Sarunās par norisēm Latvijas galvaspilsētā pēdējā laikā nereti tiek aizmirsts svarīgs jautājums, proti, ja Rīgai ir un būs daudz plānu un vajadzību un, kā izskatās, varētu būt pietiekami daudz vēl nezināmu problēmu, kā galvaspilsēta pelnīs. Dzirdam un lasām par eksperimentiem, stratēģijām un idejām, kas prasa finanšu līdzekļus. Vai tiek domāts, kur tos ņemt?

Skatoties Rīgas karti un zinot situāciju Rīgā un Pierīgā, jājautā – vai galvaspilsētai ir plānots paplašināties?

Mēs to darām. Ja runājam par pilsētas robežām, mums nav ambīciju “iekarot svešas teritorijas”. Rīgā esam vērsti sadarboties un redzam ļoti lielus ieguvumus (iedzīvotājiem), ja panāktu labu sinerģiju sadarbībā starp Rīgu un Pierīgas pašvaldībām. Tālab – ne juridiski, bet faktiski robežas esam pārbīdījuši, protams, runājot par sadarbības robežām.

Agrāk ap Rīgu bija teju Ķīnas mūris. Iepriekšējās Rīgas domes vadības laikā galvaspilsētai ar kaimiņu novadu pašvaldībām bija gluži vai karastāvoklis: “karoja” ar nodokļu likmēm, cīnījās par deklarētajiem cilvēkiem, runāja par maksas ieviešanu iebraukšanai Rīgā un līdzīgām iniciatīvām. Viens no maniem vicemēra pienākumiem bija izveidot Rīgas Metropoles sadarbības platformu, kas ir paveikts, proti, pie viena galda beidzot sarunājas gan Rīgas mērs, gan Pierīgas pašvaldību vadītāji. Šim mērķim kopīgi ar Pierīgas pašvaldībām esam nodibinājuši “Rīgas Metropoli” (1), ir tapis tās areāla rīcības un attīstības plāns, paredzot sadarbību daudzos jautājumos – mobilitātē, izglītībā un sociālajos jautājumos utt. Faktiski, vai ikviens jautājums, kam ķeramies klāt, parāda gadiem krātas un nerisinātas problēmas. Piemēram, Rīgu ietverošā zaļā josta – meži – pieder Rīgas pašvaldībai (Rīgas Meži), liela daļa Rīgai piederošo mežu atrodas ārpus Rīgas teritorijas. Īpašumu apsaimniekošana, pārvaldība un sakārtošana arī ir jautājumi, ko risinām Metropoles ietvaros. Darbs ir saskaņots arī ar Rīgas plānošanas reģionu. Īsāk sakot – robežas esam pārbīdījuši, bet savādāk, kā ierasts domāt.

Vai sadarbību ar Pierīgas novadiem ir ietekmējusi administratīvi teritoriālā reforma? Sarunbiedru skaits reformas rezultātā ir sarucis...

Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Metropolē ir mazāk biedru. Reformas gaitā mēs, diemžēl, “zaudējām” Ikšķili, ko “pārņēma” Ogres novads. Manuprāt, Ikšķile, kas izturēja reformas kritērijus, varēja palikt kā atsevišķa pašvaldība, bet... lēmums pieņemts, tas tāds arī palicis. “Rīgas Metropolē” esam noturējuši Saulkrastu novadu, kas gan pievienojies Vidzemes plānošanas reģionam. Šī gada viens no uzdevumiem – maksimāli veicināt sadarbību ar Jūrmalu, pie tā cītīgi strādājam.

Ogre nav tālu no Rīgas.

Ogres novads vairāk lūkojas Vidzemes virzienā, lai situācija tur nav vienkārša – apvienotais Ogres novads ir liels, Ikšķile un Ogre ir ciešām saitēm vienotas ar Rīgu, bet, ja skatāmies tālāk – Ķegums un Lielvārde (bijušie novadi) jau ir Vidzemē. “Rīgas Metropoles” galvenais kritērijs (ja ignorējam juridiskās konstrukcijas) ir teritorijas, no kurām ir vismaz 50% svārstmigrācija Rīgas virzienā. Galvaspilsētā ik dienu iebrauc un izbrauc ap 300 tk cilvēku. Piemēram, zinu, ka lielākā daļa Saulkrastu iedzīvotāju strādā Rīgā, ar Rīgu cieši vienoti ir gan Ādaži, gan Mārupe, piemēram, pagrūti noteikt, kur Rīga beidzas un Mārupe sākas.

