Te gan jāuzsver: kas vieniem ir intelektuāls strupceļš, citiem – ilgi gaidīta atbrīvošana. Godīgi raugoties uz latviešu sabiedrību, mums jāatzīst, ka tajā pastāv dziļas vēsturiski un kulturāli noteiktas pretrunas. Latviešu sabiedrības dzīles vienmēr ir šūpojušas divas spēcīgas straumes jeb, izmantojot 19. gadsimta beigu terminoloģiju, divas strāvas. Tā laika intelektuāļi tās apzīmēja kā "veco" un "jauno strāvu". Mūsdienu Latvijas situācijā šādus apzīmējumus lietot, protams, būtu anahronisms, tādēļ piedāvāju tās nosaukt neseniem vēsturiskiem kontekstiem atbilstošākos vārdos.

20. gadsimta 80. gadu beigās, kad Latvijas sabiedrība aizrautīgi apvienojās, lai sagrautu Padomju Savienību, šīs divas straumes bija labi saskatāmas. Viena no tām bija romantiski ideālistiska, kuras avangardā izvirzījās radošās inteliģences aprindas. Padomju Savienība tai bija nepieņemama morāli ētisko apsvērumu dēļ. Otra straume, varbūt pat spēcīgāka par pirmo, bet vienlaikus daudz vājāk definēta, ārēji pārstāvēja 20. gadsimta 60. gados izveidojušos patērētāju sabiedrību, kura strauji auga 70.-80. gados un kuras galvgalī atradās ar Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūru un komjaunatni saistītās aprindas. Šai straumei Padomju Savienība bija nepieņemama tās ekonomisko (galvenokārt – privātīpašuma un patēriņa) ierobežojumu dēļ. Abu straumju spēks izrādījās pārāk liels, un tās savā ceļā noskaloja visu. (...)