Intervija ar Uldi Biķi, a/s “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētāju

Nākamgad apritēs 30 gadi kopš 1990. gada 4. maija – vēsturiskas dienas, vēsturiskiem notikumiem… Daudz mainījies gan valstī, gan uzņēmumā. Kas, Jūsuprāt, ir pati svarīgākā pārmaiņa?

Pats svarīgākais, protams, ir brīvība visās tās izpausmēs. Tai skaitā brīva iespēja nodot zināšanas un dalīties ar informāciju. Sauktu to par zināšanu pārnesi. Informācijas apjoms nepaliek vienā valstī, Latvijai ir iespēja iekļauties globālajā zināšanu apritē. Vēl jo vairāk to nodrošina mūsu dalība Eiropas Savienībā. Manuprāt, šajos 30 gados Latvija ir spērusi lielus soļus valsts attīstībā un, ja ar zināšanām var dalīties, citādi nemaz nevar būt!

Runājot ar LLU mācību spēkiem, “Latvijas Finieri” uzteica kā lielisku sadarbības partneri gan studentu iesaistē, gan prakses nodrošināšanā. Kā šī sadarbība ir attīstījusies?

Var teikt, ka “Latvijas Finiera” sadarbība ar LLU ir mūžsena – cik ilgi pastāv pati universitāte. Jebkurā nozarē pats svarīgākais ir zināšanu centrs, kas nodrošina iespēju dažādu partnerību veidošanai un savstarpējai zināšanu pārnesei, vienlaicīgi veicot kopīgu ieguldījumu jaunajā paaudzē, kas tālāk iekļaujas uzņēmumos, nozarē un valsts sabiedrībā. Latvijā zemes izmantošana ir tautsaimniecības pamats, un LLU šajā jomā ir zināšanu centrs, kas spēj nodrošināt sasaisti ar uzņēmumiem, jauno paaudzi, nodot un piesaistīt zināšanas. Tāpēc divpusējās attiecības starp universitāti un uzņēmumiem ir ļoti svarīgas. Manuprāt, ikvienam uzņēmumam iespēju robežās būtu jāstrādā ar jauniem cilvēkiem, jo tas nodrošina nācijas tālāko attīstību, iedzīvotāju kopējo gudrību un sabiedrības pēctecību. Jebkurā organizācijā, līdzīgi kā ģimenē, vajadzētu rūpēties par “saviem bērniem”, proti – par zināšanu papildināšanu ne tikai saviem darbiniekiem, bet arī jauniešu pēc iespējas ātrāku iesaistīšanu darba vidē. Mūsu uzņēmumā daudzi vadošie darbinieki un speciālisti ir ieguvuši izglītību LLU, turklāt ne tikai Meža fakultātē. Tieši sadarbība starp dažādām specialitātēm dod rezultātu, kas mūsu gadījumā ir bērza saplāksnis, kas aizceļo uz daudzām valstīm un gandrīz visiem kontinentiem.

“Latvijas Finiera” mājaslapā starptautisko tirgu var redzēt. Vienīgā pasaules daļa, kas trūkst, ir Antarktīda. Runājot par kartēm un ģeogrāfiju, redzams, jums ir neliels uzņēmums Somijā. Somus Latvijā nereti dēvē par paraugu meža un saistītajām nozarēm.

Somijā mums ir salīdzinoši neliela rūpnīca, kas specializējusies augstvērtīgās Somijas bērza koksnes pārstrādē pusfabrikātos – finieros un to piegādē koncerna lielajām saplākšņu ražotnēm Latvijā un Igaunijā. Somija ir koksnes resursiem bagāta valsts, ar augsti attīstītu mežsaimniecību, tās tradīcijām un procesu pārvaldību. Strādāšana tur dod iespēju kopīgi papildināt mūsu produktu attīstības procesus, jo mežsaimniecības un kokapstrādes produktu un pakalpojumu ziņā Somija ir viena no līdervalstīm pasaulē. Vienlaicīgi, mūsu valstīm ir daudz kopīgā. Latvijā mežsaimniecība un kokapstrāde kopā veido apmēram 20% eksporta ieņēmumu, Somijā ir līdzīgi – abas nozares un papīrrūpniecība nodrošina 1/5 valsts eksporta. Tātad, lai gan Somijas kopējais labklājības līmenis ir krietni augstāks, zemes izmantošana joprojām ir viens no valsts mugurkauliem. Domāju, ka tuvākā nākotnē nedz Somijā, nedz Latvijā nozares īpatsvars valstu eksportā būtiski nemainīsies, līdz ar to mēs ļoti daudz varam mācīties no somiem, kā vairot savu labklājību, procesus padarot efektīvākus un produktīvākus visā meža nozares pievienotās vērtības ķēdē.