To norāda ceļa zīmes

Piekrītu, bet, ja to nebūtu? Līdzīga situācija ir Berģos, kur vienā ielas pusē mīt Rīgas, otrā – Ropažu novada iedzīvotāji.

Sociālajos tīklos, Rīgas domes pārstāvjiem par ko nebūt sūrojoties, nereti izskan: “Cik ilgi tagadējā dome lūkosies pār plecu: “Ek, šo jau vecā dome savārīja...”?” Vai, lielos vilcienos (plašāk) skatoties, nu ir saprotams, kāds mantojums nonācis tagadējās domes rokās?

... Domāju, iepriekšējās domes mantojums mums top redzams ne “lielos vilcienos, bet mazos vagonos”. Problēmas “uzpeld” un parādās, gadās, mēs tās redzam vien tad, kad tās “nāk gaismā.” Nav lielas starpības, vai tas ir nesen atklātais būvnieku kartelis, kas mums draud ar miljoniem lielām finansiālām problēmām, vai tie ir kādi attīstības projekti, kur vien tagad redzamas to reālās problēmas. Pieņemu, ka visa mūsu deputātu sasaukuma laikā, proti, piecos gados – kā jau sacīju – “mazos vagonos, ne lielos vilcienos” mēs ik pa laikam izdzirdēsim kādu signālu un jutīsim sekas. Ļoti sāpīgs ir “Rīgas satiksmes” stāsts, kurā zaudēti “padsmit” miljoni, kas “kombinējas” ar valdības politiku, kā rezultātā pašvaldībām tiek konsekventi atņemta nauda. Iepriekšējās domes gadiem ilgais nesaimnieciskums tagadējam darbam ir nopietns trieciens. Piemēram, pēdējais pieņemtais budžets ir izdzīvošanas budžets – lielu attīstības projektu, kas būtu vērsti tālā nākotnē, faktiski nav (Austrumu maģistrāles celtniecības turpināšanu finansiāli atbalstīja valdība).

Runājot par Rīgu un 2021. gada aktualitāti – veloceliņi un mazāk auto, skaidrs, ka centra daļa transporta ziņā būtu sakārtojama un atslogojama. Bet! Sākt vajadzēja, dodot iespēju centru apbraukt un sakārtot apbraucamos ceļus, nevis ar joni radīt šķēršļus iebraukšanai centra daļā, nedodot iespēju izvēlēties. Labs un vajadzīgs darbs tika sākts otrādi.

Skaidri apzinos, ka Rīga ir magnēts, kas pievelk. Rīga (Latvijas galvaspilsēta) ir izšķirošs faktors tam, cik veiksmīga būs mūsu valsts. Investori vispirms skatās uz Rīgu; plānojot darbu pie mums, viņi domās jautā: “Vai Rīgā (Latvijā) ir (būs) pievilcīga vide mūsu darbiniekiem?” Lai būtu ne tikai ērti iekāpt Air Baltic lidmašīnā un atlidot tiešajā reisā, bet būtu pieejams mājoklis, skola, bērnudārzs, labas pārvietošanās un atpūtas iespējas. Pilsētvides cilvēciskošana ir svarīga, no autocentriska pilsētas centra strauji jāvirzās piemērotākā un labākā virzienā.

Bet! Atbalstu gan veloceliņus, gan elektrotransportu, bet, piemēram, A. Čaka ielas eksperiments radīja problēmas. Starp citu, mēs domes frakcijā (NA/LRA) bijām to aprēķinājuši un kolēģus brīdinājām – izveidojot divas velojoslas A. Čaka ielā – automašīnu skaits nesamazināsies, bet palielināsies sabiedriskā transporta reisa izpildes laiks. Pēdējais nav pieļaujams, proti, ja ir vēlme mudināt cilvēkus mainīt paradumus un motivēt ļaudis sēsties sabiedriskajā transportā, tam jātop ātrākam un ērtākam, ne sastrēgumos stāvošam. Lai mainītu cilvēku paradumus ir grūti to veikt ultimatīvi, jārada alternatīva par saprātīgu cenu, šai alternatīvai jābūt ērtai un tā nedrīkst palielināt, piemēram, jau minēto pārvietošanās laiku. Runājot ar kolēģiem par zemo emisiju zonu Rīgas centrā, esmu kategoriski pret maksas ieviešanu iebraukšanai centrā. Jā, to izdarīt ir elementāri, bet... ja mums vēl nav mobilitātes punktu pilsētas pierobežā, jārada iespēja, lai A. Čaka vai Brīvības iela nebūtu tranzītceļi. Piebildīšu, ka mobilitātes punktiem ir gan idejas, gan koncepti: top veloceliņi, ir atrasts finansējums mazāka līmeņa mobilitātes punktiem ārpus Rīgas – Carnikavā un Saulkrastos, ir lielā infrastruktūra.

