Rit gadi – skaidrības kā nav, tā nav!

Zemeunvalsts.lv | 02.09.2020

Saruna ar Induli Kovisāru, Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidentu

2020. gada mēnešiem ritot, daudz runā par situāciju tirgos, daudz runā par nepieciešamību stabilizēt un nostiprināt ekonomiku. No vienas puses, paužot, ka meža un saistītās nozares, tostarp, protams, kokrūpniecība ir Latvijas tautsaimniecības balsts, redzama arī otra puse: dažādi un ne vienmēr saprotami mēģinājumi nozares darbu ietekmēt, traucēt vai bremzēt. Pretruna. Vai tiek zāģēts zars, uz kura sēžam?

Iemeslus nepateikšu, jo nezinu, bet pēdējā laikā ir vērojami ļoti masīvi uzbrukumi nozarei vai acīmredzama vēlme stabilo padarīt nestabilu. Pūles šādiem mērķiem netiek taupītas. Kālab? Kā jau teicu – nav skaidrs un saprotams. Situāciju var analizēt dažādos griezumos: viens būtu politiski administratīvais, kur kādu laiku tiek runāts par deviņu valsts kapitālsabiedrību akciju iespējamu kotēšanu biržā, bet faktiski – kāds pie šīm kapitālsabiedrībām vēlas “pieķerties”. Pirms kāda laika šīs deviņas valsts kapitālsabiedrības tika “noliktas”, kā neaizskaramas, ar domu to varbūtēji ik pa pieciem gadiem pārskatīt. Tas, kas izskanējis publiski, Pārresoru koordinācijas centra līmenī, ir pārpilns klaji sagrozītas informācijas. (Runāt, protams, varu tikai par meža nozari – par “Latvijas valsts mežiem”) Atkal lasāma atsaukšanās uz kaut kādiem OECD principiem, kas, manuprāt, ir bezjēdzīgi. Šīs “kampaņas” vai skaidrošanas ietvaros visnotaļ satraucošs bija Pārresoru koordinācijas centra vadītāja vietnieka Vladislava Vespera raksts “Ko nozīmē valsts kapitālsabiedrību pārvaldības centralizācija un kāpēc tā nepieciešama” (“Delfi”, 2020. gada 3. jūlijs), kur lasāma atsauce uz Somijas pieredzi. Esmu ar somiem sadarbojies gana daudz, Somijas valsts mežu pārvaldi zinu labi un varu droši apgalvot – lai pilnībā izprastu mežu pārvaldības sistēmu Somijā, jābūt daudz plašākām zināšanām. Raksts ir sagatavots profesionāli, bet pēdējos desmit gados mežu pārvaldībā somi ir mainījuši daudz lietu, kas tajā nav minētas.

Problēma ir apstāklī, ka raksta autors ir valsts iestādes Pārresoru koordinācijas centra vadoša amatpersona, kas tērē gan nodokļu maksātāju apmaksāto darba laiku, gan finanses šādu būtībā nekorektu rakstu sagatavošanā…

Nedrīkstam aizmirst vēl citu svarīgu lietu: Vladislavs Vesperis ir gan augsta ranga ierēdnis, gan LLU docents.

Otrais situāciju raksturojošais skatījums skar klimata mainību un tās dažādos tulkojumus un interpretācijas, ieskaitot SEG emisijas, dažādu procesu atstātās ekoloģiskās pēdas un daudzus citus jautājumus. Tajos neiedziļināšos, jo neesmu eksperts. Bet – no šā gada aprīļa un maija pāri Eiropas Savienības dalībvalstīm plūst jaunas vēsmas. Tiek minēti dabas aizsardzības vajadzībām nepieciešamie 30% zemes teritorijas… Taču nav skaidrības, vai runājam par 30% no visas ES teritorijas, vai 30% no katras dalībvalsts teritorijas. Klausoties par šo ideju, ar pozitīvu ironiju skatos uz Nīderlandi, kas nu atvēlēs 30% no savas teritorijas dabai, kaut gan gadsimtiem ilgi ar lielām pūlēm 5-6% esošās teritorijas pakāpeniski “atņēmuši” jūrai. Jā, ja skatāmies, piemēram, somiem, zviedriem, arī mums dižu problēmu varbūt arī nebūtu! Tomēr vienmēr pastāv iespējamība, ka kādam galvā rodas doma “palīdzēt pārējai Eiropai”, kas Latvijā ir manīta parādība.