Arī runājot ar mežu īpašniekiem, dzirdams, ka nozares pārstāvji Latvijā un Somijā var mācīties viens no otra, abās valstīs ir dziļas mežsaimniecības tradīcijas. Kādas ir galvenās atšķirības, tai skaitā ražošanā, papildu jau zināmām likumdošanas niansēm?

Būtu jāsāk ar pirmo līmeni – zemes izmantošanu. Pasaulē ir gana daudz teritoriju ar auglīgu augsni, kur koksni var izaudzēt ļoti ātri – daudz ātrāk, nekā Ziemeļvalstīs. Līdz ar to mežsaimniecības nozarei gan Latvijā, gan Somijā ir jādomā par konkurētspēju globālā mērogā. Pēdējā laikā Latvijas meža nozarē ir notikušas daudzas diskusijas, kuru rezultātā noteikts mērķis – līdz 2050. gadam meža ražību palielināt par 25%. Kā? Mainot procesus un darbības, palielinot ražīgumu, ja sabiedrība tam piekrīt. Nākamais līmenis – rūpniecība, kam arī ir iespējas attīstīties, un šajā periodā (līdz 2050. gadam) divkāršot produkcijas pievienoto vērtību. Mēs varam kļūt tehnoloģiski ietilpīgāki – tā ir automatizācija, varam veidot sarežģītākus produktus – noteikti jāattīsta koka mājbūve – un nedrīkstam aizmirst ķīmisko rūpniecību! Tā Latvijā dažādu apstākļu dēļ ir atstāta novārtā, bet esmu pārliecināts, ka nākotnē tās potenciāls ievērojami pieaugs – koksnes ķīmiskā pārstrāde ir viens no bioekonomikas pamatiem. Ja pasaules valstis un to sabiedrības ir lēmušas samazināt fosilo jeb naftas produktu izmantošanu, pārejot uz produktiem, ko iegūstam no zemes izmantošanas – mežsaimniecības un lauksaimniecības –, meža nozarei tiek dotas lielas iespējas! Es pat teiktu – tas ir mūsu pienākums! Jādarbojas aktīvi, varbūt jāsāk ar mazumiņu, sākumā jāveido nelielas produktu ražošanas plūsmas, mazāk tehnoloģiski ietilpīgas.

Arī mēs “Latvijas Finierī” speram soļus šai virzienā. Saplākšņu līmēšanā izmantotajos sveķos tradicionālās, fosilās sastāvdaļas pakāpeniski aizstājam ar bioloģiskas izcelsmes produktiem. Lai saražotu 1 m3 saplākšņa, nepieciešami 100 kg sveķu. Esam panākuši, ka 40% fenola tajos var aizstāt ar lignīnu – būtībā koks tiek līmēts ar koku. Tas ir viens no pēdējā laika nozīmīgākajiem sasniegumiem visas pasaules saplākšņu industrijā. Tāpat turpinās betulīna ražošanas iespēju izpēte, šobrīd radām tehnoloģisko bāzi nu jau lielāka mēroga rūpniecisko pētījumu veikšanai.

Vārds “ķīmija” pēdējā laikā tiek izrunāts ar negatīvu pieskaņu, domājot par ko nedabisku, kaitīgu un indējošu… Kā mainīt šādus priekšstatus?