Par pēdējo runājot, Ziemeļu šķērsojums šobrīd finansiāli nav realizējams, tuvākajos 5-7 gados šādu iespēju neredzu, varētu būt nepieciešami pat miljardi eiro, kuru mums, diemžēl, nav. Pabeigt Austrumu maģistrāli un Ziemeļu šķērsojuma 3. un 4. kārtu, kas saistāma ar Babītes novadu un kur platības jau ir rezervētas, lūk, risināms uzdevums! Tur nav nepieciešams četrjoslu maģistrāles projekts, var domāt par ko apjomā mazāku, bet – skaidrs – no Pārdaugavas jānovirza prom smagie auto, kas rimtā plūsmā brauc gar Nacionālo bibliotēku.

Vēl svarīgi ir atvieglot dzīvi Jaunciema iedzīvotājiem, jo Jaunciema gatvē arī ir liels smago automašīnu skaits. Runa varētu būt par Ataru ceļu 10 km garumā, kas noslēgtos uz Tallinas šosejas pie Carnikavas pagrieziena pie Ādažiem.

Patlaban runāju par finansiāli realizējamām lietām, kas ir arī alternatīvas. Trīs pilotprojekti maršrutu tīklu paplašināšanai ārpus Rīgas ir izstrādāti ar “Rīgas satiksmi” – Mārupes, Ķekavas un Ropažu novada virzienos. Domāju, jācenšas “Rīgas satiksmi” veidot par “Rīgas Metropoles” satiksmi – līdzīgi kā tas darbojas Stokholmā. Šāds pakalpojums ir tieši Rīgas interesēs. Saprotu, ka esmu nosaucis daudz paveicamā, bet tieši tas veicinās (radīs) paradumu maiņu. Kaut ko slēgt, aizliegt, likt maksāt ir vienkārši, bet savstarpējo uzticēšanos tas nekādi neveicinās.

Vēl ir Rīgas apvedceļš, kā paplašināšana būtu lietderīga.

Rīgas apvedceļš eksistē. Kā noprotams, pabeidzot Rail Baltica būvi, pāri Daugavai būs vēl viens tilts. Ilgtermiņa plānā ir Rīgas apvedceļu pārbūvēt par ātrgaitas lielceļu. Par šo jautājumu esmu runājis ar satiksmes ministru, plāns ir svarīgs un vajadzīgs, bet finansiāli ļoti ietilpīgs un to nav iespējams realizēt dažu gadu laikā. Ja mēs labi redzam problēmas ar reģionālajiem ceļiem, grūti iedomāties, kur Satiksmes ministrija radīs naudu tik lielam projektam. Bet ir jau zināms plāns, kā “atvieglot” ceļu līdz Bolderājai, kur ne ļoti tālā nākotnē satiksmi nodrošinās arī vilcieni.

Tuvākajā nākotnē būs gatavs Austrumu maģistrāles posms, kur tā savienosies ar Dienvidu tiltu. Maģistrāles “pilnībai” iztrūks divi posmi – viens – Brīvības ielā (pārvads vai tunelis) un otrs – aiz Dienvidu tilta līdz savienojumam ar Jelgavas šoseju. Abiem “trūkstošajiem posmiem” šobrīd nav arī naudas. Nepieciešams pabeigt maģistrāles iekšējo loku.

Domes deputāti daudz un labprāt runā par tēriņiem, bet – kā Rīga nopelnīs?

