(...) Formulēšu citādi. Kaitina ne tik daudz kādu politikas zinātnieku vai ekonomistu kļūdīšanās konkrētu valstu gadījumā, cik cietpaurīgais uzskats, ka ekonomiskās intereses ir galvenais un turklāt pareizais virzītājspēks uz šīs pasaules.
Es neapgalvoju, ka ekonomiskie apsvērumi dažkārt neizraisa pozitīvas pārmaiņas. Piemēram, ir autori, kuri uzskata, ka, sabijušies no PSRS ietekmes Rietumeiropā pirmajās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara, politiķi neko labāku neizdomāja par "komunisma rēga" apkarošanu ar dažādu t.s. labklājības valsts elementu radīšanu. Galu galā tas ne tikai, kā saka, nostrādāja, bet arī nāca darba ņēmējiem par labu. Dažkārt biznesa interešu pozitīvā ietekme izpaužas nejauši vai pat nedaudz traģikomiski. Piemēram, kad 1918. gadā čehu politiķi centās panākt Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu atbalstu Čehoslovākijas valsts izveidei, šis atbalsts nebūt nebija skaidrs – piemēram, virkne ietekmīgu Lielbritānijas valdības locekļu uzskatīja, ka prātīgāk būtu kaut kādā formā saglabāt Austroungāriju (vairs ne kā impēriju). Čehiem par labu nāca tas, ka Franciju savukārt šādā iecerē neapmierināja it kā sīkums – uzņēmums "Škoda" tolaik bija spēcīgs tieši militārās tehnikas ražotājs, un Parīzei šķita prātīgāk, ka "Škoda" būs jaunas valsts, Čehoslovākijas, kontrolē.
Izmantots Yovan Verma foto
(...)