“Rīga lepojās ar savu eiropeisko veidolu, tādu kā padomju Rietumu veidolu; katram rīdziniekam krājumā bija pastāsts, kā viņam, teiksim, Rjazaņā, pajautājuši, kāda jums tur ir nauda. Bijām lepni par savu bruģi, gailīšiem baznīcu torņu smailēs, piparu cepumiem (Sic!), melno balzāmu, omulīgajām, ja salīdzināja ar vissavienības stiklainītēm, kafejnīcām – klasisks provinciālisma komplekss. Tieši Rīga, nevis Pēterburga, bija tas kakts, par ko sacīts: “Ja lemts piedzimt impērijā, tad labāk dzīvot dziļā provincē pie jūras.””

Pjotrs Vails. “Dzejoļi par mani”. Maskava: KoLibri, 2006. 286. lpp.

Rīgā dzimušais Vails nu jau trīsdesmit gadus kā tāds “bezdzimtenes kosmopolīts” dzīvo te Ņujorkā, te Prāgā. Viņš gan viens, gan kopā ar Aleksandru Geni sarakstījis diezgan daudz grāmatu. Krieviski vairs neprotošajai latviešu lasītāju daļai gan pazīstama tikai viena, pērn “Jumavas” apgādā iznākusī apcere par 60. gadiem PSRS, par daudz muļļāto “sešdesmitgadnieku” tēmu. Vaila rakstības stils ir virspusēji elegants, pa laikam paviršs, it bieži ironiski un paštaisni distancēts. Nez kāpēc ienāk prātā, ka šāds, krieviski rakstītajā tekstu okeānā visnotaļ izplatīts, viegli lasāms un sagremojams, bet ātri un galīgi pēc tam aizmirstams stils ir tiešas sekas padomju laika virtuves diskusiju kultūrai ar tās samizdata un tamizdata patērēšanas līdz simbolismam sakāpināto nozīmi. Daudzi tolaik dzīves izvēļu pašauro amplitūdu papildināja vai pat aizstāja ar tekstu izvēli, pašus tekstus atraujot no to saknēm un iekļaujot nereti gluži fantastiskos individuālas “kaut kā cēla, nezināma” sublimācijas kontekstos. Tomēr man interesantāka šķiet tā ironiskā un paštaisnā distancētība, kas Vailam ļauj un liek lepošanos ar vecpilsētas (viņa gadījumā – savas dzimtās vecpilsētas!) bruģi un visu, kas uz šā bruģa, nodēvēt par klasisku provinciālisma kompleksu. Kāpēc provinciālisms? Ja ielūkojamies Latviešu literārās valodas vārdnīcā, starp vārda “province” nozīmēm kā ceturto atrodam: “vēst. Senajā Romā – iekarota teritorija, ko pārvaldīja Romas vietvaldis”. Un tālāk skaidrots vārds “provinciāls”: “niev. Tāds, kas ir atpalicis (parasti sabiedriski politiskajā dzīvē); tāds, kam ir sīkas, mietpilsoniskas intereses.” Ir skaidrs, kāpēc padomju laiku Rīgu (un visu Latviju) pamatoti var dēvēt par provinci, tā patiešām bija iekarota teritorija, ko pārvaldīja vietvalži. Tādā ziņā te vispār nav ko piebilst. Vailam gan, šķiet, prātā kas cits: savādā jutoņa, kas vienam Rīgas krievam vai ebrejam, Rjazaņā vai Maskavā iebraucot, signalizēja, ka viņš nav tāds, kā apkārtējie. Jā, skatās to pašu televīziju, lasa tās pašas grāmatas, bet runā ar Krievijā uzreiz sadzirdamu “baltisku” akcentu, dažbrīd pat ar slāvu valodām netipisku sintaksi. Ir citādāks. Vai tāpēc uzreiz provinciāls – tāds, ar sīkām mietpilsoniskām interesēm? Latvija (un Igaunija tāpat), protams, bija provinces romiskajā šī vārda izpratnē. Iespējams, ka, no Briseles klerku A4 formāta papīra troņiem šurpu raugoties, tādas tās ir arī tagad. Gan te kopš cara Pētera Pirmā laikiem vairāk nekā divarpus gadsimtu gaitā iebraukušie ierēdņi, gan tagad no “Rietumu demokrātijām” šurpu sūtītie valstisko un nevalstisko organizāciju aģenti un aktīvisti pilda “vietvaldības” funkcijas un mūsu teritoriju, mūsu “bruģi”, ja vispār pamana, tad kā tādu sīkumu, ko pat smieklīgi salīdzināt ar viņu metropolisko dzimteņu dižajām kolonādēm. Bet ir vēl citi. No Kremļa lūkojot, Latvija bija priekšpostenis cīņai ar lienošo un uzglūnošo kapitālisma pasauli, bet, no Vašingtonas un Briseles raugoties, Latvija ir priekšpostenis cīņai ar baismīgo, ar neizdibināmu dvēseli apveltīto lāču zemi Krieviju, un uz šejieni, uz vietu, kādām amerikāņi savulaik devuši nosaukumu frontier (aptuveni tulkojot, robežzona), no abām pusēm aizvien ir plūduši un plūst frontiersmen – robežsituācijas cilvēki. Piedzīvojumu meklētāji, spiegi, avantūristi, sadisti, kam nav lielāka prieka, kā nomocīt kādu iedzimto, augļotāji, suteneri. Nav brīnums, ka izdaudzinātie piebaldzēni savureiz pēc lielā mēra radušies tieši no tādiem ievestiem frontiersmen. Tāpēc mums ir “Mērnieku laiki”. Latviešiem, zināms, ne silts, ne auksts. Kamēr Vails rezignē par savu robežzonas cilvēka provinciālismu, kamēr konkistadori (kā allaž, kā allaž!) mēģina mūsu diriģentiem izkrāpt viņu zelta zižļus, iemainot tos pret spogulīšiem un ķemmītēm, tauta mierīgi dzied savas skaudīgās un gaudulīgās dziesmas un, ja iznāk sapulcēties pa trim, tūlīt pat nodibina partiju, lai cīnītos pret otriem trim.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2007. gada aprīļa numurā