Ne tik sen Saeimas komisijas sēdē izskanēja doma par “aizsargājamo teritoriju rezerves teritorijām”.

Kaut vai! Mēs labi zinām, ka, parādoties sertifikācijas sistēmām, viens no šo sistēmu virslozungiem ir: “apsteigt likumdošanu un normatīvo vidi (regulējumu)”. Arī šo domu var tulkot un interpretēt dažādi. Vēlme būt pirmajam cilvēkam ir raksturīga!

Trešais svarīgais moments, runājot par uzbrukumiem nozarei, ir tās monolītums vai kopums. Saistošajos dokumentos savulaik tika ļoti pareizi ierakstīts, ka valsts mežiem nozarē ir stabilizējoša funkcija. Nozares viedoklis jautājumā par valsts kapitālsabiedrību pārvaldes modeļa maiņu ir neapšaubāms: neatbalstām! Runājot par izskanējušo koksnes sortimentu pārdošanas principu maiņu, skaidrs, ka tehnoloģijas attīstās un mums jāiet laikam līdzi vai pat nedaudz pa priekšu, bet… Strauji un neizsvērti mēģināt veikt jebkādu saimnieciskās darbības pamatprincipu pārveidi visai Latvijas tautsaimniecībai svarīgā nozarē, manuprāt, nav nedz tālredzīgi, nedz gudri.

Jāņem vērā, ka šis ir mūsu vienīgais un ļoti vērtīgais atjaunojamais resurss! Patlaban nafta taču skaitās “slikta”…

…ar negatīvu vērtību! Runājot par sabalansētu, ilgtspējīgu attīstību, ikviens to var tulkot vai saprast citādāk. Mani izbrīnīja Saeimas komisiju darbības prioritātes (Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija skatīja Pilsoņu iesniegumu "Par Latvijas mežu saglabāšanu") īpaši COVID-19 dēļ izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā, kad aprīlī un maijā tika izskatīti jautājumi, kas tobrīd ne Latvijas iedzīvotājiem, ne dabai, ne saimniecībai nebija vitāli svarīgi. Piemēram, galvenās cirtes aizliegšana. Kā Saeima vērtē prioritātes un nodokļu maksātāju nopelnīto darba laiku? Diemžēl, tā darbojamies…

Nozares pārstāvji, starp citu, bija gatavi vēl sliktākam ekonomikas attīstības scenārijam, nekā notika: marta vidū neskaidrība bija milzīga. Neskaidrība joprojām ir, bet – ja tā var sacīt – tā ir mazāka! Joprojām lielā daļā nozares uzņēmumu plānošana norit 3-6 nedēļu periodam. Subjektīvi vērtējot, finanšu rezultāti, skatoties periodu no marta vidus līdz augusta sākumam, ir labāki, nekā prognozējām.

Ņemot vērā kopējo nostāju, gana daudzi gaidīja, ka lauksaimniecības un meža nozares neizturēs, un šie "daudzi" varēs berzēt rokas. Notika citādi, kas gaidītājiem sagādāja vilšanos. Bet, runājot par masīviem uzbrukumiem nozarei, divas parakstu iniciatīvas Saeimā, tā saucamā “koku caurmēru projekta” ielikšana atvilktnē: tas viss noritēja ar ļaunu, bet netālredzīgu prieku.

Esmu nelabojams optimists! Man ir bijis gan gods, gan iespēja piedalīties Ministru kabineta rīkojuma „Par koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu 2021.–2025.gadam” projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma sagatavošanā.

Diemžēl, ir kāda tradīcija, kas nemainās: palūkojot datorā 15 un vairāk gadus vecus dokumentus, atradu, ka nozare jau tolaik (2005. gadā) lūdza maksimāli pieļaujamos ciršanas apjomus valstij piederošajos mežos noteikt vismaz pusgadu pirms jaunā perioda iestāšanās. Pusgads – tas ir pēdējais brīdis. Iepriekšējo reizi attiecīgais Ministru kabineta rīkojums tika pieņemts novembra beigās, šogad – augusta sākumā. Šoreiz tajā ir atstāti (iekļauti) ne visai skaidri teikumi. Manuprāt, runājot par saimnieciskiem jautājumiem, Ministru kabinetam lēmumos jābūt precīzam: vai nākamajos piecos gados pieļaujamais apjoms ir konkrētais, norādītais, vai tomēr savādāks. Atruna par biotopiem vai dabas skaitīšanu uzņēmējdarbībā nav pieņemama! Pieņemot meža un saistīto nozaru pamatnostādnes, par to runājām. Rit gadi – skaidrības kā nav, tā nav! Šī problēma, starp citu, attiecas uz jebkuru meža īpašnieku – gan privātpersonu, gan pašvaldību, gan valsti.