Ir reorganizētas tās domes struktūrvienības, kas atbild par tūrisma attīstību, investīciju piesaisti un ārējām attiecībām. Mani trīs galvenie pienākumi ir jau pieminētā “Rīgas Metropole” (sadarbība ar Pierīgas pašvaldībām) un tās attīstība, ārlietas un sadarbība ar ārvalstīm, pilsētas īpašumu attīstības vadlīnijas un stratēģija. Ārlietu sakarā Rīgai jāatgriežas Latvijas ārpolitikā. Piemēram, galvaspilsētai pienākas ārlietu padomnieks (vēl tāds pienākas Prezidentam, Premjeram un Saeimas priekšsēdētājam, lai valsts augstākajām amatpersonām būtu vienots ārpolitikas kurss), no kā savulaik dome atteicās. Tad parādījās daudz sadarbības līgumu ar valstīm austrumu virzienā. Nesaku, ka tas nav vajadzīgs, bet jādomā par sadarbību plašākā virzienā, jo mēs esam ES un NATO dalībvalsts. Ārlietu padomnieks darbu sāks jūnijā.

Vēl reorganizējām Rīgas domes Ārlietu pārvaldi, Tūrisma attīstības biroju un virkni citu institūciju. Tapa Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūra (RITA), daļējs tās pirmais sasniegums ir Swisscom biroja atvēršana Rīgā. Mēs mēģinām aktīvi meklēt un aicināt investorus, ir skaidra metode, kā ar investoriem sadarboties.

Kauņa (2022) jau ir un Tartu (2024) būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta (kāda Rīga bija 2014. gadā). Abas pilsētas nav necik tālu, vai ir domāts, kā Kultūras galvaspilsētas iespējas baudošos tūristus “atvest” līdz Rīgai?

Stāsts par Kauņu man ļoti sāpīgs, jo Kauņas mērs mani aicināja piedalīties atklāšanas pasākumā, bija sagatavota dāvana un uzrunas vārdi, un... es “tiku” pie vīrusa un līdz Kauņai neaizbraucu. Protams, šāda līmeņa notikumi piesaista cilvēkus un nāk par labu mūsu ekonomikai.

Svarīgi – festivāls “Positivus”, kam Salacgrīvā vairs nebija iespēju turpināties, tagad notiks Rīgā.

Atliek patriekt Covid'u!

Ļoti ceru, ka festivāls šovasar notiks! Ļoti! Vēl Edžus Arums vēlas organizēt mazos dziesmu svētkus Mežaparka Lielajā estrādē (uzvedumu “Dziesma dejo. Deja skan”). Rīgā ir daudz ar sportu saistītu pasākumu, uz kuriem ceram, tie piesaista cilvēkus, bet – kā jau zināms – runājot par tūrismu – pamatīgas problēmas sagādā Covid. Ir skumji skatīties uz tukšajiem skatlogiem Vecrīgā, daudzi uzņēmēji šo laiku nav izturējuši.

Nākamais ir Dziesmu svētku gads, tiem svinama 150. gadskārta, kas arī būs nozīmīgs notikums. Atgriežoties pie pelnīšanas, ir kapitālsabiedrība “Rīgas Meži”, kas lieliski var pelnīt, lai pēdējā laika publiskās runās skan arī pretējais...

Iepriekšējā dekādē Rīgas domes kapitālsabiedrības bija politizētas. Tas ir skaidrs. Pašreizējais deputātu sasaukums šo situāciju ir mainījis, kapitālsabiedrības ir pakļautas domes komercdarbības pārvaldei un izpilddirektoram. Politiķiem ir ļauts noteikt stratēģiskos darba uzdevumus un vadlīnijas, kādos virzienos kapitālsabiedrībām būtu jāstrādā. Es skaidri redzu, ka “Rīgas Meži” ir liela rīdzinieku bagātība (61,7 tk ha). Mežiem ir jākalpo saimnieciskajām interesēm, rīdziniekiem jāgūst labums, dividendes ir jāpelna, lai atjaunotu Rīgas ielas, uzturētu parkus utt. Protams, jāstiprina meža rekreatīvā funkcija. Pats labi redzēju, cik priecīgi bija cilvēki par izgaismoto Biķernieku mežu. Rīdziniekiem (un ne tikai) meža vide patīk, viņi to labprāt izmanto. Atpūtas vietās zināma slodze mežam ir, mūsu uzdevums ir radīt infrastruktūru tās mazināšanai. Tātad – mežiem ir un būs gan atpūtas, gan saimnieciskā komponente, kas ir pilsētas ienākumi.