Priekšstatus mēs varam mainīt ar spēcīgu, eksaktajos priekšmetos balstītu izglītības sistēmu, kurā strādā motivēti dažādu jomu speciālisti! Kas ir ķīmija? Tā ir zinātne par “ķieģelīšiem”, no kā sastāv visa dzīvā un nedzīvā daba. Protams, jebkura ražošana, kurā tiek mainīts šo “ķieģelīšu” sākotnējais izkārtojums, atstāj kaut kādu ietekmi uz apkārtējo vidi. Jautājumi – cik šī ietekme ir liela un kā to samazināt? Koksnes produktu ražošana ir mazāk energoietilpīga un šai procesā nerodas tādi ķīmiskie savienojumi, kas ilgstoši noārdās. Koksnes ķīmiskās pārstrādes tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, riski kļūst aizvien mazāki, un ietekme uz vidi sarūk.

Ja sabiedrība tic un vienojas, ka mums jāsamazina cilvēces radītā ietekme uz klimata pārmaiņām, ka jāpāriet no fosilajiem uz ilgtspējīgi iegūtiem bioloģiskas izcelsmes resursiem, bioekonomika to spēj nodrošināt! Taču – tā ir sabiedrība, kas veido normas un noteikumus, dodot ražotājam iespēju strādāt!

Latvijā gan ir aizspriedumi pat pret koka celtnēm…

Produkti gadu gaitā mainās, un mainās arī izpratne par to lietojumu. Piekrītu, ka vienu brīdi kā sabiedrība bijām savā domāšanā attālinājušies no koksnes izmantošanas celtniecībā. Cilvēks kā būtne ir tendēts uz jauno. Ja savulaik radās jauni produkti, nav bijis sarežģīti sabiedrībai iestāstīt – tos vajag pamēģināt! Atgriešanos pie koka droši vien nosaka gan stāsts par fosilo produktu izņemšanu no aprites, gan atjaunojamo resursu aktualizēšana, gan iespēja koksni pārstrādāt ar pietiekami zemu enerģijas intensitāti. Nenoliedzami, arī izpratne un vēlme dzīvot aizvien veselīgāk, kur koksnei kā būvmateriālam un interjera elementam ir ļoti daudz priekšrocību.

Manuprāt, jau atkal galvenais – vai sabiedrība koka ēkas pieņem, vai sabiedrībai tās patīk un vai būvniecība no koka tiek uztverta plašāk gan no dizaina, gan enerģētikas, gan CO2 pēdas viedokļa, turklāt rēķinot to visa dzīves cikla laikā. Šādi skatoties, koka konstrukcijas jau šobrīd ir ļoti konkurētspējīgas. Naftas produktiem sadārdzinoties un pieaugot sabiedrības vēlmei izmantot atjaunojamus materiālus, konkurētspēja tikai pieaugs.

Ja runājam par ugunsdrošību un ugunsizturību, kas parasti ir galvenais jautājums saistībā ar koksnes izmantošanu, ne vienmēr metāla vai citu konstrukciju celtnes iespējamo nelaimes gadījumu “iztur” labāk. Mēs “Latvijas Finierī” jau 15 gadus jaunās ražošanas ēkas būvējam, lielākoties, izmantojot tieši koka konstrukcijas. Mūsu pieredze rāda, ka ugunsgrēka gadījumā metāla konstrukcijas nemaz nav tik izturīgas, un nelaime galu galā var izvērsties pat lielāka, nekā, ja ēka būtu bijusi no koka.

“Latvijas Finieris” ir arī meža īpašnieks. Tie nav tikai bērzu meži, bērzu audzes vien?