Latvijā atšķirībā no Somijas vai Zviedrijas ir ārkārtīga vai uzspēlēta neuzticēšanās meža īpašniekiem. Šai neuzticībai nav pamata, tikai nesaprotami mērķi. Tā rezultātā Latvijā pastāv situācija, kad koksne tiek vienkārši pūdēta. Par to ir daudz runāts, bet politiķi, šķiet, saprotot problēmu, saprot tās "it kā" nepopularitāti.

Mana pieeja situācijai ir vienkārša: uzskatu, ka nozari regulējošo, reglamentējošo un normatīvo aktu un noteikumu ir pārlieku daudz. Nozare nereti nespēj tos visus administrēt, analizēt vai izprast. Tas ir darbietilpīgs un resursus, tostarp naudu, tērējošs pasākums. Katrā sabiedrībā ir izņēmumi, bet – Latvijas meža īpašnieks ir izglītots, inteliģents, zinošs, pamatpostulāti Latvijas meža īpašniekam ir skaidri! Regulācija – ko drīkst, ko nedrīkst, ko vajag, ko nevajag – ir mūsu sabiedrības ļoti nopietna un attīstību bremzējoša problēma.

Nereti Saeimas komisijās, kur apspriež svarīgus jautājumus, situācija ir nepatīkama. Divi, trīs komisijas pārstāvji klausās, citi skatās telefonos, staigā apkārt, sarunājas, neklausās un neiedziļinās. Tie, kam lēmums ir svarīgs, sēž un uz šo "darbu" noskatās. Kam tas viss? Kam uzņēmēja vai organizācijas dalībnieka laiks, ja pretī ir neieinteresēts vai nezinošs deputāts? Uzņēmējam un tautsaimniecībai kopumā šāda attieksme ir kaitinoši traģiska!

Viena lieta – Saeimas deputāts fiziski visu nespēj izlasīt un kur nu vēl iedziļināties, jo normatīvo dokumentu apjoms ir milzīgs! Tātad kaut kas nav pareizi! Es nemudinu uz revolūciju, bet uz saprātīgiem un efektīviem soļiem gan! Latvijā mēs esam ap 2 miljoniem iedzīvotāju. Administrēšanai nepieciešamos resursus mēs varam atvēlēt vien tik, cik vajag, un nedrīkst tos mākslīgi palielināt! Cik ir, tik jāpietiek!

Cik zināms, Igaunijā deputātiem lēmumus rūpīgi un cītīgi izskaidro. Pirms lemšanas, deputātu, sacīsim, apmāca, par ko ir runa.

Es ļoti ceru, un tā ir mana pārliecība: līdz šim nozare darbojusies sekmīgi, lielas muļķības nesastrādājot. Tuvākā laikā arī neko aplamu sastrādāt nevajadzētu. Esam bijuši ieturēti un savaldīgi.

Ko neesam darījuši? Šai gadsimtā nav bijis neviena vērienīga protesta vai mītiņa, ja neskaita 2011. gadu, kad pa 11. novembra krastmalu lēni brauca kravas automašīnas, galvenokārt, kokvedēji, tā protestēdami pret valdības toreizējiem lēmumiem.

Bet! Vienkārši, uzņēmējam un valstij nepieciešami jautājumi joprojām gadiem un gadu desmitiem nav sakārtoti. Dažāda līmeņa lēmēji un lēmumu sagatavotāji to ļoti labi zina, bet neko nedara. To vajadzētu mainīt. Ja mūs nedzird, taktika jāmaina! Nemudinu streikot, bet pēdējos mēnešos par asākām iebildēm pret politisko kurlumu un jautājumu ignorēšanu, vai likšanu atvilktnēs, ir dzirdēts un runāts.

Starp citu, uzskatu, ka citādi domājošie jeb nozares oponenti labprāt mūs – sākot no meža īpašnieka līdz koksnes pārstrādātājam – redzētu mazāk pragmatiskus, mazāk vienotus. Kādam ļoti nepatīk nozares vienotība. Protams, mēs savstarpēji konkurējam, bet labi saprotam, ka strīdiem nav nozīmes. Ja ir problēmas, jānāk, jārunā, jāskatās, kas ir šodien, bet svarīgākais – kas būs rīt! Mēģināt “attīt filmu par 10 vai 15 gadiem” – tas prasīs milzu resursus, kam būs maza jēga. Jautājumus nedrīkst risināt primitīvi. Mēs esam ļoti profesionāli, esam ļoti specifiskā, bet tikpat izdevīgā ģeogrāfiskā tirgus situācijā. Tas jāsaglabā un jāizmanto!

Par tālāko ražošanas tendenču attīstību Latvijā ir jādomā un pie tā jāstrādā! Pozitīvi, Latvijā ir attīstīta plātņu rūpniecība. Varam domāt par sadarbību ar Igauniju. Pirms pāris gadiem idejas bija, bet tās apstājās nerealizētas. Te uzreiz jārunā par elektroenerģijas izmaksām, kur, piemēram, skandināvu kokzāģētavas nešaubīgi par energoresursiem maksā mazāk. Tātad – konkurence!

Īsu komentāru par FSC Nacionālā standarta izstrādes problēmām Igaunijā, kur pēkšņi atradušies “iezemieši” (*paskaidrojumu, lūdzu, skatīt zemāk).

Tas ir nonsenss! Skatoties uz sertifikāciju un sertifikācijas sistēmas attīstību Latvijā un Baltijā, šis process ir izgājis ārpus loģikas un saprāta. Jau gadus 15 tiek izstrādāts Latvijas Nacionālais standarts, kur darba grupās norit jautājumu apspriešana, kas pazemo un aizskar saprātīgi domājošos dalībniekus. Tā nav inteliģenta saruna, un uzņēmējam nav laika, ko tērēt bezjēdzīgi. Tomēr, situācija ir tāda, ka bez sertifikācijas nevaram konkurēt starptautiskajos tirgos.

Bet kā ar neapšaubāmajām koksnes priekšrocībām laikā, kad tik daudz tiek runāts par fosilo resursu aizstāšanu?

Pilnīgi pareizi, koksnes produkti un uz koksnes ķīmisko pārstrādi balstīti risinājumi pasaulē ienāk aizvien dažādākajās jomās! Tas nozīmē, ka meža nozarē akumulējas aizvien lielākas zināšanas, notiek ļoti plaša šo zināšanu pārnese uz citām nozarēm, veidojas jaunas partnerības un sadarbība. Mans aicinājums ir sabiedrībai to novērtēt un pēc iespējas mūs šajos procesos atbalstīt. Latvija kopā ar Igauniju un Lietuvu pieder pie Ziemeļvalstu bioekonomikas klastera. Salīdzinot ar citiem reģioniem Eiropas Savienībā, tajā ir vislielākais meža platību īpatsvars uz vienu iedzīvotāju**. Līdz ar to pilnīgi skaidrs, ka esam globālajā uzmanības centrā un tajā būsim arī nākotnē – gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā, jo bioekonomikas virzienam ir ne mazums pretinieku. Tas uzliek mums milzu atbildību, jo lielā mērā tieši no Ziemeļvalstu reģiona būs atkarīga veiksmīga cilvēces parēja no fosilajiem uz atjaunojamajiem resursiem.

* Igaunijas FSC FM Standarta izstrāde tikusi pārtraukta, jo Igaunijas FSC Standarta Darba grupā atšķīrās viedokļi: vai Igaunijā ir iezemieši FSC izpratnē un kas tie varētu būt.
Dažas standarta izstrādē iesaistītās interešu grupas uzskatīja, ka Igaunijā bez igauņiem esot citas iezemiešu grupas, ko noteikti nepieciešams izcelt (uzsvērt) Igaunijas FSC Nacionālajā standartā, pat, ja šīs grupas ir savrup no Igaunijas sabiedrības un nepiedalās Igaunijas sociālajā un politiskajā dzīvē.
Igaunijas Meža nozare uzskata, ka Igaunijas pamatiedzīvotāji (FSC izpratnē – iezemieši) ir igauņi, kas Igaunijā dzīvojuši tūkstošiem gadu un kas šobrīd dzīvo neatkarīgā, brīvā un demokrātiskā valstī, kur ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības, iespējas un pienākumi, un kur tiek garantētas cilvēktiesības. 

** Rolf Bjornheden, Skogforsk, Andis Lazdiņš LSFRI Silava (06.05.2019), Nordic-Baltic Network of Operational Research and Development, Joint Work Shop of PROFOR and FORDISMAN networks, Ülemiste Hotel, Lennujaama tee 2, Tallinn.

Pievienot komentāru