Kāds skats uz diskusijām par Rīgas “zaļumu”? Rīga ir ļoti zaļa pilsēta, tak, piemēram, tajā ir gana daudz cienījama vecuma koku, kurus vajag profesionāli izkopt. Rīgai noderētu kas līdzīgs Nacionālajam mežu monitoringam...

Skaidrs, ka “Rīgas Mežu” īpašumi ir uzskaitīti un zināmi. Lielākā meža īpašumu daļa, kā jau minēju, neatrodas Rīgas teritorijā, tā vēsturiski izveidojies. Pilsēta ir diezgan zaļa gan centrā, gan mikrorajonos, bet, protams, var gribēt vairāk. Centrā iestādīt jaunus kokus ir milzu problēma, bet... salīdzinot K. Valdemāra un A. Čaka ielas – to nozīme pilsētā ir līdzīga, sajūtas atšķirīgas. A. Čaka ielā koku nav, lai tur ko iestādītu, sastopamies ar faktu – apakš zemes ir daudz komunikāciju, kuras vai nu jāpārvieto, vai... Vēl pilsētas zaļumu brīžam bendē ielu kaisīšana ar sāli. Esam eksperimentējuši, ietves kaisot ar smilšu sāls maisījumu, kur sāls ir 20% sastāva. Tas uztverts dalītām jūtām. Šoziem daba mūs bagātīgi lutina ar sniegu – ja mans dēls par sniegu ļoti priecājas un jūsmo, domē sniega kupenas rada galvassāpes – daudz darba, daudz izmaksu. Skaidrs, nepieciešams līdzsvars starp cilvēka komfortu un materiālu (sāls) lietošanu, lai tie nebojātu ne apavus, ne automašīnas, ne nodarītu skādi kokiem.

Saziņa snigšanas laikā gan joprojām ir vecā – sniegs Rīgā ir negaidīts pārsteigums. Turklāt, tieši ziemā!

Jāpaskaidro: attiecībā uz ielu uzturēšanu, Rīga ir sadalīta labajā un kreisajā krastā, par ielām lielu iebildumu nav. Protams, var runāt par ielu tīrīšanas ātrumu utt. Pamatīgas problēmas ir ar ietvēm. Mēs esam pilsēta, kur pienākums attīrīt ietves no sniega un ledus ir ietvēm pieguļošo māju īpašniekiem vai apsaimniekotājiem. Daudzi to veic ātri un kārtīgi, daudzi kavējas, bet izdara, daudzi to dara nekvalitatīvi un ir arī “nedarītāji”. Protams, dome rīkojas, ir mobilās vienības, kas ietvi sakopj, pēc tam piestādām īpašniekam rēķinu. Ir pašvaldības, kas rīkojas savādāk, un ietves tīra centralizēti.

Piemēram, Jelgava.

Jā, piemēram, Jelgava! Bet! Ja ņemam vērā iespējamās izmaksas, Rīgai tas maksātu vēl ap €10 milj. Ja valdība, kā minēju, pašvaldībām ik gadus neatņemtu ap €100 milj. (Rīgai tie ir 46% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa), līdzekļi būtu. Lai Rīga varētu nodrošināt ātru un kvalitatīvu ietvju sakopšanu, tas jādara centralizēti. Piebildīšu, ka Rīgas namīpašnieki šādi redzētu tiešu un jūtamu labumu un jēgu no nekustamā īpašuma nodokļa maksājuma. Mums šo 10 miljonu nav. Lai labā kvalitātē uzturētu Rīgas ielas, ieskaitot sniega tīrīšanu, bedrīšu lāpīšanu utt., kopā vajag vismaz 36 miljonus. Papildlīdzekļus esam atraduši, bet tie nav 36 miljoni. Jāstrādā, lai mainītu valdības attieksmi pret pašvaldībām. Pašvaldību finansēšanas sistēmai nepieciešama politiska attieksmes maiņa.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kas būs svarīgākie jautājumi, par ko partijas diskutēs. Vai joprojām aktuāls būs vīruss, vai kas cits?

Pats galvenais jautājums šobrīd jau “notiek” – rit asiņaina cīņa par varu. Patlaban izskatās – runa ir un būs par Latvijas brīvību. Ja saprotam, kādas prasības V. Putins izvirza Eiropas Savienībai un NATO, redzam, ka kaimiņvalsts vadībai ir vēlme atgriezties laikā pirms NATO paplašināšanās Austrumu virzienā (1998. gadā). Tiek runāts par ietekmes zonām, tiek uzskatīts, ka kaimiņvalstis ir privātīpašums, kurās var ieiet un sagrābt svešas teritorijas. Tiek minēts, ka Krievijas iedomātajā ietekmes zonā atrodamies arī mēs. Skaidrs, ka mūsu virzienā nav plānots virzīt tankus, bet ik Saeimas vēlēšanās startē politiski projekti, kas tiek veidoti varai un ietekmei, un marionešu valdības konstrukcijai. Šajās vēlēšanās tas redzams jau tagad, turklāt skaidri un metodiski. Klusiņām atbalstīt Kremlī tapušus projektus ir lētāk, nekā zaudēt vairākus tankus. Domāju, mūsu apdraudējums ir “politisks un demokrātiski ievēlēts”. Pēdējos 2-3 gados gan populistu, gan kaimiņvalsts ietekmes dēļ, gan fundamentālu valdības kļūdu rezultātā ir zaudēta lielas sabiedrības daļas uzticība valsts varai. Var gadīties, ka šādā situācijā parlamentā nonāk cilvēki, kas “pārmet kažoku” un sāk darboties ne mūsu valsts interesēs. Tā ir galvenā problēma, ko saredzu.

Man ir nepieņemami, ka mūsdienās atsevišķiem politiķiem nav principu, vērtību un izpratnes par neatkarības un nacionālo interešu sargāšanu. Nav pieņemami, ka politiķis var atklāti sacīt: “Mēs kā tādas vecas m….. sadarbosimies gan ar Austrumiem, gan ar Rietumiem”. Patlaban, atbalstot Ukrainu, mēs domājam arī par sevi. Tas, kas tev nepieder, tev arī nepieder. Krima nepieder Krievijai, Donbass nepieder Krievijai – Ukraina ir neatkarīga valsts un “tev nebūs sagrābt svešas teritorijas”. Latvijā ir vairāki redzami politiķi, kas atklāti runā par darbu “uz abām pusēm”.

Otra svarīga lieta: IKP (iekšzemes kopprodukts) mums joprojām ir 70% no ES vidējā. Kamēr nesasniegsim šo ES vidējo, mēs turpināsim “noasiņot”, cilvēki brauks prom. To saistu ar vīzijas trūkumu valsts attīstībā. Kas pēdējo gadu laikā ir noticis – finanšu sistēmas kapitālremonts un Covid. Kaimiņi domā tālāk, pie mums turpinās maldīšanās trīs priedēs. Dzīves līmeņa un ienākumu celšana ir svarīga, par to beidzot ir nopietni jādomā.

Trešais – lielum liels izaicinājums vai risks, par ko azartiski “fano” daži kolēģi domē un līdzīgus fanotājus redzu arī valdībā – Eiropas zalais kurss. Ir jūtama un dzirdama aizrautīga apmātība. Man skaidrs, ka tas ir nepieciešams planētas nākotnei, bet – cik ātri, cik tas maksās Latvijas iedzīvotājiem un kas reāli no tā pie mums ir ieviešams. Cik finanšu mēs varam izmantot ekonomikas nostiprināšanai un cik būsim spiesti ieguldīt savus resursus, piemēram, pārveidojot apkures sistēmas un mainot auto? Izmaksas ir milzīgas. Vēl zaļā kursa ieviešana prasa ļoti apjomīgas, pat milzīgas elektrības jaudas, ko mēs Latvijā nesaražojam. Baltijas valstīs pašreizējā energokrīzē cenas “dodas kosmosā”, mums vajag palielināt vietējās jaudas. Labs glābiņš ir Latvijas meža resursi, mums ir šķeldas krājumi, bet mums ir arī nekopti un slikti apsaimniekoti meži. Ar to gan nepietiek. Var jūsmot par idejām, bet svarīgākais ir skaidri saprast: ko un kā mums vajag un vajadzēs zaļā kursa ieviešanai.
1. 2021. gada janvārī izveidota Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienība “Rīgas Metropole”. Organizācijas mērķis ir veicināt Rīgas un Pierīgas pašvaldību savstarpējo sadarbību, sekmējot ekonomisko un sociālo attīstību Rīgas metropoles teritorijā. (https://rigasmetropole.lv/)