Iesaistoties mežu apsaimniekošanā, “Latvijas Finierim” bija stratēģisks uzstādījums – izprast un attīstīt bērza mežsaimniecību un padarīt to pazīstamāku gan sabiedrībai, gan profesionāļiem. Mums pieder nedaudz vairāk kā 9000 ha meža, no tiem – 2000 ha ir ierīkotas plantācijas. Pārējie ir Latvijai raksturīgie jaukta tipa meži, savukārt plantācijas veidojam kā paraugplatības, kur citus meža īpašniekus varam aicināt skatīties, kādus rezultātus iespējams sasniegt ar selekciju un pareizu kopšanu. Vairāk nekā 20 gados ir paveikts liels darbs. Esam sadarbojušies un iesaistījuši zinātniekus, studentus, daudzus nozares uzņēmumus. Te jāpateicas mežzinātnes institūtam “Silava”, Valsts meža dienestam, LLU, “Latvijas Valsts mežiem”, visiem un ikvienam, kuri šai procesā piedalījušies. Zinātnieki seko plantāciju augšanai, uzrauga metodes un procesus, papildina un apraksta tos, lai iegūtā zināšanu bāze būtu kvalitatīva un ar to varētu dalīties. Plantācijās meklējam pareizos risinājumus – cik jāstāda, cik bieži jākopj un jāretina, lai iegūtu maksimālo koksnes krāju. Prakse un zinātne darbojas un atrodas vienkop. Rezultātā kopīgi ar plašāku redzējumu varam skatīties uz to, ko varam darīt, lai koksni vienā zemes hektārā izaudzētu ātrāk, vairāk un kvalitatīvāk.

Meža fakultātē 90. gados bērza cirtmets mežkopības teorijā bija 71-80 gadi…

Jautājums ir plašs. Pēc būtības mežsaimniecība ir vienotas pievienotās vērtības ķēdes posms, kas ražo resursus kokapstrādes rūpniecībai. Savstarpējās attiecībās darbojas pieprasījuma–piedāvājuma princips. Tāpēc, domājot, kādā virzienā jāattīstās mežsaimniecībai, jāskatās, kā ir attīstījusies koksnes apstrāde. Savulaik cilvēki nesa, stiepa, bīdīja, izmantojot savu fizisko spēku, strādāja lēnām, ar nelielu vai nekādu mehanizāciju, vienkāršām tehnoloģijām un lielu atlikumu procentu. Jo resnāks baļķis tika apstrādāts vienā piegājienā, jo mazāku piepūli prasīja vajadzīgā materiālu apjoma iegūšana. Pamazām cilvēki ir kļuvuši par tehnoloģiju uzraugiem, procesu vadītājiem. Ja kādreiz tehnoloģiju attīstību noteica cilvēka redzes un reakcijas iespējas, tagad procesus veic kameras, skeneri, mikroshēmas. Kokrūpniecībā ir būtiski palielinājies ražošanas un saistīto procesu ātrums. Līdz ar to ražošanas iekārtas kļuvušas lielākas, izturīgākas, bet attiecīgi – arī metālietilpīgākas un dārgākas. Šobrīd tālāku procesu ātruma pieaugumu un līdz ar to rūpniecības attīstību ierobežo divi apstākļi – fiziskā robeža, cik ātri varam materiālus kustināt, un datu apstrādes iespējas. Ja pēdējā nepārtraukti attīstās, pārvietot smagus materiālus kādā brīdī kļūst nesamērīgi dārgi – celt liela izmēra apaļkoku ar lielu diametru ir grūti. Strādājot ar tievākiem kokiem, iekārtas var nebūt tik lielas un materiālietilpīgas. Tāpēc kokrūpniecība mūsdienās virzās maksimāli tievāka diametra koku izmantošanas virzienā. Turklāt, pilnveidojot līmēšanas tehnoloģijas, no mazāka izmēra materiāliem mēs varam iegūt lielas nesošās konstrukcijas ar labākām īpašībām un izturības rādītājiem nekā masīvkokam. Līdz ar to kokapstrādes uzņēmumi šodien dod priekšroku tievākiem kokiem. Ja gribam racionāli apsaimniekot savu zemi, saglabāt globālo konkurētspēju visā pievienotās vērtības ķēdē un kā sabiedrība tuvoties Ziemeļvalstu labklājības līmenim, mežsaimniecībai ir jāpielāgojas!
(Intervijā izmantotas Timura Subhankulova un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas)