latvijas situāciju, jo var izvēlēties konkrētus pasākumus nepildīt, bet tik un tā Dabas atjaunošanas regula negatīvi ietekmēs zemes apsaimniekotājus Latvijā.
“Regulas prasības sadārdzinās un apgrūtinās pārtikas ražošanu, jau redzam Eiropas valstis, kurās izskan viedoklis – lopkopība jāsašaurina, bet Latvijā tā gadsimtiem ir tradicionāla nodarbe,” uz jautājumu par regulas ietekmi uz lauksaimniecību atbild G. Gūtmanis. Viņš norāda uz jauno, no iepriekšējiem atšķirīgo Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas sastāvu.
“Šis parlamenta sasaukums ir ievēlēts lauksaimnieku protestu zīmē, savukārt iepriekšējais sasaukums bija Grētas Tūnbergas protestu noskaņās,” atšķirību vērtē G. Gūtmanis. Viņš ir pārliecināts, ka rezultātā ir radusies sapratne, ka lauksaimnieki ir ne tikai jāsadzird, bet viņiem jānāk pretī, ir notikusi septiņu mēnešu saruna par stratēģisko dialogu, kur ir gan pozitīvas lietas, gan tādas, par kurām lauksaimniekiem ir daudz jautājumu, bet maz atbilžu. “Faktiski kopumā virziens ir nedaudz mainījies, taču joprojām ir diezgan liela inerce tiem pasākumiem, kas lauksaimniekus apbēdina,” rezumē G. Gūtmanis.
Nesalīdzināmas situācijas
“Laikam ritot, redzam izmaiņas gan zemes nozarēm pievilcīgā, gan arī ne tik patīkamā virzienā,” secina Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Kā būtiskāko viņš redz tieši Eiropas līmeņa izpratnes pieaugumu dažādos zemes izmantošanas problēmjautājumos, jo īpaši attiecībā uz ziemeļu reģiona specifiku.
“Baltijas valstis ir atšķirīgā situācijā nekā Vidusjūras baseina valstis, tāpēc vienāda pieeja nav iespējama, lai gan visas ir Eiropas Savienībā. Piemēram, pieeja mežsaimniecībai, tās ilgtspējai un metodēm tās sasniegšanai Spānijā vai Grieķijā būs radikāli atšķirīga no Latvijas,” skaidro M. Liopa, uzsverot, ka Eiropas Savienību nedrīkst novājināt ar pārspīlētām prasībām, jo rezultātā tiek zaudēta konkurētspēja, kas savukārt samazina ienākumus, kuri nepieciešami drošības garantēšanai.
“Zemes izmantošanas nozaru vājināšana Latvijā atstāj tiešu ietekmi uz valsts drošību,” uzsver M. Liopa.
Atšķirīgais un kopīgais
“Statistikas rādītājos par attīstību,” uz jautājumu, vai Latvijas rīcība atšķiras no kaimiņvalstīm, atbild U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijas salīdzinoši straujā atpalicība no kaimiņvalstīm ir skaudrs apliecinājums tam, ka tieši Latvijā kaut kas nav kārtībā. “Kūdras nozarē no Baltijas valstīm Latvija ir nozīmīgākais spēlētājs, jo stādu un dārzeņu audzēšanai nepieciešamo substrātu segmentā Latvijā strādājošie uzņēmumi ir iekarojuši ļoti nozīmīgu tirgus daļu,” tā U. Ameriks. Viņš vērš uzmanību, ka nevienā ES dokumentā nav teikts kategorisks NĒ! kūdras nozarei, izņemot Latvijas Taisnīgās pārkārtošanas fondu, kur no 2030. gada paredzēts pārtraukt kūdru izmantot enerģētikā. Līdzīga rakstura apņemšanos nav paudusi nedz kūdras resursiem bagātā Somija, ne Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija.
“Stratēģiskās enerģētikas rezerves resurss Somijai joprojām ir kūdra, jo īpaši, pastāvot energoresursu piegāžu neesamībai no austrumu puses,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, Latvija uzņemas (uzliek) lielākas saistības, kas ir pretrunā nozares attīstībai. “Kūdras nozare vēlas tikai vienu: ļaujiet strādāt un plānot ilgtermiņa attīstību, nevajag nekādu atbalstu, tādējādi nozare sniegs pienesumu gan nodarbinātībā laukos, gan arī samaksātajos nodokļos un eksporta ieņēmumu pieaugumā!” ir pārliecināts Uldis Ameriks, uzsverot, ka primāri nozarei ir jānoņem nepamatotais “fosilitātes lāsts”.
“Kūdra ir dabīgs resurss, kurš lēni atjaunojas, turklāt dārzkopības kūdra ir atjaunīgais resurss, kuru var izmantot ilgtspējas sasniegšanai,” skaidro U. Ameriks. Viņaprāt, visām zemes izmantošanas nozarēm ir jāstrādā kopā, lai ne tikai noturētu pašreizējās pozīcijas, bet īstenotu sekmīgu attīstību. U. Amerika teiktajam gan nepiekrīt G. Gūtmanis, jo uzskata, ka, bremzējot kūdras nozari, valsts rīkojas nepareizi.
“Latvijas kūdras nozare ir nenovērtēta, jo īpaši, ja tā ir viena no pasaulē vadošajām kvalitatīva substrāta piegādātājām, kurā audzē ne tikai dārzeņus, bet arī visa veida stādus (arī koku). Vēl jo vairāk, ja koku stādi, kas iestādīti, daudzus gadu desmitus piesaista CO₂, ražo skābekli – piesaista emisijas, kas ir ļoti liels ieguvums klimata pārmaiņu mazināšanai. Domāšana ir jāmaina par 180 grādiem – jāattīsta kūdras nozare, jāpalīdz tai īstenot iegūtās kūdras tālāku (dziļāku) pārstrādi – produktu ražošanu, tādējādi Latvijas tautsaimniecībā iegūstot daudz lielākus ienākumus no ārvalstīm – eksporta noieta tirgiem,” uzsver G. Gūtmanis. Viņš gan secina, ka lielā mērogā Latvija ir līdzīga Lietuvai, Igaunijai un Polijai, kura ir daudz lielāks un ietekmīgāks spēlētājs: “Jebkuru lēmumu pieņemšanai ES ir nepieciešami sabiedrotie, tāpēc loģiski būtu Latvijai turēties kopā ne tikai ar Lietuvu un Igauniju, bet arī Višegradas valstīm – Čehiju, Slovākiju, Poliju, Ungāriju,” piekrītot, ka ļoti būtiskas atšķirības lauksaimniecībā ir starp bloka dienvidu un ziemeļu valstīm.
“Mūsu reģionā nestrādā tie lēmumi, kas varbūt ir veiksmīgi dienvidu zemēs. Piemēram, kopējā Eiropas politikā ir ļoti grūti pierādīt, ka mums nepieciešams uzturēt meliorācijas sistēmas, jo Dienvideiropā ūdens ir jāpievada, nevis – kā Latvijā – jānovada,” atšķirīgo ilustrē G. Gūtmanis, uzsverot, ka tieši tāpēc ļoti daudzveidīgajā ES nevar būt vienādi risinājumi.
“Jāsaprot, ka ir atšķirīgas situācijas un līdz ar to arī atšķirīgas pieejas, bet vienīgais vienotais uzstādījums – pārtikas ražošana un nodrošināšana – ir nacionālās drošības jautājums, jo īpaši situācijā, ja “aizveras” robežas vai nevar kaut ko ievest, bet iedzīvotāji jāspēj pabarot,” tā G. Gūtmanis.
M. Liopa steidz piemetināt, ka Latvijā 700 000 ha meža ir tik augstvērtīgi, jo tajos ir veikta meliorācija. “Viens no būtiskākajiem faktoriem mežu sertifikācijā ir ilgtspēja, taču iepriekšējos Eiropas Parlamenta sasaukumos disproporcionāli liela nozīme tika piešķirta pārspīlēti pārprastām dabas aizsardzības prasībām, nevis reālajai nepieciešamībai, vērtējot situāciju konkrētajā valstī,” skaidro M. Liopa, sacīto pamatojot ar piemēru, kur ar mežu tiek saprasts kas pavisam atšķirīgs, proti, vienā no ES dienvidvalstīm būtībā mežs ir ganības, kurās ieauguši koki, kas nav salīdzināms ar mežu Latvijā.
“Runājot par bioloģisko daudzveidību, kā viens no faktoriem tiek minēts atmirušās koksnes daudzums, Latvijā tas ir 23 m³/ha, kas ir viens no augstākajiem Eiropā, līdz ar to arī mūsu klimatiskajos apstākļos, loģiski, bioloģiskā daudzveidība būs krietni iespaidīgāka nekā dienvidu zemēs,” tā M. Liopa. Viņš norāda, ka klimatiskās atšķirības skaudri apliecina — nevar visu likt vienā katlā.
“Dienvideiropā sēja pabeigta, bet Somijā vēl nav pat sākta,” lūgts minēt piemēru, atbild M. Liopa. Viņaprāt, no Latvijas Eiropas Parlamentā ievēlēto deputātu uzdevums būtu nevis dižoties ar ierosinājumiem, iniciatīvām vai amatiem, bet gan iestāties par konkrētiem lēmumiem, kas izdevīgi Latvijai, kuras cilvēki viņus deleģējuši šajā struktūrā.
“Tas, ka nemitīgi rodas jaunas idejas par arvien jaunu zemes platību izņemšanu no saimnieciskās aprites, ignorējot vietējos apstākļus, nav normāli. Tieši tāpēc, ka Eiropas Savienībā esam tik dažādi, arī zemes resursu izmantošanas politika jāatstāj nacionālo valstu pārziņā, jo Latvijā vai Somijā mežus nevar apsaimniekot tā, kā Eiropas dienvidu zemēs, tieši tāpat ir ar lauksaimniecību un kūdru,” ir pārliecināts M. Liopa. Viņaprāt, šīs idejas atbilstību realitātei apstiprina bēdīgie precedenti, kur kopējie Eiropas lēmumi nav īsti piemērojami nedz ziemeļos, nedz dienvidos.
G. Gūtmanis norāda uz vēl kādu paradoksālu ainu – vietās, kur atrastas dabas vērtības, kuras jāsargā, pēc kāda laika tiek konstatēts – tās daļēji zudušas, un... rodas secinājums: jāsargā vairāk. “Tai pašā laikā teritorijās, kuras iepriekš nav aizsargātas un kur ir notikusi saimnieciskā darbība, dabas vērtību situācija pat ir labāka nekā aizsargājamajās platībās,” tā G. Gūtmanis. Viņaprāt, savā ziņā tas ir paradoksāli, ka dabas vērtības dabiski rodas un attīstās vietās, kuras netiek īpaši aizsargātas, nevis tur, kur noteikti stingri saimnieciskās darbības ierobežojumi vai aizliegumi. “Daba rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu, cilvēkiem jārīkojas loģiski un saprātīgi, bet tie, kuri posta dabu, jāsauc pie atbildības,” ir pārliecināts G. Gūtmanis.
Paradigmas maiņa
“Domāšanas paradigmas maiņa Eiropas struktūrās ir vajadzīga, jo lielākoties uzstādījumi nāk no tiem normatīviem, kuri radīti ES struktūrās; ja pie mums, Latvijā, visi – ierēdņi, politiķi – nemainīs domāšanu, lielos lēmumus, kuri top Briselē un Strasbūrā, ietekmēt nevarēsim,” secina G. Gūtmanis.
U. Amerika ieskatā dabas aizsardzība un valsts drošība ir ļoti nozīmīgi faktori: “Latgale ir kūdras resursiem bagāts reģions, kur ir problēmas ar nodarbinātību, arī “Laflora” šogad nevarēja pieņemt darbā visus, kuri vēlējās strādāt, jo darba vietu ir tik, cik ir, bet kūdras substrātu rūpnīcas būvniecība ir atlikta, jo ir neskaidrība par nākotnē pieejamajiem kūdras apjomiem.” Uldis Ameriks atgādina, ka Latvija (un ne tikai) neizpilda emisiju samazināšanas plānu un būs vien jāpērk CO₂ kvotas, tāpēc jau pašlaik jāsāk domāt par šim mērķim nepieciešamo finansējumu.
“Viena iespēja ir kvotu iegādi finansēt no visu šeit dzīvojošo maksājumiem, otra – no tiem, kuri attiecīgās emisijas rada, bet ražošanas samazināšana nozīmē mazāku darba vietu skaitu, mazākus nodokļu maksājumus, kas atsauksies uz valsts drošību, jo lojāli iedzīvotāji ir tad, ja viņiem ir darbs un nākotne,” analizē U. Ameriks. Viņš skaidro, ka kūdras nozarē, kas ir nozīmīgs darba devējs Latgalē, var ieraudzīt pretēju ainu, jo jaunas kūdras ieguves platības netiek piešķirtas, bet esošās kādā brīdī tiks izsmeltas, vienlaikus ir ļoti daudz attiecīgo resursu, kuri neatrodas aizsargājamās platībās, bet to ieguve nav plānota. “Valsts drošībai ir nepieciešamas aizsardzības sistēmas, bet par kādu naudu tās varēsim nopirkt? Šo naudu valsts makā var saražot tikai ekonomiskā attīstība, nevis sašaurināšanās,” tā U. Ameriks.
Bez investīcijām zaudē konkurētspēju
“Lauksaimnieki savā ziņā ir trakāki, tāpēc investē, neraugoties ne uz šodienas, ne potenciālajiem nākotnes riskiem, taču nedrošību rada ne tikai iespējamie ierobežojumi un jauni darbību ietekmējoši nosacījumi, un karš Ukrainā, bet arī šīs valsts (Ukrainas), kas ir milzīga pārtikas ražotāja, tuvošanās ES,” norāda G. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka trešo valstu pārtikas realizācijas jautājumos ES rit diskusija par to, kā tā tiek saražota – vai tā atbilst tādām pašām prasībām kā ražotājiem ES.
“Diemžēl, lauksaimniecībā stājoties investēt, nekavējoties zaudējam konkurētspēju – iespējas savu produkciju realizēt ekonomiski pamatotu cenu līmenī, tāpēc zemnieki nevar atļauties neinvestēt,” uzsver G. Gūtmanis. Viņaprāt, Latvijas pierobežā, kas vienlaikus ir arī ES ārējā robeža, būtu jābūt īpašiem nosacījumiem.
“Piemēram, jebkādai ražošanai pierobežā atceļam ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru, to aizvietojot ar vietējās pašvaldības lēmumu, kas būtībā ir vienkāršots izvērtējums par potenciālās ražotnes iespējamo ietekmi uz apkārtējo vidi, tādējādi ļaujot īstenot iecerēto projektu, nevis potenciālo investoru vairākus gadus sūtot no viena kabineta uz citu,” ierosina G. Gūtmanis. Viņaprāt, vēl viens papildu risinājums būtu atcelt nekustamā īpašuma nodokli potenciālajiem investoriem pēc projekta realizācijas, tādējādi radot jaunas darba vietas cilvēkiem un papildu nodokļu maksājumus valsts makā.
M. Liopa norāda, ka meži un, jo īpaši, Latvijas meži ir ļoti liela vērtība, ko pierāda daudzu ārvalstu kompāniju ieguldījumi. Vienlaikus bažas raisa ārvalstu precedenti, kad milzīgas korporācijas iegādājas mežus un zemes, lai tās kalpotu kā oglekļa krātuves – piesārņojošo darbību kompensācijas mehānisms, taču tajās nenotiek tradicionālā (mežsaimniecība, lauksaimniecība) saimnieciskā darbība.
Diskusijas video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=M4NZOIwVlTg